Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mans mīļais tētis ir paņēmis atvaļinājumu, lai palīdzētu atslogot manu ikdienu. Viņš ir pārprofilējies uz vecākā bērna aukles – vai drīzāk animatora, izklaidētāja un uzklausītāja profesiju. Visu šo nedēļu (un vēl nākamo – ālelūja!) ik dienu viņš ierodas pārpilns pozitīvisma un pacietības, lai izvestu garumgarā pastaigā manu vecāko knariņu, kamēr es baudu divvientulību ar jaunāko (un, jā, ar vienu bērnu tā ir atpūta!).
Tā kā vecākais uzstāj visu pēc iespējas darīt pats, taču jaunākā vēl joprojām ēd ik pēc divām, maksimums trīs stundām, ēdienreizes un pastaigas ir liels izaicinājums.
Lai saģērbtu mazu Napoleonu, ir nepieciešama pusstunda, lai paēdinātu un pārtītu vēl mazāku Žozefīni, ir nepieciešama vēl viena pusstunda.
Lai nokāptu vai kā gliemezim uzrāpotu atpakaļ augšā pa kāpnēm – 10 minūtes. Pastaigai knapi atliek stunda, jo viss zīdīšanas/atraugas gaidīšanas/pārtīšanas karuselis sāksies atkal no jauna.
Es esmu atmetusi ar roku dekoratīvai kosmētikai (ko vīrs pat nepamanīja), esmu izraudzījusies sev uniformu, lai maksimāli samazinātu sev paredzēto laiku, lai tiktu ārā. Ēdienu vismaz šonedēļ sekmīgi saplānoju, gatavojot divām dienām pavisam vienkāršas maltītes. Bet kur, KUR lai es rauju vēl trūkstošās stundas diennaktī, lai pagūtu arī pagulēt, palasīt vai – absolūti man nepieciešama pamatvajadzība – parakstīt? KUR?
Es vēlētos iepriekš minēto laika mašīnu, ne vien lai pateiktu pagātnes-es, ka varu neiespringt, ka viens zīdainis vēl ir samenedžējams, ka nav, kur steigties, bet arī vēl viena iemesla dēļ. Lai aizceļotu uz nākotni un varētu palūkoties, kā es (cerams) ar visu tieku galā, kā viss iegūlies tīkamās sliedēs, kā (cerams) kaut kad līdzīgi kā šobrīd par vienu bērnu, es domāju attiecībā uz diviem, jo nu man ir trīs.
