Rīga -1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vienīgais vietējais
Lai gan pasaulē ir vairāki simti ozolu sugu, Latvijas vienīgā savvaļas ozolu suga ir parastais ozols – latīniski Quercus robur. Mežaudzēs, kur katram kokam ir mazāk vietas augšanai un, tiecoties pēc gaismas, veidojas taisns un slaids stumbrs, ozoli var sasniegt 30 un pat 40 metru augstumu un 10–15 metru vainaga platumu. Savrup augoši koki – īstie ozolīši zemzarīši, par kādiem dzied tautas dziesmās, veidojas zemāki, toties ar plašāku vainagu. Tāda ozola zemzarīša zaru garums var sasniegt pat 20 metru.
Ozols ir viens no mūsu stiprākajiem un ilgmūžīgākajiem kokiem, kas var nodzīvot pat 300–500 gadu.
Runāt par senču ozoliem, kas vienā vietā auguši pat tūkstoš gadu, gan, šķiet, būs pārspīlēti. Varbūt tāds uzskats radies nebūt tik senajos laikos, kad cilvēki nedzīvoja ilgāk par trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Lielo ozolu atcerējās redzējis tēvs, vectēvs, par to bija stāstījis vecvectēvs, un cilvēkiem šķita, ka ozols tiešām ir mūžīgs. Taču, skaitot gadskārtas – tā joprojām ir galvenā koku vecuma noteikšanas metode –, redzams, ka pat kokam, kura stumbra caurmērs sasniedz metru, ir tikai ap simt gadu. Gadskārtas var saskaitīt ne tikai nozāģētiem, bet arī dzīviem kokiem – ieurbjoties līdz serdei ar speciālu, smalku svārpstu. Diemžēl vecajiem, dobumainajiem kokiem šī metode neder, jo tajos nav gadskārtu, ko skaitīt.
Turklāt nav tā, ka lielu vecumu sasniegušie ozoli itin kā iekonservētos un gadiem stāvētu nemainīgi kā pieminekļi. Pat tad, kad galotnes un zari aplūzuši un skaidri redzams, ka mūžs tuvojas noslēgumam, tie aug itin braši. Par to liecina arī Latvijas dižākā – Kaives ozola – mērījumi. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tā apkārtmērs bijis 9,4 metri, tagad – 10,5 metri. Pagājuši tikai 50 gadi, un metode vēl arvien ir tāda pati – mēra koka mazāko apkārtmēru līdz 1,3 metru augstumam no sakņu kakla. Dižkoku kritēriji gan mainījušies. Kopš 2010. gada par dižkoku, tātad saudzējamu un aizsargājumu, atzīstams katrs ozols, kura apkārtmērs pārsniedz 4 metrus, lai kur tas augtu – publiskā parkā, valsts vai privātā mežā, tīrumā vai pagalmā. Pilsētās, piemēram, Rīgā un Liepājā, par dižkokiem uzskatāmi arī tievāki (3,5 metri) koki.
Dižākie, vecākie un mīļākie
Katrai sugai ir atšķirīgs apkārtmērs, kad koks atzīstams par dižkoku, – eglei 3, priedei 2,5, bet kadiķim tikai 0,8 metri. Taču, lai gan ozolam prasības visaugstākās – 4 metri –, dižkoku vidū ozolu ir visvairāk. Septiņdesmitajos gados meža zinātnieks Staņislavs Saliņš, kas toreizējā Latvijas PSR Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūtā (tagadējā Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava priekštecis) aizsāka dižkoku pētīšanu, rakstīja, ka ozolu ir trīs ceturtdaļas – 74,5 procenti – no visiem dižkokiem. Līdzīga proporcija saglabājusies arī mūsdienās. Ozoli dzīvo ilgāk nekā citi koki un spēj izaugt lielāki, jo tiem ir cieta un izturīga koksne, kas satur daudz miecvielu – dabiskos konservantus. Ozolam ir ļoti spēcīga, dziļa un plaša sakņu sistēma, kas palīdz tiem noturēties vētrās. Vērtīgā ozola koksne, protams, ir izcila gan būvniecībai, gan galdniecības izstrādājumu izgatavošanai. Ozolu līdz ar osi dēvē pat par Latvijas cēlkokiem. No zariem un atgriezumiem iegūstams lielisks kurināmais. Zīles ir vērtīga ziemas pārtika meža dzīvniekiem, un arī cilvēki iemācījušies no tām izvārīt gana gardu kafeju.
Ozolam piedēvētajās maģiskajās īpašībās šoreiz daudz neiedziļināsimies. Tikai atzīmēsim, profesora Pētera Šmita apkopotajos latviešu tautas ticējumos teikts, ka Jaunjelgavā un Dolē uzskatījuši – puisēnam jācērt ozola šūpuļa līksts, bet citur – ka bērza vai egles. Tā ka par to īsti drošs būt nevar. Arī par ozolkoka mūža māju, ko krietns saimnieks jau laikus turējis bēniņos, nemaz tik droši būt nevaram, jo «senāk zārkus taisīja no priežu bluķiem abras veidā; viena bluķa puse bijusi par vāku, otra par guļas vietu». Toties «ja par kādu mironu domāja, ka tas nāks pa naktīm un vārdzinās sapnī pakaļpalicējus, tam nostiprināja zārku šādā kārtā. No jauniem ozola zariem sagrieza važu veidā rīkstes un ar tām sagrieza zārku cieti ar sprūdzeņiem, lai mirons no zārka netiek ārā». Tā, lūk!
Septiņdesmitajos gados notika kolhozu un sovhozu zemju masveida meliorācija un viensētu likvidēšana, iznīcinot gan dižkokus, gan vienkārši ainaviski skaistus kokus. Liecība par to saglabājusies Ivara Selecka dokumentālajā filmā Apcirkņi, ko bez maksas var skatīties interneta vietnē www.filmas.lv. Un tajos pašos septiņdesmitajos radās arī Imanta Ziedoņa un domubiedru dižkoku atbrīvotāju kustība. Liecība par to palikusi grāmatā Tutepatās. Vēlāk jau sprieda, vai ozoliem tāda atbrīvošana maz vajadzīga un vai tie pilsētas sprukstiņi ar saviem cirvjiem, zāģiem un idejām kokiem nav nodarījuši vairāk slikta nekā laba. Taču neba pats Ziedonis par to nebija aizdomājies. «Kāda jēga kopt ozolu? Vai tad viņš nav izaudzis bez mums? Un vai neaugs tālāk? Un varbūt pat ozola mūžam tas nav svarīgi – vai mēs viņu kopjam vai nekopjam – viņš varbūt ir ar mieru mirt jau rīt, simt gadus ātrāk, piecsimt gados diezgan visa kā redzējis un apnicis. Tikai mūsu pašu mūžības mācībām gan ir svarīgi pie viņa darboties! Piemērot pašiem sevi. Mēs piemērojamies pie mūžības mērogiem. Tas jau vien ir ko vērts!» Nebija arī tā, ka literāti, mākslinieki, studenti un citi Ziedoņa domubiedri kokos gāja uz savu galvu. Ar viņiem bija gan jau minētais Staņislavs Saliņš, dēvēts par Saliņtēvu, gan dižkoku pētnieks Guntis Eniņš.
Par Kaives jeb Senču dižozolu Tukuma novada Sēmes pagastā (10,55 metri 2019. gada decembrī) Guntis Eniņš rakstījis, ka tas ir «Latvijā visslavenākais, rakstos un runās visvairāk pieminētais, cildinātais, apbrīnotais un apmeklētais koks». Cits tik resns koks Latvijā nekad nav reģistrēts. Un arī plašākā reģionā, ieskaitot Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju un Poliju, otra tik dūšīga nav.
Kaives ozolu dzejā ierakstījis Jānis Peters:
Ticiet Kaivciema ozolam,
viņš vēl nav kails [..]
Dzirdiet Kaivciema
ozols šalc,
čaulu plēš zīļu simti
Dižjānis kaivenieks nosolās
bērnos dzimt.
Par otru lielāko Latvijā Guntis Eniņš 1975. gadā Rīgas rajona laikrakstā Darba Balss nosaucis Sējas ozolu. Taču pašlaik Julitas Klušas (par viņu vairāk varat lasīt šajā žurnālā) interneta vietnē www.dziedava.lv redzams, ka varenāki par Sējas ozolu (9,15 metri 2017. gada jūlijā) apkārtmērā ir Kaņepu ozols (9,82 metri 2019. gada jūlijā) Jērcēnu pagastā, Rīgzemju ozols (9,64 metri 2020. gada februārī) Dundagas pagastā un Dambju ozols (9,48 metri gada 2018. gada jūlijā) Burtnieku pagastā. Un leģendām apvītais Sējas ozols ir tikai piektais. Pirmā pasaules kara laikā ozola galotnē esot bijis krievu armijas novērošanas punkts, rakstījis Guntis Eniņš. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados zem dižā ozola rīkotas zaļumballes, un ozola augšā uz zariem pat bijusi platforma, uz kuras izvietojies orķestris un koris – 68 cilvēki. Iespējams, ka to pētniekam stāstījuši ļaudis, kas paši tās zaļumballes pieredzējuši. Taču, tā kā balli no stāstīšanas šķīris apmēram pusgadsimts, tad var jau gadīties, ka platforma šķitusi augstāka un koris varenāks. Un arī Sējas ozolam ir sava dzeja, ko tam veltījusi Milda Losberga:
Uz viņa pleca
vakarsaule uzgulst,
vēl ziemas pilna un vēl klusi blāva –
tā ozols septiņsimto gadu
uz Sējas kalna stāv.
Ir zari aplūzuši,
vētra atsitusi plecu,
un ilgi raudājis kāds mākonis,
bet lielai dzīvošanai
gala nav,
nav nāves,
un pāri nopūtām un reģošanai
sev stārķa ligzdu uzcēlis uz augstā pirksta
kā zvērestu viņš sūta pasaulei:
– Ir maza mana baltā stārķu tauta,
bet bērnus nes, pavisam maziņus un baltus,
un nesakiet, ka nomirs baltā tauta, –
augs balti bērni, valoda būs balta,
un kapos atpūtīsies baltās
baltu dvēseles.
Ja vien…
Nav balta nesaule –
vien dzīvība ir balta.
Netālu – gaisa līnijā nepilnus 20 kilometrus no Sējas ozola – Turaidas Kalnasikšņu pagalmā toreiz vēl zaļoja Rīgas rajona otrs lielākais ozols – 7,2 metrus apkārtmērā. Šo ozolu, kura nu jau vairs nav, atceros tieši tādu, kāds redzams Eniņa kunga uzņemtajā fotogrāfijā – pie zemes ar dobumu, kurā brīvi varēja saiet vairāki cilvēki. Tur bija labi patverties no vēja un lietus, bet svelmainās vasaras dienās – no saules un karstuma, mielojoties ar ķiršiem un spļaujot kauliņus laukā uz ceļa. Kalnasikšņi ir mana vecātēva mājas, un lielajā dobumā pēc kārtas tupējuši visi četri viņa bērni un seši mazbērni, no kuriem Gunta, šo rindu autore, bija pati jaunākā.
Vispirms vecotēvu un pēc tam arī vecomāti garām lielajam ozolam aiznesa pēdējā gaitā, un kādu laiku mājās neviens pastāvīgi nedzīvoja. Šķiet, tieši tad kāds, laikam jau cilvēki, nevis zibens, ozolu arī aizdedzināja. Vēlāk – tieši kā senajā rakstā ieteicis Eniņa kungs – dobums tika aizmūrēts. Tomēr tas nepalīdzēja. Gluži otrādi, blīvais mūrējums veicināja trupēšanu, tāpēc tas tika izņemts. Taču ozols vairs turējās tikai uz biezās mizas un pavisam plānas koksnes maliņas, un 2006. gada vasarā nolūza tas, kas no tā bija atlicis. Kādu laiku vēl bija redzams celms, bet nu vairs nav palicis itin nekas.
Taču, lai gan ne gluži tik dižus, tomēr staltus un skaistus ozolus, arī dižkokus, var sastapt pastaigu takās Gaujas senlejas labajā krastā no Siguldas līdz Murjāņiem. Bet pie kokaudzētavas Zābaki iestādīta arī skaista, jauna ozolu birzs.
Citzemju ozoli
Lai gan pasaulē eksistē simtiem ozolu sugu, pie mums spēj augt tikai nedaudzas, jo Latvija ir tuvu ozolu izplatības tālākajai ziemeļaustrumu robežai.
Lielākā daļa no ozolu sugām ir mūžzaļas, izplatītas subtropu Eirāzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā un tropu joslas kalnos līdz Kolumbijai un Malajas arhipelāgam, tāpēc mums neder. Un daudzas arī nemaz nesader ar mūsu priekšstatiem par ozola varenību. Starp citzemju ozoliem mēdz būt arī nelieli krūmeļi ar šaurām, smailām lapelēm, kas vairāk izskatās pēc kārkliem, un tikai zīles zaros atklāj to patieso dabu.
Ja gribam ieaudzēt kādu eksotiskāku ozolu, tie jāmeklē gan tepat, Eiropā – Ziemeļeiropā, Centrālajā Eiropā, Kaukāzā –, gan arī Ziemeļamerikas platuma grādos, kas līdzinās mūsējiem. Pēc jauniem ozoliem var skatīties arī Dienvidaustrumāzijas virzienā – Korejā, Ziemeļķīnā, Mongolijā.
No citzemju sugām plašāk pazīstams ir Ziemeļamerikas izcelsmes sarkanais ozols (Quercus rubra), kam lapu daivas nav noapaļotas kā mūsu parastajam ozolam, bet gan nosmailotas, līdzīgi kā parastajai kļavai. Latvijas parkos to audzē jau vairākus simtus gadu. Augšanas apstākļu ziņā pieticīgs un ātraudzīgs, tas var sasniegt pat 25 metru augstumu. Daļai šīs sugas koku lapas rudenī krāsojas sarkanos un bronzas toņos, taču ne visiem, citiem tās vienkārši nobrūnē un nobirst. Tāpēc šā ozola stādus ieteicams pirkt rudenī, lai redzētu lapu krāsu. Arī zīles stādu audzēšanai jālasa tikai no košākajiem eksemplāriem, lai jaunie ozoliņi būtu tikpat krāšņi.
Eksotiskāks ir sarkanajam ozolam radniecīgais purva ozols (Quercus palustris) ar dziļāk šķeltām lapām un košāku lapu krāsu rudenī. Tomēr lapu krāsošanās atkarīga no sugas un izcelsmes reģiona, no tā, kādi ir laikapstākļi rudenī, un pat no tā, cik daudz katru zaru un lapu glāstījusi saule. Tāpēc var gadīties, ka vienam kokam kāds zars liesmo sarkans, cits krāsojas oranžs, bet vēl cits saglabā zaļo krāsu. Andrejs Svilāns personīgi pirms vairākiem gadiem ap 1500 purva ozola zīļu atveda no Vācijas un izdalīja gan Latvijas valsts mežiem, gan dažiem stādaudzētājiem, gan arī iesēja Botāniskajā dārzā. Un tagad purva ozoli Latvijā aug tā, ka prieks.
Citi, piemēram, Pireneju un ungāru, ozoli ziemā var arī nosalt. Arī parastie ozoli, jo sevišķi jaunie, mēdz diezgan smagi ciest pavasara salnās. Izveidotas arī vairākas parastā ozola šķirnes ar mazāku augumu. Taču neviena no tām nav miniatūrs kociņš, kas derēs audzēšanai mazdārziņā. Tām visām vajadzīgs plašums. Ozoli ir koki mežam un plašai ainavai, nevis mazam dārziņam.
Ozols no zīles, ainavā, mežā un alejā
Ozolu no zīles varam izaudzēt arī paši. Tikai jārēķinās, ka jaunie kociņi, kas izaugs no šķirņu ozolu zīlēm, var būt visai atšķirīgi no tā vecāka, no kura zīles ņemtas. Arī sugas – parastais, purva, sarkanais ozols –, līdzās augot, mēdz krustoties, un no zīlēm var izaugt pārsteigumi.
Šoruden nogatavojusies zīle arī jāiesēj šoruden, kamēr vēl svaiga un nav iekaltusi. Var sēt tieši zemē, bet tad nekad nevar būt īsti drošs, ka pa ziemu zīli neapēdīs grauzēji. Tāpēc drošāk sēt podā. Podu ar parastā ozola zīli var atstāt ārā, ierokot zemē, ar retāku sugu un šķirņu zīlēm – nolikt neapkurināmā siltumnīcā un pat apbērt ar kūdru, lai siltāk. Jaunais ozoliņš uzdīgs jau nākamajā pavasarī. Nākamajā rudenī mazo ozoliņu jau var stādīt zemē. Vairākus gadus tam ļauj paaugties dārzā, ik pēc pāris gadiem izrokot un saīsinot garākās saknes, lai veidotos kompakts kamols. Šo procesu sauc par pārskološanu. Pretējā gadījumā izveidosies dziļas, spēcīgas mietsaknes, kas, izrokot pārstādīšanai, tiks bojātas. Ziemā jaunos ozoliņus ieteicams pārsegt ar skujām vai ietīt agrotīklā, lai jaunos dzinumus nenotiesā zaķi. Ja ozolzīli stāda pastāvīgā vietā, tad pārskološana nav vajadzīga, bet no meža zvēriem gan jāsargā.
Lai ozoliem alejā pietiktu vietas augšanai, tie jāstāda 20 metru attālumā citu no cita. Lai aleja izskatās labi arī tad, kad ozoli vēl aug, starp tiem var iestādīt mazāka auguma un īsāka mūža kokus – ceriņus, pīlādžus, vilkābeles vai ābeles. Kad ozoli pieaugs, starpstādījumi jau būs sasnieguši sava mūža beigu posmu.
Latvijas mežus analizējot pa koku sugām, ozolu tajos ir mazāk par pusprocentu. Plaši ozolu meži meklējami tālāk uz dienvidiem no mums. Bet 51 hektāru lielais Tebras ozolu mežs Aizputes novadā ir aizsargājama dabas teritorija. Daudz lielu ozolu aug arī īpaši sargātajā Moricsalā un, protams, Gaujas senlejā, kur no izciršanas visos laikos tos sargājušas arī stāvās un nepieejamās upes krastu un gravu nogāzes.
Atšķirībā no priedēm, eglēm un bērziem, ko stāda miljoniem, ozolus tikai paretam. Tomēr deviņdesmitajos gados ir sameklētas labākās ozolu audzes, savāktas sēklas un ierīkoti stādījumi. Tos būs iespējams izmantot, ja mežsaimnieku interese palielināsies un tāda vajadzība radīsies.
Taču arī tad, ja ozolus speciāli nestāda, tie ar savas sugas saglabāšanu itin labi tiek galā paši – iesējoties. Turklāt par transportlīdzekli jaunu dzīvesvietu apgūšanai izmanto, piemēram, sīli, kas zīles noglabā ziemas krājumiem. Līdzīgi kā vārpainās korintes, ozoli ieviešas arī priežu audzēs, kurās izveidojusies organiskajām vielām bagātāka augsne. Tā notiek, piemēram, vietās, kur ilgi nav bijuši priežu audzēm raksturīgie ugunsgrēki vai arī augsne kļuvusi auglīgāka cilvēka darbības dēļ, piemēram, atstājot mežā dārza atkritumus – ābolus, vecās lapas, nezāles. Bet, atšķirībā no korintēm, uz ozoliem gan mēs nedusmojamies.
Toties ozolu stādīšanai vienmēr ir īpaša nozīme. Latvijas simtgadē ozolus stādījām pierobežas pagastos un pilsētās, un dzejniece Māra Zālīte toreiz aicināja: «Apskauj Latviju! Lai ozoli apskauj un ieskauj Latviju. Lai tie stājas visapkārt kā sardzē.» Cerams, ka toreiz stādītie ozoli ir labi ieaugušies.
Projekts «Meža stāsti» tapis ar Meža attīstības fonda atbalstu.
