Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Shipsea jeb Jānis Šipkēvics jau divus mēnešus raksta savdabīgu, atklātu dienasgrāmatu vēstuļu formātā. «Šobrīd vēstuļu saņemšanai pieteikušies jau 1055 adresāti,» pagājušajā nedēļā žurnālam «Privātā Dzīve» pastāstīja mūziķis.
«Par saraksti ar klausītāju es biju domājis jau ļoti sen,» atzīstas viņš. «Pēdējais punkts uz i bija pacilājošā sajūta pēc «Zelta mikrofona» balvu pasniegšanas nakts. Svētdienā meklēju, kurā platformā to darīt, un pirmdienā jau pirmā vēstule aizlidoja gaisā,» stāsta mūziķis.
«Jau šobrīd jūtu, cik patiesībā daudz tas dod man pašam.
Ir vērtīgi savas dienas mazliet aprakstīt, izjūtas definēt, svarīgo piefiksēt. Man tas ir arī labs pašdisciplīnas rīks,» sapratis viņš.
Iedvesmu savai dienasgrāmatai Jānis smēlies no kolēģa – latviešu repera anša jeb Anša Kolmaņa. Izrādās, arī viņš līdzīgā formātā komunicē ar saviem faniem. Un savs nopelns Šipkēvica rakstītkārē esot gan repera mammai, gan pianista Vestarda Šimkus mātei. «Rakstīt man patīk jau kopš skolas laika, un par to esmu pateicīgs Rīgas Doma kora skolas skolotājām Ivetai Šimkui un Ievai Kolmanei. Viņas manī iesēja to azartu ieraudzīt savas domas uz papīra. Anša mamma bija pat viena no svarīgākajām skolotājām manā dzīvē,» PDz teic Šipkēvics.
Fragmenti no Shipsea vēstulēm
27. marts
«Čau no Stradiņiem! Ir sestdiena, un es nolēmu, ka jāaizbrauc līdz slimnīcai saprast, kāpēc jau četras dienas man baigais dūrējs vēderā. Aprunājos ar dakteri, nodevu analīzes, un Ulrihs Ultrasonogrāfs izskatīja vēderu ar tādu īpašu slapju puļķīti. Vispār man ir tendence, kā jau jebkuram normālam hipohondriķim, ikreiz nenormāli satraukties un sadomāties, ka tagad viss kirdik un šis ir fatāli. Bet toties tagad, gaidot rezultātus, man ir divas stundas, lai mazliet piesēstu blakus ārsta kabinetam un parakstītu,» rakstīja Jānis. Turpinājumā viņš atklāja: «Ir pirmdienas pulksten 15.00, un gribēju tikai pateikt, ka jūtos daudz labāk. Analīzes bija labas, nebija ne apendicīta, ne kā tamlīdzīga. (..) Vēl tāda interesanta nianse, ka tai ēkā, kurp devos ar savu sāpi sestdien, izrādās, esmu piedzimis. Stradiņu kompleksā 1982. gadā tas bija dzemdību nams. Tik neparasti stāvēt pie mājas, no kuras Tu esi iznācis vienu reizi vairāk, nekā iegājis. Vienmēr.»
***
3. aprīlis
«Šī diena ir bijusi normālības virsotne – es palīdzu savai mammai ar pārvākšanos un nelielu remontiņu. Vadāju lietas, pilna mašīna visādu paša krāmu, klausos parastu mūziku un ziņas vieglajā valodā, mugurā tumsā izvēlēta apģērbu kombinācija, ēdu kebabus un spogulī neskatos.
Tu zini to nogurdinošo sajūtu, ka visi cenšas, lai viss būtu īpaši? Visi visu laiku grib, lai tas ir nobildējams un skaisti izskatās, piedomā, lai šis kvalificējas kvalitatīvām atmiņām. Bet vienā brīdī jau šķebina tas spilgtuma pieprasījums.»
Vairāk lasiet žurnālā «Privātā Dzīve»!
