Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viena bez stiprā pleca
Trešdien vēlā pēcpusdienā, sēžot viesnīcas kafejnīcā Mazais Otto, kur pa dienu ienāk vien retais apmeklētājs, lai nopirktu karstvīnu, kafiju vai pudeli prosecco līdzņemšanai, Linda Mūrniece raksturoja savu šābrīžā ikdienu: «Tagad esmu viena – gan viesnīcā, gan dzīvoklī Rīgā un arī savā lauku mājā Vecpiebalgā. Dēls Haralds dzīvo un mācās Nīderlandē, meita Helēna arī drīzumā plāno doties uz Amsterdamu, lai studētu psiholoģiju.»
Apcerot nesenos privātās dzīves notikumus, Linda atzīst – īsā laulība savā ziņā bija kovida iespaidā radušās emocijas.
«Gribējās stipro plecu, emocionālu atbalstu, bija vēlme pēc drošības, un sākotnēji tā arī šķita, ka būs. Taču ātri vien sapratu – cilvēks ir tikai ņēmējs, nevis devējs… Vajadzēja ilgāk iepazīt. Viena lieta ir ilūzijas, cita – realitāte. Nešķirties tāpēc, ka tā no malas izskatās labāk? Ja saprotu, nebūs, tad nebūs… Citi saka, nevajag dedzināt tiltus, bet ir tāds teiciens – jo gaišāk deg tilti, jo izgaismotāka nākotne. Šķīrāmies 11. februārī, bet šonedēļ sakārtoju dokumentus, lai nebūtu bijušā vīra uzvārds.»
«Pati vien vainīga, ka atkal uzkāpju uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem,» saka Linda.
Agra un Lindas laulība ilga tieši trīs mēnešus, un tagad viņus vairs nekas nesaista. «Draugu attiecības? Nē, es nekolekcionēju bijušos vīrus, man pietiek ar to, ka ar bērnu tēvu esam draudzīgās attiecībās, arī citu draugu man pietiekami, lai gan šobrīd nav daudz iespēju satikties. Mani vakaros priecē manu dzīvnieku attiecības, brīnos, kā papagailis ir nolicis pie vietas manus divus kaķus Valdi un Cukuru un dēla meinkūnu Vulpesu.» Linda piebilst, ka daudz par savu trešo vīru liepājnieku Agri runāt nevēlas, jo tā būtu lieka publicitāte viņa priekšvēlēšanu kampaņai.
Vadīt kruīza kuģi vai iekopt dārziņu?
Linda astoņus gadus pārstāv azerbaidžāņu kompāniju Benkons MMC un vada viesnīcu Roma. Viņa pārzina te katru stūrīti no pagraba līdz pat septītajam stāvam. «Līdz šim manā dzīvē nebija nevienas darba vietas, kurā būtībā dzīvoju. Un visi mani darbinieki man bija kā otra ģimene…»
Saka viņa un atminas, ka, sākot vadīt viesnīcu 2013. gadā, atjaunojusi vēsturisko nosaukumu Roma, kāds tas bija jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Kopš 1994. gada tā bija Hotel de Rome, bet pirms tam, kad tā bija uzņēmuma Fort Group īpašums, divus gadus nosaukums bija FG Royal Hotel. «Viesnīca ir pārdošanas procesā. Tā īpašnieki nolēma, jau pandēmijai sākoties. Domāju, ko darīt tālāk.
Labprāt strādātu savā pasākumu aģentūrā, bet esmu apsvērusi arī iespēju par lauku tūrismu savos Vecpiebalgas Salnēnos.
Būtu piknika vieta, vadītu nelielu viesu namiņu… Varbūt arī nopirktu vistas un iekoptu dārziņu. Domās ir arī ideālais variants – varbūt vadīt kādu kruīza kuģi vai nelielu viesnīcu? Esmu pietiekami aktīva un pieredzējusi, un man ir lieliska komanda. Jebkurā gadījumā – man būs, ko darīt,» pārliecināta ir Linda.
Viņa vēl nezina, cik ilgs laiks būs jāpavada viesnīcā. «Varbūt tie ir tikai daži mēneši? Bet atvadu ballīti noteikti uzrīkošu. Vadīšanas laikā esmu gan restaurējusi mēbeles, gan daudz ko iegādājusies. Daļu segu atdošu dzīvnieku patversmēm, traukus un citas sadzīviskas lietas – labdarībai,» dienai, kad būs jāpamet viesnīca, gatavojas Linda.
Viņa piebilst, ka īsti vairs nešķiro – tagad ir darbdiena vai brīvdiena. Ik pa laikam gan viena, gan kopā ar kādu paziņu izstaigā 700 kvadrātmetru plašās pagrabtelpas, kur, kā pati smej, dzīvojot spociņš Hanss.
«Vajag jau, lai ēkā ir vismaz kāda dzīvība un enerģija. Pati nāku uz viesnīcu gandrīz katru dienu. Uz maiņām strādā divi bārmeņi, vēl arī apsardze un grāmatvede,» uzskaita Linda un piekrīt izvadāt ekskursijā pa leģendāro viesnīcu, kur atklājas ne viens vien kultūrvēsturisks fakts.
