Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
OSKARS VĪKSNE
Kad pirmo reizi ieraudzīju Ievu, viņa šķita skaļa un lecīga rīdziniece. Agresīva un vienmēr centrā. Nē, man tādas meitenes nepatīk! Un vēl ar tādu ģērbšanās stilu… Bet tad iestājās brīdis, kad tas viss – fiziskais – pazuda un palika sajūtas.
Ievu bildināju ar asarām acīs, uz vaigiem un visur, tik tikko izrunājot tos vārdus. Bijām devušies spontānā ceļojumā uz Sardīniju, un gredzenu dabūju tikai īsu brīdi pirms lidojuma, jo to speciāli gatavoja.
Bildināju, kad sajutu – ir jādara. Un tas bija maģiski.
Svarīgākais ir runāt. Īpaši attiecību sākumā mēs ļoti daudz runājām – Ieva man iemācīja vārdos izteikt to, ko jūtu. Viņa man atvēra pilnīgi jaunu pasauli, jo mana domāšana vienmēr bijusi ļoti racionāla. Ieva ar savu garīgumu, dvēseliskumu un sajūtu sarunām mani pilnībā atvēra. Katru vakaru klausījos un barojos no tā. Negribēju tikties ne ar vienu citu, tikai viņu. Tas pat nebija tik ļoti fiziski kā garīgi un dvēseliski.
Ir svarīgi otram jautāt, kā viņš jūtas. Nevis – ko tu dari? vai kā tev iet? Pajautāt un sadzirdēt, ko otrs tev saka. Jo patiesībā, otram stāstot, arī pats saproti, kā tad īsti jūties. Sākumā bija grūti, jo vīrietim izteikt savas jūtas ir sarežģītāk nekā sievietēm. Ievai bija grūts uzdevums tikt man klāt.
Saka – ja gribi precēt sievieti, sākumā aizbrauc ar viņu ceļojumā. Tas ir pārbaudījums attiecībām. Ceļojumos mēs nekad nestrīdamies, bet ceļam viens otru. Tā ir vislabāk – būt par augsni, kurā ļaut otram augt pret sauli.
Ieva nekrāj aizvainojumu. Viņa uzreiz pasaka, ja viņai kaut kas nepatīk. Un vienalga – tas ir pie draugiem vai uz ielas.
Ir bijis tā, ka mēs sastrīdamies pa ceļam uz mājām un tālāk katrs ejam pa savu ielas pusi.
Protams, mums kā aktieriem strīdi mēdz būt ļoti ekspresīvi. Bijis tā, ka esmu uz grīdas un kliedzu, kamēr viņa pie tējas krūzītes raud un prasa, kāpēc es nevaru nomierināties. Traukus tikai vienreiz esam plēsuši. Ieva ļoti skaistu keramikas bļodu sadauzīja. Jūtas mēs izlaižam uz āru – izplosāmies, izraudamies, izkliedzamies un tad, kad esam izlādējušies, varam normāli parunāt un atrisināt problēmu. Tomēr tajā daļā, kad bijuši kliedzieni, var dzirdēt atslēgas vārdus, kas iznāk pat negaidot. Starp citu, bieži vien strīdi rodas no tā, ka vienkārši nav bijis laika parunāt par sev svarīgām lietām un iekšā ir sakrājies. Tad sanāk, ka sāc otru vainot tajā, kas patiesībā saistīts ar tevi.
Mēs nevaram visu laiku barot tikai attiecības. Katram vajadzīga arī pašizaugsme – lai mēs būtu laimīgi. Ja mīlam sevi un esam laimīgi, tad varam mīlēt arī otru. Tikai laimīgs cilvēks var darīt laimīgu kādu citu.
IEVA FLORENCE
Kad pirmo reizi ieraudzīju Oskaru, viņš man likās zaļš gurķis, kurš iedomājas, ka ir kaut kāds krutais, bet patiesībā ir āksts. Nē, man viņš nepatika. Reiz akadēmijā bija uzdevums, kur visus puišus nostādīja rindā un man ar acīm ciet un nepieskaroties viņi bija jāatpazīst. Kad piegāju pie Oskara – nezināju, ka tas ir viņš –, jutu sevī tādu taureņu uzliesmojumu! Pēc tam mēģināju sev iestāstīt, ka man viņš nepatīk. Nav mans tips. Nav manā stilā. Nav tāds un nav šitāds. Līdz mēs attapāmies šeit.
Biju pirmā, kas iegāja kursā un kliedza: «Kurš būs kopā ar kursabiedru, tas būs muļķis! Es jau nu tiešām nebūšu.»
Ar otru ir jārunā, lai saprastu, ko paši domājam. Atceros, sākumā jūdzos nost, kad Oskars ilgi klusēja un neko neteica. Es viņam lūdzu: «Runā! Nevaru neko izdarīt, ja tu ar mani nerunāsi!» Mums bija ļoti ilgs posms, kamēr iemācījāmies komunicēt tā, lai uzreiz spētu godīgi pateikt, kā jūtamies, kas patīk un kas ne. Tagad jau ir daudz vieglāk – saprotamies no pusvārda. Zinām, kā iesākt sarunu un kā labāk nesākt.
Jāļauj otram būt. Tu vari ieteikt, kā viņam būt, bet nevajadzētu apzināti viņu censties mainīt. Mēģinājums mainīt ir regresējošs egoisms, kas drīzāk noved pie otra sagrāves nekā pozitīva rezultāta. Jo mums galvā rādās tikai tas rezultāts, kādu vēlētos redzēt, lai gan cilvēks un attiecības – tas ir process, kustīgs, īsts, dzīvs, bet tā bilde galvā – statiska.
Mācoties tekstus izrādēm, tajos ir jāieliek savs pamats. Sava doma. Citādi var tos norunāt, cik labi vēlies, bet kaut kā nebūs. Tāpat ir attiecībās.
Sakārtoju māju, radīju atmosfēru – egļu zari, kadiķi, sveces, tējas, mūzika, enerģija un siltas vakariņas. Tas darīja priecīgus mūs abus un piepildīja mūsu attiecības. Ir jārada savs kopējais pamats, tāpēc kopā arī esam izveidojuši radošo apvienību, cilti BM Productions, kas palīdz īstenoties radošām idejām.
Esmu lecīga, agresīva un skarba, bet nu esmu iemācījusies šīs īpašības dozēt, kļūstot pacietīgāka un iecietīga. Agrāk mani vispār cilvēki bieži kaitināja un es daudz sūdzējos par citiem. Oskars vienmēr atgādināja, lai esmu mierīgāka savās domās par apkārtējiem. Teica, ka jābūt pielaidīgākai, mīļākai un jāieklausās otrā. Draudzene reiz teica, ka jau pēc divu gadu draudzības ar Oskaru biju kļuvusi daudz mierīgāka un maigāka.
Oskars man iemācījis pacietību. Ļoti daudz pacietības. Esmu ārkārtīgi ekspresīva – ja man kaut kas patīk vai nepatīk, tad tas ir tagad, tūlīt un uzreiz.
Greizsirdība, tāpat kā dusmas vai skaudība, ir bailes. Lielas bailes. Līdz ar to greizsirdība parādās tad, kad tev ir bail par otru un par attiecībām. Lai arī esam aktieri un mums uz skatuves jāskūpstās ar citiem, tas nerada liekas emocijas mūsu starpā. Jā, mēs esam koķeti un varam otram pateikt, ka tas vai šis cilvēks mums liekas skaists, taču esam pietiekami pārliecināti par sevi un mūsu attiecībām, lai nerastos greizsirdība.
Strīdi nav slikti. Ir pat labi, ja cilvēki strīdas. Protams, ne tad, ja tā vienkārši ir apvainojumu mētāšana. Ja tiek pateikts, ko tiešām domā, tad ir iespēja to izrunāt un atrisināt.
Kāzas nav kaut kas absolūti nepieciešams attiecībās. Var taču nodzīvot kopā arī desmit gadu un izaudzināt bērnus, bet neapprecēties, un tas ir pilnīgi normāli un pieņemami. Tomēr, manuprāt, kāzas apvieno. Tas ir apmēram tā: mums katram ir savs Dieviņš, un tad mēs kopā apvienojamies zem viena Dieviņa.
