Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Sen vēlējos naturalizēties, jo piedzimu šeit, sacensībās pārstāvēju Latviju, bet allaž jutu, ka neesmu līdz galam valstij piederīgs. Tagad patiesi esmu Latvijas pilsonis!» PDz teic Zaurs.
Viņš atklāj, ka, dodoties uz sacensībām vai treniņnometnēm, saskāries ar vīzu kārtošanas jautājumiem, tie sagādāja neērtības, tāpēc arī nolēmis naturalizēties. «Latvijas pase ir 10. vietā pasaulē, ja ņem vērā ceļošanas iespējas. Tas man bija saistoši,» tā Zaurs.
Bokseris arī priecājas, ka tagad varēs ne vien no malas noraudzīties uz sociālpolitiskiem notikumiem, bet arī doties vēlēt.
Ceļš līdz pilsonībai gan nav bijis gluds, jo bija jākārto daudzas birokrātiskas formalitātes. Lai pierādītu, ka pēdējos piecus gadus viņš dzīvo Latvijā, Zaurs vērsās pēc čekiem zobārstniecībā, meklēja bankas pārskaitījumu kopijas un abonementus trenažiera zālē, kur trenējās. «Oficiāli strādāju vien pēdējos divus gadus, tādēļ man bija jāpapūlas, lai pierādītu, ka pēdējos piecus gadus katru mēnesi biju šeit,» ar nopūtu teic Džavadovs.
Naturalizācijas eksāmenā visgrūtākā viņam šķitusi rakstiskā daļa. «Brīvi runāju latviski un katru dienu latviešu valodu izmantoju savā trenera darbā. Bet sen nebiju neko rakstījis, tādēļ man pieklibo garumzīmes,» viņš atzīstas. Talkā nākusi privātskolotāja un Zaura draugi. «Nupat uz treniņnometni Taizemē vedu līdzi mācību materiālus un vingrinājos ar roku rakstīt sacerējumus. Tos nobildēju un sūtīju saviem latviešu draugiem. Viņi pārbaudīja, pasvītroja kļūdas, un es atkal visu pārrakstīju, līdz nebija kļūdu,» atminas viņš. Arī Zaura 11 gadus vecā meita Karolīna nāca talkā, pārbaudot, vai tētis pareizi deklamē Latvijas himnas vārdus.
«Kad nokārtoju pēdējo pārbaudījumu – himnu – un eksaminētāji iesaucās: «Brīnišķīgi!», es no prieka cēlu rokas gaisā un teicu, ka mans ilgi lolotais sapnis beidzot piepildījies. Tā man ir liela uzvara! Ilgi gatavojos, saņēmos un sasniedzu mērķi,» lepojas čempions.
