Rīga +22°C 
«Šo mašīnu nopirku uzreiz pēc tam, kad pabeidzu autoskolu un ieguvu autovadītāja apliecību. Tā bija mana pirmā mašīna,» atceras Intrisha. Sākumā viņas uzticamā ceļabiedre bija aplīmēta patriotiskā stilā ar Latvijas karoga motīviem un uzrakstu Žužiņa – mīļvārdiņu, kādā viņa sauca savu auto. Taču vēlāk radās vēl drosmīgāka ideja. «Sapratu, ka vajag kaut ko ekskluzīvāku. Tāpēc aplīmēju to ar leoparda raksta plēvi, un no Žužiņas tā kļuva par Žužapardu.» Ar gadiem Intrisha kļuva arvien atpazīstamāka, apprecējās un saprata, ka pienācis laiks citai automašīnai. «Esmu kļuvusi pieaugušāka, gribējās kaut ko jaunu. Cik ilgi var braukt ar vienu mašīnu? Gribēju pacelt savu statusu, tāpēc iegādājos BMW.»
Tomēr šķirties no pirmās automašīnas viņa nespēja. Pusgadu Žužiņa vienkārši stāvēja pie vecāku mājas. «Man bija ļoti žēl kādam to pārdot vai atdot. Bet sapratu, ka tā nevar turpināties. Vecākiem katru dienu vajadzēja mašīnu padarbināt un izbraukt, lai tā nesāk lūzt. Gribēju viņus no šī darba atbrīvot.» Prātā bijušas pat ļoti neparastas idejas. «Domājām nogriezt Žužiņai jumtu, novietot to dārzā un iestādīt puķes. Taču sapratām, ka arī tas nebūs mūžīgi – mašīna rūsēs un pēc gadiem tāpat būs jāutilizē.» Brīdi šķitis, ka vienīgais risinājums ir metāllūžņi, tomēr sirds tam nav ļāvusi piekrist. «Es šajā mašīnā ieguldīju visu savu spēku un radošumu. Tā kļuva pazīstama visā Rīgā, es to iekārtoju ar lielu mīlestību. Man bija ļoti žēl to vienkārši iznīcināt.» Tieši tāpēc pieņemts smagais lēmums Žužiņu pārdot.
«Es neslēpšu – tas bija ļoti grūti. Ilgi domāju, šaubījos, man burtiski lūza sirds, iedomājoties, ka ar manu šedevru brauks kāds cits. Bet tad sapratu – labāk lai Žužiņa dzīvo un tai joprojām pukst sirds, nekā tās vispār vairs nebūtu. Ir egoistiski domāt – ja ne man, tad nevienam.» Intrishas Žužapardu iespējams iegādāties par 1999 eiro. Intrisha cer, ka viņas īpašais auto varētu kļūt par lielisku sākumu kādam citam satura veidotājam. «Varbūt kādam blogerim iesācējam tā palīdzēs kļūt pamanāmam. Esmu gatava ar to padalīties.»
Laiks doties katrai uz savu pusi
Tikpat krāsains kā pati mašīna ir arī tās pārdošanas sludinājums. Tajā Intrisha ar humoru apraksta gan briljantu stūres pārvalku, gan «Latvijas bedrēs rūdītās riepas», gan godīgi atzīst, ka auto piedzīvojusi arī vairākas avārijas. «Es neko neslēpu. Nebūtu godīgi melot, ka mašīna ir ideālā stāvoklī. Gribēju, lai cilvēki zina visu, kā ir.»
Lai gan jaunais BMW joprojām nes viņas vārdu un sadarbības partneru uzlīmes, tas vairs nav tik uzkrītošs. «Un man tas patīk. Nākamo mašīnu gribu vēl neuzkrītošāku. Braucot ar Žužiņu, visi skatījās manā mašīnā. Cilvēki fotografējās pie tās, vēroja mani pie luksoforiem. Reizēm gribas vienkārši mierīgi braukt un baudīt vienatni.»
Tomēr, lai arī priekšā jauns dzīves posms, atvadīties no automašīnas, kas bijusi līdzās gandrīz visu pieaugušo dzīvi, nav viegli. «Ja man būtu iespēja no Žužiņas, pirms viņa aizceļo pie cita saimnieka, atvadīties, teiktu paldies par visu šo ceļu, ko mēs esam nogājušas kopā. Kad viņu nopirku, biju tikai astoņpadsmit gadu jauna meitene, kura vēl nezināja, ko vēlas no dzīves. Žužiņa bija ar mani manos pirmajos darbos, pirmajās veiksmēs un atzinībā. Viņa mani veda uz universitāti, piedzīvoja manus priekus un arī asaras. Paldies viņai par to. Šķiršanās ir ļoti sāpīga, taču ir pienācis laiks mums katrai doties uz savu pusi.»
CITI LASA
