Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pie pūkaiņa, kas vizuāli atgādina Siāmas šķirnes kaķēnu, teātra kritiķe un kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska tikusi, pateicoties savai kaimiņienei. «Viņa meklēja mājas tikko dzimušiem kaķēniem, un mēs pavisam maziņu – tikai mēnesi vecu kaķīti – paņēmām pie sevis. Domājām, ka tā ir meitenīte, un nosaucām par Sāru,» stāsta Henrieta. Viņas ģimenei mājās vienmēr bijušas tieši kaķenes.
«Viena kaķene diemžēl paskrēja zem mašīnas. No tās reizes guvām mācību, ka nevar kaķi vienu pašu laist pilsētas mājas pagalmā,» stāsta Verhoustinska.
«Pēc tam mēs paņēmām rudu kaķeni no patversmes, kas bija ļoti tramīga. Viņa aizmuka, un pēc diviem mēnešiem kaķeni atradām kaimiņu dārzā. Taču viņa atkal izvairījās no mums un aizbēga. Izlikām sludinājumus, paziņojām par pazušanu sociālajos tīklos.
Ar vīru Andreju (režisoru Andreju Verhoustinski – PDz) nospriedām, ka varbūt mūsu rudajai kaķenei ielas dzīve tomēr patīk vislabāk… Taču mēs joprojām viņu gaidām mājās. Viņai ir siksniņa ar telefona numuru, un varbūt kaķene tomēr atgriezīsies,» cer Henrieta.
Pa šo laiku ģimene lolo jaunu mīluli Sāru, un nesen atklājās, ka viņai dots aplams vārds… «Vairākas reizes vedām kaķi pie veterinārārsta tīrīt austiņas un veikt citas nepieciešamās procedūras. Tikai tagad, kad kaķītim ir jau trīs mēneši, ārsts mums atklāja – tas tomēr ir runcis!» stāsta Verhoustinska. Vajadzēja domāt, kā turpmāk mīluli saukt. «Pilnībā gan vārdu nemainījām, nosaucām par Sāri, jo viņš jau bija pieradis pie sava vārda un atsaucās uz to.»
