SANTA+ sirsnīgi sveic Māmiņdienā! DĀVANA TEV! 🎁 
No nāves šķīra viens milimetrs. Kā Eliass un Evija mācās dzīvot no jauna
Kā nupat no krāsns izcelta rudzu maize – īsta, silta, spēcinoša. Tāda šķiet Evija Vasilevska – mākslas vēsturniece, Latgales keramikas pētniece, māla un podniecības tradīciju turētāja. Neraugoties uz likteņa pārbaudījumiem, pārsteidzoši gaiša, ar lielu dzīves sparu atjaunot un saglabāt, izzināt un dalīties.
Foto: Latgales tūrisma asociācija (Amanda Anusāne)
Akminīšu pamatīgums
«Šo māju – Kaunatas pagasta Akminīšus – mans dzīvesbiedrs, podnieks Evalds Vasilevskis, nopirka astoņdesmito gadu beigās un te lika pamatus Latvijas Kultūras fonda kopai Pūdnīku skūla. Krietnu laiku Akminīšos mitinājās septiņi puiši, mācījās visu par mālu un apguva arī to, ko mūsdienās sauc par mākslas menedžmentu – māla podu ceļu pie sava pircēja.
Kad ienācu Akminīšos, te nebija elektrības. Piecus gadus dzīvoju gluži kā mūks klosterī – atstatus no pasaules, ar petrolejas lampām un mazu radio. Pašlaik ar mani Akminīšos ir dēls Eliass un mana vecākā māsa Sandra. Meitas – Elvīra un Elizabete – jau patstāvīgas. Evalds devās mūžībā 2018. gadā, bet Akminīšos joprojām uzturu radošu garu – te top podi, bļodas, kurinu cepļus. Seno guļbūvi pamazām atjaunojam. Pagājušajā gadā laimējās atrast meistaru, kurš nevis stāstīja dažādus stāstus, bet uzsāka reālu, nopietnu darbu. Evaldam bija brīnišķīgs pieminējums šai sakarā: stāsti nav skaisti tāpēc, ka tie ir patiesi, bet tāpēc, ka tie ir vienkārši skaisti.
Pirms likt jaunu jumtu, meistars pārbaudīja, vai ir kārtībā sienas. Kādu laiku nakšņojām mājā, kurai bija tikai divas normālas sienas un puse no ziemeļu sienas. Eliass teica, ka mums ir nevis māja, bet patvērums. Tagad sienu konstrukcija ir salabota, jumts nomainīts, pārmūrēta krāsns, plīts. Meistars turpina iekšdarbus, bet es domāju, kā siltināt māju, lai būtu labāk ilgtermiņā, ja Eliass šeit dzīvos.
