Nāc, sakārtosim istabu!

Bērniem ļoti patīk spēlēties, bet sakārtot istabu un rotaļlietas nolikt savā vietā – ne visiem un ne vienmēr. Ir labi, ja pirmajos dzīves gados vecāki rotaļlietas kārto kopā ar bērnu. Bet cik ilgi? Un vai kārtības mīlestību var iemācīt? Skaidro Zane Avotiņa, psiholoģe krīžu un konsultāciju centrā Skalbes.
Pienākumi bērnam
Lelde Jaudzema
4. jūlijs, 2018

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Dažāda uztvere par kārtību

«Bērna viedoklis par kārtību un tīrību ir atkarīgs no vecāku prasībām pret to. Tas ir izskaidrojams ar komforta līmeni – dažus vecākus uzreiz satracina istabā izbērta mantu kaste, citi uz to noraudzīsies mierīgi. Jaunākā vecumā bērniem kārtība nav tik būtiska, arī psiholoģijas pētījumos netiek analizēts, kādā vecumā parādās konkrētas tīrīšanas vai kārtošanas prasmes. Vienīgi ir novērots, ka ap gada vecumu bērnam parādās krāšanas prasme – mazais labprāt kādā traukā liek iekšā mantiņas. Ja ir vēlme, vecāki šo iemaņu var izmantot, aicinot bērnu, piemēram, salikt kastē rotaļu klucīšus,» iesaka psiholoģe Zane Avotiņa.

Protams, bērni pamana, vai vecāki paši ir kārtīgi vai gluži pretēji – nevīžīgi, jo bērni kopē vecāku uzvedību.

«Ja mazais redz, ka mamma pēc ēšanas parasti nenomazgā traukus, viņš pierod, ka tā darīt ir labi. To, vai mazais būs tikpat pedantisks vai nevīžīgs kā vecāki, nosaka arī bērna temperaments. Piemēram, ja bērns ir vairāk jūtīgs un intraverts – uz iekšu vērsts, viņam, iespējams, būs lielāka prasība pēc kārtības sev apkārt. Savukārt tam mazajam, kurš vairāk tieksies pēc komunikācijas ar ārpasauli, kārtība nešķitīs tik svarīga. Temperaments nosaka nevis to, ko dara, bet, kā dara – ātri, pavirši vai lēni un rūpīgi. Var būt arī tā, ka vecāki paši nav īpaši pedantiski, bet diezgan ātri pamana, ka viņu mazulis mēdz rotaļlietas glīti sakārtot. Viņi brīnās – kā tad tā? Iespējams, ja bērns ir jūtīgāks, tad šādā veidā viņš organizē lietas ap sevi,» skaidro psiholoģe.

Nekārtība bērnistabā

«Bērnība cilvēka dzīvē ir vislabākais laiks, lai attīstītu sevī radošumu, iztēli, apgūtu problēmu risināšanu. Dabiskā un brīvā vidē bērns to var īstenot vislabāk. Arī pētījumos ir norādīts, ka videi ir tieša nozīme bērna attīstībā. Bērniem patīk radoši spēlēties ar vairākām rotaļlietām vienlaikus. Piemēram, izbērt pilnīgi visus lego klucīšus uz grīdas, lai izdomātu, kuri klucīši būs nepieciešami, lai uzbūvētu iecerēto. Tas veicina domāšanu ārpus ierastajiem rāmjiem, kā arī palīdz attīstīt savas stratēģijas.»

Tomēr dažkārt pārāk nekārtīga istaba bērnam var radīt grūtības sadalīt uzmanību starp daudzajiem stimuliem.

Mazais kļūst satraukts, jo tik plašā mantu jūklī nespēj atrast sev vēlamo rotaļlietu un nodarbināt sevi. Šāds brīdis būtu ļoti piemērots, lai bērnam vienkāršos vārdos paskaidrotu: «Redzu, ka tev ir grūti atrast savu lellīti. Varbūt lēnām liksim mantiņas kastē, un mums izdosies to atrast.» Varam bērnam arī pastāstīt, ka reizēm ir vieta un laiks nekārtībai, haosam, bet reizēm ir nepieciešama kārtība. Tomēr vecāku vēlme pēc kārtības mājās nedrīkst liegt bērnam attīstīties. Jo pilnvērtīga bērna attīstība ir saistīta ar darbošanos, un šādā gadījumā vienmēr jārēķinās, ka būs arī zināma nekārtība.

Mācāmies kārtot kopā!

Bērniem vieglāk ir uztvert konkrētu norādījumu, piemēram, «Lūdzu, saliec kastē visus klucīšus!», nevis aicinājumu: «Varbūt vari nākt sakārtot savu istabu?» Tas bērnam šķitīs pārāk neskaidrs, un mazais nesapratīs, ko vecāki īsti no viņa vēlas.

Katrā ģimenē vecāki var vienoties ar bērnu, kad tiks kārtota istaba – vai tas notiks katru vakaru, nedēļas nogalēs vai tikai tad, kad gaidāmi ciemiņi.

Galvenais, lai bērnam tas šķiet dabiski un patīkami. Var ieviest arī ikvakara rituālu – pirms gulētiešanas nolikt gulēt visas lelles, klučus un citas rotaļlietas. Un šādi it kā ar rotaļas palīdzību bērns pavisam nepiespiesti pieradīs sakārtot savas rotaļlietas. Ļoti noderīgas ir kastes, kurās bērns pats pēc savas izvēles var sašķirot rotaļlietas.

«Svarīgs ir arī bērna vecums. Ja bērniņš vēl ir pavisam mazs, teju staigāt iemācījies, diez vai viņš spēs palīdzēt sakārtot visu istabu. Vecākiem ir jānovērtē un jāpriecājas par katru bērna veikumu, pat vismazāko, jo katrs padarītais darbiņš ir liels ieguvums. Lieliski, ja ģimenē izdodas veikt darbus kā patīkamu, jau zināmu rituālu. Pēc kopā paveiktā varam mazajam paskaidrot: «Mēs vēlējāmies kopā sakārtot rotaļlietas, un šo lielo darbu arī paveicām! Re, cik labi mums tas izdevās!»» uzsver psiholoģe Zane Avotiņa, skaidrojot, ka nekas nespēj tik labi motivēt bērnu kā pozitīvs apstiprinājums.

Iesaistīt bērnu ikdienas darbos

«Bērniem piemīt dabiska vēlme palīdzēt pieaugušajiem mājas darbos. Taču reizēm vecāki šo vēlmi apslāpē, baidoties, ka bērns netiks galā un nekārtība pēc paveiktā būs vēl lielāka, piemēram, liedzot bērnam mazgāt grīdu. Mazais šādā situācijā var justies nesaprasts: «Es tik ļoti vēlējos palīdzēt, bet mamma man neļauj!»

Jebkuru sarežģītāku darbu var sadalīt sastāvdaļās un atrast kādu tieši bērnam atbilstošu pienākumu. Jāpatur prātā, ka izpratne par pienākumiem bērnam parādās piecu sešu gadu vecumā, bet arī tad vecākiem jāizvērtē ir ļoti individuāli, kas viņu bērnam ir pa spēkam. Vai tiešām mazais ir tik liels, ka spēs katru nedēļu izmazgāt savu istabu un viens pats visu sakārtot?»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs