Ētera balss Sanda Dejus: Smukās aicina reklamēt Raffaello, mani – IKEA gaļas bumbiņas

Personības
Inese Mizovska
1. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: NO PUBLICITĀTES MATERIĀLIEM
Radio SWH klausītāji viņu pazīst pēc balss. Rīta šova Tik Tik Tik vadītāja ir tik enerģiska, ka spēj pamodināt pat vislielākās miegamices.

Kas ir lielākā priekšrocība, strādājot radio?

Pucēšanās iztrūkums! Mēs, radio cilvēki, iesmejam – esam tās sejas, kas televīzijā darbu nedabūtu. Par priekšrocību uzskatu arī tā cilvēka pārsteigumu, kas beidzot radio balsi ierauga sejā. Tas ir ārkārtīgi mīlīgs moments, kad viņš cenšas atcerēties, kur tevi varētu būt saticis. Prātā izskrien cauri visai dzīves hronikai – skolas gadi, zaļumballes. Un tad saprot, ka tā ir tikai kaut kāda fona balss no radio.

Kādēļ tu bieži mēdz kritiski izteikties par savu izskatu?

Tas man nāk līdzi no bērnības, kad es to atskārtu. Un to nebija grūti izsecināt pēc pretējā dzimuma intereses. Bija skaidrs, ka es jau nu tā smukākā neesmu, tāpēc visu enerģiju ieguldīju, lai būtu interesantākā. Jaunībā draudzenes mani ņēma līdzi uz randiņiem, saprotot – viņām divatā ar puisi būs tā mulsinošā situācija, kad nebūs, par ko runāt. Es uz randiņiem gāju kā trešā un vārījos, lai viņi pa to laiku var viens uz otru skatīties.

Beigās negadījās tā, ka no randiņa aizej kopā ar visu puisi?

Nē, neaizmirsīsim, ka es nebiju smukākā! Taču es to vienmēr esmu uzskatījusi par privilēģiju. Forši, ka cilvēks tevi vērtē nevis pēc izskata, bet pēc personības.

Kā tad tev pietrūkst, lai tu būtu skaistule?

Man liekas, ka skolas laikā skaistums bija lielas krūtis, kuru man nebija. Un puišiem patika meitenes ar lielām krūtīm. Viņiem patika lellītes – ar maziem deguntiņiem, vienmēr smaidīgas, kā mīļi, pūkaini lācēni. Es nekad neesmu bijusi tik mīļa un pūkaina, lai varētu tajā kategorijā iekļauties un smieties par puiša jokiem tā, lai viņš justos pagodināts ar savu trofeju, kas viņu tā dievina.

Ir gadījies, ka tev pirms ētera galīgi nav jokojamais garastāvoklis?

Nekad nav tā, ka pamosties un nodomā – šis gan ir amizants rīts, un nu tik joki nāks ārā! Vienkārši tam, kā jūtos, neļauju ietekmēt savu darbu. Saprotams, ka mums arī ir savi kreņķi un pārdzīvojumi, bet, kad ieslēdzās mikrofons, tos atstājam ārpusē.

Ārpus ētera bieži esam īgņas. Esmu redzējusi, ka arī Fredis nav nekāds saulesstariņš.

Taču viņš ir ļoti inteliģents un asprātīgs, un viss notiek. Man ļoti patīk, kā viņš strādā. Un joks jau nav pašmērķis. Mēs ēterā aizrunājamies un, tā kā abi ar Kasparu Breidaku esam improvizatori, spējam saskatīt dažādu notikumu neparastās šķautnes. Piemēram, par Mežaparka estrādes spāru svētkiem.

Saku Kasparam: «Skatos, spārēm ir svētki, bet nevienam citam kukainim nav!» Un mēs šo tēmu attīstām tik tālu, ka ietērpjos spāres kostīmā un dodos uz tiem svētkiem, lai patusētos ar citām spārēm tur, kur trani un tauriņi netiek ielaisti. Vaicāju Burova kungam: «Kā jūs domājat, kāpēc te ir tik maz spāru?» Viņš īsti nesaprata jautājumu un atbildēja, ka šī ir diezgan liela konstrukcija. Teicu: «Manā skatījumā priekš spāru salidojuma te ir ļoti maz spāru.»

Ja dzīve ir kā šokolādes konfekšu kārba, kāds pildījums tev trāpās visbiežāk?

Ja jūs redzētu manas konfekšu kārbas! Esmu iekodusies visās konfektēs, lai pārbaudītu, kas tur iekšā, un atlikusi atpakaļ, domājot, ka varbūt vīrs vai bērns apēdīs līdz galam. Un tā arī pa dzīvi – iekožos, paskatos un, ja nav, ņemu citu. Man patīk, ja izrādās, ka konfektei vidū ir viens liels rieksts.

Ja tu vidusskolā būtu paklausījusi klasesbiedru Gintu Andžānu un arī iestātos aktieros, kādas lomas tagad Dailes teātrī spēlētu?

Man šķiet, esmu diezgan daudzpusīga un visu ko varētu nospēlēt! Kamēr man neviena loma nav iedota, varu būt gan Anna Kareņina, gan Blanša Ilgu tramvajā. Taču, ja iedotu, no sevis noteikti kaut ko varētu izspiest. Skolas laikā reiz pēc teātru skates saņēmu divus diplomus. Tikai tad, kad gāju pēc balvas, žūrija saprata, ka esmu viens un tas pats cilvēks.

Es vienā izrādē spēlēju divas lomas, un viņi iedeva balvu abām. Tā man šķita diezgan liela meistarība. Teātris man vienmēr bijis ļoti nozīmīgs, un varbūt tieši tāpēc es nopietni pa šo ceļo neaizgāju. Jo tad tas būtu kļuvis par manu darbu, un varbūt es vairs nenoticētu tā burvībai.

Kas atšķir improvizācijas aktieri no Dailes teātra aktiera?

Klasiskā teātra aktieri ņem vērā režisora norādes, rēķinās ar gaismotāju, scenogrāfu, un katra mizanscēna ir izstrādāta. Mums, improvizatoriem, tā visa nav. Viss notiek galvā, kur paši režisējam un izvēlamies virzienu, kurp doties. Mums nav arī tērpu mākslinieka, un visas baroka laika kleitas un priekšmeti ir jāiztēlojas. Tāpēc nav arī nekādu rāmju, un mēs varam būt daudz brīvāki.

Tevi kā pasākumu vadītāju mēdzot izkonkurēt vīrieši. Ar ko viņi ir labāki?  

Gada sākumā man bija divi šādi gadījumi. Sākumā aizrunāja mani, bet tad pateica, ka klients pārdomājis un grib tomēr vīrieti. Piemēram, Madonā, pasākumus lielākoties vada tikai sievietes. Parasti kultūras nama vadītājas, amatieru teātra dāmas un skolotājas.

Tāpēc biju diezgan pārsteigta, ka Rīgā to dara tik daudz čaļu! Ar ko labāki? Nu, ne ar ko…

Un sliktāki arī ne. Esmu ievērojusi, ka sievietes retāk ņem vadīt kāzas. Es, piemēram, cenšos būt profesionāla un mazāk – skaista, un šādos pasākumos tas ļoti noder. Esmu pat izveidojusi lekciju Kā skaisti nebūt skaistai. Ja būsi pārāk skaista pasākuma vadītāja, viešņas dunkās savus vīrus, sakot – tā, ko tu tagad smejies par viņas jokiem? Gribi ar viņu salaist?

Kādu cilvēcisku gudrību tu gribētu nodot savai meitai?  

To, pēc kuras pati vados, – iet pa dzīvi tā, lai to nepiesārņotu. Gan praktiski – tas ir iemesls, kāpēc mēs ģimenē šķirojam atkritumus –, gan emocionāli – nenodarot citiem pāri un ar savu personību spēt apturēt kādu, kas to dara. Ļoti priecātos, ja mana meita būtu vienkārši cilvēcīga, un neko vairāk no viņas neprasītu.

Vismaz humora izjūta viņai jau tagad – četru gadu vecumā – ir. Esmu meitai izveidojusi Instagram kontu, un gada laikā viņa ieguvusi tik daudz sekotāju, cik es vairākos gados.

Ja tu veidotu pandēmijas laika kapsulu, ko tu tajā ieliktu?

Šī laika lielākais ieguvums ir pieticība. Tā man laikā, kad darbi ir stipri sarukuši, neliek mainīt paradumus un mazināt dzīves kvalitāti. Esmu pieticīga – man daudz nevajag, un pārējo es krāju. Tāpēc laika kapsulā varētu ielikt krājkasīti. Taču labāk kapsulu atstātu pavisam tukšu. Lai cilvēki to reiz atver, redz pilnīgu tukšumu un aizdomājas, ko mēs ar to gribējām pateikt.

Pandēmija mums nāca kā pārsteigums, jo pirms tam uz ekonomiskajām krīzēm paši bijām uzprasījušies, bet šī saspridzināja mūsu dzīves bez tā iepriekš uzpūstā burbuļa. Tukšums bija šā laika pārsteigums – tukšāka kļuva mūsu ikdiena un ielas. Izrādījās, ka tās gaisa pilis, ko bijām būvējuši, arī bija tukšas.

Ir tabu tēmas, par kurām tu nejoko?

Veselība. Jokot nedrīkst nedz par veselību, nedz ar veselību.

Kas ir tavs astotais pasaules brīnums?

Redz, tie septiņi jau bija tādi materiāli. Tāpēc astotais brīnums būtu pelnījis būt pirmais – iemīlēšanās un mīlestība. Jo tikai tad cilvēks sāk radīt un pamanīt citus brīnumus.

Tavs vīrs esot veģetārietis. Tad jau jūsu pandēmijas laika pārtikas krājumos nekādu tūrista brokastu nav?

Nu, jā, uz to pusi sācis vilkt. Mēs orientējamies uz zivīm un jūras veltēm, jo tās vīrs ēd. Un vēl es šad tad pusdienlaikā, kamēr viņš ir darbā, gatavoju kaut ko tikai sev – ar gaļu. Reizēm arī vīram kāja paslīd, jo viņš nav karojošais veģetārietis.

Tev kādreiz rubrikas Komentē komentāru varoņus ir sameties žēl?

Es taču pret viņiem esmu tik jauka – kā tāds pumpurs! Ja lasītu visu, kas par viņiem internetā pateikts… Es tomēr cenzēju. Neviens vēl no studijas nav raudādams aizgājis, un visi saka, ka varēja būt trakāk.

Pirms četriem gadiem atzinies – būtu savāda izjūta, ja sanāktu runāties ar Raimondu Paulu, pret kuru izjūti lielu pietāti. Tagad tev būtu dūša viņam nolasīt pāris anonīmo komentāru? 

Es gan ticu, ka viņš šajā rubrikā būtu lielisks, jo Paula kungam ir kolosāla humora izjūta. Taču ir cilvēki, kuru klātbūtnē es mulstu. Tā notiek Ulda Marhileviča, arī Artūra Skrastiņa un daudzu aktieru, kas man kopš bērnības ir teju simbola statusā, klātbūtnē.

Kāds komentētājs par tevi raksta: «Sandai ir nesievišķīgs balss tembrs.» Tu ko tādu biji pamanījusi?

Ak, nē! Man nekad vēl neviens to nav teicis! Man noteikti ir vairāk puiku īpašību nekā dāmīšu.

Tā ir realitāte – smukās aicina reklamēt Raffaello bumbiņas, mani – IKEA gaļas bumbiņas.

Man jau no bērnības draugu lokā vairāk bijuši puiši, un mamma pārdzīvoja: «Sandai jau nevar uzvilkt kleitas, vienmēr nošmulētas! Kā tāds pašpuika!» Savukārt tas man nelikās kā pārmetums. Jā, varbūt man ir puicisks tembrs, jo es pati tāda esmu. Taču es to varu palaist pavisam zemu, caur diafragmu, un tad mana balss skan diezgan seksīgi. To man arī ir teikuši!

Tu esi iekļauta slaveno madoniešu sarakstā? Vai tur ticis tikai Dainis Grūbe?

Eu, vai tad ir tāds saraksts? Bet tad tur jābūt arī Gintam Andžānam, Mārcim Auziņam, Ievai Kerēvicai, Valteram Krauzem un Ingaram Viļumam no Prāta vētras.

Pēc kā var atšķirt īstu madonieti?

Mums ir burta e savdabīga izruna, par kuru esmu saņēmusi tūkstošiem pārmetumu. Par to gan stipri nekreņķējos. Kad sāku vadīt programmu Radio SWH Kurzeme, Šipkēvicam jautāju: «Kā tas tagad būs, ka es, būdama no Madonas, vadīšu raidījumu par Kurzemi? 

Viņš teica: «Tu neesi no Madonas. Tu esi no SWH.» Ar to e burtu esmu mēģinājusi karot, bet tas ir nereāli. Bišķiņ saņemos un tad aizbraucu uz laukiem, sadzirdu savējos, un mans e ir atpakaļ. Reizēm Dainis Grūbe, mūs klausoties, atsūta ziņu par to, kurus vārdos nepareizi izrunāju. Es mācos.

Ir kāds vārds, kuru tev nepatīk izrunāt?

Mani šausmīgi kaitina vārds visnotaļ. Tikko lasīju grāmatu un brīnījos – kā tulkotājs trīs lappusēs šo vārdu varēja iekļaut četras reizes? Vēl man nepatīk, ja par dzīvesbiedru saka – manējais. Manējais vakar nebija mājās. Tas izklausās mazliet ambiciozi, jo neviens jau nav tavējais.

Ko tu labprātāk intervētu – vampīru vai cilvēkēdāju?

Tādi skatuves mākslinieki jau vien ir – abi barojas no cilvēka.

Tikai vienam vajag gaļu, otram asinis. Es labāk izvēlētos intervēt zombiju, jo tas ir krietni inteliģentāks – viņam vajadzīgas cilvēka smadzenes. Es pajautātu, kuras smadzenes ir garšīgākas – pilnās vai tukšās. 

Vīrs tevi saucot par Šņukuriņu, jo tu esot ļoti nekārtīga. Cik tad traki ar tevi ir?

Man katru dienu pienāk kāds atgādinājums par nesakārtotu istabas stūri vai kādu drēbju kaudzi. Mēs dzīvojam diezgan lielā minimālismā, lai nebūtu lieku plauktu vai krēslu, ko es varētu apkrāmēt ar savām lietām. Šodien jautāju – kā tad īsti ir ar to putekļu slaucīšanu. Tas notiek estētiskos nolūkos vai arī tam ir kāds nopietnāks iemesls. Man tiešām netraucē! Taču mans vīrs ir šausmīgi kārtīgs un tos iznīcina.

Jā, es esmu nekārtīga un labprāt pieņemu, ka tas man ir mantojumā no vectētiņa.

Jo mamma ir ļoti kārtīga un brīnās par mani: «Kā tā var būt? Droši vien no vectētiņa!» Un ar to mēs šo sarunu noslēdzam, jo man ir labi tā, kā ir.

Ja mikrobs būtu kaķa izmērā, kāds tas būtu ar tausti?

Oi! Kā grīdas lupatas ar slideniem gumijas sariņiem. Tāds zaļš un riebīgs, kas sēž stūrī.

Ja kāds atrastu tavu somu, kas viņu visvairāk pārsteigtu tās saturā?

Iespējams, viņu pārsteigtu pati soma. Tai ir neparasta forma, jo audumu īpašā tehnikā darinājuši neredzīgi cilvēki. Man tā ir ļoti mīļa, un tajā iekšā ir puspasaule. Iespējams, kādu pārsteigtu, cik daudz dažādu salvešu ir manā somā – mitrās, parastās un vēl tās, ko esmu paņēmusi no kafejnīcas.  Ja kādam vajag salveti, droši prasiet man!

Bērnībā mums bieži mēdza teikt – izaugsi, sapratīsi. Ko tādu esi sapratusi, ko nesaprati toreiz?

Neko! Tās ir pilnīgas muļķības. Sevišķi, ja to attiecina uz matemātiku. Un vēl mani kaitina, ka cilvēki saka – kad tev būs bērni, sapratīsi… Nē, nesapratu. Acīmredzot vēl neesmu izaugusi un saprašana ir procesā.

Kuru spēli tu spēlē vislabāk? 

Pokeru, zoli… Vispār – kārtis uz izģērbšanos. Ja esi piekritis ar kādu spēlēt kārtis uz izģērbšanos, jebkurā gadījumā esi uzvarētājs. Gan tad, ja izģērb, gan tad, ja izģērbies.

Kāpēc kaķi baidās no gurķiem?

Pēc personīgās pieredzes, varu teikt – tā nav. Vismaz laukos ne. Esmu rādījusi kaķiem gurķi, un ne garais, ne īsais gurķis kaķus nepārsteidza. Vēl lielāku vienaldzību viņi izrādīja tikai pret mani. Bet varbūt ar pilsētas kaķiem ir citādi, jo viņiem šķiet, ka gurķis ir čūska. Un tās arī cilvēkam rada instinktīvas bailes.

Tev ir bijis stalkeris?

Nebiedējiet mani ar šiem jautājumiem! Man ir sanācis pāris kungus nobloķēt sociālajos tīklos, jo viņu komunikācija kļuva biedējoša. Tāda, ka šķita – varbūt esmu radījusi nepareizu priekšstatu par sevi. Man šausmīgi nepatika uzmācība.

Ar džekiem vienmēr esmu uzmanīga.

Jā, varu koķetēt un izrunāties par visādām lietām, taču ātri pamanu, ja kaut kas iegailas un var aiziet nepareizās sliedēs. Spēju to kontrolēt. Taču, ja kāds ir radījis to dzirksti savā prātā bez manas līdzdalības, es sabīstos un viņus nobloķēju.

Ja varētu pusstundas laikā iegūt jebkuru prasmi, kas tā būtu?

Spēlēt klavieres. Man šķiet, tas būtu ļoti pievilcīgi. Es spēlētu visur, kur būtu klavieres. Diemžēl neesmu apguvusi nevienu instrumentu. Vēl es gribētu iemācīties dziedāt.

Tev ir kāds slepenais talants?

Es zīmēju. Savulaik pabeidzu mākslas skolu. Man ļoti patīk izmantot šīs prasmes. Piemēram, kad bērns ir kaut ko uzķēpājis un sūdzas, ka vairs nezina, ko tālāk ar to darīt. Tad es viņai varu piedāvāt kādu risinājumu. Man nav grūti sagatavot smuki noformētus izdales materiālus, piemēram, kāzās. Vēl man ir ļoti skaists rokraksts, varu skaisti ierakstīt apsveikuma kartītē vai viesu grāmatā.

Ja rastos fantastiska iespēja būt preses konferencē ar Dievu un uzdot vienu jautājumu, ko tu prasītu?

Pati preses konference ar Dievu jau būtu atbilde uz tūkstošiem jautājumu, kuriem pamatā ir viens – vai Dievs ir? Ja tas ir skaidrs, kādi vēl jautājumi var būt? Es laikam palaistu garām savu kārtu jautāt un ar interesi klausītos, ko gribētu zināt citi. Jo ir arī tādi cilvēki, kuros man patīk klausīties, neko daudz nejautājot.

Bet varbūt es Dievam palūgtu izstāstīt joku vai atbildēt uz kādu negaidītu jautājumu, piemēram, kas notiek, kad zirgs ieiet bārā? Jo Dievam noteikti ir laba humora izjūta. Paskatieties – mums taču ir žirafes, un kādi mēs paši izskatāmies?! Jebkuram citplanētietim mēs būtu pārsteigums.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+