Kas jādara, lai podiņmācība izdotos?

Kad un kā sākt?

Pirms sāk sēdināt bērnu uz podiņa, ir jāņem vērā vairāki psihofizioloģiski faktori un bērnam jābūt noteiktām prasmēm:

• izprot, ko viņam saka pieaugušais;
• spēj patstāvīgi apsēsties, noliekties, pacelt priekšmetus un novietot tos noteiktā vietā;
• spēj ar žestiem vai vārdiem izskaidrot savas jūtas;
• izjūt nepatiku, ja bikses ir slapjas un netīras;
• spēj būt ar sausām biksēm vairāk nekā divas stundas (guļot, dodoties pastaigā, spēlējoties).

Psiholoģe Kristīne Strazdiņa skaidro, ka šīs prasmes liecina par bērna gatavību uzsākt podiņmācību. «Bērnu sēdināšana uz podiņa pirms pusotra, divu gadu vecuma bieži noved pie neizdošanās, satraukuma un tā, ka bērns var atteikties vai izrādīt nevēlēšanos iepazīt podiņu. Tas ir saistīts ar ķermeņa fizioloģiskajām īpašībām. Līdz šim vecumam bērns vēl nespēj kontrolēt sava urīnpūšļa un zarnu trakta darbību. Bet, lai patstāvīgi ietu uz podiņa, mazajam ir jāsajūt, ka zarnu trakts un urīnpūslis piepildās, kā arī jāiemācās aizturēt un atbrīvot urīnu.» Podiņmācība ir ļoti individuāls process. Daži mazuļi ir gatavi sākt iepazīšanos ar podiņu jau pirmajā dzīves gadā, un ir bērni, kas šim lielajam solim ir gatavi tikai triju gadu vecumā, citi pat četru gadu vecumā.

Pirms sāk podiņmācību, ir jāiegādājas atbilstoša lieluma podiņš. Jāatceras, ka jebkuras prasmes veidošanai svarīga ir darbību secība un sistemātiskums, – no tā ir atkarīgi arī rezultāti. «Vispirms bērnam jāparāda un jāpaskaidro, kas ir podiņš un kāpēc tas vajadzīgs. Pirms sēdināšanas uz podiņa jāpastāsta, kas būs jādara un kāda būs notiekošā secība: novelc bikses, apsēdies uz poda, pačurā, paņem salveti, noslaukām dibenu, mazgājam rokas. Pēc tam seko uzslava. Tas palīdzēs bērnam skaidri saprast darbību secību un ar laiku arī šī procesa rutīnu. Lai jaunās iemaņas izdotos, svarīgi ir pārtraukt autiņbiksīšu lietošanu. Turklāt bērns uz podiņa jāsēdina regulāri: pirms gulētiešanas, pēc pamošanās, pirms ēšanas un pēc tam, pirms došanās pastaigā un pēc tās,» iesaka speciāliste.

Citi lasa

Estere Jansone

Mode

Ar rozā kurpītēm uz militāristu pasākumu. Premjere Siliņa sajūsmina modes dāmas

Marta Kalniņa

Slavenības

Kivičs atvainojas Saldus senioriem par bijušās sievas «cūcīgo gājienu». Kas noticis?

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

Padomi, kā vienkāršāk un ātrāk apgūt podiņmācību

• Bērnam jāvelk vienkāršas drēbes bez rāvējslēdzējiem un stiprinājumiem, bez jostām. Tas ļaus viņam ātrāk novilkt bikses un koncentrēties uz galveno.
• Bērnam nevajag likt ilgi sēdēt uz podiņa – pietiks ar 5–7 minūtēm.
• Podiņš jānoliek redzamā vietā, un tam ir jābūt savai vietai. Tad bērns zinās, kur atrodas viņa podiņš, un nesajauks to ar citām rotaļlietām kopējā kaudzē, uztverot to kā kārtējo mantiņu.
• Kad autiņbiksītes ir noņemtas, bērns vēlēsies izpētīt savus dzimumorgānus, saprast, kā tie darbojas. Šādās situācijās vecākiem nav jāiejaucas vai jāaizrāda neapmierinātība, bērns to var uztvert kā kaut ko nepatīkamu un apkaunojošu. Šī iemesla dēļ nākotnē var rasties grūtības ar apsēšanos uz podiņa.
• Nedrīkst bērnu rāt par iespējamām neveiksmēm – tas radīs sliktu pieredzi saistībā ar podiņu.
• Ja bērns kategoriski atsakās sēsties uz podiņa, nevajag ar varu spiest to darīt. Labāk kādu laiku nogaidīt un pēc tam mēģināt vēlreiz.
• Ja ģimenē ir vecāki bērni, mazākie var mācīties no viņiem. Ja nav, tad mamma vai tētis var kļūt par piemēru savai meitai vai dēlam.
• Podiņmācību labāk atlikt, ja bērns ir niķīgs, sliktā garastāvoklī, satraucies vai slikti jūtas (ir apaukstējies, paaugstinājusies temperatūra utt.).

Stāsta Ieva Krūmiņa, Leo Olivera mamma:

«Podiņmācību biju plānojusi uzsākt, kad dēlam paliks viens gads, bet neizturēju vecmāmiņu teikto par to, ka bērnam jau septiņu mēnešu vecumā vajadzētu prast iet uz podiņa. Un tā jau astoņu mēnešu vecumā dēls sāka apgūt podiņmācību. Šajā laikā mazais pats sāka arī patstāvīgi staigāt. Sākumā uz podiņa likām dažādas rotaļlietas, tad mudinājām mazo uz podiņa apsēsties ar drēbēm, vēlāk jau ar pliku dupsi un pačurāt. Rotaļu veidā tas izdevās, un 11 mēnešu vecumā dēls jau nokārtojās podiņā. Grūtākais šajā vecumā bija saprast signālus, kad puikam vajag uz podiņa, jo čurāšana nebija pārāk regulāra.

Kad dēlam bija 11 mēneši, devāmies divu dienu ceļojumā, un mazais pārsvarā dzīvojās ar pliku dupsi vai pamperā. Kad atgriezāmies mājās, puika uz podiņa vairs negribēja iet – skrēja prom raudādams, nesa pamperu, ko viņam uzvilkt. Nolēmām ar podiņmācību iepauzēt. Kad dēlam apritēja gads un trīs mēneši, uz lielā poda uzlikām mācību paliktni un izlēmām mēģināt podiņmācības triju dienu metodi (iedvesmojāmies no šī video: https://youtu.be/H4PfV49fCXg). Sākumā dēls pat ar drēbēm negribēja sēdēt uz poda, bet trešajā dienā jau pats bija gatavs apsēsties pliku dupsi un pačurāt. Kad tas izdevās, rādīju, ka esmu ļoti priecīga. Dēls pats rādīja, ka ir lepns, un nu uz podiņa sēdināja arī savas mantas. Aptuveni vienu mēnesi drošības labad izmantojām autiņbiksītes, bet drīz vien sapratām, ka tās visu laiku ir sausas un vairs nav nepieciešamas. Naktī, kad vajadzēja, cēlāmies un gājām uz tualeti. Protams, sākumā gadījās arī pa kādai peļķītei uz grīdas, bet tas viss pieder pie mācīšanās procesa. Divu gadu vecumā dēliņam vairs nav nepieciešama mana klātbūtne, ejot uz labierīcībām, un par to priecājamies gan mēs paši, gan audzinātājas bērnudārzā.»

Stāsta Baiba Arina, Barbaras un Rozālijas mamma:

«Pirmo reizi meitu uz podiņa uzsēdināju apmēram 10 mēnešu vecumā. Toreiz tas vairāk bija pa jokam, lai bērns aprod, ka mājās ir šāds atribūts. Tā sēdināju uz podiņa ik pa laikam un vēroju meitas uzvedību. Podiņmācību nopietni uzsākām, kad meitai bija gads uz septiņi mēneši. Spert šādu soli pamudināja fakts, ka vasara ritēja uz beigām… Biju dzirdējusi, ka pieradināt iet uz podiņa daudz ērtāk ir vasarā, un zināju, ka negribu to atlikt uz nākamo gadu. Biju apbruņojusies ar pacietību…

Tā kā meita vēl negāja bērnudārzā, lielas steigas nebija, tomēr uzreiz sākām ļoti apņēmīgi un nopietni – diena bez pampera! Meitai atlika pāris reižu piečurāt bikses un sajust, kā ir, kad zeķbikses kļūst slapjas un uz grīdas izveidojas peļķīte, un viņa sāka saprast lietas būtību. Katru reizi, kad tika pačurāts podiņā, ļoti slavēju meitu un izrādīju prieku, lai viņu motivētu turpināt. Principā podiņmācība tika apgūta triju dienu laikā. Pamperu vēl kādu laiku turpināju likt uz nakti, bet tas diezgan drīz izrādījās bezjēdzīgi, jo meita, no rīta pamostoties, pamperu rāva sev nost un meta uz grīdas. Sauss bija gan pampers, gan gulta, un, tiklīdz uzliku meitu uz podiņa, tika pačurāts.

Ir pagājuši 14 gadi, un nu mums ir mazā māsa, kurai podiņmācība gan vēl nav aktuāla (viņai šobrīd ir divi mēneši). Pamazām jau domāju, kā rīkošos šoreiz. Mani uztrauc tas, ka pēc pusotra gada man ir jāatgriežas darbā, – tas nebija aktuāli ar pirmo meitu. Tas nozīmē podiņmācību uzsākt ātrāk vai arī meklēt piemērotu brīdi vēlāk, jo nav teikts, ka ar otro meitiņu viss izdosies tikpat gludi un ātri. Tomēr uzskatu, ka veiksme podiņmācībā tiešām ir atkarīga no vecākiem, tādēļ esmu pret podiņmācības atlikšanu. Mana pieredze parādīja, ka bērns jau pirms divu gadu vecuma ir tam gatavs, tikai jautājums – cik gatavi ir vecāki? Tādēļ mēģināšu arī ar otro meitu iešanu uz podiņa apgūt līdz divu gadu vecumam. Man tas šķiet optimāli, un pieredze ar vecāko meitu mani ļoti iedrošina.»

Stāsta Lauma Miška-Klekere, Gustava mamma:

«Mūsu podiņmācība bija lieliska. Pat nevarētu to nosaukt par mācīšanos, jo dēls ātri saprata, kas jādara podiņā. Nopirkām podiņu, kad Gustavam bija nepilni 10 mēneši. Mums gan nebija domas uzreiz mācīt, kas tur ir darāms… Gustavs, nākot ar mani kopā uz tualeti, parasti stāvēja un skatījās, ko es daru. Vienu reizi uzliku viņu uz podiņa, un nebija nekādu pretenziju vai nepatikas pret to. Tad noķēru brīdi, kad Gustavam vajadzēja lielās darīšanas, uzliku uz podiņa, un viss izdevās. Pēc tam ar tādu sajūsmu un aplausiem gavilēju par paveikto! Gustavs jutās gandarīts. Bērna acīs varēja redzēt prieku par labi paveiktu darbiņu. Tad nu sapratu – Gustavs ir tam gatavs. Ikdienā sāku viņu likt uz podiņa ik pa 20–30 minūtēm. Protams, tiklīdz no rīta pamodās, pirmais, ko darījām, – podiņš. Pēc diendusas – podiņš. Visur, kur devāmies, līdzi ņēmām arī savu podiņu. Ap 12 mēnešu vecumu Gustavs lielās darīšanas pamperā kategoriski atteicās kārtot, arī ja bijām ceļā ar mašīnu. Pat naktīs cēlās, ja bija tāda vajadzība. Ap 12 mēnešu vecumu dēls pats sāka teikt, kad vajag uz podiņa. Arī pamperu pa dienu nebija vajadzības vilkt. Pats gāja pēc sava podiņa, un pats arī varēja apsēsties. Gustavam bija gads un septiņi mēneši, kad pampers nebija nepieciešams ne dienā, ne naktī. Ja bija vajadzība, cēlās un teica, ka vajag uz podiņa. Īpašas metodes nebija, tikai tas, ka neslinkoju ar to, ka sākumā regulāri liku viņu uz podiņa, lai nokārtotos.»