Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Pirka, domājot, ka sanāks kleita
«Manis pašas darinātais galdauts nu ir gatavs, un esmu pārdomās, kur to tagad likt. Domāju, ka tas ir pelnījis atrasties kādā muzejā, bet pagaidām vēl īsti nezinu, kuram muzejam to dāvināt. Īstenībā kā man, tā vedeklai nav ne laika, ne tāds dzīvesveids, lai mēs varētu šādu galdautu lietot un kopt,» pagājušajā nedēļā PDz atzina Sandra Kalniete, kura brīvos brīžus aizpilda, knibinoties ar rokdarbiem.
Atceroties, kā pirms 20 gadiem tapusi doma par supergaldauta šūšanu, Sandra teic, ka nopirktajām driskām lina joslas bija gandrīz izdēdējušas, bet ar roku izšūtās tīkla mežģīnes – diezgan labi saglabājušās. «Vispār pirku ar domu par kārtējā skaistā tērpa radīšanu, taču tad plāni mainījās, un izdomāju atjaunot galdautu,» senos notikumus atminas Sandra.
Citi lasa
Galdauts ir oriģinālajā izmērā, bet lina audums ir pilnībā mainīts. «Tas bija pagalam, vajadzēja atrast smalku, bet stingru lina audumu. Pirmais, ko nopirku, pēc izmazgāšanas sašķīda. Biju ļoti dusmīga, jo auduma diegi bija piesūcināti ar stīvekli, kas ūdenī izkusa. Ķīniešu ražojums! Īsto atradu Lietuvā. Tas labi izturēja mazgāšanu, gludināšanu un diegu izvilkšanu,» vēl tagad Sandra ir ērcīga par pirmo neveiksmi.
Šuj Briselē un Alsungā
«Liela ķēpa bija vienmērīgi piestiprināt trīsstūros izšūto nobeidzošo mežģīņu joslu, jo, kā jau roku darbs, kas turklāt daudzkārt mazgāts, tā bija kļuvusi nevienāda. Mans mēģinājums precīzi nomērīt nederēja – izskatījās šķībi greizi. Spraudu un pārspraudu ar kniepadatām, kamēr tiku līdz puslīdz vienmērīgam paskatam. Mežģīni galdautam piešuvu ar tievu adatu un diegu caur palielināmo stiklu.»
«Kad biju iedūrusi pēdējo dūrienu, tad gan ilgi sēdēju un neticēju, ka izšūšanas maratons beidzies,» 20 gados paveikto teju vienā elpas vilcienā uzskaitīja Kalniete.
Viņa piebilda, ka reāli izšūšana sākusies laikā, kad viņa sākusi strādāt Eiroparlamentā. «Uz Briseli ņēmu līdzi mežģīņu strēmeles, kuras vajadzēja apvīlēt. Pēc Eiroparlamenta sēdēm vakarus tad aizpildīju ar šūšanu. Kādas piecas strēmeles tur sašuvu. Bet tad sanāca tā, ka uzradās cits darāmais, un uz laiku par to galdautu aizmirsu. Pirms pāris gadiem, kad šķiroju savas iekrātās bagātības, uzgāju paku ar galdauta daļām un sapratu, ka galdauts tomēr jāpabeidz. Pēdējās divās vasarās savā lauku mājā Alsungas pusē pieliku punktu izšūšanai,» stāsta Kalniete.
Cietināt ved uz Rīgu
Tagad galdauts atvests uz Rīgu. «Te man ir piemērotāka vieta, kur varēju to izgludināt un cietināt. Ar šādiem rokdarbiem gludināšana un cietināšana ir diezgan smalka lieta, tā prasa lielu un plakanu virsmu. Nopirku aerosolu, kurš domāts vīriešu kreklu cietināšanai, un ar to apstrādāju galdautu.
Senos laikos, protams, būtu vārīts klīsteris no kartupeļu miltiem, ar kuriem cietināt, bet tagad jau dažādas modernas mantas ir pieejamas,» teic Kalniete, kura savu smalko galdautu nu tur skapī, salocītu un ieliktu speciāli uzšūtā baltā spilvendrānas tipa maisiņā. «Lai tas gaida, kad saimniecei būs laiks pievērsties galdauta jauno māju meklējumiem.»
