Rīga +14°C 
Lielāko daļu Jāņa mūža viņam blakus bija Annele –sargeņģelis, padomdevējs, māte, sieva un arī mūža modele. Savu dzīvi viņa ziedoja vīra mākslai un darīja to arī pēc Jāņa aiziešanas. Pirms 15 gadiem ar Anneles gādību pirmo reizi plašāka publika ieraudzīja Gleizda krāsainās fotogrāfijas, ko viņš bildēja pirms vairāk nekā pusgadsimta, bet pats tā arī netika tās redzējis.
Toreiz žurnālā Ievas Stāsti žurnāliste Dita Degtere atklāja Jāņa un Anneles dzīvesstāstu.
Raksts publicēts 2011. gada jūnijā.
Ar Anneli iepazinos pirms gadiem desmit kādā Jāņa Gleizda darbu izstādē. Paša leģendārā fotomeistara izstādes atklāšanā nebija, jo pēc vairākiem pārciestiem insultiem Jānis bija saņēmis vēl vienu likteņa triecienu – zaudējis runas spējas. Viņš varēja smaidīt, māt ar galvu, pateikt «jā» vai papurināt galvu, ja kaut kam nepiekrita, bet pārvietoties bija grūti. Pēdējos četrus savas dzīves gadus viņš pavadīja uz gultas, bet garā bija sīksts. Dvēseli slimību un operāciju novārdzinātā miesa nesa līdz pat astoņdesmit sešu gadu vecumam.
Annele bija un joprojām ir aša kā jaunkundze, smaidīga un asprātīga. Varētu domāt, ka viņai dzīve bijusi tik viegla un skaista kā tauriņa lidojums, taču
tikai Anneles tuvākie zina, ka savas sāpes viņa vēlās nakts stundās uztic vien spilvenam.
Kad pirmo reizi viesojos Gleizdu dzīvoklī Purvciemā, biju izbrīnīta, ka viņi dzīvo ļoti pieticīgi. Jānis taču bija guvis pasaules atzinību, saņēmis vairākus simtus diplomu, medaļu un citu apbalvojumu, arī Triju Zvaigžņu ordeni! Annele smaidīja – mantību viņi nekad neesot krājuši, un lūgties viņa nevienam neiešot. Kādreiz Jānis daudz fotografēja – kāzas, kristības vai citus godus, bet bildes atdeva tāpat, bez maksas. Viņam svarīgs bija process, bilde, māksla un cilvēkiem lai prieks.
Jānis taisīja mākslu, bet Annele kā nemanāms rūķis gādāja viņam par tīriem krekliem, pusdienām un labu omu. Diezin vai Jānis kļūtu par tik dižu fotogrāfu, ja viņam līdzās nebūtu pašaizliedzīgās Anneles. PSRS laikā, kad viņa Jāni pavadīja uz izstādēm plašajā Padomju Savienībā, daudzi teica, ka Annelei vēl dzīvai jāuzceļ piemineklis. Tāpēc arī šis stāsts vairāk būs par mākslinieka mūzu un mūža mīlestību. Pirmo reizi – tik atklāti, jo savulaik pēc Daiņa Īvāna grāmatas Mednieka smaids, kas, pēc Anneles domām, nes nepatiesību par Jāņa Gleizda dzīvi, viņi ar vīru no publiskām izpausmēm par ģimenes dzīvi norobežojās. Taču Ievas Stāstiem Annele piekrita uzticēt vaļsirdīgu un atklātu stāstu par savu dzīvi ar izcilo mākslinieku Jāni Gleizdu. «Stāstīšu visu, kā pie bikts,» viņa pasmaida.
Novadnieku būšana
Annele un Jānis nāk no Latgales: viņa – no Kārsavas puses, viņš – no trīspadsmit kilometru attālās Rogovkas. Tāpat kā daudziem bērniem, arī Annelei bērnība bija nebēdnīga. Viss mainījās 1940. gadā. «Biju robežsarga meita. Šo faktu nekad neesmu afišējusi, īpaši jau padomju laikā. Toreiz dokumentos, kad bija jānorāda vecāku nodarbošanās, rakstīju: zemnieki. Mammīte visu mūžu nodzīvoja pa mājām, rūpējās par saimniecību un mums, trim bērniem. Mans vecākais brālis Boļeslavs, kuru ļoti mīlēju, astoņpadsmit gadu vecumā krita karā. Vidējais brālis Ignats (vēlāk viņu sāka saukt par Igoru) dzīvo Ogrē.»
Pēc okupācijas ģimene bija neziņā, kas notiks, jo daudzus robežsargus nošāva, bet 1949. gadā draudēja izvešana. «Mums piekodināja, lai sēžam mājās. Tēvs pa kluso atbrauca pēc manis uz Malnavas tehnikumu, kur mācījos, un aizveda uz mājām – ja izved, lai visi tad esam kopā. Laikam mūs izglāba brālis. Toreiz, kad Boļeslavu paņēma karā, viņš zīmīgi sacīja: «Labāk lai es viens krītu nekā jūs visi.» Tā arī sanāca. Viņš karā sabija tikai mēnesi un piecas dienas. Krita pie Iršiem, Ērgļu pusē. Viņu nokāva – kā citādi to nosaukt! Karā sūtīja jaunus puišus, kas neprata rīkoties ar ieročiem, kā gaļas gabalus viņus lika pretim vācu tankiem. Es ilgi nevarēju pārdzīvot, ka brāļa vairs nav…» skumji nosaka Annele.
Otrajā pasaules karā piedalījies arī Jānis Gleizds.
Līdz divdesmit četru gadu vecumam viņš bija vesels, slaids, skaists un iznesīgs puisis.
Jānis pabijis gan vācu, gan krievu pusē. Vācieši viņu iesauca 1941. gadā, un sava glītā rokraksta un gudrās galvas dēļ Jānis vairāk uzturējās štābā, pārrakstīja dažādus papīrus, tulkoja, bet, kad vācieši 1944. gadā pie Jelgavas atkāpās un krievi nāca virsū, Jānis ar vēl dažiem latviešiem iemuka mežā. Sarunājis ar kādu lauku māju saimnieku, strādāja pie viņa. Pēc tam Jāni paņēma krievu armijā. Uz fronti nesūtīja – viņš atkal strādāja ar papīriem. Pēc kara tika uz mājām Rogovkā, strādāja ciema padomē.
Lai arī abi no viena novada, pirmo reizi Jānis un Annele satikās Rīgā. Annele stāsta: «1951. gadā mūsu ģimene pārcēlās uz Ogri. Tētis atrada darbu mežrūpniecībā, kopa zirgus, dabūja dzīvokli. Toreiz daudzi muka prom no laukiem, jo negribēja strādāt kolhozā. Es biju nodomājusi turpināt mācības, bet no Malnavas tehnikuma vajadzēja aiziet, jo robežsargu bērnus no skolas izslēdza. Kādu laiku strādāju Lielvārdes krejotavā. Reiz aizbraucu ciemos pie meitenēm no Latgales, kas strādāja kūdras purvā un dzīvoja Mārupē. Nolēmu meklēt jaunu darbu. Atradu – Rīgas mēbeļu fabrikas zāģētavā. Tur varēja nopelnīt vairāk. Mārupē īrēju istabiņu un katru dienu braukāju uz darbu Ganību dambī.»
Reiz, kad Annele pusdienlaikā kopā ar pārējām meitenēm stāvēja garā rindā pēc maizes, kāda paveca sieviete teikusi: «Laidiet tak tos bērnus pa priekšu, lai viņi nopērk maizīti.» Annele, kurai pēc vārda kabatā nav jāmeklē, atbildējusi: viņai ne tikai maizīte jānopērk, bet vēl pieci kilometri līdz mājām jāaiznes.
«Sieviete pēc tam pienāca pie manis un aicināja, lai nākamajā dienā aizeju pie viņas – viņa zinot kādu tanti gados, par kuras kopšanu es varētu dabūt gultasvietu. Tā es dabūju istabiņu Rīgā. Kādu dienu darbā sasāpējās aklā zarna, nokļuvu Traumatoloģijas institūtā – tur toreiz operēja visādas kaites. Man bija ļoti bail, jo līdz tam biju vesela kā rutks. Taču tur es satiku Jāni – viņš Traumās strādāja par fotogrāfu. Jānis tur bija palicis pēc nelaimes ar rokām un sācis dzīvi no jauna.»
Tā sasodītā ballīte
Jānis stipri atšķīries no saviem vienaudžiem: iznesīgs, kārtīgs, apzinīgs, meitenēm dikti paticis, bet uz ballēm gājis reti. Un alkoholu vispār neesot lietojis. Tajā liktenīgajā spelgajā ziemas vakarā viņš, draugu mudināts, kopā ar pārējiem devies uz ballīti. Pirms tam iemetuši pa graķītim. Kas tur liels, ja vien… viņš nebūtu iedzēris etilspirtu.
Pēc kāda laika kļuvis slikti, Jānis no draugiem atpalicis, pakritis ezermalā un aizmidzis.
Kad viņu otrā rītā atrada, rokas un kājas bija apsaldētas. Mājnieki mēģināja ārstēt pašu spēkiem, bet, kad sākās gangrēna, Jāni aizveda uz slimnīcu Rēzeknē, vēlāk – uz Rīgu. Traumatoloģijas institūtā viņu operēja vienpadsmit reizes. Daļu no rokām izdevās saglabāt.
Varbūt cits pēc pārciestajām mokām būtu sadudzis, bet ne Jānis! Viņš iemācījās pat zīmēt un fotografēt. Viņš sadzīvoja ar savu nelaimi. Bet varbūt – laimi, jo Annele par viņa sievu nolēma kļūt par spīti visam: viņa gribēja pasaulei parādīt, ka pilnvērtīga dzīve var būt arī ar cilvēku, kam Dievs kaut ko atņēmis.
Puiši, kas tovakar ar Jāni kopā bija gājuši uz balli, cietušajam draugam tā arī neatvainojās un palīdzību nepiedāvāja. Tikai pēc četrdesmit gadiem viens no viņiem pieklauvēja pie Jāņa dzīvokļa durvīm, gribēdams rast sirdsmieru ar līdzatnesto pudeli. Annele strikti pateica, lai viņš aiztaisa durvis no otras puses. Pēc kāda laika Gleizdi uzzināja, ka šis cilvēks ņēmis nelabu galu.
Brūtēšanās
Anneles un Jāņa attiecības aizsākās slimnīcā, taču kā novadniekiem un draugiem, nevis puisim un meitenei, kam tauriņi vēderā met kūleņus.
«Nevarēju saprast, kā Jānis bez rokām ar visu tiek galā: sapogā pogas, uzrauj sērkociņu, aizsmēķē papirosu… Arī mani vecāki, atbraukuši pie manis uz slimnīcu, par to bija pārsteigti,» atceras Annele. «Mammai teicu: kas gan būtu, ja viņam blakus būtu cilvēks, kas palīdz? Mamma domīgi atbildēja, lai tikai es Jānī nesamīlos. Brīnījos – nu gan viņa jocīgi runā?! Par brūtēšanos man pat domu nebija. Diezin vai sākumā arī Jānim bija, jo es patiku viņa draugam Vilnim, kas gulēja slimnīcā, Jānis vēl kopā mūs fotografēja. Bet, kad Vilnis izrakstījās, atvadījāmies, un viss. Neskumu, jo man taču bija Valdis – puisis, ar kuru jau pāris gadu tikos.
Viņš dienēja kopā ar manu brāli, un bijām norunājuši, ka Valdis paliks virsdienestā, es nokārtošu dzīvošanu Rīgā, pēc tam apprecēsimies. Viņš bija smuks… bet laikam es viņam patiku vairāk nekā viņš man. Ko gan es, divdesmitgadīgs skuķis, zināju, kas man īsti patīk,» pati par sevi smej Annele un turpina: «Godīgi sakot, man iekšā gruzdēja neliels aizvainojums, ka mēnesi, kamēr biju slimnīcā, Valdis mani ne reizes neapciemoja.»
Konfektes un ķiršu vīns
Jānis bija ievērojis, ka pie Anneles neviens puisis uz slimnīcu nenāk. Viņš meiteni apciemoja teju katru dienu un, tāpat kā citām pacientēm, piedāvāja fotografēties. Anneli bildēja ikdienišķās situācijās: palātā, parkā. «Jānis man šķita kā savējais. Bijām taču novadnieki, turklāt izrādījās, ka ar viņa brālēnu esmu mācījusies vienā klasē. Mani vecāki, kā vēlāk atklājās, labi pazina Jāņa krustmāti.»
Kad Annele izrakstījās no slimnīcas, Jānis viņai uzdāvināja albumu, kurā starp bildēm bija kāds interesants zīmējums – pieci kaķi satinušies diegu kamolos. «Kādu nakti sapnī redzēju, ka tinu kamolu, Jānis tur dziju. Kad fice iet uz beigām, viņš to nokrata, sakot: tiec nu galā pati, kā gribi! Kad sapni izstāstīju māsiņām, viņas noteica: skaties, ka tikai viņš tevi nesapin! Sašutusi atbildēju: «Vai jūs tinti sadzērušās?»
Taču māsiņas laikam kaut ko nojauta… Jānis palūdza Annelei adresi un, atvadīdamies pie slimnīcas vārtiem, ieminējās, ka varbūt kādreiz garāmbraucot apciemošot.
Anneles brūtgāns Valdis pie izredzētās nesteidzās, toties Jānis drīz vien bija klāt – ar lielu konfekšu Sarkanā magone tūti un ķiršu vīnu, portfelis bija pilns ar āboliem un grāmatām. «Jutos tik pārsteigta, ka Jāni pat nepacienāju ar tēju. Un mani nedaudz mulsināja tas, ka Jānim taču nebija roku, – kā viņš paņems tasīti?…»
Pēc neilga laika Jānis ieradās atkal un uzaicināja Anneli uz kino. Sarkandaugavas kinoteātrī abi noskatījās filmu Mazā māte. «Pēc filmas viņš mani pavadīja līdz mājām, atvadījāmies, un randiņš beidzās,» stāsta Annele.
Liktenīgais randiņš
Nākamajā ciemošanās reizē Jānis aicināja Anneli uz Mākslas muzeju. Viņai bija neērti atteikt, tāpēc piekrita. Vēlāk, staigājot pa pilsētu, abi nonāca līdz dzimtsarakstu nodaļai. Jānis smaidot jautāja: vai zini, kas tā par māju? Ja tev ir līdzi pase, varam iet paskatīties, kas tur notiek.
«Kā es, lauku skuķis, varētu zināt, kas tā par māju! Taču uzzināt gribējās. Ārpusē stāvēja daži zaldāti ar dāmām pie sāniem. Paskatījos somiņā – pase bija, un mēs devāmies iekšā. Domāju, ka tas ir kāds slēgtais muzejs, kurā bez pases nelaiž. Kad iegājām iekšā, sapratu: dzimtsarakstu nodaļa! Jānis ieminējās: vajadzētu paskatīties, kas tās par anketām, ko citi pilda. Jokodamies aizpildījām un atdevām. Bija piektais decembris. Ārā Jānis man nopietni teica: nu mums ir mēnesis pārdomām. Es smējos: tad jau redzēs, kas būs! Uztvēru to kā joku, jo pirms tam mums nebija nekādu runu par mīlu, pat bučojušies nebijām.
Pēc tam Jānis aicināja uz kafejnīcu, bet es sakautrējos – tā paša iemesla dēļ: kā viņš varēs mani apkalpot, kā paņems rokās tasīti?
Teicu – labāk brauksim pie manis! Pirmo reizi kopā dzērām tēju, paēdām vakariņas, un tad Jānis aizbrauca.»
Nākamajā dienā pie Anneles atskrēja Valdis. Viņa paziņoja – es precos! Viņš, protams, neticēja un laiski noteica: «Lej, lej, bet atstāj puķītēm ar.» Pat tad, kad Annele viņam visu sīki izstāstīja par Jāni, Valdis neticēja. «Nākamajā dienā pēc darba atbrauca Jānis, un tad pirmo reizi nopietni aprunājāmies. Viņš teica: «Varbūt mēs viens otram varam būt ļoti vajadzīgi. Iesim janvārī uz zagsu!» Tas bija bildinājums,» nosaka Annele un piebilst: «Tā nebija lielā mīla, taču es vienmēr esmu teikusi un saku: mīlestība nav tikai gulta (bez tās, protams, nevar!), bet tas ir kas vairāk. Mīlestība ir tas, ka tu cilvēku cieni, dari viņam labu un saņem to pašu pretī.»
Par spīti Valdim un pasaulei
Promiedams Jānis izredzētajai pasniedza piecdesmit rubļus. «Viņš zināja, ka esmu uz slimības lapas un man nav naudas. Negribēju ņemt, atrunājos, ka nezinu, kad varēšu atdot, bet Jānis teica: dzīvosim, redzēsim! Tad arī nopietni aizdomājos par savu nākotni. Man bija divdesmit viens gads, un es nospriedu: kāpēc gan es nevarētu būt tas cilvēks, kas Jānim palīdz, un visiem par spīti parādīt, kā jādzīvo?»
Draugi, uzzinājuši par kāzām, mēģināja Anneli atrunāt, sak, vari taču dabūt labāku, smukāku, nevis precēties ar invalīdu. Arī mamma bija pret. «Viņa sašutusi teica, ka es nespēšu nest tādu smagumu, ka izputināšu gan viņa, gan savu dzīvi. Spītīgi atbildēju: mēs dzīvosim labi! Tētis bija pielaidīgāks, teica: ja tev būs labi, tad mums visiem būs labi. Tikai lai es ielāgojot, ka man nebūs, kam sūdzēties. Es zināju, ka esmu stipra, – kā nekā piecdesmit kilogramu smagu maisu varu pacelt!» Annele atkal joko.
Jānis pie līgavas brauca ik pārdienu, un viņa gaidīja viņu ar siltām vakariņām. Ar Valdi Annelei bija smaga saruna. «Viņš atskrēja, laikam aptvēris, kas notiek. Trīs stundas sēdējām, runājām un raudājām. Teicu – nevaru Jānim nodarīt pāri un nekad nedarīšu, mēs visiem pierādīsim, kā jādzīvo. Valdis ieminējās:
«Tu nekad nebūsi dāma. Viņš tev nekad nevarēs pasniegt mēteli.»
Atbildēju: «Varbūt es būšu ļoti lepna par to, ka viņam aizpogāšu pogas!» Sirds drusku sāpēja, bet es ietiepos – par spīti Valdim un citiem – un paliku pie sava: precēšos ar Jāni! Promejot Valdis noteica: «Lai kur es dzīvē būšu, tu man vienmēr būsi blakus.» Vairākus gadus pēc kāzām jutu, ka viņš mani izseko: trolejbusā iekāpju pa vienām durvīm, viņš – pa citām, es izkāpju, viņš arī. Sajūta bija neomulīga, un man bija bail, ka tikai viņš kaut ko Jānim nenodara. Uzrakstīju Valdim vēstuli – lai liek mierā. Un viņš pierima. Pēc gadiem desmit iedomājos – nez kā iet Valdim? Dabūju viņa adresi, – un izrādījās, ka viņš bijis… cietumā! Tas bija liktenis, man nevajadzēja ar viņu precēties.»
Taburete un ķirmju sagrauzta gulta
Annele un Jānis apprecējās 1954. gada 3. janvārī. «Uz zagsu braucām ar trolejbusu. Bija vēl mana mamma, tētis un brālis. Pēc tam kājām devāmies atpakaļ pie manis uz mājām, paēdām vakariņas.»
Sākumā abu mantība Anneles istabiņā bija taburete un ķirmju sagrauzta gulta. Radi pēc kāzām prātoja – nez vai Jānim ir daudz naudas, ka Annele ar viņu apprecējās? Bet institūtā, kur Jānis strādāja, dakteri un māsiņas sprieda: uz cik ilgu laiku gan šīs attiecības būs? Tik smuka meitene un – invalīds… «Mums bija vienalga, ko ļaudis melš,» saka Annele un atzīstas: kamēr viens otram pieslīpējās, viegli nebija. «Jānim no daudziem draugiem, kam patika iedzert, vajadzēja šķirties, jo es biju strikta: vai nu draugi un pudele, vai ģimene un fotografēšana. Daži tāpēc uz mani dusmojās, sauca par preileni, kas Jānim neļauj nekur iet. Jā, agrāk Jānis daudz kur gāja un par velti bildēja. Fotografēties gribētāju bija daudz, jo tolaik jau fotoaparāts bija retums.» Domstarpības bija pat tik nopietnas, ka jaunā sieva pēc gadu ilgas kopdzīves nolēma aiziet no vīra.
«Reiz, daudz nedomādama, atplēsu Jānim adresētu vēstuli. Rakstītāja izrādījās kāda dāma, kura atzinās, ka viņu kompānijai Jāņa ļoti trūkst, bet gan jau viņš drīz būšot atkal brīvs, ka ilga jau tā laulība nebūšot. Mani tas aizskāra, un es uzrakstīju zīmīti – aizeju, un, kamēr Jānis ar šo lietu netiks skaidrībā, mājās mani lai negaida.» Augsti paceltu galvu spītīgā sieva devās pie draudzenēm uz Mārupi. Tālu gan netika. «Pie stacijas saskrējos ar brāli, kas, izrādījās, bija atbraucis mūs apciemot. Uz jautājumu, ko Jānis dara, izvairīgi atbildēju – laikam strādā laboratorijā. Man bija kauns atzīties, ka esmu aizmukusi no mājām, tāpēc teicu, ka atbraucu uz tirgu. Abi kopā uz turieni aizgājām, nopirku vienu sarkano bietīti – kaut kas taču bija jāpērk! – un devāmies uz mūsu mājām.
Kādā brīdī Jānis mani paaicināja pie sevis uz laboratoriju – it kā lai kaut ko parādītu.
Viņš vienkārši gribēja ar mani divatā parunāties. Apsolīja, ka nokārtos, lai mūsu attiecībās neviens vairs nejauktos. Un vārdu turēja. Pēc gadiem divdesmit mēs to sievieti satikām Liepājā, Jāņa izstādes atklāšanā. Viņa bija speciāli atbraukusi no Rīgas, pienāca man klāt un atvainojās par šo gadījumu. Sākumā jau daudzi domāja, ka es Jānim darīšu pāri…»
Annelei – mīļākais?!
Kādu citu reizi kāda labdare mēģināja Jānim atvērt acis, atsūtot vēstuli, kurā apgalvots, ka Annele un viņas vīrs esot mīļākie. «Mums bija ģimenes draugi, bieži cits pie cita rīkojām pusdienas. Man nemūžam neienāktu prātā, ka šī sieviete, redzot, ka viņas vīrs man atbrauc pretī uz darbu un aizved mājās, iedomāsies, ka mēs esam mīļākie. Kad Jānis man to vēstuli parādīja un jautāja, vai tur rakstītais ir patiesība, es viņu paņēmu aiz rokas un teicu: braucam! Domāju – iesitīšu tam vīrietim pļauku, pēc tam iesim prom. Taču viņa nebija mājās. Jānis šai sievietei uzrakstīja vēstuli, un mūsu draudzība beidzās. Man šis gadījums vairāk atvēra acis un palīdzēja labāk iepazīt cilvēkus.»
Annele un Jānis viens otram uzticējās. Piemēram, Jānis nekad nenāca sievai līdzi uz darba ballēm, bet neliedza viņai izdancoties līdz vēlam vakaram. Savukārt pats viņš reizēm brauca ekskursijās. Reiz kāds gan Annelei atstāstīja, ka uz jautājumu, kāpēc līdzi nebrauc sieva, Jānis atbildējis: sieva ir tādēļ, lai sasmērētu maizītes un palaistu vīru vienu. Annelei tas nepatika, un viņiem bija nopietna saruna.
«Es teicu: mīļais draudziņ, desmit gadu gāji tu, desmit gadu iešu es, un tad mēs abi iesim kopā!
Jānis iebilda: ko gan es esot izdomājusi? Atbildēju: nevajag tā izrunāties, cilvēki tik un tā visu atstāsta. Kad bijām laulībā nodzīvojuši jau trīsdesmit gadu, Jānim intervijā jautāja, kā tik ilgi var nodzīvot ar vienu sievu. Viņš atbildēja: pirmie desmit gadi bija sports, otrie – pienākums, jo jāaudzina bērni, bet trešie desmit – tad jau ir neērti šķirties.»
Annele un Jānis kopā nodzīvoja piecdesmit septiņus gadus. Viņa saka: laulības stiprums rodams uzticībā, piedošanā un savu kļūdu atzīšanā. «Reizēm domāju – kāpēc viņš tā darīja? Un sapratu, ka varbūt pati pie tā esmu vainīga. Nekad citiem nevajag darīt to, ko negribi, lai dara tev. Galvenais – cilvēkam jātic. Ja pie rokas nav pieķerts, tad nesaki – zaglis.»
Vīra dēļ maina darbu
«Es dikti uzpasēju, lai Jānis vienmēr būtu paēdis un tīrs. Tāpēc arī mainīju diezgan daudz darbavietu. Kur tikai nestrādāju! Kādu laiku arī mājās: ar japāņu adāmmašīnu adīju jakas, tad biju Jāņa asistente – viņš man ļāva fotografēt, bet bildes attīstīja pats. Kāds Jāņa draugs man ieteica rūpnīcu Straume, kur meitenes ar iekārtu palīdzību pin stiepļu žogus. Tas darbs man bija prātam.»
Pirmos gadus Gleizdi dzīvoja pa divām mājām: pie Anneles nelielajā dzīvoklī, kur viņa kopa tanti, un Jāņa deviņus kvadrātmetrus lielajā istabā Traumatoloģijas institūtā, kur, kā saka Annele, vēji žūžoja pa visiem pakšiem. «Kad Jānim bija daudz darba, es pagatavoju mājās ēst, vedu viņam uz institūtu un paliku pa nakti. Kad tantīte nomira, meklējām labāku dzīvesvietu, kur nebūtu jānes malka, kur ir vismaz daļējas ērtības.»
Uz Anneles pleciem bija visa sadzīve.
«Es zināju, kā malka jāzāģē un jāskalda, pati nesu uz pleciem augšā.»
Jānis Traumatoloģijas institūtā fotografēja visu, kas nepieciešams darbam, – operācijas, slimniekus, eksperimentus ar dzīvniekiem, arī medicīnas kongresus un konferences. Bet brīvdienās – kluso dabu, ainavas, cilvēkus. Sapnis par fotografēšanu viņam bija jau bērnībā, bet pirmo aparātu viņš nopirka tikai tad, kad jau bija bez rokām. Pusgadu skolojās kursos un bildēja. Annele saka: «Viņš bija dzimis mākslinieks. Jāņa pirmā mākslas fotogrāfija bija zirnekļu tīkls. Akti sākās sešdesmito gadu beigās, septiņdesmito sākumā, kad Jānis jau darbojās fotoklubā. Kailas meitenes bildēja daudzi, taču fotogrāfijas nevarēja izstādīt, jo aktus uzskatīja par pornogrāfiju. Jānis strādāja drusku citādi, viņam bija cita tehnika un atšķirīga pieeja. Viņš parasti teica: «Es rādu sievietes skaistumu – tas ir tāpat, kā es nodziedu viņai himnu.»
Vai arī Annele ir bijusi vīra modele? Viņa smejas: «Kad braucām uz laukiem, bijām pie dabas, viņš man vienmēr lūdza: nu vienu pleciņu, lūdzu…»
Kļūt par īstu modeli aktiem Annele atteicās. «Jānis ļoti gribēja, bet es nepiekritu. Laikam biju citādi audzināta, turklāt cilvēki jau tāpat melsa, pat slēdza derības par mūsu laulību: gads par maz, divi – par daudz. Negribēju dot lieku iemeslu runām. Bija jau arī citas modeles: basketbolistes, māsiņas, dakteres, meitenes, kas dzīvoja Medicīnas institūta kopmītnēs. Tā kā tur strādāju, palīdzēju Jānim viņas sameklēt un pierunāt. Bija arī tā: viena nofotografējās, pastāstīja draudzenei, un arī tā gribēja fotografēties. Jānis bildes retušēja, nedaudz mainīja sejas vaibstus, un gadījās, ka meitenes pašas pēc tam sevi bildēs nepazina.»
Lai kļūtu par Gleizda modeli, meitenei bija jābūt klasiskai figūrai. Annele stāsta – krievu meitenes bijušas drosmīgākas nekā latvietes.
Fotosesijas notika laboratorijā vai ārpus pilsētas brīvā dabā.
«Modelei bija viegli fotografēties, jo Jānis vispirms visu uzzīmēja uz papīra, lai modele zina, ko viņš grib parādīt. Viņai tikai bija jānostājas attiecīgajā pozā. Kad viņi divatā brauca ārpus pilsētas, es parasti no rīta sasmērēju maizītes, termosā ielēju kafiju, bet vakarā vienmēr pārjautāju, vai Jānis meiteni ir pavadījis līdz mājām vai sabiedriskajam transportam.»
Uz jautājumu, vai Annele nebija greizsirdīga, viņa atbild: «Nē, es taču uzticējos! Un zināju: ja arī Jānis aizietu, es dzīvē nepazustu, ar visu tiktu galā pati. Var teikt – apprecoties ar Jāni, es iemācījos dzīvot. Fiziski man nebija, uz ko paļauties, lai gan nebija jau arī tā, ka Jānis neko nedarīja, – gāja uz tirgu, iepirkās. Kad biju sanatorijā, viņš mājās ar visu tika galā viens pats: i olu uzcepa, i tēju uzvārīja.»
Varēja būt divi bērni…
1955. gadā pasaulē nāca Gleizdu pirmdzimtā. Annele bija nolēmusi par godu savai vecmammai meitiņai dot vārdu Brigita. «Bērniņš piedzima astoņos mēnešos, nodzīvoja dažas stundas un nomira… Tas mums ar Jāni bija smags trieciens. Man bija tik slikti, ka biju tuvu klīniskai nāvei.»
Dēls piedzima pēc trim gadiem. «Zināju, ka būs puika. Arī toreiz, kamēr viņu gaidīju, negāja viegli – ilgi bija slikta dūša, vajadzēja gulēt slimnīcā. Pēc meitiņas nāves bija paniskas bailes – kas būs, kā būs… Viss bija kārtībā: puika piedzima laikā. Kā māsiņas teica – tā tikai iet uz teātri: bez neviena vaida. Jānis man atnesa milzīgi lielu, baltu acāliju – toreiz tas bija retums.»
Jaunā māmiņa bija laimīga, bet nezināja, kādu vārdu bērniņam likt, teica, lai vīrs izlemj.
Jānis uz lapiņas uzrakstīja divus – Leopolds un Ēvalds. Annelei labāk patika pēdējais, tomēr sākumā viņa neesot varējusi to paturēt prātā, tāpēc uz galda turējusi zīmīti.
«Līdz četru gadu vecumam dzīvojām visi kopā, bet, tā kā man vajadzēja strādāt, gādāt par Jāni un māju, dēlu pie sevis paņēma mani vecāki. Ēvalds pie viņiem nodzīvoja līdz pat astotās klases beigšanai. Mēs viens pie otra braucām ciemos, un es vienmēr jutu, kā viņam iet. Tas man laikam no Dieva dots – sajūtas. Atliek par cilvēku vairāk padomāt, un es zinu, ko viņš dara, ko domā.»
Uz Rīgu pie vecākiem Ēvalds pārcēlās, kad stājās tehnikumā. Tēva pēdās negāja, bet izvēlējās automehāniķa profesiju. Nu jau daudzus gadus viņš strādā par šoferi. Ar fotografēšanu aizrāvies Ēvalda četrpadsmit gadu vecais dēls Filips, bet viņa brāļi – Ivars, kam ir trīsdesmit gadu, un Jānis, kam ir divdesmit divi gadi – arī ir šoferi.
Palīdz hipnoze
Anneles vieglā dzīve ir šķietums. «Ilgus gadus biju ļoti nervoza, uztraukumā pat valoda raustījās,» viņa atzīstas. Pavērsiens notika astoņdesmito gadu beigās, kad viņa nejauši iepazinās ar Aldi Šveidi, kas strādāja Alkšņa lidotāju akadēmijā. «Pie mums bija atbraukuši viesi no Maskavas, kas gribēja tikties ar Šveidi. Viņš tolaik strādāja par ekstrasensu, daudz palīdzēja cilvēkiem, darīja brīnumu lietas. Lai gan īsti negribēju, bet vienojāmies, ka vakariņas, kur visiem tikties, rīkosim pie mums mājās.
Šveide atnāca ar sievu. Jutos diezgan īpatnēji, jo viņš tā savādi skatījās uz mani. Pēc kāda laika satikāmies, īsti neatceros, manā vai Jāņa jubilejā. Tā pa īstam par šā cilvēka spējām pārliecinājos, kad viņš palīdzēja manai draudzenei Regīnai, ar kuru kopā biju strādājusi kolhozā Lāčplēsis, atbrīvoties no vilkēdes. Pēc tam mēs ar Aldi kļuvām par labiem draugiem. Reiz pastāstīju viņam par savām problēmām, un viņš aicināja atnākt uz hipnozes seansu. Biju pat uz trijiem. Nezinu, ko Aldis izdarīja, bet mainījos gan ārēji, gan iekšēji. Visi to juta. Ilgus gadus Aldis strādāja Maskavā pie kosmonautiem, rakstīja man vēstules. Atgriezies strādāja lidostā. Otrā sieva viņam ir aizliegusi strādāt ar cilvēkiem. Šad tad viņš atbrauc pie manis, papļāpājam… Ja Aldis vēl tagad strādātu, domāju, man nevajadzētu iet pie dakteriem. Esmu viņam bezgala pateicīga par to, ko viņš manā labā ir darījis.»
Epopeja par mājvietu
Ar savu dzīves rūdījumu, spītu un lepnumu Annele ģimenei izcīnīja labāku dzīvesvietu. Jānis tikai aizpildījis papīrus: Lielā Tēvijas kara dalībnieks, invalīds, Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, titulēts mākslinieks… «Dzīvojām pusotras istabas dzīvoklī Ķengaragā, pēc tam samainījām uz lielāku Pārdaugavā. Jāņa veselība sāka šķobīties, un gudri cilvēki ieteica, lai prasām labāku dzīvokli. Jānis atkal sarakstīja papīrus, iesniedzām, rindā bijām otrie. Pagāja gads, divi un – nekā. Turklāt rindā jau bijām ceturtie. Iedzēru nervu zāles un gāju uz dzīvokļa daļu noskaidrot – kā tas var būt, ka rinda virzās nevis uz priekšu, bet atpakaļ? Gāju regulāri, kādu pusgadu, divas trīs reizes nedēļā.
Mani vienmēr kaunināja: jumts virs galvas taču esot, tagad tik daudz cilvēku iebrauc Latvijā, viņiem vajag mājokli.
Reiz neizturēju, pacēlu balsi un teicu, ka brauksim uz Maskavu, ka Jānim, Lielā Tēvijas kara dalībniekam, tur, cerams, palīdzēs. Man solīja, ka dzīvokli piešķiršot. Paiet nedēļa, divas – nekā. Atkal gāju un prasīju. Dzīvokļu daļā brīnījās – vai tad mēs paziņojumu neesot saņēmuši? Izrādījās, mums paredzētais dzīvoklis jau atdots kādiem iebraucējiem no Krievijas. Pēc dažām dienām saņēmām paziņojumu – mums piedāvāja dzīvokli Mežciemā, sešpadsmit stāvu mājas pirmajā stāvā, trīs izolētas istabas. Domāju – būs labi! Bet nekā. Vējš skrēja cauri pažobelēm, uzradās žurkas, bija šausmīgi auksts – ziemā dzīvoklī bija tikai trīspadsmit grādu. Jānis vakarā zem kājām lika plastmasas pudeles ar karstu ūdeni, vakarā tā sildījām arī gultu. Reiz pie manis atbrauca ciemiņi no kolhoza Lāčplēsis, apsēdāmies pie galda un pēkšņi no griestiem nokrita apmetums… Gāju uz izpildkomiteju, lai samaina dzīvokli, un riņķadancis sākās no gala…»
Palīdz Ulmanis
«Bija 2000. gads. Kādu dienu atradu žurnālus Senatne un māksla – tie pie mums bija glabājušies piecdesmit gadu – ar Kārļa Ulmaņa autogrāfu. Nolēmu tos uzdāvināt Guntim Ulmanim. Teicu mājniekiem, ka viņam piezvanīšu. Dēls neticēja – vai patiešām es zvanīšot Valsts prezidentam?! Kāpēc ne! Piezvanīju viņa sekretārei un pastāstīju par žurnāliem. Pēc pāris dienām piezvanīju atkal. Bija Ziemassvētku laiks, un sekretāre teica, ka prezidents mani labprāt pieņemšot trešajos Ziemassvētkos pulksten vienpadsmitos. Mēs ar Jāni devāmies uz Rīgas pili. Jānis jau bija saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, es paņēmu līdzi vienu Jāņa darbu, ko Ulmanim uzdāvināt. Biju dikti uztraukusies, jo runāt pa telefonu un satikties dzīvē ir pavisam kas cits. Pasniedzu Ulmanim žurnālus – viņš tādus nebija redzējis – un uzdāvināju Jāņa bildi.
Apsēdāmies pie galda, parunājāmies. Prezidents izvaicāja, kā mums klājas, kur dzīvojam. Pastāstīju par mūsu dzīvokli.
Nebiju domājusi sūdzēties, bet Ulmanis uzreiz palūdza sekretārei, lai savāc visu informāciju un atbrauc pie mums.
Vēl jautāja, vai varam iztikt ar pensiju, un es atbildēju, ka iztiekam – kā jau visa latviešu tauta. Pēc dažām nedēļām pie mūsu mājas piebrauca valdības mašīnā, no tās izkāpa Ulmaņa sekretāre, atnāca pie mums, palūdza parādīt dokumentus par dzīvokli, iedeva kaut ko parakstīt un teica, lai interesējamies Rīgas domē, ka mums drīzumā apmainīs dzīvokli. Uz domi nezvanīju, bet aizgāju.
Kāda darbiniece man sacīja: ja jau mums tas dzīvoklis esot tik slikts un tur dzīvojot žurkas, lai mēs vienu noķeram un aiznesam uz dzīvokļu daļu, tad viņi ātrāk kaut ko darīšot. Atbildēju: paldies par padomu, es noķeršu trīs – vienu atnesīšu jums, otru uz dzīvokļu daļu, bet trešo uz Prezidenta kanceleju kopā ar Triju Zvaigžņu ordeni. Un gāju prom. Nepagāja ne nedēļa, kad mums jau piedāvāja izvēlei pat vairākus dzīvokļus, no kuriem bija izvākušies krievu virsnieki. Ak Dievs, kādi tie dzīvokļi bija – viss salauzts, netīrs… Beidzot mums atrada šo, un namu pārvalde uztaisīja kapitālo remontu. Ņemšanās bija liela, bet, ja es nebūtu gājusi un prasījusi, diezin vai mēs te dzīvotu.»
Insults
Jānim sākās veselības problēmas, taču viņš turpināja strādāt. «Jānim bija daudz darba, jo mākslinieki, kas izdeva katalogus, savus darbus aicināja fotografēt Jāni. Cilvēki pie viņa stāvēja rindā. Turklāt viņš visu darīja par velti. Bijām norunājuši – kad Jānis aizies pensijā, taisīsim vannasistabā laboratoriju, lai viņš var strādāt mājās. Un tad…
Bija deviņdesmito gadu vidus, karsta vasara. Jānim bija palūguši Okupācijas muzejā nobildēt kaut ko sūtīšanai uz ārzemēm. Viņš viens ar spuldzēm, aparātiem un somu kādas trīs dienas braukāja uz muzeju un pēc tam uz Traumatoloģijas institūtu attīstīt filmiņas. Tajā dienā Jānis uzcēlās agri, iegāja vannasistabā un ilgi nenāca ārā. Gāju skatīties, kas noticis.
Viņš tur stāvēja un šūpojās… Izsaucu ātro palīdzību. Viņš nebija ar mieru braukt uz slimnīcu, teica – gan jau līdz rītam pāries, pēc tam ies uz poliklīniku. Pēc dažām stundām viņam kļuva sliktāk.
Zvanīju uz Gaiļezeru, atskrēja daktere un teica, ka nekavējoties jāved uz slimnīcu.
Slimnīcā Jānis nogulēja trīs nedēļas. Katru dienu agri no rīta biju klāt un neizgāju no nodaļas līdz vēlam vakaram. Mēs dziedājām, runājām, viņš visu kā papagailis atkārtoja, jo runas spējas bija švakas. Pa vidu tam vēl aizbraucu uz Ungāriju, kur bija izstāde un Jānis dabūja zelta medaļu, balvā vēl bija pulkstenis un kauss. Kad atbraucu, Jānis stāvēja slimnīcas pidžamā, gribēja kaut ko teikt, bet nespēja. Tad gan es balsī raudāju un teicu, ka nekad tik ilgi viņu vairs neatstāšu. Man viņa bija tik ļoti žēl…»
Annele turēja vīru kā acuraugu. Četrus gadus Jānis nogulēja uz gultas, un viņa katru dienu viņu kopa, grozīja, baroja… Lai arī pašai veselība bija sašķobījusies, nevienam citam viņa savu Jāni neuzticēja. Kad viņam operēja sirdi – bija jāliek sirds stimulators –, Annele katru rītu sešos ar pirmo trolejbusu brauca uz Stradiņiem un ar pēdējo atgriezās mājās. Divus gadus pēc šīs operācijas Jānim atkal bija insults, un atkal Stradiņos taisīja operāciju.
To, ko izcietis Jānis, aprakstīt grūti – pavisam viņš pārcietis septiņpadsmit operāciju. Tas, ko pārcietusi Annele, ir ne mazāk sāpīgi, jo viņa vīru arī stutēja, cēla un atbalstīja. Jāņa mūža nogale bija smaga abiem: negulēja viņš, negulēja Annele, sāpēs kliedza viņš, sāpēs raudāja Annele… Dievs Jāni paņēma 2010. gada 17. aprīlī.
Labie vārdi
Pēc Jāņa nāves Annele mākslinieka fototehniku, mākslas grāmatas, fotokolekciju, kā arī vairākus sadzīves priekšmetus – nazi, dakšiņu, karoti, glāzi, no kuras, strādājot laboratorijā, piecdesmit gadu dzēra Jānis, – un uzvalkus atdeva viņa dzimtās skolas muzejam Nautrēnos.
Annele saka: viņa nebūtu tik stipra, ja apkārt nebūtu sirdscilvēku, kas palīdzējuši gan Jānim, vēl dzīvam esot, gan pēc viņa aiziešanas. «Mans paldies viņiem visiem! Vispirms jau Stradiņu dakteriem no trīsdesmit otrās nodaļas (pati vairākus gadus tur strādāju – uzkopu telpas) – Jāņa ārstējošajiem ārstiem Kārlim Tručinskim, Andrejam Ērglim un Jānim Lācim, arī profesoram Romānam Lācim, kas manu vīru operēja.»
Annele ir priecīga, ka dzīve viņu savedusi kopā ar Annas Stafeckas ģimeni, tā atbalstīja gan morāli, gan materiāli. Annele ir pateicīga arī Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktorei Ventai Kocerei. «Iepazināmies pirms vairāk nekā desmit gadiem. Venta ir uzņēmusies organizēt Jāņa darbu izstādes gan Latvijā, gan ārzemēs. Jāņa astoņdesmit gadu jubilejas kolekcija ir izstādīta bibliotēkas ceturtajā stāvā.
Esmu pateicīga arī Latvijā populārajām sievietēm, kas žurnāla Privātā Dzīve labdarības akcijā fotografējās kailas, lai palīdzētu Jānim, kad viņš jau gulēja uz gultas.
Paldies Latgales fotobiedrības priekšsēdētājam Igoram Pličam un visiem šīs biedrības fotogrāfiem, kas ieguldījuši darbu, lai taptu jaunā izstāde Jāņa Gleizda krāsu pasaule.»
Annele vīram ir uzstādījusi pieminekli, vēl tikai palicis pēdējais darbs – izstādes atklāšana Preiļu kultūras nama Izstāžu zālē. Tad, liekot roku uz sirds, viņa varēs teikt, ka savu misiju ir izpildījusi.
«Klausoties cilvēkus, kas stāsta, ka viņiem parādījusies Dievmāte, klusēju. Taču es zinu, kā tas ir. Man toreiz bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu. Karā bija kritis mans vecākais brālis Boļeslavs, kuru ļoti, ļoti mīlēju. Bijām saņēmuši sēru vēsti, tomēr es joprojām ticēju un cerēju, ka varbūt tā ir kļūda, ka brālītis atgriezīsies. Ikreiz baznīcā, stāvēdama pie Svētās Dievmātes ikonas, no sirds lūdzu: kaut bez rokām vai kājām, lai tikai atgriežas, es viņam palīdzēšu, man nekas nebūs par grūtu!… Reiz lūgšanas laikā Dievmāte nostājās man priekšā un teica: «Tu viņu satiksi, bet drusku citādi…» Atceros to ļoti skaidri… Viņa bija savā gaiši zilajā tērpā, tāda skaista, apgarota… Toreiz nesapratu, ko nozīmē šie vārdi. To apjautu tad, kad biju jau apprecējusies ar Jāni. Biju Dievmātei viņu izlūgusi…»
