• Šobrīd

    weather img

    Rīga +19°C Daļēji saulains, R vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Sensorais jutīgums. Kā ar to sadzīvot?

    Bērns
    3. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Vērojot savu bērnu, reizēm nesaprotam, kāpēc viņa uzvedība ir tieši tāda, kāda tā ir, kāpēc viņš kaut ko ēd vai neēd, kāpēc nepatīk jaunā cepure, lai gan uz tās ir mīļākais multfilmu varonis. Katra cilvēka sajūtu spektrs ir unikāls. Ir lietas, kas paliek uz mūžu, bet ir apstākļi, pie kuriem bērni pierod un kuri dzīves laikā vairs nerada problēmas.

    Konsultē Liene Vītoliņa, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas rezidente bērnu psihiatrijā un Līga Bērziņa, pedagoģe, vietnes uzvediba.lv vadītāja

    Paaugstināts sensorais jutīgums

    Sensorais jutīgums nav slimība, tā ir katra cilvēka individualitāte. Ja bērns pastiprināti reaģē uz kādu no apkārtējās vides stimuliem, var teikt, ka viņam ir paaugstināts sensorais jutīgums. Savukārt, ja nereaģē uz kādu no stimuliem, tad sensorais jutīgums ir pavājināts. Mums visiem ir kaut kāda reakcija uz to, kas notiek apkārt, – smadzenes šo informāciju uztver, apstrādā, un mums rodas zināma reakcija: ķermeniska, sajūtu līmenī, domās. Piemēram, ja apkārt būtu liels troksnis, mēs, visticamāk, instinktīvi ar rokām aizsegtu ausis, bet spilgtā gaismā samiegtu acis. Tomēr stimuli, kas pārējiem ikdienā nerada diskomfortu, reizēm kādam var radīt nepatīkamas sajūtas un pat fiziskas sāpes.

    Mūsu maņas, tāpat kā mūsu izskats, acu krāsa un balss tembrs, ir atšķirīgas. Kādam ir absolūtā muzikālā dzirde, kāds spēj noteikt visas ēdiena sastāvdaļas, to vien pasmaržojot, vēl kāds spēj izšķirt krāsu nianses. Ja sajūtas ir patīkamas un reakcija adekvāta, par to īpaši daudz nerunā, to pieņem kā cilvēka talantu vai viņa rakstura īpašību. Grūtības rodas tad, ja kāda no maņām strādā pastiprināti un kairinājuma rezultātā cilvēkam rodas nepatīkamas sajūtas. Grūtības rada arī pavājinātas maņu izpausmes – bērns nejūt sāpes, ir vājdzirdīgs, nespēj orientēties telpā utt. Šajos gadījumos lielākoties tam tiek meklēts medicīnisks skaidrojums un atbilstoša ārstēšana vai terapija.

     

    Valoda kā robežšķirtne

    Vecāki samērā viegli var tikt skaidrībā, kuras lietas vai situācijas nav patīkamas, ja bērns runā un spēj par to pastāstīt. Ja bērns savas sajūtas nespēj izteikt vārdos, sensorā slodze vai pārslodze visbiežāk izpaužas viņa uzvedībā. Piemēram, bērns nevar pateikt, ka krekliņa vīles šķiet asas, tāpēc viņš kliedz un atsakās kreklu vilkt mugurā vai arī ir sakasījis sānus, paduses, kaklu – visas vietas, kur vīles pieskaras ādai.

    Cik vien iespējams, brīžos, kad bērns savas sajūtas pauž ar uzvedību, jālūdz, lai viņš to dara arī vārdos. Nav obligāti jāgaida nepatīkami brīži, der arī prieka mirkļi, jo tad ir vieglāk sadarboties. Saņemot dāvanu, satiekot draugu, ieraugot kaut ko skaistu, lūdzam, lai bērns savas emocijas un sajūtas izsaka vārdos. Šis treniņš ļoti noderēs brīžos, kad bērns būs dusmīgs, kliegs, gribēs sist un kost, bet arī tad, ja iespējams, lūdziet bērnam to izteikt vārdos.

     

    Vai tas vienmēr liecina par diagnozi?

    Liene Vītola uzsver, ka sensorais jutīgums ir ne vienmēr saistīts ar kādu medicīnisku diagnozi. Tas vienkārši var būt arī vienas maņas pastiprināts jutīgums. Protams, ir arī diagnozes, kam bieži papildus novēro arī sensoro jutīgumu, bet tas nav priekšnoteikums. Ja bērns pastiprināti reaģē uz skaņām vai smaržām, nav obligāti jāmeklē vēl kāda vaina, tomēr, ja bērnam ir diagnosticēti, piemēram, autiskā spektra traucējumi, būtu vērtīgi pavērot, vai viņa uzvedība neliecina par pastiprinātu maņu jutīgumu.

    Speciāliste skaidro, ka ir ļoti svarīgi vērot bērnu un mēģināt iedomāties vai pamanīt to, kas viņam rada diskomfortu, jo sensorais jutīgums nepāriet pats no sevis, tas nebeidzas vai nesākas pēkšņi; tā nebūs viena epizode, līdzīga reakcija būs katru reizi. Vecāki, vēršoties pie speciālista, visbiežāk jau zina vai vismaz nojauš, kuras lietas bērnu tracina, kāds ēdiens vai kā pasniegts ēdiens bērnam ir pieņemams, kādas skaņas bērns spēj izturēt, bet kuras ir nepatīkamas. To nedrīkst atstāt novārtā. Ja šāda sensorā pārslodze ir visu laiku, bērns var justies dziļi nelaimīgs, kļūt agresīvs vai, tieši otrādi, pasīvs, pārlieku raudulīgs, depresīvs, var sākt meklēt kādus mierinājumus, kas viņam rada labsajūtu vai ļauj pārslēgties uz citām sajūtām (tā var būt arī pašagresija).

    Bērnam pieaugot, maņām var pielāgoties un sadzīvot ar kādreiz neizturamajām lietām, pie tām pierast vai pat aizmirst par tām. Maņas var būt pastiprināti jutīgas arī paaugoties, tomēr izpausmes veidi var mainīties, var iemācīties izvairīties no kāda noteikta kairinājuma (piemēram, neēst to, kas negaršo) vai arī izturēt, paciest, zinot savas robežas.

    Ir arī bērni, kam vienlaikus ir gan paaugstināts, gan pazemināts sensorais jutīgums. Piemēram, bērnam var šķist neciešams, pat sāpīgs viegls pieskāriens, bet tas viņu netraucē meklēt spēcīgus sensoros stimulus, piemēram, saspiežot sev rokas vai grūžoties virsū citiem bērniem. Kādas klusas skaņas bērnu var satraukt, bet viņš labi jutīsies pie skaļas mūzikas vai pats taisīs lielu troksni.

     

    Vai mans bērns ir jutīgāks par citiem?

    Būtiski ir saprast, kas bērnam izraisa paaugstināta jutīguma reakciju. Vecākiem bērns jāvēro un jāmēģina mainīt situācijas, kuru rezultātā uzvedībā rodas netipiskas reakcijas – mazais sāk raudāt, taisa ciet acis, velk nost drēbes, spiež ciet ausis, atsakās kaut kur doties, ieiet konkrētās telpās. Būtu vērtīgi arī veikt pierakstus (tie var būt arī video, foto), lai objektīvi spriestu, vai tiešām bērns vienmēr, katru dienu, visu laiku šādi reaģē. Mums bieži vien tikai šķiet, ka tas ir vienmēr, visu laiku, nepārtraukti… Ja meklēsiet speciālista palīdzību, šādi pieraksti noderēs.

    Ir lietas, kuras var izslēgt un problēmai atrast ātru risinājumu, piemēram, nogriezt apģērbiem firmas zīmes, ja tās ir asas. Tomēr ir lietas un situācijas, no kurām nevar izvairīties, tāpēc jāmēģina bērnu lēnām un pamazām pieradināt pie stimuliem (piemēram, pie skaļākas vides, jo tāda būs arī bērnudārzā un skolā), rūpīgi vērojot, kurā brīdī ir jāapstājas. Tas ir jādara saudzīgi, draudzīgi un iespējami rotaļīgā veidā ar mērķi uzlabot bērna dzīves kvalitāti. Jāapzinās, ka nevaram izvairīties no visiem kairinātājiem, jo tad bērna dzīve var kļūt ļoti vientuļa un izolēta.

     

    Dzirde

    Cilvēka smadzenes spēj nošķirt skaņas un pateikt, kuras ir galvenās skaņas, uz ko būtu jākoncentrējas. Tomēr ir bērni, kas visas skaņas dzird vienādi intensīvi, un šis skaņu kokteilis, protams, ir neciešams. Ja mājās tiek gatavotas vakariņas, bērns, sēžot virtuvē, dzird ledusskapja dūkoņu, lampas sīkšanu, trauku šķindoņu, ūdens līšanu no krāna, eļļas sprakšķēšanu uz pannas, cilvēku sarunas, mašīnu aiz loga, putnu čivināšanu utt. Nav brīnums, ja bērns atsakās būt virtuvē vai taisa traci katru reizi, kad viņu ieliek barošanas krēsliņā.

    Liela trokšņa gadījumā (kuru nespējam ietekmēt vai arī nav iespējas no tā izvairīties) bieži izmantots palīgs ir skaņu slāpējošās austiņas. Ja trokšņa radītāji esam mēs paši, ieteicams bērnu pirms tam informēt, ka tūlīt gaidāms troksnis, jo jāsūc putekļi ar putekļsūcēju vai jāžāvē mati ar fēnu. Bērni var izturēt ļoti daudzus sensoros stimulus, ja viņi tam ir sagatavoti. Piemēram, bērnam tiek dota izvēle iet uz citu istabu, kur var aiztaisīt durvis, slāpējot troksni, vai arī uzlikt skaņu slāpējošās austiņas, aizspiest ausis ar rokām.

    Bērniem ar izteiktu dzirdes jutīgumu var būt grūtības uztvert vārdos izteiktus norādījumus vai uzdevumus, jo skaņa vienkārši pazūd kopējā troksnī. Tad vislabākais risinājums ir papildus veicamo uzdevumu uzrakstīt vai parādīt attēlu – dzirdes maņai pievienot arī redzi.

    Reizēm bērni ar absolūto muzikālo dzirdi nespēj paciest troksni. Šiem bērniem var būt arī grūtības skolā sporta, mūzikas stundās un klasē kopumā, pildot uzdevumus, jo viņi nespēj sadzirdēt verbālās norādes, nespēj izturēt troksni, pārāk fokusējas uz kādu fona troksni un palaiž garām svarīgo.

     

    Ņem vērā!

    Izmainīts sensorais jutīgums ir viens no nozīmīgākajiem bērna uzvedības problēmu cēloņiem bērnudārzā un skolā.

    Redze

    Ļoti spilgta gaisma nav patīkama un droša redzei. Saulainā dienā mēs valkājam saulesbrilles un tumsā, lai redzētu, ieslēdzam gaismu. Tomēr ir cilvēki, kam pat mākoņainā dienā žilbst acis vai ieslēgt gaismu neprasās nemaz. Ir tādi, kas spēj gulēt tikai pilnīgā tumsā un pat mazākā gaismas strīpiņa uz sienas rada stresu, tāpēc ir nepieciešamas miega brilles. Reizēm tam ir medicīnisks izskaidrojums, bet nereti tā vienkārši ir atšķirīga jutība pret gaismu un tumsu.

    Redzes sensorā pārslodze var rasties jebkuram – ja ilgi braukts ar auto, tad pat miegā redzam ceļa baltās svītras. Ja esi bijis sēņot un ļoti koncentrējies uz beku meklēšanu, arī naktī rēgosies sēnes vien. Tomēr bērniem ar pastiprinātu redzes jutīgumu nevajag visu dienu, lai viņa redzes centri smadzenēs izsistu korķus vai pārņemtu visu un bērns nespētu koncentrēties uz citām lietām. Piemēram, reizēm bērnam var aizmirsties aiziet uz tualeti, jo bija tik interesanti vērot saules zaķīšus.

    Bērniem ar pastiprinātu redzes jutīgumu var būt arī patīkami vērot gaismiņu virtenes Ziemassvētku eglītēs, kā arī viņi var būt lieliski mākslinieki, jo ļoti niansēti uztver krāsas. Šiem cilvēkiem vienlaikus var būt arī izteikta nepatika pret kādu vienu krāsu vai augstas prasības pret kārtību telpā.

     

    Tauste un kustības

    Vai esat piedzīvojuši situāciju, kad bērns pienāk klāt un sāk taustīt gredzenu, jakas pogas, somiņas aizdari? Vai esat redzējuši bērnus, kam nepatīk sadoties rokās, nepatīk apskāvieni, nepatīk lietus, vējš, iešana vannā un matus mazgāšana? Bērni, kuri labāk stāv, nevis sēž, bērni, kuri knosās, trinas, dīdās, bērni, kuri pa māju staigā pliki, velk tikai viena veida bikses vai zeķes, bērni, kuriem spiež kurpes, lai gan tās ir pareizajā izmērā. Bērni, kuriem patīk pūkainas, mīkstas lietas, virpināt bumbiņas, krelles, sabērt smiltis kapucē vai cepurē, iebāzt rokas zirņos vai miltu maisā. Bērni, kuri īsti nejūt sava ķermeņa robežas, viņiem patīk smagas segas un spēļu laikā sakraut sev virsū mantas. Bērni ar pastiprinātu taustes sajūtu var mainīt drēbes, ja tām uzpilējusi viena ūdens pilīte, viņiem var būt sajūta, ka rokas visu laiku ir netīras un tās gribas mazgāt vēl un vēl. Viņiem var nepatikt matu ķemmēšana un griešana, jo viņi sajūt katru nogriezto matu. Tās visas ir taustes sajūtas, kas var būt gan patīkamas, gan nepatīkamas.

    Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam, kādas reakcijas uz taustes kairinājumiem ir sociāli pieņemamas. Glaudīt savu mīksto lācīti ir pieņemami, bet iet klāt svešiem cilvēkiem veikalā, lai paijātu pūkaino ziemas mēteli vai matus, gan nav pieņemami.

    Ja bērns mācās pirmskolā vai sākumskolā, nedrīkstam ignorēt arī pazeminātu sensoro jutīgumu – to apzinoties un izprotot, var izvairīties no fiziskām traumām, kas radušās sensoro stimulu meklēšanas dēļ. Šiem bērniem parasti ir grūtības sajust sava ķermeņa robežas, īpaši stresā un pārgurumā, tāpēc viņi var sākt sev kost, skrāpēt, sist ar elkoni pa gurniem vai sānu. Viņi var tēlot, ka krīt, skriet zigzagā, sitoties ar sāniem pret sienām, izraisīt kautiņus. Turklāt bērni, kuri meklē sensoros stimulus, parasti uzprasās uz konfliktu ar bērniem, kuri ir stiprāki par viņiem, vai pat iesaistās fiziskā cīņā ar vairākiem bērniem uzreiz.

     

    Garša

    Pastiprināts garšas jutīgums bērnam sagādā satraukumu gan jaunajiem vecākiem, gan vecākiem ar stāžu. Pabarot bērnu ir viena no pamatvajadzībām, taču, ja bērnam garša ir viena no jutīgajām maņām, ar šo uzdevumu varētu nebūt tik viegli. Ja ēšanas jautājumi sagādā lielas grūtības – bērna (ne)ēšanas dēļ ir vērojamas veselības problēmas –, nekavējoties jāvēršas pie ģimenes ārsta un jāmeklē speciālistu palīdzība.

    Kā var izpausties paaugstināta garšas jutība? Sākums, iespējams, jāmeklē ātrāk par ēdiena ielikšanu mutē – ēšana ir komplekss pasākums, kurā iesaistītas vairākas maņas: redze, tauste, smarža un garša kā pati pēdējā. Iekams ēdiens nonāk mutē, bērns to ierauga, sasmaržo, patausta, un tikai tad pievienojas garšas sajūta. Tāpēc, ja bērnam nepatīk kāds ēdiens, ir vērts pamēģināt to pasniegt dažādos traukos, veidos un kombinācijās, pirms nolemj, ka tas bērnam tiešām negaršo.

    Kamēr mēģinām bērnam iemācīt ēst dažādus ēdienus, vajadzētu padomāt par to, cik daudzveidīgi ēdam mēs paši. Vai ar prieku un entuziasmu izmēģinām jaunas lietas? Vai labprāt to darām publiskā vietā vai tomēr mājās, drošākā vidē? Kā rīkojamies, ja mums kaut kas tiešām negaršo? Varbūt tomēr drošības pēc turamies pie pārbaudītām vērtībām un arī jaunā restorānā izvēlamies to, par kā garšu esam pārliecināti?

    Ja ēšanas izvēlīguma pamatā ir sensorais jutīgums, vecākiem ir vērts zināt, ka bērni bieži izvēlas konkrētu ēdienu nevis garšas, bet tekstūras dēļ. Tas nozīmē, ka šiem bērniem čipsi garšos tikpat ļoti kā kaltētas bietes, trauslas sausmaizītes, – ņemot to vērā, ir daudz dažādu iespēju veidot veselīgāku ēdienkarti.

     

    Oža

    Iedomāsimies mazu bērniņu, kurš raud pastaigas laikā, raud mājās, raud veikalā, raud, braucot automašīnā. Apkārtējiem šāda uzvedība šķiet adekvāta, jo tā mazais cilvēks komunicē, citādi viņš vēl neprot. Tas šķiet pieņemami. Mēs varbūt aizdomājamies par kādām veselības problēmām, kolikām, sliktu miegu pagājušajā naktī, bet neaizdomājamies, ka pie vainas varētu būt, piemēram, veļas pulveris, pēc kura lietošanas apģērbs smaržo tā, ka bērnam galva plīst pušu. Tā smaržo visas bērna un vecāku drēbes, gultas veļa, auto sēdeklītis, nesen izmazgātais ratu pārvalks, jaunās drēbes, kuras veikalā vēl patika, bet nu ir sabojātas, jo smaržo nepanesami. Vēl iedomāsimies, ka šo smaržu vecāks pats nejūt, jo viņam šķiet, ka veļas pulveris vispār nesmaržo.

    Reizēm ožas jutīgumu ir grūti pamanīt, īpaši, ja bērns pats nespēj to saprast vai par to pastāstīt. Mums var šķist, ka bērnam negaršo, piemēram, zivis, bet patiesībā viņš nemaz nespēj tās pagaršot, jo smarža viņam šķiet ļoti nepatīkama. Kādam var nepatikt Ziemassvētki, jo tie asociējas ar izteiktām un asām smaržām – viss smaržo pēc mandarīniem, piparkūkām, štovētiem kāpostiem. Vēl kāds nespēj braukt sabiedriskajā transportā, jo nevar izturēt smaržu kokteili tramvajā vai izplūdes gāzu aromātu starppilsētu autobusā.

    Lai pārliecinātos par bērna sajūtām, saskaroties ar dažādām smaržām, var pamēģināt uzspēlēt smaržu spēli. Rādiet mazajam bildes ar dažādiem ēdieniem un vērojiet, kāda ožas reakcija ir nolasāma bērna sejā. Ieejot kādā telpā, mēģiniet nosaukt visas smaržas. Pamēģiniet to pašu ārpus mājas – iespējams, bērns sajutīs vairāk nekā vecāki, iespējams, viņš nespēs nosaukt visas smaržas, bet būs radusies nojausma par bērna ožas jutīgumu.

     

    Kā bērnam palīdzēt?

    • Izvēlieties saulesbrilles ar polarizētām lēcām, kas noņem lieko atspīdumu. Tas ir izcili labs izgudrojums un nu jau vairākus gadus pieejams arī bērnu saulesbrillēs. Ja bērns valkā optiskās brilles, painteresējieties, vai bērnu brillēm iespējams izvēlēties fotohromās lēcas (tās saules gaismā aptumšojas).
    • Ja spilgta gaisma traucē arī telpās, mājās var ierīkot dinamiskos gaismas slēdžus.
    • Izmēģiniet dažādas skaņu slāpējošas austiņas. Ir tādas, kas slāpē visus trokšņus, bet ir arī tādas, kas amortizē noteiktas frekvences vai pēkšņus trokšņus.
    • Ja bērns valkā viena veida apģērbu, nekautrējieties iegādāties piecus vienādus krekliņus vai mazgāt visus jaunos, līdz tie sasniedz pareizo mīkstuma pakāpi. Padomā, vai bērnam patīk ciešs vai vaļīgs apģērbs. Ja priekšroka tiek dota brīvam apģērbam, droši pērc lielāka izmēra drēbes.
    • Ja mazulis ir nemierīgs, izmēģiniet dažādu veidu autiņbiksītes – aptiekās nereti pa vienam var nopirkt dažādu ražotāju autiņbiksītes.
    • Spēlējiet maņu spēles – palūdziet bērnam aizvērt acis un nosaukt visas skaņas un smaržas. Spēlējiet asociāciju spēles – kā smaržo vecmāmiņas māja? Kā smaržo Ziemassvētki? Kādā krāsā ir Lieldienas? Spēlējiet profesiju spēles – frizieros, pavāros, gleznotājos, dziedātājos un dejotājos. Palūdziet bērnam uzzīmēt mājas, dārza, klases plānu – bērni parasti iezīmē gan patīkamo, gan nepatīkamo.
    • Palūdziet paklausīties vai mēģiniet saprast, kuras ir bērna mīļākās dziesmas, vērojiet, cik ritmiski un kādā kustību amplitūdā viņš dejo.
    • Ja zināt un pazīstat sava bērna trauksmes punktus, respektējiet tos un padomājiet, kā no tiem izvairīties vai kā ar tiem sadzīvot, ja nav iespējams izvairīties. Mēģiniet padomāt arī kādus 10 gadus uz priekšu – kā šī vai cita uzvedība izskatīsies 13, 23 un 33 gados? Ja pēc 10 gadiem tā vairs nebūs sociāli pieņemama, mēģiniet atrast veidus, kā bērnam iemācīt to mainīt.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+