Rīga +24°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
Pirms-bērna es uzskatīja, ka bērna scēnas ir tikai un vienīgi vecāku vaina: tieši vecāki ir vainojami pie tā, ka bērns kliedz, spārdās, gāžas uz zemes, jo viņi nav pietiekami noteikuši robežas, strādājuši ar disciplinējošām metodēm u.tml. Post-bērna es tikai tagad saprot, ka bilde ir krietni košāka un komplicētāka – tā nav melnbalta fotogrāfija, tā ir dažādu toņu un gammu kombinācija Purvīša meistardarbā.
Mans puika ir apbrīnojami paklausīgs. Viņš tiešām klausās. Vēro. Noglabā svaigāko informāciju, lai vēlāk to vēlreiz izpildītu, atkārtotu, izmēģinātu pēc savām domām. Un tieši tādēļ viņa pirmā scēna publiskā vietā mani burtiski paralizēja neizpratnē, kur ir pazudis mans mierīgais, dzīvespriecīgais, omulīgais puikāns, un kādēļ man jācīnās ar nelabā balsī brēcošu bērnu, kas tikai, šķiet, vizuāli atgādina mani.
Situācija bija gaužām triviāla – bijām izgājuši pastaigā bez ratiem un puika izdomāja, ka ar kājām tomēr neies, nē, mamma viņu nesīs. Tā kā viņš nav vairs gluži maziņš mincis, atteicos nēsāt un centos dažādi pierunāt viņu tomēr iet. Oh boy, tas rezultējās želejas kājās un spiedzoši raudoši kliedzošu bērnu, neskaitāmos iznīcinošos skatos no svešiniekiem, kas nosoda, jūt līdzi nabaga raudošajam bērnam, un divās (!) tantēs, kas apstājas un ar brutālu spēku cenšas man rīklē iegrūst savus vienīgos pareizos padomus.
Biju tik apstulbusi, ka stāvēju un klausījos, pavērtu muti, nespēdama apjaust, ka es tiešām klausos kaut kādās svešiniecēs uz ielas, jo nebija spēka viņām ko atcirst pretī. Draus-mī-gi.
Kad bijām mājās un dusmu sārtā migla no acīm bija zudusi, ar pavisam mierīgu prātu izanalizēju situāciju, pagūglēju, parunājos ar mammu. Nē, es neļaušu savam bērnam tīri burtiski kāpt sev uz galvas un es nenolaidīšos līdz viņa līmenim, kliedzot šim pretim. Nē, es neļaušu svešiniecēm un svešiniekiem uz manis izlādēt savu padomu smago nastu (ko, šķiet, viņu radinieki arī uz saviem pleciem nevēlas).
Esmu radusi pāris efektīvas stratēģijas, kas noder, kad jūtu, ka briest želejas kājas, taču katram bērnam, katrai mammai (un tētim) der kas cits, bet vienmēr ir vismaz kaut kas, kas palīdz. No scēnām pilnībā izvairīties nav iespējams, jo let’s face it, bērns ir bērns un līdz 3 gadu vecumam (vai dažkārt pat ilgāk) viņš tīri fiziski vēl nav ekipēts tā, lai tiktu galā ar savām emocijām – pat pieaugušie bieži vien nav –, taču scēnas var mazināt un no tām vismaz daļēji izvairīties.
Kāda ir Tava burvju kulinārijas metode, lai tiktu galā ar želejas kājām un citiem niķiem?
