Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Būtībā šis ir ļoti dramatisks laiks, taču es nesūdzos un neuztraucos. Tagad sazvanos un pa telefonu atbildu tikai tiem cilvēkiem, ar kuriem gribu runāt. Savā laikā esmu uzstājies tūkstošiem cilvēku lielai publikai, un tas ir pagājis,» teic viņš.
Galvenais, ko jubilāram vēlēt dzimšanas dienā, ir veselība. Lai gan Jānis nemēdz par to sūdzēties, ar gadiem piezagušās dažādas kaites.
«Kad veselība atļauj, viņš uzvelk ortopēdisko zābaku un iziet stundu vai pusotras ilgā pastaigā pa stadionu, kur mīkstāks segums, taču citreiz, lai mazinātu stiprākas muguras sāpes, Jānim nepieciešama stiprāka pote un ir jāpaguļ,» stāsta sieva Elīna.
«Neslēpšu – esmu otrās grupas invalīds. Nu, ko es daru? Skatos griestos un domāju, ka man dzīvē nav, ko nožēlot. Man ir septiņdesmit gadu, un es ne no kā vairs nebaidos,» teic aktieris.
«Mana profesionālā dzīve ir bijusi tik skaista un perfekta! Jaunībā pat nesapņoju, ka man dzīve tā varētu iegrozīties. Es pat īpaši to negribēju, vienkārši Dievs man to ielika rokās, un viss! Bet tas, kas ir bijis nelāgs, visi sūdi dzīvē bijuši tikai paša vainas dēļ,» atklāts ir Paukštello.
Jau četrus gadus viņš vairs nav Dailes teātra štata aktieris, taču rūgtuma neesot. Viņam ir gatava pašam sava koncertprogramma, un, kad vien būs iespēja to parādīt un kāds uzaicinās, Jānis atkal būs gatavs koncertēt un runāt dzeju. «Man ir vesela dzejoļu izlase. Esmu atradis tos, kas man vislabāk patīk. Varu tajos ieskatīties, un jau pēc dienas zinu tos no galvas, varu taisīt jaunu programmu,» dzīvespriecīgi stāsta Paukštello.
Vai Paukštello ilgojas pēc teātra – uzzini jaunākajā Privātās Dzīves numurā!
