Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādā vecumā bērniem visbiežāk raksturīgs konservatīvisms?
Tas visbiežāk ir laiks, kad mazais jau ir uzkrājis zināmu dzīves pieredzi, sācis runāt paplašinātos teikumos un spēj izteikt savas vēlmes vārdos. Parasti tas novērojams vecumā no trim līdz sešiem gadiem. Kaut gan arī zīdaiņa vecumā reizēm var novērot, ka mazulim, piemēram, ir viena mīļākā mantiņa vai pudelīte, no kuras viņam vislabāk patīk dzert (jo vienkārši no tās vieglāk padzerties).
Kāds ir iemesls šādām izpausmēm?
Atkārtotu uzvedību ļoti ietekmē bērna temperaments (tas ir iedzimts nervu sistēmas tips), kas nosaka, cik viņš kopumā viegli pieņem jauno. Ja bērns ir lēnāks, emocionāli jūtīgāks, viņam ir grūtāk pieņemt ikvienu jaunumu un attiecīgi arī grūtāk pielāgoties, tādēļ viss, kas saistās ar kaut ko nezināmu, rada stresu. Savukārt pierastās lietas un nodarbes rada drošības izjūtu, paredzamību, jo šķiet, ka visu var kontrolēt. Šādu emocionāli jūtīgu bērnu var negaidīti satraukt pat izmaiņas ikdienas ritmā, piemēram, bērns ir pieradis pēc bērnudārza doties mājās, bet mamma negaidīti aicina iet uz kādu pasākumu.
Ja bērns bieži mēdz iestrēgt uz noteiktām lietām vai lietu secību, vecākiem jāpadomā, kā saudzīgi dažādot mazā ikdienu, kā palīdzēt viņam kļūt elastīgākam, kā veicināt viņa gatavību biežāk un vairāk piedzīvot kaut ko jaunu.
Citādi ar laiku tas var sākt traucēt bērna attīstību. Otrkārt, konservatīva uzvedība varētu liecināt arī par noteiktiem attiecību modeļiem saskarsmē ar vecākiem. Piemēram, bērnam trūkst vecāku uzmanības, un šis ir viens no veidiem, kā to iegūt. «Es teikšu mammai, ka vēlos dzert no savas zaļās krūzītes, uztaisīšu nelielu traci. Mamma mani uzklausīs, centīsies kaut ko sarunāt ar mani un beigās iedos man krūzīti.»
Ko darīt, ja bērns ir ļoti izvēlīgs attiecībā uz apģērbu?
Iemesli šādai uzvedībai var būt dažādi. Piemēram, daudziem sensori jutīgiem bērniem ir svarīgi, lai apģērbs nespiestu, būtu ērts, lai audums būtu maigs un neberztu. Vecākiem ieteicams respektēt bērna izvēli un viedokli, bet, lai noskaidrotu, vai tas patiesi tā ir, pirmām kārtām vajag aprunāties. Ja ir grūti rast kompromisu, bērns met apģērbu pa gaisu, sakot, ka nevilks to mugurā, vēlams atspoguļot to, kas šajā brīdī notiek. Piemēram, mazajam var teikt: «Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Vai varam vienoties, ka mājās tu valkā savas iemīļotās drēbes, bet, ja ejam ārpus mājas, tad – citas drēbes?» Pēc mierpilnas un saprotošas sarunas bērns jutīs cieņu pret sevi un, visticamāk, vieglāk būs gatavs pieņemt jaunos noteikumus.
Dažkārt vecāki mēdz satraukties par to, ka jaunās drēbes mazais ātri sasmērēs. Ir pavisam loģiski, ka bērns izvēlas apģērbu, par kura sasmērēšanu mamma viņu nebārs.
Daļai bērnu ir grūti nomainīt sezonas drēbes, jo ieradumam ir liels spēks. Tad varam rīkoties šādi: ļaujam bērnam pašam piedzīvot izbrīnu, piemēram, siltā pavasara dienā dodoties ārā ar siltajiem ziemas cimdiem rokās. Gan jau mazais pats sajutīs, ka rociņām ir par karstu, un novilks cimdus nost. Vecākiem būtu noderīgi pašiem padomāt par savu uzvedību ikdienā. Varbūt mamma pati nav pietiekami elastīga un nevar viegli pieņemt jaunas lietas. Varbūt arī viņai patīk ģērbties vienveidīgi, līdz ar to bērns pārņem mammas uzvedības modeli.
Bērns grib sēdēt tikai kādā konkrētā vietā sabiedriskajā transportā, bet, ja tas nav iespējams, sākas liela raudāšana. Kā rīkoties vecākiem?
Ja bērns ir satraucies un sāk raudāt, svarīgākais, vai šādā stresa situācijā vecāki spēj saglabāt mieru un palikt pietiekami vienaldzīgi. Protams, tas ir vieglāk īstenojams, ja arī apkārtējie ir pietiekami toleranti un nesāk skaļi izteikt aizrādījumus. Saglabājot iekšēju mieru, varam teikt: «Es redzu – tu esi dusmīgs, bet mūsu vieta autobusā ir aizņemta, nedaudz pagaidīsim, varbūt tā atbrīvosies.» Jāatceras, ka bērna vēlme sēdēt tieši pie loga nav ārkārtēja situācija, kad vecākiem būtu jālūdz kādam citam pasažierim šo vietu atbrīvot. Var mēģināt bērna uzmanību novērst ar kaut ko interesantu, vērot, kas notiek aiz loga, varbūt tieši tagad garām skrien mazs sunītis u. c.
Vecākiem ieteicams paanalizēt, kā bērns kopumā mēdz izturēties, ja kaut ko uzstājīgi pieprasa, – vai bieži to pavada skaļa raudāšana? Iespējams, šis ir ierasts veids, kā panākt no vecākiem iecerēto. Ja tā mēdz būt, tad nebūs tik vienkārši šādā publiskā situācijā bērnu nomierināt. Mazais pie sevis nodomās – kāpēc gan es tagad nevaru dabūt to, ko parasti panācu ar raudāšanu? Ja bērns tomēr nemitējas raudāt, jākāpj ārā no transporta un jāpalīdz bērnam nomierināties. Ja ir liela histērija, bērns nespēs iesaistīties mierīgā sarunā.
Kāpēc bērni nevēlas pamēģināt jaunas garšas un ēd tikai ierastos ēdienus?
Vecākiem ir jāmēģina būt saprotošiem. Protams, arī mēs, pieaugušie, izvēlamies ēdienu, kas mums garšo, tomēr ikdienā ir jādomā par ēdienu dažādību. Piemēram, bērns ēd tikai makaronus, bet varam sacīt, piemēram, šādi: «Es zinu, ka tev ļoti garšo makaroni, bet šoreiz mums ir gan makaroni, gan griķi. Varbūt varam sarunāt, ka tu nogaršo dažas karotes griķu?» Ja bērnam attiecībā uz ēdiena izvēli konkrētas vēlmes rodas ļoti bieži, iespējams, jāpārdomā savas attiecības ar bērnu. Varbūt mamma pārāk visu atļauj un bērnam nav nekādu aizliegumu? Protams, var būt arī tā, ka mazais ir sensori jutīgs un viņam nepatīk ēdiena tekstūra vai smarža.
Par iemeslu izvēlīgumam attiecībā pret ēdienu varētu būt arī kāda pagātnē radīta traumatiska situācija.
Piemēram, zīdaiņa vecumā bijušas problēmas ar zīšanu vai mazais pietiekami daudz nav pieņēmies svarā. Mammas radītais stress saistībā ar šīm problēmām neapzināti iegulsnējas zemapziņā, un, bērnam pieaugot, viņa pārspīlēti pievērš uzmanību visam, kas saistīts ar ēdienu, līdz ar to radot bērnam stresu un negribēšanu ēst.
Vai ar laiku šīs izpausmes mazināsies pašas no sevis?
Augot lielākam, bērns uzkrāj pieredzi un pakāpeniski iepazīst situāciju un lietu dažādību, līdz ar to pierod uzzināt un izmēģināt kaut ko jaunu. Arī vecāku prasme iedrošināt var būt ļoti noderīga. Ir bērni, kuru uzvedība mainās, sākoties skolas gaitām, citiem tas nenotiek tik ātri. Tas atkarīgs no tā, cik izteikta ir bijusi atkārtotā uzvedība. Ja tā izpaužas tikai attiecībā uz dažām lietām, tad arī ātrāk izzudīs. Piemēram, mazajam ir kāds visvairāk iemīļotais multfilmu varonis. Pilnīgi saprotami, ka attiecīgā vecumā mazais vēlēsies skatīties multfilmas un grāmatas tikai ar šo konkrēto varoni, – šādi viņš piedzīvo pozitīvas emocijas un apzināti tiecas pēc tām. Bērnam paaugoties, intereses mainās un par iemīļoto varoni kļūs kāds cits tēls.
Kad vecākiem jāsāk satraukties?
Tad, ja bērna uzvedība kļūst tik traucējoša gan viņam pašam, gan citiem, ka ir grūti izdabāt viņa vēlmēm, un tas izpaužas ne tikai mājās, bet arī ārpus tām. Ja uzvedība izteikti tiek atkārtota, tā iestrēgst, veidojas rituāli. Piemēram, bērns ikdienas režīmā nav gatavs neko mainīt un fanātiski turas pie esošā (vilkšu tikai vienas krāsas apģērbu, iešu tikai pa vienu ielas pusi, ēdīšu tikai kaut ko vienu). Ja katrs jaunums viņam nāk ar milzu grūtībām, tas var liecināt arī par kādu psihisku traucējumu, tāpēc vecāku sirdsmieram būtu vērts konsultēties ar bērnu neirologu.
