Liverpūle — enerģiskā Rīgas vienaudze ar bohēmas garu

Ceļojumi
Jānis Zvērs
17. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Mani ceļi uz Liverpūli veda, apmeklējot bērnības draugu. Tomēr arī pati pilsēta izrādījās aizraujoša. Vienaldzīgo nav – vai nu tev tā patīk, vai riebjas. Bītlu dzimtās mājas, kādreizējā ogļraču un ostas industriālā pekle, kas tagad strāvo no britu dzērājtūristiem, kuri brauc uz šejieni svinēt vecmeitu un vecpuiši ballītes no visas Karalistes.

Izlidojot uz Liverpūli, dzelžotais gaisa putns ir pilns ar latviešu viesstrādniekiem – pēc atpūtas dzimtenē viņi ar smagām somām dodas atpakaļ uz ekonomiskās emigrācijas meku. Breksita panikas letiņu vidū vēl nav, bet daudzi atklāj, ka iesniegs dokumentus britu pases iegūšanai. Reisā arī kupla romu ģimene no Kurzemes – vairākas paaudzes, vectēvs baltā kapteiņa cepurītē un svītrainā žaketē, kas vada savu koši un pa gabalu manāmo famīliju uz dokumentu pārbaudi.

Pēc pāris stundu lidojuma laiks pārkāpt taksī. Tie, kas bijuši Britu salās, varētu piekrist, ka angļu takši ir sasodīti ērti un ergonomiski – melnie, apaļīgie braucamie garantē izcilu vietu, kur izstiept kājas, salikt bagāžu.

Pēc īsa brauciena apmetamies netālu no paša Liverpūles centra, un pirmais šoks, iekārtojoties piesmakušajā istabā: logu var atvērt vien pāris centimetrus no palodzes, turklāt pašam jāmeklē, ko izmantot par tapu, lai gaisa padeve neizbeigtos. Ielieku spraugā dakšiņu, kas gan izlido uz ielas, cerams, nevienu netraumējot.

Starp citu, no krītošiem objektiem Liverpūlē tiešām der uzmanīties. Daudzviet notiek ēku atjaunošanas darbi, uz stalažām rosās strādnieki, un dienas vidū acu priekšā no pārdesmit metru augstuma asfaltā ieurbjas krītošs dzelzs bundulis – pāris metru no kāda garāmgājēja stāva, izsitot asfaltā nelielu bedri.

Vīrs, kurš izspruka no drošas nāves, vēsā britu mierā parausta plecus un dodas tālāk savās gaitās.

No ogļračiem līdz bītliem

Liverpūles pilsētu karalis Džons dibināja 1207. gadā – tā ir Rīgas vienaudze. Daudzus izbrīna nosaukums: kas, pie velna, ir jāizdara, lai plaukstošu ostas pilsētu nosauktu tik ērmīgā vārdā, kas, brutāli tulkojot, izklausās pēc sūrākās nāves metāla grupas: Aknu Dīķis? (Tiešā tulkojumā: liver – aknas, pool – baseins). Izrādās, pie vainas velsiešu britu valodas izruna, kas ir atsevišķa raksta vērta. Pool tik tiešām ir populāra pilsētu un apdzīvotu vietu savienojuma vārds, bet liver patiesībā ir velsiešu lilf, ar ko apzīmē gan okeānu, gan plūdus. Tātad patiesais nosaukums būtu kas līdzīgs Jūrmalai.

Ja runājam par valodu, tad tā angļu valoda, kādu to saprot Eiropā, šeit ļoti attāli līdzinās tam, kā runā vietējie.

Jutos teju vai kā padomju tūrists pirmo reizi ārpus dzelzs priekškara, runājot ar apkalpojošo personālu ēstuvēs – ne es sapratu, ko teica viņi savā angļu mēlē, ne viņiem bija skaidrs, ko mēģinu pateikt amerikanizēti pliekanajā angļu valodas versijā. Par laimi, žesti un pirksta iebakstīšana ēdienkartē nostrādāja.

Liverpūles izaugsme bija tik ievērojama, ka noteiktā laika posmā tā bija otrā varenākā pilsēta britu impērijā aiz Londonas, kā arī pasaules lielākā osta. Līdz ar ogļu raktuvju ēru, pilsēta ieguva abrazīvi industriālus vaibstus, kas aizvien lielai daļai britu liek šo vietu asociēt ar tādu kā čuhņu. To sarunās atzīst gan vietējie angļi, gan iebraucēji, kuriem pašiem, dzīvojot šajā vietā, tā liekas mājīga, patīkama, un stereotipiem neatbilstoša.

Seno liverpūliešu ogļraču dzīve bija sūra – vidējais mūža ilgums ap trīsdesmit gadiem, šahtas regulāri iebruka, smagu darbu veica arī sievietes un mazi bērni. Bīstamākās bija gāzes noplūdes – indīgo maisījumu ar degunu nejūt, tādēļ ogļrači izmantoja dažādas viltības, lai izdzīvotu. Viena no tām – kanārijputniņi. Mazos čivinātājus ielika būros šahtu gaiteņos. Tiklīdz notika gāzes noplūde, putniņš nokrita beigts, bet tas glāba cilvēku dzīvības.

Kanārijputniņu piemiņai nevienu pieminekli Liverpūlē nemanīju, bet Lenons no aizsaules dzeltenās zemūdenes klāja var būt lepns, ka viņa vārds šīs pilsētas ielās redzams dikti bieži. Krogi, suvenīri, apavi, krekli, teju visa tūrisma industrija barojas no bītliem, kas dzimuši šajā pilsētā. 

Tieši te Lenons un Makartnijs saskrējās Svētā Pētera baznīcas dārza svētkos Liverpūlē, kur uzstājās Lenona grupa The Quarrymen.

Tad arī dzima grupa, kas mainīja pasaules mūzikas biznesu un skanējumu. Bītlu gaisotne piesaista iespaidīgu atpūtnieku skaitu, un katrs sevi cienošs krogs cenšas radīt ilūziju par atgriešanos laikā, kad pa ielām klīda izstīdzējušie, stilīgie divdesmitgadnieki ar dīvainajām frizūrām, zem kurām, dažādu substanču iespaidā radās pasaules mēroga grāvēji. Diemžēl šim trendam ir arī kaitinoša blakne, proti, pa krogu atvērtajām durvīm dzirdama zemas kvalitātes ģitāras džinkstināšana, kuru pavada bardu versijas par Hey Jude, Imagine, laiski pārejot uz Džeimsa Blanta un rudmatainā  Eda Šīrana repertuāru.

Uz tūristiem acis kāri met iekšā rāvēji, kuri sola labu izklaidi un gardu alu. Sevišķi reibinošus vaibstus Liverpūles ielas iegūst vakarā. Pat otrdienas vakarā tās ir pilnas ar jau iesilušiem britiem, kas streipuļo no bāra uz bāru, skaļi dziedot un līksmojot. Klīstot pa brīžiem šaurajām, bruģētajām ieliņām, vērojot arhitektoniski baudāmos, senos namus, var noķert to īpašo Liverpūles pilsētas sajūtu. Omulīga pilsēta, jūras sāļais gaiss, krodziņi un cilvēki, rada radoši bohēmisku noskaņu.

Novēmies, bet zolīds!

Liverpūle neapšaubāmi ir britu vecmeitu un vecpuišu ballīšu elle. Piepūstas gumijas lelles, peņu kostīmi ir vēl tikai ziediņi. Par vecmeitām īpaši priecīgi ir ielu mūziķi, kuru futrāļos sabirst gana daudz mārciņu pēc riesta dejas, ko mobilo telefonu kameru starmešos veic topošās līgavas un bērnu mātes.

Starp ielu mūziķiem ir visdažādākie tēli, viena no kolorītākajām bija rumāņu omīte, kura, gluži kā no Borata filmas kadriem izkāpusi, ar akordeonu rokās filigrāni izpildīja Balkānu meldijas.


Liverpūles ielās var sastapt larp kustības fanus: tie ir pieauguši cilvēki, kas brīvajā laikā ietērpjas pasaku varoņu, supertēlu kostīmos un tiekas kopīgos pasākumos, konvencijās, kas dažkārt pulcē tūkstošiem šādu cilvēku. Šie dīvaiņi labprāt fotografējas ar garāmgājējiem.

Interesanta nianse, ko nebiju manījis citviet: kopā ar topošajām līgavām ne par matu sliktāk ballējas arī viņu mātes, kurām ap kaklu ir lentes ar uzrakstu: bride’s mom. Un vispār britu pensionāru dzīvesprieku var novēlēt pašmāju vecīšiem. Uz ielas aprunājāmies ar divām krāšņām dāmām, kas bezrūpīgi kūpināja elektronisko cigareti un solīja doties uz tuvāko lokālu kreptīgi padzerties vīnu un šņabi. 

Ierasts skats brīvdienu rītos – sievietes ar ruļļiem matos, tikko kā no vannasistabas, dodas šopingā, pa ielu stiepjot papīra iepirkumu maisus, ar otru roku runājot pa mobilo telefonu, kājās iešļūcenes. Daudziem liverpūliešiem agros rītos ir tik ļoti vienalga, ko par viņiem padomās citi. Un varbūt labi, ka tā!

Savukārt vakarā ielas piepildās ar glauni ģērbtiem, bet manāmi iereibušiem dzīves baudītājiem. Atšķirībā no Latvijas tusētājiem, kas piektdienas vakarā lielākoties brīvā apģērbā bauda darba nedēļas beigas, britiem patīk uzcirsties. Vīri uzvalkos vai vismaz žaketītē, dāmas īsās kleitiņās, ar spilgtu grimu. Kā teica Šlesers, skaistums nāk no iekšām, un lēdijas seko šim sauklim, veldzējot garāmgājēju skatienus ar dziļiem dekoltē.

Jāatzīst, ka daudzām dāmām augstie papēži sagādā pamatīgas grūtības pārvietoties, tādēļ vakara gaitā ierasts skats, ka apavi tiek nesti rokās, un pa bruģi tipināts basām kājām. Krogos valda pamatīgs troksnis, balsis ir skaļas, alus puto, un cilvēki bauda uzdzīvi. Jā, britiem patiešām patīk kārtīgi atlaist, tādēļ svētdien rītos nav nekāds brīnums, ka ielas izraibinātas ar iepriekšējās nakts kunģa saturu. Agrāk šādus bohēmistu barus varēja redzēt Vecrīgā, no kuras tie jau labu laiku pazuduši, taču Liverpūlē ballīte nebeidzas jau gadu desmitiem.

Kaitinoša nianse: ielās netrūkst aizdomīga paskata vīru, kas prasa sīknaudu, cigaretes.

Klīstot pa pilsētu un runājoties latviski, sastapām arī kādu acīmredzami apskurbušu tautieti, kurš pienāca aprunāties, ar bažām jautājot, vai  mēs  viņu neizsekojam.

Saņēmis noraidošu atbildi, viņš aiztipināja tālāk, tomēr rūpīgi paskatījies pāri plecam. Anglijā ir daudz latviešu, un ne visiem ir izdevies atrast labu darbu. Netrūkst arī dzīves salauztu bezpajumtnieku, kuriem britu salas piedāvā iespēju ziemā nenosalt, pat dzīvojot uz kartona gabala ielas malā. Bezpajumtnieku Liverpūlē ir daudz, un savā nodabā viņi nodzeras smalko bulvāru nostūros, kur kompanjonu – suņu – klātbūtnē, ar trulu skatienu gaida, kad saburzītajā Starbucks kafijas krūzē iekritīs kāds paunds, par ko nopirkt grādīgo, lai aizmirstos un ieslīgtu miegā.

Vakaros var manīt vairākus, guļammaisos ietinušos stāvus, kas pagriezušies pret sienu, slīd sapņu valstībā, kamēr bruģi asi min meiteņu papēdīši, gaisā skan mūzika, smiekli, un grilētas gaļas smarža.

Angļu brokastu šarms

Ceļojot uz ārzemēm, vienmēr cenšos apmeklēt ēstuves, kurās pulcējas vienkāršā tauta. Tur arī vislabāk, kaut vai uz mirkli, var iejusties vietējo ādā. No rīta pamanīju kādu ieskrietuvi, kurā bija rinda ar cilvēkiem. Bingo! Viņi visi gaidīja te tik ļoti iecienītas angļu brokastis. Izstāvējis rindu, arī es saņēmu rīta ēdmaņas devu. Kartona kārbiņa, iekšā pupiņas, vēršacs, kupāts un maize. Melna kafija. Vizuāli tas viss izskatās diezgan biedējoši, garšas niansē dominē sāls, bet tā te ir pieņemts.

Autora foto

Šķiet, tradicionālā ēdienkarte nav mainījusies kopš ogļraču laikiem, bet briti to nesmādē, arī sēžot biroja krēslos.

Te nonākam pie kārtējās Rietumeiropiešu problēmas: aptaukošanās. Liverpūlē manāmi daudzi resni cilvēki. Te ir gan smalki restorāni, gan ieskrietuves, kur iespējams uzēst kebabu, eļļā ceptus vistu spārniņus, zivis. Kad gruntīgi baudīts alus, rīvmaizē cepta vistiņa ir tieši laikā. Naktīs pie ieskrietuvēm veidojas rindas.

Vēl kāda nianse – liverpūlieši pamatīgi aizrāvušies ar mākslīgo zālienu izmantošanu visur, kur iespējams. Plastmasas sariem izklātas milzu trepes pie kāda iepirkšanās centra. Uz tā var ērti piesēst, atvilkt elpu, un pavērot apkārtni. Tāpat šādi zālieni izlikti vairāku restorānu priekšpusē. Ar augiem angļi gan nav aizrāvušies – pilsētā dominē akmens un mūri. Sevišķi iespaidīgi izskatās ostas rajons, kur iekārtojušies smalki restorāni. Vakarā, kad noriet saule, iespaidīgās pašvaldības ēkās tornī izvietotajā pulksteņa rādītājā iedegās veclaicīgi dzeltena gaisma. Naksnīgajās debesīs duras asie debesskrāpju leņķi.

Lētie apavi, zelta cigaretes

Liverpūles gājēju ielas ir pilnas ar pasaules lielākajiem veikaliem, te atrodams arī austrumeiropiešu iecienītais drēbju un loriņu gigants  Primark, kurā par saprātīgām, pat zemām cenām var iepirkt krāsainas žaketes, kurpes. Protams, cena un kvalitāte iet roku rokā, bet, ja padomā vecpuišu ballīte, kurā prasās sutenerīgi gaiši zils uzvalks, to iespējams iegādāties par aptuveni 100 eiro, kāpēc ne? Nav Hugo Boss, bet kvalitāte tāda pati kā Rīgas tirdzniecības centru veikalos, kur cenas par šādu produktu ir divas, trīs reizes lielākas.

Tā kā esmu augumā ražens vīrs ar lielu pēdu (izmērs variē no 46 līdz 48), katru reizi britu salās izmantoju iespēju paķert pāris apavu pāru. Jūrnieku mokasīnu pāris par 18 mārciņām, brūni uzvalka apavi par 30 mārciņām – mana bagāža pildījās ātri. Lieki teikt, ka dzimtenē par apaviem pārmaksātu trīskārši.

Lielveikalu ķēdēs cenas līdzīgas kā Latvijā, bet, prātīgi dzīvojot, var paēst pa lēto. Alu te dzer visi un uz katra stūra, bet smēķētāju ir mazāk nekā Latvijā. Izskaidrojums vienkāršs: šī netikuma piekopšana Liverpūlē ir ļoti sālīta: kādā mazā ūķīti, kur pie kases rosījās indieši, cigarešu paciņu cena bija 11 mārciņas. Visticamāk, smēķu bloki ir populārākā austrumeiropiešu somu satura sastāvdaļa, un milzīgā cenu atšķirība to loģiski izskaidro.

Futbola un boksa meka

Futbola faniem par Liverpūli viss skaidrs: šī vieta ir mājas diviem slaveniem klubiem, FC Liverpool un FC Everton, kas arī pievilina tūristus. Stadioni spēļu laikos ir pārbāzti, pilsētā ik uz stūra tirgo raibās futbola fanu šalles un suvenīrus. Liverpūles kārts izrādījusies izšķiroša ne tikai futbolistiem. Mūsu pašu Mairis Briedis pirms pāris gadiem šajā pilsētā britam Saimonam Vailijam ar tehnisko nokautu parādīja, kur vēži ziemo .

Savukārt Kubas bokseri Malku Peresu, kurš pēc tam mērojās spēkiem ar Briedi, 2005. gadā sacensībās tieši Liverpūlē noskatīja kāds īru boksa funkcionārs. 2007. gadā Peress ar citiem bēgļiem laivā deviņas dienas vizinājās uz Meksiku, kādu brīdi pabija karteļa gūstā, līdz nonāca Īrijā un varēja pievērsties profesionāļa karjerai. 

Var jau būt, ka Liverpūlei – šai mazajai, bet enerģiskajai un bohēmas garu uzsūkušajai pilsētai – piemīt kāds maģisks spēks. Katrā ziņā Liverpūle piedāvā krietni atšķirīgāku skatu uz Angliju, nekā tas ir Londonā, un tādēļ vien ir vērts kādreiz uz šo vietu atbraukt un to izbaudīt. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+