Gribu iestādīt liepu!

Liepas mūs pievilina ar savu fantastisko smaržu ziedēšanas laikā. Tāpēc bieži vien brīnāmies – re, te liepas jau zied, bet citur tās vēl pat nedomā to darīt!

Jā, taisnība. Jo liepas (Tilia) ir ļoti atšķirīgas. Liepu ģintī ir aptuveni 50 sugu, no tām Latvijā savvaļā aug tikai viena – parastā jeb meža liepa (Tilia cordata). Tā, kas apdziedāta tautasdziesmās. Savukārt Nacionālā botāniskā dārza kolekcijā tu vari aplūkot 30 dažādas sugas, pasugas, varietātes un formas, kā arī astoņas liepu šķirnes. Un mūsdienās katrs var atrast arī kaut ko savam dārzam piemērotu, vienalga, kāds tas būtu – mazais pilsētas dārziņš vai plašais ainaviskais.

Sākās pirms 300 gadiem

Pateicoties Krievijas cara Pētera I ambīcijām Krieviju padarīt par modernu valsti – līdzīgu attīstītākajām Rietumeiropas valstīm –, sākas dārza mākslas izplatība arī Rīgā un tās apkārtnē. 1721. gadā Andrejsalā (tolaik Gustavsalā) beidzot viss bija tiktāl sagatavots, lai Pēteris I īstenotu savu sapni  – uzcelt Rīgas tiešā tuvumā vasaras pili un ierīkot plašu dārzu pēc Holandes baroka stila parauga, gādājot, lai tajā augtu gan mūsu vietējās liepas, gan Amsterdamā pasūtītās un jau atvestās Holandes liepas un citi svešzemju kokaugi – pēc skaita 3835 vienības.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Ieva Akuratere izstāsta, kā Pauls viņu nenovērtēja: Stāvēju uz ielas un raudāju

Gita Vīksne

Skandāls

«Attapos uz grīdas asins jūrā.» Horens atklāj jaunas detaļas par baiso uzbrukumu Dobelē

Slavenības

Jau sauc par Kārumiņu? Aivis Ceriņš devies ceļojumā ar daiļu ietekmeli

Tāds bija sākums mūsu tagadējam Viestura dārzam un vēlāk arī Holandes liepu popularitātei Latvijā. Piemēram, Rundāles pils parkā līdz 1739. gadam esot iestādītas jau 32 818 Holandes liepu.

Ar ko Holandes liepas tik īpašas?!

Uzskata, ka Holandes liepa (Tilia x vulgaris) ir starp dabā izaugušiem stādiem atrasts mūsu parastās liepas (Tilia cordata) un platlapu liepas (Tilia platyphyllos) hibrīds. Koks ir ar skaistu, biezu, regulāru, plati olveida, pat piramidālu vainagu, kas viegli pakļaujas formēšanai. Īpaši populāra kokaugu formēšana bija 18. gadsimtā, un, lai rastu priekšstatu, kā tas izskatījies, atkal jādodas uz mūsu pašu Rundāles pils parku, kur ir spilgts cirptu Holandes liepu aleju paraugs. Zied starplaikā starp platlapu un parasto liepu. Ziedi sterili – augļi gan izveidojas, taču tajos nav sēklu, tādēļ pavairojama vienīgi potējot vai ar apsakņotiem atvašu dzinumiem.

Kopš 19. gadsimta vidus Holandes liepa ieguva arvien svarīgāku vietu lielo pilsētu parkos un apstādījumos, jo tās atbilda visām galvenajām prasībām.

Ne pārāk liels augums, Holandes liepas varēja ērti pārstādīt un stādīt pietiekami tuvu… Alejās Holandes liepas auga vienādi strauji un neradīja konkurenci – spēcīgākie nenomāca un neiznīcināja vājākos, tātad nenotika pašizretināšanās, kas alejas stādījumos nav pieļaujama.

Holandes liepa samērā labi pacieš arī mērenu apēnojumu, augsnes daudzveidību un ir viena no gaisa piesārņojuma izturīgākajām sugām. Tāpēc var izmantot arī augstos cirptos dzīvžogos. Ir vairākas dekoratīvās formas – šķeltlapu un vīnoglapu. Piemēram, šķirne ‘Pallida’ – ar lielākām lapām nekā pamatsugai, turklāt koši zaļā krāsā, apakšpuse – zilganzaļa. ‘Tortuosa’ – dzinumi stāvi, izlocīti. ‘Wratislaviensis’ – jaunās lapas zeltaini dzeltenas, vēlāk kļūst zaļganas. Dekoratīva, jo jaunie dzinumi veido zeltainu oreolu.

Īpašais 2019. gada koks

Krimas liepa (Tilia x euchlora) – tā ar Latvijas Dendrologu biedrības balsu vairākumu pērn tika ievēlēta par 2019. gada koku, šādi izrādot atbalstu Ukrainas dendrologiem. Tomēr ar Krimu šai liepai nav nekāda sakara, lai gan speciālajā literatūrā bieži vien ir maldīga ziņa, ka savvaļā šī liepa aug Krimā un Rietumkaukāzā. Tādu informāciju var izlasīt arī A. Mauriņa un A. Zvirgzda 2006. gadā izdotajā apjomīgajā grāmatā Dendroloģija. Tomēr arī te ieviesušās neprecizitātes…

Kas tad patiesībā ir Krimas liepa?! Monogrāfijas TILIA autors raksta, ka hibrīdliepa, ko vēlāk nosauca par Kaukāza-Krimas liepu, atrasta Vācijā, vienā no Hamburgas kokskolām, ap 1860. gadu. Hibrīdliepa  (Tilia x euchlora) ir krustojums starp parasto liepu (Tilia cordata) un Rietumkaukāzā un Krimā augošo liepu (Tilia begoniifolia), ko pirmais aprakstīja pētnieks Kohs 1866. gadā. Pēc simt gadiem arī citi Eiropas dendrologi taksonomisti, pētot  Krimas un Kaukāza savvaļas materiālu, apliecina šo faktu.

Latvijā Krimas-Kaukāza liepas hibrīds pazīstams kopš 1884. gada. Šo liepu pirmais pavairoja un izplatīja K. H. Vāgners, kuram tolaik piederēja viena no lielākajām kokaudzētavām Latvijā. Ļoti dekoratīvs koks soliteriem, grupām un alejām, bet Latvijā joprojām maz novērtēts. Pēc Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas koku inventarizācijas materiāliem, līdz 2000. gadam visā Latvijas teritorijā aprakstītas 73 atradnes. Lielākā Liepājā – 600 metru gara aleja, kas stādīta 1901. gadā un norobežo parku no tam piegulošās Liepu ielas.

Krimas liepu mēdz jaukt ar Kaukāza liepu (Tilia dasystyla), kam atšķirībā no Krimas liepas lapas apakšā dzīslu stūros matiņi ir balti, nevis brūngani.

Kā lai savalda?

Ja nav lielu zemes īpašumu, ko apstādīt, tad par nozīmīgāko liepas trūkumu var uzskatīt tās dižo augumu. Ilgu laiku kā vienīgais līdzeklis liepu noturēšanai vēlamajā augstumā un formā bija to galotņošana un lielo zaru apzāģēšana gandrīz līdz stumbram.

Šāda drastiska apkope ne tikai ieguva negatīvu nosaukumu stabošana, bet arī radīja kokam neatgriezeniskus bojājumus.

Pēdējos desmit gadus tiek izmantota cita metode – polardēšana. Ko tas nozīmē? Kad kokiem izveidots vēlamais skelets vai sasniegts optimālais augstums, tos regulāri apgriež līdz vienai un tai pašai vietai. Tur veidojas izaugums jeb polardgalva ar daudziem snaudošajiem pumpuriem, no kuriem attīstās jaunie dzinumi. Apgriešanu veic katru gadu vai vismaz reizi trijos gados koka miera periodā – bezlapu stāvoklī. Tādā veidā tiek panākts, ka liepu var saglabāt veselu, nelielu un ļoti dekoratīvu.

Turklāt mūsdienās ir izveidotas arī liepu pundurformas.

Palīgs šķirņu izvēlē

Visagrāk ziedošās liepas

• Amūras liepa (Tilia amurensis). Savvaļā aug Tālajos Austrumos, Korejā, Ķīnā, pēc izskata līdzīga parastajai liepai, tikai ziedi un lapas ir sīkākas. Ievērību izpelnījusies ar to, ka zied pati pirmā – jau jūnija vidū. Izcils lauku ainavas koks, vējizturīgs, kam nav specifisku slimību un kaitēkļu. Pagaidām sastopams tikai kolekciju dārzos. Labi pacieš apgriešanu, formēšanu, pārstādīšanu.
• Platlapu liepa (Tilia platyphyllos). Saukta arī par vasaras liepu, Latvijā sasniedz 15–20 m augstumu un ir ar 6 m platu piramidālu vainagu. Otra izplatītākā svešzemju suga Latvijā, kas daudz labāk par parasto liepu pacieš pilsētas apstākļus, taču – ir gaismas prasīgāka, nepatīk sausas, trūdvielām nabadzīgas, smilšainas augsnes.

Lapas platlapu liepai ir līdz 14 cm garas, olveida, zaļas, plaukst divas nedēļas vēlāk nekā parastajai liepai. Zied par 10–15 dienām agrāk nekā parastā liepa – jūnija otrajā pusē un ar lielākiem ziediem, bet mazāku skaitu ziedkopā. Ir vairākas dekoratīvas formas, no kurām lielāku popularitāti ieguvušas piramidālā (f. pyramidalis), šķeltlapu (f. laciniata), vīnlapu (f. vitifolia) un zeltlapu (f. aurea), kas tiek minētas arī kā šķirnes.

• ‘Aurea’. 10–15 m augsts koks ar plati piramidālu vainagu. Jaunās lapas plaukstot zeltaini dzeltenas, vasaras otrā pusē iegūst zaļganu nokrāsu. Lapas šķības.
• ‘Fastigiata’. Izceļas ar stāvu vārpstveida vai šauri ovālu vainagu.
• ‘Laciniata’. Vainags stāvs, lapas dziļi šķeltas, izskatās kā bārkstainas. Lēnaudzīga liepa.
• ‘Obliqua’. Interesantas lapas – izceļas ar ļoti šķību, nogrieztu olveida lapu pamatu.
• ‘Rubra’. Izceļas ar oranžsarkaniem līdz karmīnsarkaniem dzinumiem, izliektām, izlocītām lapām, skaistu regulāru vainagu.
• ‘Tortuosa’. Dzinumi stāvi, izlocīti.
• ‘Vitifolia Smukas’. Interesantas lapas – neregulāri trīsdaivainas, vidējā daiva nosmaiļota.
• Parastā liepa (Tilia cordata), saukta arī par ziemas liepu, sasniedz 25 m augstumu, vainags ir 6–8 m plats ar smalku zarojumu. Zied kā viena no pēdējām agro liepu sugām – jūlija sākumā. Savrup augoši koki sāk ziedēt 15–20 gadu vecumā, labi zied katru otro trešo gadu. Pilsētas apstākļiem nav pārāk piemērota, jo ir prasīgāka pret augsnes un gaisa mitrumu. Bieži atjaunojas ar celmu atvasēm, noliekteņiem, retāk ar sēklām. Pilnu augumu parastā liepa sasniedz 50–60 gadu vecumā. Parastā liepa ir ēncietīga, labi aug auglīgās, vidēji mitrās augsnēs. Ir atlasītas un izveidotas vairākas šķirnes.
• ‘Erecta’. 15–18 m augsts koks ar 8–10 m platu vainagu.
• ‘Candida’. Nosaukums tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – sirmā. Šai šķirnei lapas ir gandrīz baltas.
• ‘Pewe Kronenberg’. Sēru formas vainags.
• ‘Greenspire’. Augums 10–12 m, vainaga platums 10 m.
• ‘Monto’. Vainags kompakts, pundurformas.
• ‘Tortuosa’. Augums – 20 m, vainaga platums 6 m. Lapas spilgti zaļas.

Vēlu ziedošās liepas

• Henrija liepa (Tilia henriana). Latvijas dārzos reti sastopama, jo jutīga pret salu. Jāstāda no vējiem aizsargātā vietā. Taču pats koks ir skaists un dekoratīvs: noapaļots vainags, lapas ir 5–15 cm garas, ovālas vai sirdsveida, ar asi robotām malām, plaukstot bronzas krāsā, vēlāk – zaļas. Dzeltenīgi baltie ziedi ir 10–15 cm diametrā, zied jūlijā. Savvaļā aug Centrālķīnā, Eiropā sasniedz 9–15 m augstumu.
• Krimas liepa (Tilia x euchlora). Koks sasniedz 15–20 m augstumu un veido 8–10 m platu, pārkarenu, cilindriskas formas zaru vainagu. Īpašā koka pazīme ir 5–10 cm garās, spīdīgās, no virspuses tumši zaļas, apakšpusē gaiši zaļas, olveida lapas ar īsu nosmailotu galotni, izteikti asimetrisku pamatni, kas koku izceļ pārējo liepu vidū.

Rudenī lapas krāsojas spilgti dzeltenas, saglabājot raksturīgo spīdumu. Jaunībā aug lēni, vēlāk ievērojami ātrāk. Ziedi pa 3–7 kopā, dzeltenīgi, smaržīgi. Zied jūlija otrajā pusē, beigās, augusta sākumā atkarībā no laika apstākļiem – divas nedēļas vēlāk nekā parastā liepa. Augsnes ziņā nav izvēlīga, ir sausumizturīga, piemērota formēšanai un cirpšanai, ir maz kaitēkļu un slimību.

• Amerikas liepa (Tilia americana). Sauc arī par melno liepu, jo izceļas ar ļoti tumšu mizu, dārzos un parkos audzē kopš 1752. gada. Ļoti dekoratīva liepa, 15–20 m augsta, ar ieapaļu vai olveida vainagu, lielām, 8–15 cm garām lapām, maliņas ir zāģzobainas. Virspusē tās ir tumši zaļas, apakšpusē gaišākas, kas to izceļ citu liepu vidū. Lieli, dzeltenzaļi, smaržīgi ziedi, kārtojas pa 6–15 ziediem nokarenā ziedkopā. Zied augusta sākumā. Sēklas pie mums ienākas reti, tāpēc kokaudzētavās šīs liepas pavairo veģetatīvi – potējot. Savvaļā aug Ziemeļamerikā. Latvijā reti sastopama vecos parkos un kolekcijās.
•  ‘Macrophylla’. Ar sevišķi lielām – līdz 22 cm garām – lapām. Šis šķirnes liepas Latvijā sastopama tikai kolekcijās. Varietātes – vīnoglapu (f. ampelophylla), piramidālā (f. fastigiata) ar šauri piramidālu vainagu. Lapu virspuse tumši zaļa, spīdīga. Aug samērā lēni, labi pacieš sausumu, ēncietīga, mazprasīga augsnes ziņā.
• ‘Nova’. Sirdsveida, asimetriskas, 15–20 cm garas, spīdīgi zaļas lapas. Jaunie dzinumi balti. Koki jāstāda aizvējā.
• Mandžūrijas liepa (Tilia mandshurica). Ļoti līdzīga Amūras liepai – atšķiras tikai ar lielākām lapām un ziediem. Samērā ēncietīga, laba ziemcietība. Efektīgi izskatās kā soliteraugs. Zied apmēram 10 dienas agrāk par sudraba liepu. Savvaļā aug Krievijas Piejūras novadā un Mandžūrijā.
• Sudraba liepa (Tilia tomentosa). Augums 12–20 m, platums 5–10 m. Viena no dekoratīvākajām liepām, kas izceļas ar plati konisku vainagu un izteiksmīgām lapām, kam apakšpuse ir sudrabpelēka. Zied pati pēdējā – augusta vidū. Diemžēl ziemcietīga tikai Latvijas rietumu daļā un viduszonā siltās vietās. Labi pacieš pilsētas apstākļus, sausumizturīga suga. Aug samērā lēni.
• ‘Brabant’. Lēni augošs koks ar blīvu, šauru vainagu. Sevišķi skaistas vējainā laikā ir kontrastējošās lapas – no virspuses tumši zaļas, no apakšpuses sudrabaini baltas, matainas. Rudenī lapas dzeltenas.

Kā pavairot liepas?

Atbild Nellija Lagzdiņa, Rundāles pils muzeja pirmā dārzniece:

Jā, no vecas liepas ir iespējams iegūt jaunus liepu stādus. Tā mēs darījām, pavairojot liepas no Rundāles pils muzeja centrālās alejas vecajām liepām 1975.–1980. gadā.

1. Pavasarī, kad nozāģēto liepu atvases sasniegušas vismaz 50–60 cm garumu, pumpuru briešanas laikā mazliet virs augsnes dzinumus apsien ar stiepli. To apliec ap jauno liepas viciņu un pāris reižu savērp. Tas nodrošinās, ka organiskā vielas, kas veidojas lapās, netiks aizvadītas uz saknēm, bet paliks virs apsējuma vietas un veicinās jauno sakņu veidošanos. Mūsdienās biežāk gan lieto citu paņēmienu – atvasei vietā, kur tā saskaras ar augsni, apakšpusē viegli iešķeļ mizu. Ja atvase garāka par 50–60 cm, šādu iešķēlumu ar veikt divās vietās ar aptuveni 30 cm lielu atstarpi.
2. Atvases virs stieples apber ar augsni apmēram 10 cm biezā kārtā. Pēc gada vai diviem, kad izveidojušās saknes, pavasarī atkārpi augsni un ar dārza šķērēm vai zāģīti atdali jaunstādus. Tos stādi dobē – savā mini kokaudzētavā – un galotņo, saīsinot aptuveni par vienu trešdaļu no stāda garuma. Griez aptuveni 1 cm virs pumpura.
3. Nākamā gada pavasarī atkal visus jaunos dzinumus saīsini par vienu trešdaļu. Rudenī stādi var sasniegt 1–1,5 m garumu. Ja jaunstāds ir ļoti tievs, to piesien pie mieta.
4. Trešajā gadā galotni saīsini par 10 cm.
5. Ceturtajā gadā, kad stādu garums sasniedz 1,80–2 m, sāc veidot vainagu ar 4–6 zariem. Tos īsini, bet pārējos dzinumus uz stumbra atstāj apmēram 10 cm garumā, lai tie veicina stumbra augšanu resnumā.
6. Turpmākajos gados atkarībā no iecerētās vainaga formas regulāri īsini vainagzarus atkal par vienu trešdaļu un izgriez līdz stumbram atstātos resnākos sānzarus, bet atstāj jaunos, viengadīgos sānzarus. Tā neveidojas lielas brūces un tās labāk aizdzīst. Vai griezuma vietas apstrādāt ar brūču ziedi? Brīva izvēlē! Tiesa, pēdējos gados kokkopji brūces neapstrādā, ļaujot to izdarīt saulei.
7. Vēlākajos gados, veidojot vainagu, jāskatās, lai zari veidojas simetriski, lai neaug uz vainaga iekšpusi.
8. No liepām var veidot blīvu dzīvžogu, audzējot zarus visa stumbra garumā un apcērpot pirmo reizi agri pavasarī un otro reizi ap Jāņiem. Vai arī – tās var veidot kā horizontālu palmeti. Ļauj darboties fantāzijai un dārza šķērēm!

Parastās liepas praktiskais devums

1. Liepu ziedos ir ēteriskās eļļas, saponīni, glikozīdi, miecvielas, askorbīnskābe, polisaharīdi (gļotvielas). Liepziedu tēju izsenis lieto kā sviedrējošu, temperatūru pazeminošu līdzekli. Tā pazemina asinsspiedienu un asinsreci, uzlabo miega kvalitāti, nomierina uzbudinātos nervus. Ārīgi der iekaisušas rīkles skalošanai, ādas iekaisumu apmazgāšanai.
2. Lapu nobiras ātri sadalās un uzlabo augsnes auglību.
3. Lielisks nektāraugs. No 1 ha liepu meža sezonā varot ievākt 1–1,5 tonnas medus.
4. Tā kā koksne ir balta, reizēm ar dzeltenīgu vai rožainu nokrāsu, viegla, mīksta, labi krāsojas, nesagriežas, maz plaisā, tā noder kokgriezumiem, koka trauku, mucu izgatavošanai. Plaši izmanto pirts telpu izbūvei.

Liepas ainavā burvīgi izskatās kopā ar ozoliem, pīlādžiem, kļavām.

Kur iegādāties liepu stādus?

• Kokaudzētava Zaļenieki Jelgavas novadā, tur ir viena no lielākajām liepu kolekcijām. Tālr. 26359184.
• Stādaudzētava Rožlejas Lielvārdes novadā. Tālr. 26539686.
• Stādaudzētava Blīdene Brocēnu novadā. Tālr. 29255877.
• Latvijas valsts meži stādaudzētavas.
• Kokaudzētava Sakstagals Rēzeknes novadā. Tālr. 29440655.
• Kokaudzētava Dimzas Jelgavas novadā. Tālr. 29217829.
• Stādaudzētava Ei dārzi/Olaines kokaudzētava Ozolnieku novadā. Tālr. 29491823.

Daži audzēšanas knifi

• Liepu kailsakņus var stādīt gan pavasarī, gan septembrī, tās tikai ir jāatlapo. Konteinerstādus stāda visu sezonu.
• Parastā liepa jaunībā līdz 10 gadu vecumam aug lēni. Kad izveidojas pietiekami spēcīga sakņu sistēma, sāk augt ātrāk.
• Sakņu sistēma plaša, spēcīga, dziļa, ar labi izteiktu mietsakni un tālu ejošām sānsaknēm.
• Smags māls un pārmitras vietas apgrūtina parastās liepas iesakņošanos un aizkavē tās augšanas gaitu. Bet vispār tā ir izturīga pret plūdiem un stāvošu ūdeni, kā arī lielu sausumu. Šo īpašību dēļ ļoti piemērots koks aizsargjoslām.
• Pielāgojas. Liepa var augt, ja augsnes skābums ir gan pH 4, gan pH 8.
• Jaunās liepiņas patīk apskādēt stirnām un aļņiem.
• Patīk saule. Bet – parastā liepa ir arī ēncietīgākā vietējo lapu koku suga.

ŅEM VĒRĀ!

Krimas liepai ir viena slikta īpašība – ziedēšanas laikā tā izraisa pastiprinātu kameņu un bišu bojāeju.