• Šobrīd

    weather img

    Rīga +26°C Skaidrs, DR vējš, 3.09 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Kā pareizi aizrādīt audzinātājai? Reālas situācijas un psihologa ieteikumi

    Bērndārznieks
    Sindija Meluškāne
    Sindija Meluškāne
    Kristiāna Kalniņa
    Kristiāna Kalniņa
    17. augusts, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Freepik
    Domstarpības ar bērnudārza audzinātāju – tā ir nepatīkama un neērta, taču obligāti risināma situācija. Konsultē Aija Baha-Velvele, geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre.

    Situācija Nr.1

    Bērnudārza grupiņas ekskursijai pārskatīšanās dēļ biju nopirkusi bērnam gāzēto, nevis negāzēto ūdeni. Vakarā meita satraukti stāstīja, ka auklīte teikusi – nākamreiz gāzētā ūdens pudeli izmetīšot miskastē. Nākamajā dienā vaicāju auklītei, kāpēc viņa tā teikusi, izrādījās, auklītei pret gāzēto ūdeni esot iebildumi, jo sakratot pudeli, gāzēts ūdens mēdz izsprāgt, aplejot pašu bērnu un apkārtējos. Varu auklīti saprast, taču uzskatu, ka viņai vakarā tas bija jāpasaka man, nevis dusmīgā tonī jāsabiedē bērns, ka pudele tiks izmesta. Pēc šā gadījuma jutu, ka auklīte pret meitu izturas ļoti vēsi, un sāku pat domāt – varbūt vajadzēja noklusēt un neko auklītei nevaicāt.

    Geštaltterapeite Aija Baha Velvele uzskata, ka nav vietas šaubām – runāt vai nerunāt par nepatīkamām situācijām, ja tādas radušās.

    Tas ir vecāku pienākums, jo mamma un tētis bērnam ir ne tikai personas, kas par viņu gādā un rūpējas, bet arī cilvēki, kas atbalsta, aizstāv, uzklausa un sniedz drošības izjūtu. Tas ir pamatu pamats tam, lai bērns justu un augtu ar pārliecību sirsniņā. Mazajam svarīgi zināt – lai kas arī notiktu, man ir mamma un tētis, kuri parūpēsies, lai viss būtu kārtībā. «Arī tad, ja paši jūtam nedrošību un bailes vai grūti atrast pareizos vārdus, lai par to runātu, mūsu pienākums ir samezglotās situācijas atšķetināt,» saka Aija Baha-Velvele.

    Runāt par nepatīkamo ir grūti

    Pirms sarunas ir svarīgi sagatavoties – nozīme ir gan videi, gan problēmas formulējam, gan arī balss intonācijai, lai sarunas biedru neaizvainotu. Jo mērķis nav audzinātāju aizvainot vai atriebties, bet risināt neērto situāciju. Ja uzreiz sāk ar uzbrukumu, otrs var justies apdraudēts un ieņemt aizsardzības pozīciju vai uzbrukt pretī. Rezultātā nesanāk konstruktīva saruna, bet uzbrukšana un aizstāvēšanās. «Es ieteiktu vispirms pajautāt audzinātājai, kad viņai būtu laiks sarunai, jo ir svarīgi, lai sarunā nepiedalās bērni vai citi vecāki, uz kuriem konkrētā situācija neattiecas. Labāk, ja saruna notiek kādā nošķirtā telpā, nevis grupiņā, kurā visu laiku ir bērnu čalas,» iesaka geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre.

    Bieži vien palīdz, ja mēs sākam sarunu ar to, kā jūtamies paši, piemēram: «Pēdējā laikā dzirdu savu bērnu sakām, ka viņš nevēlas nākt uz dārziņu, mani tas skumdina. Esmu dzirdējusi sava bērna viedokli par šo, bet es vēlētos dzirdēt, kas jums par to sakāms.» Vai: «Lai spētu dienu pavadīt bez raizēm, man ir svarīgi, ka mans bērns dārziņā jūtas labi, ko mēs kopā varētu darīt, lai tā būtu?» Un tas ir pamats, lai veidotos saruna, jo, iespējams, arī audzinātājai ir kādas neizrunātas lietas. Piemēram, varbūt audzinātāja nav apmierināta, ka bērns katru rītu kavē rīta aplīti un viņa ierašanās nodarbības vidū atrauj pārējos bērnus no jau iesākta darbiņa. «Ir svarīgi saprast, ka mēs, vecāki, bērnam varam palīdzēt tikai tad, ja sadarbojamies ar pedagogiem. Diemžēl bieži gadās, ka mēs atbildību uzliekam uz audzinātāju pleciem, bet viņas to mums liek atpakaļ. Tas var novest pie dusmām, aizvainojumiem un pārpratumiem, no kuriem visvairāk cieš bērni!» situāciju vērtē Aija Baha-Velvele, uzsverot, ka sarunai ar audzinātāju jābūt pietiekami atklātai un korektai.

    Tikai tad, ja neizdodas rast kompromisu ar audzinātājām, ir jādodas pie iestādes vadītājas un jārisina šis jautājums tālāk. Nebūtu pareizi, ja pie vadītājas mamma vai tētis dotos vēl pirms sarunas ar audzinātāju.

    Arī pie vadītājas jāiet ar ideju, kā kopīgiem spēkiem palīdzēt bērnam, nevis kā sodīt audzinātāju par to, kas man nepatīk. «Reizēm var sarunā pieaicināt arī psihologu, kas palīdzēs labāk izprast situāciju un izteikt idejas tās risinājumam, bet vēlos uzsvērt, ka svarīgi ir nevis atstāt psihologam šo lietu atrisināt, bet gan pieaicināt viņu kā palīgu, jo vecākiem viennozīmīgi sarunās ir jāpiedalās pašiem. Un nevajag kautrēties lūgt palīdzību, jo mēs neviens nevaram visu zināt un nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara,» saka geštaltterapeite.

    Situācija Nr.2

    Dēlam ir ļoti laba balss, taču viņš ir diezgan aktīvs. Saprotu, ka muzikālajai audzinātājai viņa aktivitāte nebija pa prātam, – nodarbībās dēls bieži tika nostādīts maliņā, lai netraucētu citiem. Muzikālā audzinātāja nāca man sūdzēties, ka dēls nemaz nevarot savākties. Sākotnēji man par bērna uzvedību bija neērti, jo saprotu, ka viņš tiešām var citiem traucēt. Bet vēlāk, to visu pārdomājot, sapratu, ka man, iespējams, vajadzēja nostāties dēla pusē un norādīt audzinātājai, ka viņai nodarbības jāvada tā, lai bērniem būtu interesanti un dauzīšanās nenāktu ne prātā. Turklāt tiešām žēl, ka dēla un audzinātājas nesaskaņu dēļ viņam vienmēr tika piemeklēts īsākais dzejolītis un dažās dziesmās viņš pat nepiedalījās, lai gan, kā jau minēju, balss viņam ir ļoti laba. Lieki piebilst, ka dēlam muzikālās nodarbības ļoti nepatika.

    «Ja vecākiem ir sajūta, ka audzinātājas par bērnu stāsta tikai negatīvas lietas vai sūdzas, ir vērts viņām pajautāt par šīm situācijām un atkal sākt ar savām izjūtām, piemēram: «Man šķiet, ka es dzirdu tikai negatīvas lietas par savu bērnu, un tas mani apbēdina, bet varbūt jūs varat pateikt, ar ko mans bērns labi tiek galā un kas viņam padodas?» teic geštaltterapeite, uzsverot, ka arī pedagogiem svarīgi atcerēties, ka bērni paši par sevi nav ne labi, ne slikti, viņi reizēm vienkārši dara kaut ko tādu, kas mums, pieaugušajiem, var nepatikt, kas mūs var sadusmot, pat tracināt. Tad mums jābūt sirdsgudriem un radošiem, lai spētu piedāvāt citus variantus, kā panākt mums vēlamo.

    Nobārt un sodīt bērnu ir vieglākais, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

    Godīgi jāatbild pašiem sev, ko es vēlos ar savu rīcību panākt – tūlītēju situācijas pārtraukšanu vai veiksmīgu sadarbību un saskarsmi nākotnē?»

    Mammai bail runāt ar audzinātāju…

    Dažkārt pat saprotot to, ka saruna ir nepieciešama, mammai vai tētim var būt pārāk neērti sākt šo nepatīkamo sarunu. Tad geštaltterapeite gan vecākiem, gan pedagogiem, ja arī viņiem ir neērti par kaut ko runāt ar vecākiem, iesaka konsultāciju pie psihologa vai psihoterapeita, lai izprastu, kāpēc es baidos runāt ar šo audzinātāju, ko šī situācija man atgādina vai ko es esmu iedomājies, kas varētu notikt sarunas laikā vai pēc tās? Šāda veida jautājumi visbiežāk nomoka pieaugušos, kuri nav gatavi runāt atklāti savas iepriekšējas pieredzes vai audzināšanas dēļ. Un tas atspoguļojas ne vien šajā situācijā, bet kopumā veidā, kā viņi risina vai nerisina problēmas un konfliktsituācijas.
    Viena no iespējām, lai runātu par grūtībām bērnudārzā, ir un paliek vecāku sapulces, bet, ja vecākiem ir neērti runāt skaļi par to, kas neapmierina, tad var izmantot variantu, kad iepriekš ir sagatavota aploksnīte, kur, piemēram, nedēļu pirms sapulces, vecākiem anonīmi ir iespēja uzrakstīt jautājumus, bet audzinātājas, psihologs vai iestādes vadītāja sagatavo atbildes. Tas nav labākais variants, jo paslēpes tomēr ir paslēpes, taču tas ir labāks risinājums nekā nerunāšana vispār.

    Aizrādījums vecākiem

    Bet ne jau tikai vecākiem var būt iebildumi pret kādu audzinātājas rīcību, tieši tāpat arī audzinātājai var būt nepieciešamība pārrunāt kādu vairāk vai mazāk nepatīkamu jautājumu ar bērna vecākiem. «Kad runa ir par to, ko audzinātājas novēro un pamana par mūsu bērnu, tad tas nav publiski apspriežams, tā ir tikai individuāla saruna.

    Nereti ir tā, ka vecāki nav pat aizdomājušies, ka, piemēram, tam, ka bērns nevēlas nākt uz dārziņu, jo neviens negrib ar viņu draudzēties, iemesls ir bērna problēmas ar higiēnu. Bērni ir ļoti tieši un to, kas viņiem patīk vai nepatīk, pasaka skaļi un uzreiz.

    Tā ir audzinātāja atbildība šīs situācijas paskaidrot bērniem un par to runāt ar vecākiem. Dažkārt vecāki var kaut ko nepamanīt, jo darbos ir tik ļoti aizņemti, ka bērnu pieskata auklīte vai vecmāmiņa, un mājās bērns izturas citādi nekā kopā ar vienaudžiem. Tāpēc audzinātāju novērojumi un atgriezeniskā saite ir pat ļoti vajadzīgi un svarīgi, lai novērstu turpmākās grūtības un palīdzētu rast risinājumu esošajām problēmām,» saka Aija Baha-Velvele. «Jebkurā situācijā gan audzinātājām, gan vecākiem jāpatur prātā, ka mēs esam kopā ar bērniem, lai viņiem palīdzētu, un viņi kaut ko dara vai nedara tāpēc, ka pieaugušie ar savu rīcību to ir ietekmējuši. Bērns ir pieaugušo spogulis! Tāpat kā mēs mājās visu dzirdam un redzam no bērnudārza dzīves, tieši tāpat arī audzinātājas redz un dzird to, kas notiek katrā ģimenē. Bērni taču runā mūsu tekstiem, mūsu intonācijām un, arī spēlējoties ar lellēm vai mašīnām, tās samīļo vai sabar tieši tāpat, kā to darām mēs, pieaugušie, esot kopā ar mūsu bērniem. Un vēl ir ļoti svarīgi mācēt un spēt pateikt paldies! To ir pelnījuši kā vecāki un audzinātājas, tā arī mūsu bērni. Pozitīvais vairo pozitīvo, un otrādi, tādēļ, jo vairāk mēs saredzēsim un jutīsim labo, jo mazāk vietas mūsu sirdīs paliks negatīvajam!» uzsver geštaltterapeite.

     

     

     

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+