Rīga +12°C 
«Kādreiz man intervijās bieži jautāja – vai es gribētu kaut ko savā dzīvē mainīt, vai nožēloju, ko esmu izdarījis, bet varbūt nevajadzēja. Agrāk atbildēju: «Neko nenožēloju.» Tagad mana atbilde būtu cita: «Jā, es gribētu mainīt.» Es būtu gribējis saprast daudzas lietas, nenodarot pāri citiem, būtu gribējis, lai nenotiek tas, kas notika mana egocentrisma dēļ.
Ļoti daudz šajā dzīvē notiek ar sāpēm, jo tikai tā cilvēks kaut ko saprot. Ja viņam viss ir labi, neko jaunu neiemācās.
Tādēļ brīžos, kad esi aizsēdējies savā ērtajā dīvānā pie televizora, dzīve tev pēkšņi uzdod pa dibenu. Un tad ir jautājums – jūti vai nejūti,» žurnālam Privātā Dzīve norāda Raivis.
Viņš pārliecināts, ka apziņa par to, ka dzīvē kaut kas jāmaina, nāk ar briedumu. 22. martā Vidzim palika 50 gadi. «Ir cilvēki, kas nemainās, un arī 60 gados ir tādi paši cirvji kā jaunībā. Uz tādiem skatoties, gribas teikt: «Vecīt, man tevis žēl – esi nodzīvojis visu mūžu un tā arī neko neesi sapratis, neko neesi secinājis.»
Ciemos pie Raivja Vidža viņa spēka vietā
Nedrīkst iekrist arī otrā grāvī, kad par visu ir savs viedoklis un šķiet – esi visgudrs. Cilvēku bieži noved no ceļa un samaitā lepnība,» atgādina Raivis. Viņš novērojis, ka daudzi mūsdienās, ejot pa dzīvi, pieprasa: «Es gribu!», taču kāroto tā arī neiegūst. «Vispirms ir jāuzdod sev jautājums, ko esmu gatavs darīt, lai kaut kas mainītos, lai arī manu ugunskuru no augšas pamanītu. Viss dzīvē ir atkarīgs no apņemšanās. Cik spēcīga tā ir, cik daudz esi nodarbojies ar sevi – palasījis grāmatas, devies pastaigās, paelpojis, lai nomierinātos, vai vienkārši pasēdējis pie dzīvas uguns. Lai būtu harmonijā ar sevi, ir vajadzīga sazemēšanās, un to iespējams izdarīt tikai dabā,» atgādina Vidzis.
