Rīga +23°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sanita Rīgā bija tikai neilgu laiku, taču paspējām satikties divreiz, vispirms emocionālā sarunā Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) mazajā un ļoti skaistajā dārzā, bet nedēļu vēlāk – LMA diplomandu izstādes atklāšanas dienā, lai aplūkotu viņas maģistra darbu – instalāciju «Tiekšanās uz svelmi un smeldzīgu klusumu». Šo darbu veidot viņu iedvesmoja dēla Matīsa Runtuļa radošais ceļš, kurā skumjas bija apzināti izvēlēts izteiksmes līdzeklis. Pāris dienu vēlāk Sanita devās atpakaļ uz Spāniju.
– Kas notika ar tevi dienā, kad uzzināji, ka tava dēla vairs nav?
– Pēdējo gadu dzīvojām trauksmaini, bija ļoti grūti, taču likās, ka tiksim tam pāri. Mentālās veselības tēma nav tikai par jauniešiem un cilvēkiem, kas nonāk grūtībās. Manuprāt, mērķtiecīgi, milzīgiem soļiem jāmeklē atbalsta iespējas arī cilvēkiem, kas ir līdzās, jāinformē viņi, jo laika nav. Kad man bija vajadzīgs atbalsts sestdienā, svētdienā, nezināju, kur vērsties pēc palīdzības. Zvanīju pazīstamiem cilvēkiem. Matīss bija arī psihenē – veselu mēnesi… Mūs nelaida tur klāt, nenotika neviena tikšanās ar ārstu, netika arī pateikti ceļavārdi, kad viņš tika izlaists ārā, tikām ignorēti arī pēc Matīsa aiziešanas. Pēc iznākšanas Matīss uzreiz gribēja doties uz laukiem Siguldā pie manas vecākās māsas, kas ir Matīsa krustmāte. Likās, ka viss būs labi, viņš tur nodzīvoja trīs nedēļas… Tajā rītā māsa mani pamodināja ar zvanu un pateica divus vārdus, kas man vēl ilgi skanēja galvā, ik rītu pamostoties, – Matīss pakārās… (Klusums.) Bija saulains un skaists 6. maija rīts, ārā aiz loga ziedēja ābeles un ķirši, tas vienmēr bijis mans mīļākais gadalaiks. Mēģināju aptvert dzirdēto, bet mans draugs bļāva un plosījās. Teicu, ka mums jābrauc uz Siguldu. Matīss jau bija nocelts un apsegts. Apgūlos blakus, turēju viņa roku un lūdzu piedošanu…
– Par ko gan?
– Par to, ka centāmies sev un viņam iestāstīt, ka viss būs labi. Gulēju līdzās tik ilgi, līdz izmeklētājs palūdza viņu atstāt.
– Vai tev ir sajūta, ka paspējāt atvadīties?
– Mūsu pēdējā saskarsme bija dažas dienas pirms… Kaut kāda priekšnojauta man laikam bija, jo pēdējā reizē viņu nobildēju. Tas kadrs bija episks – tajā bija viņa vientulība, spēks, miers un nolemtība. Viņš neļāva pat nojaust, bet tagad zinu, ka lēnām no mums atvadījās. Kad vakarā Matīsu apfrizēju, viņš mani apķēra un teica: «Paldies, ka es vēl esmu dzīvs. Un tagad arī skaists!» Domāju, ka viņš atkal melni joko… Tas bija mūsu pēdējais mirklis kopā. Atceros, kā viņš visu laiku uz mani nopietni skatījās, es pat mulsu. Nevarēju iedomāties, ka tajā mirklī man viņš bija jāapķer cieši un ilgi un nekādā gadījumā nebija jālaiž vaļā. Man bija viņam jāpasaka, cik ļoti es viņu mīlu… Patiesībā viņa solis bija ļoti drosmīgs. Viņš apzinājās, ka ar vielām ir sevi sačakarējis, un nolēma sevi transformēt caur nāvi.
Visu interviju lasiet žurnāla Ieva jaunajā numurā vai Santa+.
