Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tavs melnais ezeriņš…
Visu nakti nostaigāju
Ap melno ezeriņu,
Jau uz pašu gaišumiņu
Iesalaidu peldēties.
Nu tik skaisti! Un domā nu, – kas tas par melno ezeriņu? Mūsu folklora ir pilna ar simboliem, – vīrieša lepnums tiek saukts par kumeliņu, gailīti, aso rīku, stabulīti, zaļu zuti, bikšu ābolīti, izkaptiņu…
Sievietes maigākā vietiņa dainās ir ezeriņš, vainadziņš, dīķis, sile – viss, kas horizontāls, saistīts ar mitrumu, ar atveri, kur var iekļūt, ar apmežojumu. Atslēga un slēdzenīte…
«Erotika un sekss cilvēces vēsturē vērtējams dažādos līmeņos, – ne vien kā bērna radīšana un relaksācija, bet arī darbība ar reliģisku nozīmi. Tam pamatā ir Zemes auglības kults,» teic folklorists un viens no folkloras kopas Grodi vadītājiem Andris Kapusts.
«Skatoties filozofiskāk, tas saistīts ar pasaules duālo dabu. Visur ir vīrišķie un sievišķie spēki, un to saskarē rodas kas jauns. Arī jauna dzīvība. Folklorā daudz saskaramies ar jēdzienu auglība. Tās veicināšana ir ārkārtīgi nozīmīga, – lai vairāk labuma, vairāk bērnu, vairāk dzīvās radības.» Tikai mums tas nav tieši un skaidri kā Austrumu tempļos, – nē, latvieši par to runāja alegorijās un simbolos!
«Kad palasām nerātnās dainas, redzams, ka tajās dominē mudinājums mīlēties. Nevis atturēties! Ir tikai dažas, kur brīdina ar puišiem negulēt, jo tad būs jāauklē bērns. Bet galvenā doma tomēr bija auglība,» stāsta folklorists.
Tomēr tikpat svarīga senatnē bija arī bauda, jo tā ir relaksācija, kas nozīmē pārstartēšanu. Un mīlēšanās un orgasms organismu pārslēdz un atjauno gan psiholoģiski, gan emocionāli, gan fiziski. Senie latvieši to zināja.
Došu, došu puisišam,
Ko vakar pasoliju:
Došu savu ezeriņu,
Kumeliņu peldinàt.
Došu, došu meitiņām,
Ko vakari solījos:
Došu savu kumeliņu,
Rožu dārzu noecēt.
Bezgala tēlaini
Draiskums dainās visspilgtāk izpaudās apdziedāšanā. Kāzu apdziedāšanā savstarpēji apcēlās vīra un sievas radi, bet Jāņos kaitēšanās notika starp puišiem un meitām, stāsta folkloriste un radiožurnāliste Iveta Medene, kura kopā ar vīru Vidvudu Medeni vada arī latviskos kāzu jeb līdzināšanās rituālus.
Dainas prot būt pat mulsinoši tiešas un bezkaunīgas. Nebēdnīgie dainu sacerētāji un dziedātāji parasti nebija jauni ļaudis, to atļāvās precētās sievas un vīri. Taču arī ikdienā runāt par mīlēšanos nebija nekāds kauns.
«Tajā laikā drosmīgi runāja par lietām, kas mūsdienās skaitāmas par tabu. Vārds peža bija tikpat ierasts kā jebkura cita ķermeņa daļa – auss vai acs. Lielo noslēpumainību un aizlieguma sajūtu vēlāk uzlika kristietība. Tāpēc arī tagad tautas mēlē pateikt vairs nav pieklājīgi – jāsaka dzimumorgāns, bet nevar teikt pipele. Kāpēc? Agrāk lietas sauca īstajos vārdos, un apdziedoties nesmējās par šiem vārdiem, bet smējās par dziesmas kontekstu – šķībs caurumiņš vai līka pipelīte. Lai gan vispār dainas ir ļoti bagātas epitetiem. Ja klāt bija bērni, viņi parasti nesaprata, par ko lielie tik sirsnīgi smejas, ja tiek pieminēta, piemēram, sile un koks.
Tā arī bija lielākā prasme – prast šīs intīmās vietas apdziedāt ar iespējami vairākiem epitetiem. Un lielākais kaifs bija pagriezt to tā, ka nevar saprast, par ko ir dziesma. Par mīlēšanos var runāt ārkārtīgi tēlaini. Mīlēšanos var apdziedāt, neminot nevienu ģenitāliju, tikai dabas parādības, – kurā kultūrā vēl to tā var izdarīt?» apbrīno Iveta.
Folkloriste no savas bērnības atceras līgodziesmu, kuru tolaik nekādi nespējusi saprast: «Kas tā, jods, par jāņuzāli, te tā stāvu, te tā gulu! Ja tā stāvu nestāvētu, nebūt’ kāzu, ne kristību. Es domāju, kas tā par jāņuzāli, kāds tai sakars ar kāzām un kristībām!? Bet te vienā četrrindē ietverta vesela filozofija, visa dzīves jēga. Daži apzīmējumi ir tik tēlaini, piemēram, liepas sile un oša zars.
Stāvēt stāv tev, tautieti, ja tev stāv, man gatavs. Tev stāvēja oša zars, man gatava liepas sile,» dainu skaita folkloriste.
Taču mūsdienu jaunieši jau daudz ko vairs nesaprotot. «Vispirms jau viņi nezina, kas tā tāda sile. Kad mičošanā dziedam apdziedāšanās dziesmas, tad prasa vecākiem ļaudīm, par ko mēs dziedam. Kad saprot, tad gan: Cik skaisti! Un nevainīgi! Maniem bērniem, kuriem jau 26 un 30 gadi, lielākais vakara notikums ir apdziedāšanās. Un bez neviena tieša vārda! Es nesaku, ka tieši apzīmējumi ir rupji vārdi. Nevajag kaunēties par latviskajiem apzīmējumiem. Diemžēl tie jau sāk izzust – daudzi jau vairs nezina, kas ir peža. Vai petenīte. Tik skaists vārds!»
Atsasēdu ežiņâ,
Pasaraugu pežiņâ,
Vaj man ar’ tāda bija,
Kà citàm māsiņàm,
Vairak zelta kà sudraba,
Vēl vizuļi galiņâ.
Aijā, manu skaistu kūsi
Gluži kamasutra, kā izteikusies seksa pētniece Rita Lasmane, dainas tomēr nav. Taču dainās tiešām atrodams arī šis tas par orālo seksu un seksa pozām. Bet visskaistākais ir nebēdnīgā poēzija, ar kādu tās stāsta gan par seksualitāti, gan par pašu mīlēšanos.
Aiju, manu skaistu kūsi,
Dzirkstelèt dzirkstelè;
Ciema puiši dūklèt gāja,
Uguntiņas nevajag.
Un ko puiši?
Celies, mana stīga-stēga,
Nu pārveda atgāzeni;
Gan tu biji gulejuse
Pelekâs biksitês.
Senie latviešu vīri turklāt nav bijuši nekādi plānā galdiņa urbēji. Ja mīlējas, tad līdz rīta gaismai.
Visu nakti caunit’ dzinu
Ap melno avotiņu;
Tukšis mans skrošu maks,
Nesit vairs pederite.
Viegli viņiem negāja. Mūsu vecvecvecmāmiņas nebija nekādas vaksācijas piekritējas.
Sarkans zirgs auzas ēda
Melna meža maliņâ;
Cik gribeja iekšâ līst,
Skujas acis izbadija.
Kur nu, viņas ar saviem sprogu mežiem un sprogainīšiem lielījās kā trakas!
Kad es biju jauna meita,
Es vareju lepoties:
Stāvi pupi, krūzots kūsis,
Jaunas modes lindraciņi.
Un:
Aud, māmiņa, man krekliņu,
Noaud smalku priekšas vietu,
Lai vareja vēja vēsmas
Kūša spalvas plivinàt.
Un Andrim Kapustam taisnība, dainas neko nenosodīja, bet mudināt mudināja uz seksualitāti. Pat savā paskarbā veidā.
Pisies, meitiņ, ko tu gaidi,
Vaj tu savu nāvi gaidi?
Atnāks nāve, nokaus tevi,
Paliks pīzdiņ' neizpista.
Vīrieša lepnums tiek saukts par kumeliņu, gailīti, stabulīti, zaļu zuti, bikšu ābolīti, izkaptiņu…
Latviešu dainās sieviete izvēlas vīrieti
«Tautasdziesmas skaidri pasaka, ka sieviete izvēlas vīrieti. Ja meitai būs interese, viņa darīs visu, lai piesaistītu uzmanību. Ja nebūs, tad vīrietis varēs kaut uz galvas stāvēt – nekā nebūs,» stāsta folkloras zinātāja.
Es tev došu vakarâ
Priekšautiņu pacilàt.
Apakš mana priekšautiņa
Vāverite žāvojàs.
«Ne vien dainās, arī buramvārdos var redzēt, ka sieviete ir tā, kas izvēlas. Viņa izvēlas tēvu savam bērnam, un tā ir tā gudrība. Uzpin magoņu vainadziņu, lai iekārdinātu. Ja viņai vīrietis nepatiks, tad sieviete būs pelēka pele, nevilks skaistu brunci un nepucēsies. Un veiksmīga laulība bija tad, ja sākumā sieviete bija vairāk samīlējusies. Tad sekss būs lielisks un viņa iekārdinās vīrieti, un vīrietis darīs visu, lai viņu iegūtu un nepazaudētu,» spriež Iveta Medene. Un dainas atkal skaisti kaitējas par šo procesu:
Ak tu bikšu āboliti,
Tavu skaistu atslēdziņu:
Tu atslēdzi meitiņàm
Pisamo kambariti.
«Ja sieviete ir ieinteresēta, viņa dziedās kaitēšanās dziesmas. Ja nē, tad parastās un nekādas tautasdziesmas,» teic Iveta un vēl piebilst: «Es savā vecumā, kad man jau ir vīrs, erotiskās dziesmas varu dziedāt citādi, bez iekāres, – lai nodotu tālāk un iemācītu bērniem. Tad es apdziedu savu vīru Vidvudu vai kādu puisi.»
Līgonaktī mīlēties vai nemīlēties?
Šķiet jau, ka par Jāņunakts rituāliem mēs zinām visu. Bet tik un tā daļa no šīs nakts šķiet ar noslēpuma plīvuru pārklāta. Papardes zieda meklēšana ir noslēpumaina un intīma. Un arī folkloristiem par to katram savs stāsts.
Papardes zieda meklēšana nav tas, ko mēs par to primitīvi domājam – sekss. To meklēt dodas viens. Un tā ir garīgās pasaules atklāsme, domā Iveta Medene. Par mīlēšanos viņa šajā naktī pat nedomājot. «Tā ir nakts, kad galvā jābūt vainadziņam. To man vecāmāte iemācīja – vainadziņš ne brīdi nedrīkst būt noņemts! Kad saules lēkts sagaidīts, tad var iet gulēt un vainadziņu pakārt pie gultas. Jāņunakts drīzāk domāta, lai kaitētos. Es varu kaila dejot, varu iekārdināt, varu skatīties uz puišiem, – sak, tam gan skaista parikte! Bet arī tad, kad nebiju precējusies, man Jāņunaktī nekad nav vilcis uz seksu! Jāņos jau visi sanāk kopā. Un meitu spēks ir kopības sajūtā, kad viņas izģērbjas kailas, liek ap vidu vībotņu jostas un lec pāri ugunskuram, nevis vīriešu dēļ, bet, domājot par sievišķā spēka iegūšanu. Skaistums, viedums, sava domāšana. Seksualitāte man ir ikdiena. Svētkos gribas ko citu.»
Folklorists Andris Kapusts, gluži otrādi, tieši mīlēšanos uzskata par vienu no vissvarīgākajiem un sakrālākajiem Jāņunakts rituāliem.
Patiesībā viss, kas saistīts ar Jāņiem, esot saistīts ar vīrišķo un sievišķo, un erotiku. Pat alus un siers, – alus ir šķidrums un saistīts ar vīrieti mīlēšanās laikā, un apaļais siers simbolizē ne vien saulīti, bet arī sievieti. Pūdele atveido fallu, vainags sievietes intīmo daļu, stāsta folklorists. Latgalē dažviet esot pat tradīcija, kas simbolizē pašu mīlēšanās norisi – kad sētā ienāk jāņabērni, tad sagatavots stabs, kur vainagus uzvērt.
Papardes zieds ir smalka lieta, tomēr folklorā tas pamatā saistīts ar erotiku, uzskata Andris Kapusts. «Iedomājieties, – 19. gadsimtā pie zemnieka atnāk folkloras pierakstītājs un lūdz stāstīt par papardes ziedu. Bet tajā laikā stāstīt par mīlēšanos un seksu šķiet neiespējami, par to sodīs! Tāpēc stāsta par citām lietām un atšķirīgu simboliku!»
Ar folklorista loģiku un pēc kaimiņvalstu līdzīgu rituālu pierakstiem Andris spriež, ka tajā laikā Jāņu naktī mīlēšanās notikusi samērā brīvi. Un ne jau velti dainas teic: Jāņu nakti nezināju, kura sieva, kura meita, visām zāļu vainadziņi – sieviete vairs netiek uztverta kā viena konkrēta, bet kā visaptverošs sievišķais. Un visiem Jāņu rituāliem, dziesmām, līgošanai, alum un sieram, seko tikšanās divatā – mīlēšanās starp puisi un meitu, lai svētki sasniegtu kulmināciju. Tautasdziesmas par to simboliski stāsta: Jauni puiši, jaunas meitas, Jāņu nakti neguļati, tad rītā redzēsiet trīs saulītes uzlecam. Viena rudzu, otra miežu, trešā tīra sudrabiņa. Un sudrabiņam viena no simboliskajām nozīmēm ir vīrieša auglības šķidrums, stāsta folklorists. Varbūt šī kulminācija pat tika sasniegta reizē ar dabas kulmināciju, saullēkta brīdī. Tad šis mīlēšanās akts kļūst par svētku kulmināciju un gādā par auglību visplašākajā nozīmē.
Vēl cits stāsts ir par tām līgodziesmām, kur visas sievas un meitas tiek vienādotas zem zāļu vainagiem. Esot ļoti iespējams, ka šajā naktī viena otra sieva pārgulēja ar svešu vīru un otrādi, un neviens pēc tam par to nekratīja ar pirkstu.
No ģenētiskā viedokļa tas ļāva dzimtā iepludināt svaigas asinis. No mitoloģiskā viedokļa – svētkos svarīgs bija svešais. Mīlēties ar savējo un ierasto pieder pie ikdienas, bet mīlēšanās ar svešo iegūst sakrālo aspektu, skaidro folkloras zinātājs.
Un kas notika nākamajā rītā? Visas staigāja, kaunīgi acis nodūrušas? Ak, nē! «Drīzāk kaunējās tās, kas nebija izpildījušas rituālu un pienākumu,» teic Andris Kapusts.
Taču par līgonakts nākamo dienu dainās tikpat kā nekā nav. Kulminācija sagaidīta, un visi iet gulēt.
