Kā pazust Īrijas rododendros

Ceļojumi
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
6. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiva Kanepone un Shutterstock
Nekad, nekad, nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka pavēsajā Īrijas salā veselām kupenām ziedēs eksotiskie rododendri! Savvaļā! Par spīti miglai, klintīm un skarbi pelēkajām pilīm, Īrijas pavasaris ir košs kā karamele.

Uz Ziemeļīriju!

«Ārprāts, kādi rododendri! Milzīgi! Un daudz! Piestāj, piestāj taču, jānofotografē!» ar tādiem izmisīgiem izsaucieniem mēs pirms gada jūnija sākumā braucām pa Īrijas ceļiem no Dublinas uz Ziemeļīriju. Tiem un tām, kuri jūsmo par augiem un snaikstās pār žogiem, lai nepieklājīgi ielūrētu svešos dārzos (jā, jā, ko tur liegties, es tā daru!), Īrijas maigais klimats prot sagādāt burvīgus pārsteigumus.

Rododendri te vienkārši ir ievākušies uz dzīvi un daudzos Īrijas reģionos savvaļā zied kā traki – gar ceļu malām, kalnos un pļavās. Īri paši par to nemaz nav tik laimīgi, bet tas jau ir cits stāsts.

Īrija vispār nav izstāstāma – noslēpumainais ķeltu mantojums un senā gēlu valoda, karstasinīgā vēsture, vikingi, svētais Patriks, pilis un cietokšņi, ķeltu krusti, Giness un viskijs, klintis… Lai gan vēl pirms pāris gadiem arī es domāju, ka Īrija ir miglaina un vienmuļi pelēkzaļa zeme, kur mūsējie noguruši lasa sēnes.

Kamēr Lielbritānija kā kaķis sēž pie durvīm, nevarēdama izdomāt, vai palikt iekšā vai iet ārā, tikmēr no Īrijas pavisam brīvi var izmest loku arī Ziemeļīrijā. Laika Ziemeļīrijai nebija daudz – tikai pāris dienu –, bet gribējām nesteidzīgi apskatīt tikai dažas īpašās vietas: Milžu kāpnes, putnu salu ar virvju tiltu, noslēpumaino Tumšo aleju un mazliet pašu Belfāstu. Un kādu viskija darītavu, protams!

Bet jāsāk ar rododendriem, jo tas tiešām ir neiedomājami. Tu brauc pa parastiem lauku ceļiem, bet to malās – ziedošu rododendru dzīvžogi. Un kalni vienkārši ietinušies rozā rododendru mētelīšos! Tādas ļoti, ļoti skaistas briesmas.

Trīsdesmitgadu karš pret rododendriem

Vēl pirms četrsimt gadiem salā šo augu savvaļā vispār nebija. Tagadējie savvaļas rododendri kā tādi skvoteri izspruka no parkiem un dārziem un paši iekaroja milzīgas teritorijas. Viss sākās 18. gadsimtā, viktoriāņu laikmetā, kad pilīm bagātajās Britu salās dārznieki sāka stādīt krāšņos Himalaju krūmus. Un tad tie izlauzās no dārziem un ar savām audzelīgajām saknēm un spožajām, cietajām lapām burtiski aprija visu, kas auga ceļā.

Pats rododendrs ir īsts izdzīvotājs, neapstādināms Frankenšteina augs – tas var augt pat nabadzīgā augsnē un katru gadu izplata miljoniem sēkliņu.

No dabas saglabāšanas viedokļa rododendri, tāpat kā pelēkās vāveres un brieži, Zaļajā salā ir nelūgti ciemiņi un pamatīgi apdraud vietējo dabu.

Īri paši to dēvē par trīsdesmitgadu karu – tik ilgi viņi dažādos veidos ar indēm, cirvjiem un zāģiem cenšas iznīdēt rododendru audzes vismaz nacionālajos parkos. Rododendriem ir savs slepenais ierocis – to lapas un nektārs satur ķīmiskus savienojumus, kuri nepatīk zīdītājdzīvniekiem un kukaiņiem. Tā teikt – ezīt, tu mani negrauzīsi! Un vēl tie pārnēsā ierosinātājus augu slimībai ar briesmīgu nosaukumu ozolu pēkšņā nāve, ar to apdraudot Īrijas senos mežus.

Protams, visur to nav, rododendru paradīzes reģioni ir Īrijas salas rietumi, ziemeļrietumi un dienvidrietumi. 

Bet viss šis stāsts ir par vienu šķirni – sliktie ir tikai violeti rozīgie Rhododendron ponticum. Pārējās rododendru šķirnes paklausīgi zied, kur iestādītas, un pavasaros slīgst košsarkanu, dzeltenu, baltu, rožainu, violetu un saulrieta oranžu ziedu kupenās. Daži no senākajiem augiem izstiepušies pat 18 metru augsti, zem tāda jūties kā mazs sienāzītis, un mēle neceļas to nosaukt par krūmu. Bet arī neganto ponticum rododendru paklāji kalnos un kalnu pļavās izskatās tik iespaidīgi, kas visas to ļaundarības piemirstas.

Skūpstu sezona beidzas!

Ir vēl cits augs, kurš kalnus un ceļmalas iekrāso koši dzeltenus. Īrijā to dēvē par gorse, furze, whin vai ulex, bet pie mums – par Eiropas dzeloņzirni. No attāluma izskatās, ka kalnu nogāzes vienkārši izklātas ar samtaini dzeltenu paklāju. Tuvumā tas pārsteidz ar saldi cepumainu smaržu – tā kā pēc cepumiņiem, tā kā pēc vaniļas, tā kā pēc kokosa, tā kā pēc šampūna…

Dzeltenie ziedi esot ēdami, un tiem esot mandeļu garša – ne velti tos izmanto, lai piešķiltu krāsu un smaržu viskijam, un no tiem dara arī vīnu – ja redzi etiķeti Yellow gorse wine, tad tas ir īstais! Taču pats krūms ir ērkšķains kā ziediem rotāts dzeloņstiepļu mudžeklis. Īru lauksaimniekiem tieši tas tīri labi patīk – tādu žogu neviens naidnieks nepievarēs!

Senās, īstās īru valodas vārds tam ir aiteann, ko izrunā apmēram kā ah-čin, un senā Kormaka skaidrojošā vārdnīca to tulko skaidri un gaiši: asais dursteklis.

Dzeltenais dzeloņzirnis labi iekārtojies arī īru mitoloģijā. Dzeltenie krūmi zied mēnešiem ilgi – vieni ziediņi nobirst, nākamie atveras. Un sens īru sakāmvārds vēsta – kad dzeloņzirnis noziedējis, beidzas skūpstu sezona. Pēc tradīcijas to saista ar auglību un mīlestību, un līgavas buķetē tradicionāli jāiesprauž viens zariņš dzeloņzirņa. Turklāt līgavai tas jānolauž pašai (droši vien īru laulībās neviens nebrīnās par caurumiem līgavas tērpā)!

Leģenda vēsta, ka pirms kristietības ienākšanas no dzeloņzirņa ziediem ieguva safrānu. To darīja maģiskos rituālos un tikai sievietes! Vēl ar dzeltenajiem ziediem grezno mājas senajos ķeltu Bealtaina svētkos – tā kā kristietība tos iedzinusi pagrīdē, šie svētki pārtapuši par Maija dienu, un šogad tos svin 6. maijā. Ir ticējums, ka uz dzeloņzirņa ērkšķiem saduras raganas!

Dzeltenos krūmus dēvē arī par popkorna laukiem – ļoti siltā laikā varot dzirdēt, kā – līdzīgi popkornam – paukšķ tā sēkliņas.

Un vēl jau ir savvaļas sausserži ar saviem saldās mīlestības ziediņiem, savvaļas ķiploku balto zvaigznīšu miljoni, fuksiju košsarkanie zvani krūmājos… Bet Ziemeļīrijā (Prehan Wood, Portglenone Forest un Ballyrobert Cottage Garden) esot meži, kas aprīlī un maijā pārvēršas par zilo zvaniņu dārzu.

Spoku aleja

Iebraukt Ziemeļīrijā bija (un pagaidām joprojām ir) gaužām vienkārši. Nekādu pārbaužu vai bruņotu vīru, tikai mazliet smieklīga zīme ceļa malā. Ātruma ierobežojuma zīme ar uzrakstu Wellcome to Northern Ireland (Laipni lūgti Ziemeļīrijā) – un melni aizkrāsotu vārdu Northern. Aha! Tātad nemiernieki vēl nav pavisam aizmiguši.

Un atkal migla, migla, migla. Tā mūs lutināja jau iepriekš – Īrijā pie slavenajām Mohēras klintīm, kur mēs, cerēdami ieraudzīt elpu aizraujošu skatu, vienkārši kūņojāmies miglas vālos.

Bet Dark hedges jeb Tumšā dzīvžoga dižskābaržu alejai migla fantastiski piestāvēja! Sajūta bija mazliet iracionāla – kā iesoļojot pasaku zemē. Tikai pasaku zemes vietā ceļa galā stāvēja mazs traktoriņš.

150 dižskābaržus ap ceļu Antrimas grāfistē ap 1775. gadu iestādījis Džeimss Stjuarts, un sākumā tas bija plānots kā vienkārši ceļš uz viņa mājām, Greishilas namu. Aleja vairs Stjuartu ģimenei nepieder, bet tā joprojām beidzas pie Džordža laika stilā celtā Greishilas nama, kurš gan arī sen mainījis īpašniekus. 250 gadu vecos kokus plosījušas vētras un laiks, bet joprojām izdzīvojuši ap deviņdesmit no senajiem 150. Te spokojoties arī Pelēkā lēdija no tuvējiem kapiem.

Šo aleju iecienījuši Troņu spēles fani (tāpat kā daudz ko citu Ziemeļīrijā, kur filmētas daudzas epizodes), un dažus mēs pat redzējām – viņi uzmeta apmetņus, izrāva gaismas zobenus un tos pašķindināja sava fotogrāfa priekšā.

KUR? Dark Hedges – Bregagh Rd, Stranocum, Ballymoney BT53 8PX.

Bazalta bišustrops

Tomēr visvairāk es vēlējos ieraudzīt Milžu kāpnes jeb Milža dambi. Tas ir kaut kas neizstāstāms – ļoti neparasti klinšu veidojumi, vietām kā milzu bišu šūnas, vietām kā milzu ērģeļu stabules piekrastes klintī. It kā kāds neprātīgs akmeņkalis tos būtu kalis visu mūžu, un pēc tam darbu turpinājis viņa dēls, mazdēls un mazmazdēls.

40 tūkstoši bazalta kolonnu! Migla atkal sajauc galvu, un sajūta ir kā nekurienē peldošā bazalta bluķu salā. Leģenda apgalvo, ka tos atstiepis milzis Finns Makkūls, kurš cēlis sev tiltu uz Skotiju, lai varētu izkauties ar turienes vietējo milzi. Bet ģeologi spriež, ka tos apdrupinājis un virszemē izšāvis vulkāns pirms 60 miljoniem gadu. Nav nekāds brīnums, ka Milžu kāpnes pieskaitītas pie UNESCO mantojuma vietām.

KUR? Giants Coseway – 44 Causeway Rd, Bushmills BT57 8SU

Pingvīniņu ballīte

Apmēram 15 minūšu braucienā no Milžu kāpnēm atrodas vēl kāda brīnumaina vieta. Carrick a rede trošu tilts un neliela, bet bezgala gleznaina sala. Tiltam ir sena vēsture. Pirms 400 gadiem te atradās mazs lašu zvejnieku ciematiņš, un virvju tiltu pirms 200 gadiem uzmeta zvejnieki, lai tiktu līdz vietai, kur tie nolaida jūrā savas laivas.

Jūra tiltu allaž saplosīja, un katru gadu nācās likt jaunu.

Pie virvju tilta mums kādu brīdi bija jāgaida rindā – uz tā vienlaikus drīkst atrasties tikai daži cilvēki. Sala slēpās miglā, un patiesībā nebija ne jausmas, ko tur ieraudzīsim. Un tad… vispirms no tilta pavērās dzidri zaļš ūdens, pēc tam, nonākot uz salas, – miglā zūdošu krasta klinšu rindas un neredzamu putnu čalas. Palūkojāmies uz leju – salas sienas no vienas vietas izrobotas nišām, kurās ligzdo, iekšā ārā šaudās un šiverējas tādi kā mazi, pašapzinīgi pingvīniņi melnās fraciņās. Kā vēlāk izpētījām – tie bija no alku ģimenes, iespējams, lielie alki. Turklāt ap salu bez vēl daudziem citiem putniem šad tad appeld arī milzu haizivis (otrā lielākā aiz vaļhaizivs), cūkdelfīni un pudeļdeguna delfīni. Neredzējām – migla!

KUR? Carrick a rede –119a Whitepark Rd, Ballintoy, Ballycastle BT54 6LS.

Ko nodzer eņģeļi

Un, protams, viskijs! Ekskursijas vecajās viskija darītavās ir vienkārši skaistas. Fotografēt gan noliegts uz to stingrāko – laikam baidās, ka nočiepsim recepti. Toties ir iespēja ieskatīties putainajos katlos, sajust gadu desmitiem vai simtiem krāto smaržu un klausīties gida jokus, piemēram, par eņģeļu tiesu – to viskija daļu, kas, tam nogatavojoties, kaut kur mīklaini pazūd bez pēdām. Skaidrs, ka eņģeļi nodzer!

Izstaigājām Vecā Bušmila destilētavu, bet ciematā pie Bušmila darītavas satikām vienu īstu britu kolonizatoru, Bonnera dzirnavu dzirnavnieku, kurš stāstīja, kā pēc sievas nāves visu pārdevis un no lielās māteszemes pārcēlies uz Ziemeļīriju. Kāda gan pievienošanās Īrijai, ja gadu simtus pēc britu iekarojumiem kāds ziemeļīrs joprojām Lielbritāniju uzskata par māteszemi?

KUR? Bushmill distilery – 2 Distillery Rd, Bushmills BT57 8XH

Mūris vidū

Iebraucot Belfāstā, pirmais sveiciens no īru nemierniekiem vīdēja uz sienas – maskots puisis ar automātu un uzraksts: Austrumbelfāstas bataljons.

Nākamajā dienā sajūta bija vēl klātesošāka – nonācām pie slavenās Belfāstas Miera sienas, kas atdala protestantu un republikāņu rajonu no katoļu un nacionālistu rajona.

Četrstāvu mājas augstumā, ar asu stiepļu augšdaļu un no vienas vietas apgleznota ar grafiti – tas speciāli, lai sienu pieradinātu. Tāda sajūta, ka aiz sienas sākas Nekuriene.

Bet, kad atradām vārtus (kārtīgus, smagus, no dzelzs) un nonācām Aizsienijā, tur ieraudzījām parastas mājas, veikalus, skolas, mammas ar bērniem un suņus. Varu iedomāties, cik tas neērti, ja kaut kas vajadzīgs pilsētā otrpus sienas! Turklāt daudzus no vārtiem joprojām vakaros aizver. Mūra sienas, augsti stiepļu žogi – vietām Belfāsta sadalīta būros kā zoodārzs. Tādas sienas Belfāstā un vēl dažās Ziemeļīrijas pilsētās ir vairākas, un pirmās uzbūvētas jau 1969. gadā. Pirms desmit gadiem Belfāstā gribēja tās nojaukt – bet izrādījās, ka 69 procenti belfāstiešu uzskata: sienas joprojām sargā mieru. Tomēr līdz 2023. gadam iecerēts tās noārdīt. Šobrīd siena kļuvusi arī par tūristu atrakciju.

Pilsētas centrā gan valdīja bezrūpīga sestdienas vakara ballīšu noskaņa, bāri pilni, pa vecpilsētu līkumoja bruņumašīnām līdzīgas policijas mašīnas (droši vien nemiernieku laika mantojums), un pa ielām ripoja ballīšu velosipēdi – tie, kur jaunieši pie gariem galdiem iedzer un min pedāļus un nesaprotamā kārtā tomēr neiemaucas nekur iekšā.

Pārsteidza svētās Annas anglikāņu katedrāle Donegala ielā – tā pati, kam sānā uzbūvēts gigantisks ķeltu krusts. Jo baznīca it kā uzvērta uz smaila, augsta metāla stieņa. Baznīcas kalpotājs pačukstēja, ka baznīcas jumts draudējis sasvērties, un stienis izveidots kā ass, kas to notur līdzsvarā. Bet varbūt tas bija tikai ziemeļīru joks?

Pilnīgs ah!

Bet atceļā mums vajadzēja rododendrus – vēl daudz vairāk rododendru! Meklējām Tolimoras meža parku Briansfordā, Mourna kalna pakājē. Savulaik īpašnieks to uzdāvinājis Lauksaimniecības ministrijai, bet vēlāk tas kļuvis par pirmo valsts meža parku Ziemeļīrijā. Patiesībā tieši šī ir viena no tām vietām, kur desmitiem hektāru zemes attīrīti no audzelīgajiem rozā ponticum – lai pasargātu no slimībām retos kokus.

Šī ir arī viena no vietām, kur cenšas glābt sarkanās vāveres, izveidota pat Tolimoras Sarkano vāveru grupa, kas tās lutina ar gardumiem un cenšas samazināt pelēko vāveru skaitu (atliek tikai minēt, kādos veidos).

Pelēkās ir mīlīgas un atraktīvas, bet… īri viņas pavisam noteikti nemīl.Pelēko ieceļotāju pārnestās vāveru bakas ir pamatīgi paretinājušas sarkano vāveru pulciņu.

Ģimenes, bērni, suņi un piknikotāji zālītē, kādreizējā Hamiltonu ģimenes pils, bet tālāk pa meža takām – tilti, ūdenskritumi, alas un grotas. Taču īstais prieks sākās aiz drūmi pelēkiem vārtiem.

Tolimoras arborētums ir viens no vecākajiem Īrijā, un aizsākts 1752. gadā. Netālā Īrijas jūra lutina ar maigu klimatu, un te aug tik daudzas eksotiskas sugas, ka ne uzskaitīt – tikai jāļaujas ah! un uh!, jāburto plāksnītes koku un krūmu pakājē un jāklīst caur ziedu mākoņiem. Un tik milzīgus rododendrus es savā mūžā laikam redzējusi nebiju.

Starp citu, tieši Tolimoras ozoli izmantoti Titānika greznajiem sienu apšuvumu paneļiem, un arī Tolimoras mežā filmētas epizodes Troņu spēlei. Troņu spēles fani vispār Ziemeļīrijā varētu spiegt uz katra stūra.

KUR? Tollymore Forest parkBryansford Rd, Newcastle BT33. Viss Ziemeļīrijā!

Dažas rododendru vietas Īrijā un Ziemeļīrijā:

  • Houtas (Howth) rododendru dārzi – nelielā ostas pilsētiņā apmēram stundas braucienā no Dublinas. Te augiem ļauts brīvi un mežonīgi kuplot.
  • Dublinas Nacionālais botāniskais dārzs (ieeja par brīvu!).
  • Kilmacurragh Nacionālais botāniskais dārzs Viklovas grāfistē.
  • Poverskortas (Powerscourt) pils dārzi – te var apbrīnot ne vien rododendrus, bet arī magnolijas, katalpas un daudzus eksotiskus augus.
  • Vee kalnu pāreja pie Kloghenas (Clogheen) – braucot no Dublinas uz Korkas un Limerikas pusi. Katru gadu no maija vidus līdz jūnija vidum tā pārvēršas par biezu rododendru segu, kuras vidū kā tumša acs mirdz ezers. Rododendri te iedēstīti tikai sešdesmitajos gados.
  • Mount Stewart jeb Stjuarta kalns Ziemeļīrijā.
  • Dabisks rododendru tunelis Reenagross parkā Kenmārā.
  • Rowallane Gardens Ziemeļīrijā – te ieraugāmi arī mutautiņu koki, kuriem no lapotnes plivinās simtiem baltu nēzdodziņu.

Kur paēst?

Godīgi sakot, nezinu, kā šīs ēstuves nosaukt. Īri tās sauc par pabiem jeb bāriem, un daudzas tiešām ir domātas tikai pāris ginesiem vai mērfijiem, uzkodām un līksmām runām. Bet citi pabi vairāk līdzinās kārtīgiem itāļu traktieriem, kur galvenais ir pieēsties vai pasēdēt ar visu ģimeni. Varbūt tos var saukt par krodziņiem? Un reizēm arī tas ir mazs piedzīvojums – ar krāsaina stikla lampām un rūtīm, veciem plakātiem un naktspodu kolekcijām (Džonija Foksa krogā Dublinā naktspodu kolekcija piekarināta tieši pie ēdamzāles griestiem), kā no veciem romāniem izkāpušiem viesmīļiem un kolorītām, bērnu bariņa kuplinātām ģimenēm, kas krodziņā nolēmušas pavadīt visu dienu. Pavisam izcili, ja ir dzīvā mūzika vai pat īru dejas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs