Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2016. gada 2. numurā.
Džungļu likumi
Par iniciāciju dabā stāsta piedzīvojumu organizācijas «Lūzumpunkts» apmācību vadītājs Māris Resnis.
«Dodoties piedzīvojumos dabā, džekiem ir iespēja apmierināt vajadzību pēc kaut kā jauna atklāšanas, sacensties un sajust uzvaras garšu. Ja vīriešiem nav iespējas sevi pierādīt, viņi kļūst maigāki vai neizlēmīgāki – maina savu viedokli, nav tik mērķtiecīgi. Drošā vide ieaijā. Siltā vietā pieņemt lēmumu, protams, ir vieglāk. Tikko tas jādara skarbos apstākļos un jāizvēlas mazākais ļaunums, ir vajadzīga prasme izšķirties.
Beidzamajā laikā redzu tendenci, ka jaunākās paaudzes džeki nespēj pieņemt lēmumus, jo viņiem ir ļoti daudz iespēju. Negribu teikt, ka jaunā paaudze ir mīkstāka par veco, bet jaunajiem tomēr ir zemākas caursišanas spējas. Nav tik lielas ticības sev. Es labāk sastrādājos ar savas paaudzes cilvēkiem, kas dzimuši astoņdesmitajos. Viņi reizēm varbūt nespēj tik ātri apgūt jaunas lietas, bet, ja viņiem ir mērķis, viņi nenovirzīsies un izsitīsies līdz tam.
Sastrādājoties ar vecākajām paaudzēm, ir lielāka konkrētība. Tur joprojām ir skarbais sētas puiku attiecību modelis, kur jāatbild par saviem vārdiem.
Jaunā paaudze īsti nav izgājusi cauri šai pagalmu pieredzei, kur tu reāli iemācies attiecības ar džekiem, saproti, kurš ir kurš, kā tev jārīkojas, ik pa laikam varbūt noraujies pa seju, bet zini savu komandu. Tu iegūsti pieredzi realitātē. Mūsdienu džeki pieredzi vairāk iegūst virtuālajā pasaulē. Viņiem, protams, ir draugi un sava kompānija, bet beidzamajā laikā neesmu redzējis, ka kāds lēkātu pa šķūnīšu jumtiem. Kad satiekas divas paaudzes, vecākie sagaida, ka otri atbildīs viņiem zināmajam vīrieša konceptam. Bet jaunākā paaudze nesaprot, kur ir problēma un kāpēc pret viņiem tik skarbi izturas.
Mana paaudze ir pieradusi ziedoties mērķa labā, jaunā paaudze tam nav gatava. Mums bija jāuzņemas risks, jo nebija tik daudz izvēļu. Bet arī jaunajiem džekiem vajag piedzīvojumus, doties ārā mežā, jo patiesībā viņiem pietrūkst riska un adrenalīna. Tas ir veids, kā iegūt, izpaust un saprast emocijas. Vīriešiem ir vajadzība pēc emocionālā lādiņa.
Kādreiz teica: ja vīrietis nav bijis armijā, tad viņš nav īsts vīrietis. Runājot par vecās paaudzes armiju, tiek domāta «ģedovščina». Tā ir tā pati sētas pieredze – ja biji lohs, tad dabūji pa galvu. Ja neesi sevi pierādījis, iniciējis sevi, tad pārējie tevi nepieņems. Tāpēc arī jauniņajiem liek taisīt sūdus – nolēkt no kaut kurienes, izsist logu un tamlīdzīgi. Mūsdienās metodes ir citādas, bet princips paliek tas pats – ir jāpierāda sevi. Tagad tas notiek neapzinātā enerģijas līmenī. Piemēram, ja ej viens pats pa ielu un pretī nāk trīs džeki, ko darīsi – iesi pāri ielai vai izriezīsi plecus un iesi viņiem cauri? Kurš noraustīsies? Tie ir dabas likumi – izdzīvo spēcīgākais. Džungļu likumi saglabājas, mēs neesam no tā aizgājuši.
Kas jaunajai paaudzei vīriešu pasaulē ir vērtība? Viņi ienes savu attieksmi – «man ir vienalga, kas tu esi». Jaunajai paaudzei vairs nav subordinācijas. Katrs tiek uztverts par līdzvērtīgu jau sākumā, kamēr vien parādi, ka patiesībā tāds neesi.
Ja agrāk tev bija jāpierāda un tikai tad kļuvi līdzvērtīgs, tad šobrīd ir otrādi.
Jaunā paaudze jaunpienācējus pieņem ar draudzīgu attieksmi. Tāpēc arī vecie uzvelkas, jo jaunais jau uzreiz jūtas līdzvērtīgs. Sarunā viņš, protams, novērtē, kas tu esi, bet pirmā attieksme ir pozitīva un līdzvērtīga. Vecākajai paaudzei ir otrādi – kamēr nepierādīsi pretējo, mēs tevi uzskatīsim par «šmurguli».
Man ir draugs Mikus no Somijas, kurš katru gadu divas nedēļas slēpo aiz polārā loka kopā ar citiem vīriešiem, lai pierādītu sev, ka viņš joprojām ir vecis. Tagad viņam ir ap sešdesmit, bet katru gadu ir šis notikums, kurā viņš pierāda, ka joprojām ir spējīgs ar večiem iziet sniegā. Ja vīrietim nav iespējas sevi pārvarēt, tad viņš visu laiku kaut ko meklē. Negatīvajā veidā viņš to mēģina kompensēt, piemēram, strīdos ar savu sievieti vai darbā. Viņš, nevis aiziet dabā un pārvar sevi tur, bet sāk cīnīties vienalga ar ko tikai cīnīšanās pēc.
Ja vīrietim nav mērķa, tad nav arī virzības.
Viņš nespēj realizēt vīrieša vajadzību pēc uzvaras un sasniegumiem. Līdz ar to uzvara tiek iegūta, cīnoties ar pārdevēju par 10 centiem – izdeva pareizu atlikumu vai ne. Labāk dodies ekspedīcijā dabā, pierādi sevi un dzīvo mierīgs.»
Īstā vieta vīrietim
Par iniciāciju militārā vidē stāsta Zemessardzes komandieris Leonīds Kalniņš
«Zemessardzē vīrieši, pirmkārt, nostiprina loģisko domāšanu, spēju koncentrēties, stāties pretī dažādiem izaicinājumiem un piemēroties videi. Viņi apgūst iemaņas, kas pirmajā acumirklī nemaz nešķiet saistītas ar militāro jomu un noder arī praktiskajā dzīvē. Tās ir īpašības, kurām vajadzētu būt katrā vīrietī. No šāda skatupunkta Zemessardze ir īstā vieta vīrietim. Tā ir disciplinēta un reglamentēta vide ar augstām prasībām, kas attīsta psiholoģisko noturību un fizisko sagatavotību, kā arī militārās iemaņas.
Bet, ja aiziesiet uz jebkurām Zemessardzes mācībām un vaicāsiet, kāpēc viņi ir šeit, visi atbildēs – tāpēc, ka šī ir mūsu valsts un mēs esam tās patrioti. Viņi nekad neminēs tās lietas, par kurām ir šīs sarunas temats. Varbūt izklausās, ka es runāju augstās matērijās, bet īstenībā tas ir ļoti piezemēti un būtiski katram valsts pilsonim – Zemessardzē iemācās aizsargāt savu ģimeni, māju un valsti. Man nav nekādu šaubu, ka tie pilsoņi, kas iestājas Zemessardzē, ir īsti vīrieši.
Zemessardze zināmā mērā kompensē to, ko bija iespējams iegūt obligātajā militārajā dienestā.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvijai obligātais dienests nav vajadzīgs.
Militārajā jomā man ir diezgan liela pieredze – esmu ilgstoši dienējis padomju armijā, kā arī piecus gadus strādājis Valsts dienesta pārvaldēs, kas nodarbojās ar Latvijas pilsoņu rekrutēšanu un nosūtīšanu obligātajā dienestā. Tā sistēma bija spiesta pieļaut sociālo netaisnību, jo obligātajā dienestā no visa plānotā skaita dienēja tikai aptuveni ceturtdaļa. Pārējie atrada dažādus atbrīvošanas iemeslus, no kuriem daļa bija pilnīgi objektīvi, bet daļa izskatījās pēc simulēšanas.
Turklāt obligātajā dienestā cilvēki tika apmācīti gadu, pēc tam karavīrus atvaļināja, un atkal viss sākās no jauna. Tādi bruņotie spēki atrodas nemitīgā pamatapmācības režīmā, kas nav atbilstoši, lai uzturētu modernu un spējīgu valsts bruņoto aizsardzību. Pasaulē bruņotie spēki lielākoties ir pilna laika profesionālās apakšvienības, kas ir sagatavotas karadarbībai. Kas attiecas uz aspektu, ka tāpēc neesot īstu vīriešu un patriotu – pa 12 mēnešiem patriotus izaudzināt nav iespējams. Pirmkārt, to dara ģimene, un tad to turpina skola. Bet nevar arī bezgalīgi noliegt, ka obligātais dienests puišiem nestiprināja raksturu un nedeva fizisku rūdījumu. Protams, ka deva. Zemessardzei nav tādas negatīvās īpašības, kādas mēdz būt obligātajā dienestā – fiziskā pārestība, pazemošana un tamlīdzīgi.
Tā ir brīvprātīga organizācija, kur pirmajā vietā ir kolektīvs un tava komanda – biedri viens otru atbalsta. To, ko rāda militāras ievirzes mākslas filmās, lielākā daļa valstu, sagatavojot vienības un apmācot karavīrus, neattīsta. Psiholoģisko noturību var trenēt dažādos veidos – to var iegūt arī ilgstošā fiziskā treniņā, nevis caur pazemojumu. Tā ir fiziskā slodze, kas robežojas ar sāpēm muskuļos. Otrkārt, mēģinot rūdīt caur pazemošanu, nav nekādas garantijas, ka cilvēks pēc tam izturēs ienaidnieka nopratināšanu. Filmas ir māksliniecisks darbs, kam ne vienmēr ir sakars ar realitāti.
Kad cilvēki iestājas Zemessardzē, mēs uzreiz sakām, lai viņi aizmirst, kā filmās spēlē kariņu. Reālajā dzīvē ar tādām metodēm jūs būsiet ievainots vai aizgājis bojā pirmajās piecās minūtēs.
90. gadu sākumā Zemessardzi pārsvarā veidoja vīrieši ap 40. Tagad lielākā daļa zemessargu ir vecumā ap 25–30 gadiem. Līdz ar to ir mainījusies apmācība – 90. gados lielākajai daļai zemessargu jau bija pieredze militārajā jomā, jo viņi bija dienējuši padomju armijā. Šodienas zemessargiem šādas pieredzes nav, tāpēc mēs viņus apmācām no nulles. Tāpat pasaulē ir mainījušās kara tehnoloģijas un veids, kā tiek vesta karadarbība. Piemēram, 90. gadu sākumā neviens nerunāja par kiberkaru.
Jaunā paaudze ļoti labi uztver subordināciju. Lai arī esam brīvprātīga organizācija ar zināmām demokrātijas pazīmēm, subordinācija mums ir diezgan stingra un visi to ievēro. Viens no iemesliem – formālos līderus izraugāmies no neformālo līderu vidus. Lai cilvēks Zemessardzē kļūtu par formālo līderi, sākumā viņam ir jākļūst par neformālo. No tāda viedokļa mums ir ļoti viegli vadīt subordināciju.
Taču tie, kas uz Zemessardzi atnāk no citām regulāra spēka vienībām, saprot, ka te vadīt tomēr ir sarežģītāk – nav tā, ka iziesi pagalmā, nosvilpsies, un rota uzreiz nostāsies priekšā. Profesionālajā dienestā tas notiek citādi, jo tur viss ir reglamentēts. Gribi vai negribi, tev ir jābūt šeit un šodien, jo tā nav brīvprātīga organizācija. Bet brīvprātība iestāties Zemessardzē nenozīmē izvēles iespēju ierasties vai neierasties, ja notiek kāda krīze. Viņi visi ir devuši zvērestu. Mums ir bijušas diezgan nopietnas pārbaudes, uz kurām visi zemessargi ieradās. Cilvēki brauca pat no ārzemēm, lai tikai būtu šeit.
Tajās Zemessardzes vienībās, kurās ir arī sievietes, parasti ir daudz lielāka motivācija un kolektīva saliedētība. Vīriešiem mēdz būt kauns to atzīt, bet daudzas meitenes ir arī fiziski spēcīgākas. Esmu redzējis, ka maršā meitene stiepj divus ieročus un balsta vīrieti, kas blakus mazliet velkas. Viņa motivē tikt līdz finišam. To jau ir teicis gan Freids, gan Nīče – lielākos varoņdarbus mēs paveicam sieviešu dēļ. Tādēļ es tikai atbalstu lielāku sieviešu īpatsvaru zemessardzē. Citu valstu armijās sievietes nedrīkst būt vairāk par 15 procentiem ar ierobežojumiem ieņemt specifiskus amatus. Mums tāda ierobežojuma nav ne bruņotajos spēkos, ne Zemessardzē. Un daudzas valstis mūs par to apskauž.»
Izolē un apgraiza
Kaguri, Centrālās Tanzānijas zemnieku sabiedrība*
Kaguri sabiedrībā, kuru savulaik pētījis antropologs Tomass O. Beidelmans, iniciāciju pielīdzina tādiem svarīgiem dzīves notikumiem kā dzemdības un nāve. Viņi tic, ka bezatbildīgus un zaļus jauniešus iniciācija pārvērš atbildīgos pieaugušajos. Viena no Kaguri iniciācijas būtiskākajām sastāvdaļām ir apgraizīšana, ko veic 10–12 gadu vecumā. Šajā pārejas rituālā ir aizliegts piedalīties svešiniekiem, sievietēm un neapgraizītām personām. Vispirms puišus aizved uz mežu tālu prom no dzimtā ciemata, kur viņiem sākumā izstāsta, cik bīstama ir apgraizīšana un ka tā var beigties arī ar nāvi.
Pēc tam zēnus izģērbj un pilnībā noskuj, simboliski attīrot viņus no visiem iepriekšējiem statusiem.
Tad, skanot klātesošo pieaugušo vīriešu dziesmām, ārsts nogriež dzimumlocekļa priekšādiņu. Zēniem tikmēr jāstāv klusu, jo sāpju un ciešanu izrādīšana tādā brīdī uzskata par apkaunojošu. Pēc šīs procedūras puiši pagaidām netiek uzskatīti par pieaugušiem.
Vēl kādu laiku ir jādzīvo izolētībā, kamēr vīri viņiem māca sabiedrības tikumus un dzīves gudrības. Vienlaikus jāiztur dažādi pārbaudījumu – nerrošana no pieaugušo puses, kuri zēnus biedē, slēpjoties krūmos un izliekoties par mežonīgiem zvēriem. Turklāt, kamēr puiši pa dienu dodas veikt dažādus uzvedumus, vecie izposta viņu apmetni. Kad tas viss pārciests, viņi, nu jau kā vīri, atgriežas savā ciematā, kur par godu iniciācijai tiek rīkotas plašas svinības.
*Ar Kaguri iniciācijas tradīcijām mums palīdzēja iepazīties Tomasa Hillanna Ēriksēna grāmata «Mazas vietas – lieli jautājumi. Ievads sociālantropoloģijā».
