Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Valter tu esi…
Valters: Jā, es zinu – netipiski garš autosportists. 188 centimetri šajā sportā bieži negadās.
– Tā kā sarunā piedalās arī tavs tēvs, sāksim ar provokatīvu jautājumu. Saki, Valter, autosports ir tava izvēle vai arī tas ir tēva nepiepildītais sapnis?
Valters: Tas ir mans sapnis. Es sevi nevarētu iedomāties bez autosporta. Protams, tētis mani tajā ieveda un ar visu iepazīstināja. Taču, ja tā padomā, nevaru iedomāties sevi, darot ko citu. Es braucu no sešu gadu vecuma.
Aigars: Izstāstīšu, kā tas sākās. Kad dēls bija piecus gadus vecs, es no sava drauga Modra Šteinerta nopirku kartingu, ar kuru savukārt viņa dēls Mārtiņš iepriekšējā gadā bija izcīnījis čempiona titulu. Šo kartingu Valters saņēma kā dāvanu Ziemassvētkos.
Jau pirmajā gadā viņš Latvijas čempionāta mazākajā klasē ieņēma trešo vietu.
Seši gadi ir saprātīgs vecums, lai sāktu trenēties kartingā. Atceros, Valters starp braucieniem vēl smiltīs spēlējās ar rotaļu mašīniņām vai citreiz man viņu nācās meklēt pie dīķa, kur ķerstīja vardes.
– Tad jau, dāvinot kartingu dēlam Ziemassvētkos, labi apzinājies, uz ko turpmāk paraksties.
Aigars: Protams. Es pats divdesmit gadu biju braucis ar kartingu, un šī sabiedrība man ir labi zināma.
– Valter, tu vēl atceries savas agrākās sacensības?
Valters: Kartings, ar kuru braucu tagad, nav pat salīdzināms ar manu pirmo kartu. Bildēs tas izskatās ļoti primitīvs. Es atceros, kā tētis mani iestūma un filmēja pirmās apdzīšanas trasē. Labas atmiņas no tiem laikiem.
Aigars: Kaut kur pat vēl saglabājies pirmais video, kurā saku: «Un tagad pirmā apdzīšana…» Bet Valters ņem un sagriežas šķērsām. Pirmos pamatus kartingā Valteram ielika jau pieminētais Modris Šteinerts. Fāterim trenēt dēlu ir ļoti grūti.
– Bet vai nav tā, ka jūs, pavadot tik daudz laiku kopā sportā, pārējo ģimeni nedaudz apdalāt?
Aigars: Redzi, mūsu ģimenes stāsts patiesībā ir traģisks. Mēs ar Valteru esam ne tikai tēvs un dēls, bet arī bračkas. Kad Valteram palika gadiņš, viņa mamma saslima ar vēzi, bet, kad Valteram bija trīs gadi, mamma nomira. Es paliku viens ar diviem bērniem – Valteru un viņa vecāko māsu. Tagad esmu precējies otrreiz un Valteram ir arī jaunāka pusmāsa.
– Tas nozīmē, ka jūsu saikne ir dubultcieša.
Aigars: Viennozīmīgi. Ik sezonu Valteram ir aptuveni 20 sacensības, kuras mēs no ceturtdienas līdz svētdienai pavadām kopā, dzīvojot kemperā trases malā. Tāpēc mums nav tikai tēva un dēla attiecības. Brīžiem esmu arī dēla menedžeris, bet brīžiem mehāniķis. Turklāt mehāniķa un braucēja attiecības vienmēr ir sarežģītas. Jau mazā vecumā viņam bija viedoklis, kurā man vajadzēja ieklausīties un reizēm arī piekāpties.
Valters: Es ļoti cienu savu tēti. Tas, ko viņš dara, nav viegls ceļš. Kā jau tētis teica, mēs ļoti daudz laika pavadām kopā. Bet, manuprāt, tas ir pluss. Vienmēr viens otru mēģinām saprast, lai gan gadās arī pastrīdēties.
– Par ko jūs strīdāties?
Aigars: Par regulējumiem un tehniskām lietām. Dažreiz Valters uzskata, ka viņš trasē darījis pareizi, bet es no malas redzu citādi. Pagājušajā nedēļā sacensībās Beļģijā viņš palika pie viedokļa, ka vaina ir šasijā, bet es redzēju, ka problēma ir motorā. Tad mēs tā riktīgi strīdējāmies. Ar katru gadu kļūst arvien grūtāk, jo viņa pieredzes bagāža uzkrājas, bet es kļūstu vecāks.
Valters: Lai kā es cienītu tēvu, dažreiz man jāpasaka skarbā patiesība. Bet man jāpiekrīt – mēs esam kā brāļi, kuri runā par visu.
Aigars: Arī par meitenēm.
Valters: Protams (smejas).
– Starp citu, Valter, meitenes tevi sportista karjerā nav novirzījušas no mērķa?
Valters: Sports man ir ļoti svarīgs, bet, protams, meitenes ir meitenes. Es esmu jaunietis, un arī meitenes savā ziņā man ir prioritāte.
– Un kādi ir tavi nākotnes plāni? Tajos ietilpst arī autosports?
Valters: Mans mērķis ir profesionāli strādāt šajā jomā. Apvienojot hobiju ar darbu, cilvēks uz darbu iet ar prieku.
Pagājušogad mēs bijām gan Formula 4 Somijā, gan V8 Thunder Cars testos Zviedrijā. Man patiesi patika V8, lai gan arī ar F4 bija jautri, taču ne tik ātri.
– Kas tevi pavelk autosportā?
Valters: Adrenalīns. Ziemas periodā kādu laiku nebiju braucis un jutu, ka manī iekrājušās dusmas. Trasē, kur ir gan sacīkste, gan kontaktcīņas, šīs emocijas varu izlikt.
Aigars: Ziemā Valters ar BMW 328 brauc 333 trasē Ziemas kausus, lai iemācītos kontrolēt mašīnu uz ledus. Vienīgi šajās sacīkstēs izpaliek kontaktcīņa, jo sacīkstes noris, fiksējot individuālo laiku.
– Ja nekļūdos, Leģendu ieskaitē DeWalt čempionātā esi jaunākais braucējs.
Aigars: Tā ir! Pirms diviem gadiem Uldis Timaks Valteram pirmo reizi iedeva pagaršot Leģendu. Viņš nobrauca kādus piecus apļus, tad noripināja malā un teica: «Tēti, ja es vēl turpināšu braukt, kaut kur ielidošu, jo neko neredzu.» Tagad Valters ir 188 centimetrus garš, bet toreiz viņam bija varbūt metrs piecdesmit.
Valters: Tas, ka varu braukt vienā trasē un strīķēties ar lieliem čaļiem, dod spēku.
Aigars: Leģenda – tā jau ir pieaugušo lieta. Šajā ieskaitē brauc arī Jānis Horeliks, kurš ir ļoti pieredzējis braucējs. Horeliks ar Valteru pagājušogad pacīnījās. Viņus šķīra tikai viens punkts. Valters Ziemeļeiropas čempionātā bija trešais, bet Horeliks palika ceturtais.
Daudzi ir teikuši – ja iemācies braukt ar Leģendu, visas pārējās mašīnas būs pašsaprotamas. Autiņa svars ir mazs, riepas švakas, un visu laiku ir tendence kaut kur norauties. Būtībā Leģenda ir liels kartings ar sliktu saķeri un maksimālo ātrumu 190 kilometru stundā. Vienā līkumā diezgan lielā ātrumā Leģendas ieiet pat trijatā, kur cenšas pretinieku apmānīt un apdzīt. Bet braukšanas stila ziņā šajā klasē cits citu respektē. Visi saprot, ka kontakts starp divu mašīnu riteņiem var būt liktenīgs kādam no duelistiem, jo var paraut mašīnu gaisā līdz pat kūleņošanai.
– Kurā brīdī tu sajuti to garšu, ka vari paķert aiz astes pašu Horeliku – to pašu, kurš uzbraucis Paikspīkā?
Valters: Tas notika pirmā gada sezonas noslēgumā pasaules čempionāta finālā Somijā, kur iebraucu ceturtais.
Aigars: Starp citu, toreiz semipro* klasē Valteram sāncenšos bija gan labākais amerikānis, itālis un somi.
– Jautājums tēvam. Kādas ir izjūtas, stāvot malā un skatoties, kā dēls lielā ātrumā brauc pa trasi.
Valters: Tēti, pastāsti par Genkas trasi.
Aigars: Junioru Eiropas čempionātā pirms pāris gadiem viens anglis Valteram ar kartingu trasē pārbrauca pāri pa galvu. Būtu 10 centimetru zemāk… Uz ķiveres pat vēl skrāpējums palicis. Arī Biķerniekos dažkārt nav patīkami. Sevišķi tad, kad visi iebrauc mežā. Labi, ka tagad tam, kas notiek mežā, var sekot online režīmā. Bet, kad tādas opcijas nebija, tu stāvi un gaidi – būs, nebūs… Ja godīgi, pašam braukt ir daudz vieglāk nekā skatīties no malas.
Valters: To stresa līmeni, kas uzkāpj līdz ar sarkanajām gaismām pirms starta, nevar aprakstīt. Vienkārši – čau! Kad nodziest sarkanās gaismas, viss ir ļoti labi.
Aigars: Katram citādi. Man savulaik stress pazuda mirklī, kad iedarbināju mašīnu.
– Kas vēl bez sporta jūs vieno?
Aigars: Man patīk makšķerēt. Valteram ne pārāk. Šī kopā būšanas daļa mums atkrīt. Taču mēs kopā slēpojam. Viņš mani bieži vien sauc par tūristu, jo, esot jaunā vietā, man patīk apskatīt senas mājās. Pagājušogad novēroju, ka Portugālē arī viņš sāk skatīties apkārt.
– Valter, šogad tu beidz 11. klasi. Kā tu sadzīvo ar sajūtu, ka esi profesionāls autosportists, kuram vēl jāpabeidz skola?
Valters: Skolotāji un vienaudži man bieži šo jautājumu uzdod. Es ļoti ceru, ka varēšu savu dzīvi pilnībā saistīt ar autosportu un arī pelnīt, taču tas nav viegls ceļš. Ir jābūt arī plānam B.
Aigars: Mēs domājam arī par airBaltic akadēmiju, jo viņi ik gadu palielina reflektantu skaitu.
Valters: Lidošana – arī tas ir mans sapnis. Man ir augsta pienākumu izjūta, un, ja vajag, esmu gatavs uzņemties atbildību.
* Lai kļūtu par pro klases braucēju semipro klasē, sportistam jāaizvada divas sezonas.
