• Latvietes pieredze: Dānijā visas dzemdības bez maksas

    Mammas citur pasaulē
    Veronika Stāvause
    21. septembris, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    2009. gadā ar Eiropas ceļu karti klēpī un piecgadnieku un divgadnieku aizmugurējā sēdeklī Linda devās uz Dāniju, lai parūpētos par sava vecākā dēla veselību. Nu jau viņi ģimenē ir pieci – Linda, viņas vīrs Edvards, kurš ir no Nīderlandes, dēls Dāvids (18), meita Alise (15) un Dānijā dzimušais Krišs (9). Linda Silacērpa-Mouritsa stāsta par pirmajiem pārsteigumiem svešajā zemē, par grūtniecības laiku, dzemdībām un bērnu bērnudārza gaitām.

    Dānijā ar vecākajiem bērniem ierados pirms trīspadsmit gadiem. Viens no galvenajiem pārcelšanās iemesliem bija veselības aprūpes pieejamība. Latvijā valsts apmaksāta polipu operācija bērnam, kurš to dēļ jau bija kļuvis nedzirdīgs, bija pieejama vien pēc gada. Tā kā naudas tobrīd nebija, izvēlējos doties uz Dāniju, kur dzīvoja bijušā vīra mamma un brālis. Tik tikko biju nokārtojusi braukšanas tiesības, sapakoju tobrīd vēl piecgadnieku un divgadnieku, kā arī savu iedzīvi mašīnā, un devāmies ceļā. Tie bija vecie labi laiki, kad braucot bija jāskatās kartē, jo telefonos GPS vēl nebija. Pa ceļam vēl pamanījos pārsist abas labās puses riepas, bet man ļoti paveicās ar izpalīdzīgajiem poļiem, jo divu rezerves riepu līdzi nebija.

    Ierodoties Dānijā, ar bērnu pieskatīšanu sākumā palīdzēja bijušā vīra mamma un brālis, jo jau dažu nedēļu laikā es atradu darbu fermā, kas piedāvāja arī dzīvošanu. Vēlāk palīdzēja aukle, kura atbrauca no Latvijas un dzīvoja kopā ar mums. Mazliet sarežģītāk bija ar papīru kārtošanu bērniem, jo man nebija tēva atļaujas, bet nokārtoju arī to. Dažus mēnešus pēc dokumentu sakārtošanas bērnam tika veikta tik nepieciešamā polipu operācija.

    Pirmie iespaidi

    Tiklīdz bija sakārtoti visi dokumenti, devos uz vietējo komūnu pieteikt dēlu un meitu bērnudārzā. Kad biju atpakaļceļā uz mājām, man jau zvanīja no bērnudārza, sakot, ka nākamajā dienā mūs gaida dārziņā. Bērnudārzā gan piedzīvoju nelielu kultūršoku. Dānijā tikpat kā nav dārziņu, kas piedāvātu arī ēdināšanu, tāpēc jau pavisam mazam bērnam līdzi ir pusdienu kastīte ar maizītēm, dārzeņiem un augļiem. Visos dārziņos un skolās, kur ir gājuši mani bērni, pusdienu kastītes saturam ir bijuši stingri noteikumi. Baltmaize un saldumi, protams, atradās kategorijā nedrīkst. Tāpat pārsteigumu izraisīja diendusas noteikumi. Pēc triju gadu vecuma bērns tiek likts gulēt diendusu tikai tad, ja to palūdz vecāki vai ja bērns pats saka, ka vēlas pagulēt. Gulēšana notiek mazā blakus telpiņā uz matracīša, kamēr pārējie bērni turpina savas ikdienas gaitas. Pārsteidza arī fakts, ka bērni dodas laukā jebkādos laikapstākļos. Ļoti bieži savus bērnus satiku vienos dubļos. Ar laiku, protams, pieradu un sapratu, ka nav nepareizu laikapstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs.  

    Grūtniecības laiks

    Gaidot jaunāko dēlu Krišu, ginekologu neapmeklēju nevienu reizi. Grūtniecības 8. nedēļā devos pie ģimenes ārsta, kurš iedeva nosūtījumu ultrasonogrāfijai, kas bija jāveic 12. grūtniecības nedēļā, asins un urīna analīzēm. Tāpat man tika iedots vecmātes telefona numurs, ar kuru bija jāsazinās un jāvienojas par vizīti.

    Pēc pirmās vizītes pie ģimenes ārsta informāciju par manu grūtniecību ārsts digitāli nodeva tuvākajai slimnīcai (manā gadījumā varēju izvēlēties starp divām slimnīcām, jo attālums starp abām bija gandrīz vienāds). Dānijā visa komunikācija ar slimnīcām notiek elektroniski. Tuvojoties 20. grūtniecības nedēļai, e-pastā saņēmu uzaicinājumu no slimnīcas veikt ultrasonogrāfiju (USG). Ielūgumā bija norādīta konkrēta slimnīca, procedūras laiks un apraksts. Procedūra ilga apmēram 20 minūtes. Tās laikā apskatīja mazuļa sirsniņu, asinsvadus, varēju noskaidrot arī dzimumu. Šis bija pēdējais USG izmeklējums grūtniecības laikā, un, lai gan priecājos, ka bieži nav jādodas pie ārsta, trešo USG pēc 30. grūtniecības nedēļas tomēr būtu gribējusi.

    Ar visiem speciālistiem grūtniecības laikā sarunājos tikai angļu valodā. Ģimenes ārstam pateicu, ka man der vienīgi angļu valoda, un tas tika ierakstīts manā medicīnas kartītē. Man tika piedāvāta arī iespēja izvēlēties valsts apmaksātu tulku, tomēr no šīs iespējas atteicos, jo negribēju tik privātos jautājumos iesaistīt nepiederošu cilvēku.

    Pie vecmātes vizītē devos ik pēc sešām nedēļām. Katru reizi man izmērīja asinsspiedienu, nodevu arī urīna analīzes, paklausījāmies mazuļa sirsniņu. Bija iespēja uzdot jautājumus, bet, tā kā man to nebija daudz, vizītes bija ļoti īsas. Vaginālā apskate pirmo reizi grūtniecības laikā pie vecmātes bija divas dienas pirms dzemdībām, kad es pati palūdzu, lai paskatās, vai bērniņš nav ceļā, jo dzemdību datums jau bija pienācis.

    Izvēlējos dzemdēt slimnīcā

    Dzemdību datumam tuvojoties, mani jautāja, vai vēlos dzemdēt mājās vai slimnīcā. Mājdzemdību piedāvājumā bija iekļauts arī baseins, ko vecmāte ņemtu līdzi pie mums uz mājām, tomēr es lēmu par labu dzemdībām slimnīcā.

    Kad biju 35. grūtniecības nedēļā, devos apskatīt slimnīcu. Tika piedāvātas arī ūdens dzemdības, taču man tas nebija aktuāli. Vizītes laikā man iedeva telefona numuru, pa kuru jāzvana, kad sākas dzemdības, lai sarunas laikā izvērtētu, kad jādodas uz slimnīcu. Dzemdības sākās ar piecu minūšu starplaiku starp kontrakcijām, un, tā kā slimnīca atradās 50 km attālumā un šīs man bija trešās dzemdības, sarunas laikā vienojāmies, ka uzreiz došos uz slimnīcu.

    Bija vasara, un, ierodoties slimnīcā, man vēl ieteica pastaigāt tai apkārt, jo dzemdes kakla atvērums bija vien četri centimetri. Tālu iet neļāva, jo šīs bija trešās dzemdības un iepriekšējās divas bija straujas. No pastaigas atgriezos diezgan ātri, jo starplaiki starp kontrakcijām saruka. Mani uzņēma pirmsdzemdību palātā, kas bija savienota ar dzemdību palātu. Lūdzu epidurālo anestēziju, bet tai jau bija par vēlu. Man piedāvāja ieiet dušā, bet, kad biju tai sagatavojusies, nāca jaunā maiņa, un jaunā vecmāte vēlējās pārbaudīt atvērumu. Pēc pārbaudes laika dušai vairs neatlika – bija jāsteidzas tikties ar mazulīti.

    Mājās – divas stundas pēc dzemdībām

    Uzreiz pēc dzemdībām apmēram uz desmit minūtēm bērniņu uzlika man uz vēdera. Mazajam uzreiz tika injicēts K vitamīns. Tad dēlu notīrīja, nosvēra, un tajā laikā piedzima arī placenta. Pēc tam mēs devāmies atpakaļ uz pirmsdzemdību palātu. Sēdēju atpūtas krēslā ar mazuli pie krūts. Dēliņam mugurā bija tikai autiņbiksītes, un mēs abi bijām sasegti, lai nebūtu auksti. Vecmāte pārbaudīja, vai mazulis pareizi satver krūti un zīž.

    Tā kā biju izsalkusi, man atnesa sviestmaizi un sulu. Tā mēs nepilnas divas stundas pasēdējām, un, kad vienu reizi biju aizgājusi uz tualeti, mūs palaida mājās. Pirms tam iedeva nodaļas telefona numuru, pa kuru zvanīt, ja rodas kādas problēmas. Slimnīcā bija jāatgriežas pēc trim dienām uz dzirdes pārbaudi un analīzēm mazulim. Sievietēm, kuras dzemdē pirmo reizi, ir iespēja slimnīcā palikt arī ilgāk un saņemt visu nepieciešamo palīdzību un atbalstu.

    Dzemdības, grūtniecības aprūpe, kā arī visi medicīnas pakalpojumi Dānijā ir bez maksas. Mani vienīgie izdevumi bija par vitamīniem. Arī dodoties uz dzemdībām, vienīgais, kas bija jāņem līdzi, bija mājās došanās apģērbs mazulim, viss pārējais, tostarp higiēnas piederumi mammai, bija pieejami slimnīcā.

    Medmāsas mājas vizītes

    Dažas dienas pēc mūsu ierašanās mājās vizītē ieradās bērnu medmāsa, kas pirmā gada laikā reizi mēnesī apmeklē mazuli, viņu nosver un citādi novērtē bērna veselības stāvokli. Viņa novērtē arī mammas veselības stāvokli un, ja ir nepieciešams, piesaista psihologu. Tāpat, ja rodas kādi jautājumi, medmāsai var arī piezvanīt. Pēc sešām nedēļām man bija jādodas vizītē pie ģimenes ārsta.

    Mans apmaksātais bērna kopšanas atvaļinājums ilga apmēram 11 mēnešus. Tētim bija apmaksātas divas nedēļas, ieskaitot dzemdību dienu, jo ģimenes dzemdības Dānijā ir ļoti izplatītas. Mana vecmāte pat bija izbrīnīta, kad sākumā teicu, ka, iespējams, dzemdēšu viena, jo esmu to darījusi arī iepriekš.

    Arī par bērnudārzu nav jāmaksā

    Jaunākais dēls sāka iet dārziņā gada un deviņu mēnešu vecumā. Lai gan bērnu pieskatīšanu Dānijā nodrošina jau no 9–10 mēnešu vecuma, man tas tomēr šķita par agru, tāpēc paliku mājās ilgāk, paņemot neapmaksātu atvaļinājumu. Līdz triju gadu vecumam mazos var vest uz dārziņu mazo bērnu grupiņā vai pie aukles, kura pieskata, maksimums, piecus bērnus.

    Mācīšanās dārziņā notiek tikai ar spēlēšanās palīdzību. Tā māca skaitīšanu, burtus, sava vārda rakstīšanu. Uz svētkiem bērni vienmēr gatavo dāvanas vecākiem, kas tiek glabātas lielā noslēpumā, un dažreiz tas arī izdodas. Ja vecāki ir šķīrušies, tiek gatavotas divas dāvanas. Man bija liels pārsteigums, ka viss, ko bērni dara dārziņā vai skolā, ir apmaksāts. Nekad neesmu saņēmusi sarakstu ar lietām, kas jāsarūpē. Izņēmums, protams, ir kombinezons un drēbes lietainām dienām. Tas ir obligāti. Vēl biju ļoti pārsteigta par to, ka gan dārziņā, gan skolā skolotāji tiek uzrunāti vārdā. Mājās, kad tiek stāstīts par kādu cilvēku, reizēm ir grūti saprast, vai runa ir par kādu klasesbiedru vai skolas direktoru.»

    Fakti par dzemdībām Dānijā

    • Gan mājdzemdības, gan dzemdības slimnīcā ir valsts apmaksātas.
    • Iespēja doties apmaksātā pirmsdzemdību atvaļinājumā ir četras nedēļas pirms noteiktā dzemdību datuma.
    • Pēcdzemdību atvaļinājumā obligāti ir jāatrodas vismaz divas nedēļas pēc dzemdībām. Tad to var pagarināt līdz 14 nedēļām.
    • Lai arī oficiāli nav atļauts, slimnīcās notiek arī anonīmas dzemdības, neatklājot mātes identitāti.
    • Izplatītas ir Mammu grupas, kur ir 4–6 mammas, kuru bērni ir vienā vecumā. Uz šīm grupām bieži vien nosūta ārsti.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē