Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Klubs arhīva.
Pārlapojusi vairāk nekā desmit gadu žurnālu numurus un tikusi līdz 2000. gadu vidum, nonācu pie secinājuma, kas pārsteidza. Proti, Kluba lappusēs biežāk redzamas vidējas vai pat nelielas, nevis kuplas krūtis. Tas nesaskanēja ar maniem priekšstatiem. Kad pusdienu pauzē secinājumā dalījos ar kādu savu kolēģi, arī viņa izbrīnā iepleta acis: «Ja? Bet večiem taču vajag lielas!» Kā tad ir – vajag lielas? Vai tomēr vidējas? Varbūt pavisam pieticīgas?
Kas vispār nosaka jūsu krūšu gaumi, kungi? Māte Daba? Diez vai.
Pie līdzīga secinājuma par vīriešu gaumi attiecībā uz sieviešu krūtīm nonākuši arī britu pētnieki – viņi izskaitļojuši, ka lielāka daļa vīriešu (32,7%) par vispievilcīgākajām uzskata vidēja izmēra krūtis. Otrajā vietā ierindotas lielas (24,4%), savukārt ļoti lielas palikušas trešajā vietā (19,1%). (Taisnības labad pētnieki gan pieļauj, ka politkorektums daļai aptaujāto vīriešu par lielām krūtīm varētu būt licis izrādīt mazāku interesi, nekā tā ir patiesībā). Tikmēr mazas ieņem ceturto vietu (15,5%), ļoti mazas – piekto (8,3%). Tāpat britu pētnieki nonākuši pie virknes interesantu sakarību par to, ko krūšu gaume izsaka par vīrieti. Piemēram, vīrieši, kuri dod priekšroku milzīgām krūtīm, nereti ir arī seksistisku uzskatu piekritēji, un viņu uztverē lielas krūtis liecina par lielāku sievišķību un padevību no to īpašnieču puses. Tāpat secināts, ka lielas krūtis par pievilcīgām biežāk uzskata gados jauni vīrieši, savukārt izglītības līmenis un attiecību statuss krūšu gaumi neietekmējot.
Katram laikam savi tikumi
Kas tad gaumi ietekmē? Instinkti tie nav. Pretēji plaši izplatītam pieņēmumam, saistība starp krūšu izmēru un sieviešu auglību vai spēju zīdīt bērnu nepastāv, skaidro Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas pārstāve Elīna Sedleniece. Tāpat nepastāv nekādas citas ārējās pazīmes, kas liecinātu par augstu vai zemu auglību. «Ticama ārējā pazīme sievietes auglībai – savs bērns pie rokas.» Turklāt, ja sievietes ar lielām krūtīm vīrieši izvēlētos instinktu dzīti, tad evolūcijas ceļā tās būtu izveidojušās kuplas, ja ne visām sievietēm, tad vismaz lielākajai daļai. Realitāte rāda pretējo. Kāds noteikti gribēs to noliegt, sakot, ka esmu taču patstāvīgi domājošs homo sapiens, tomēr – tā ir kultūra, kas slīpē pieņēmumus par to, kādas ir glītas sieviešu krūtis un ķermenis kopumā. Mākslas vēsture tam ir labs liecinieks. Katrā laika posmā mākslinieki krūtis kā skaistuma etalonu ir atveidojuši atšķirīgā izskatā. Un katram no šiem etaloniem ir savs kultūrvēsturiskais uzslāņojums, norāda tēlnieks Ģlebs Panteļejevs.
«Hēgelis ir teicis, ka skaists ir tas, kas vislabāk atspoguļo lietas būtību. Ja vadāmies pēc hēgeliskā principa, visskaistākās krūtis ir vēlā neolīta Vilendorfas Venerai. Milzīgas, turklāt mākslīgi neuzlabotas krūtis, kas pasaka visu par to pamatfunkciju – ar ļoti izteiktu un attīstītu piena dziedzeri.
Acīmredzot mūsu tālajiem senčiem skaistas krūtis bija tādas, ar ko var pabarot daudz bērnu,» saka tēlnieks Gļebs Panteļejevs.
Pilnīgs pretstats ir antīkajā tēlniecībā, kur krūtis drīzāk simbolizēja jaunību, nevis auglību. «Antīkajā tēlniecībā lielākoties ir attēlotas pusaudžu krūtis. Senajiem grieķiem erotisms un mīlestība pret sievieti bija zemā līmenī, jo par patiesu un augstu uzskatīja tikai mīlestību starp vīrieti un zēnu – paiderastiju. Mīlestība pret sievieti bija kaut kas vienkāršs,» stāsta Panteļejevs.
Kristīgajā mākslā sieviešu krūtīm bija maza nozīme – šo ķermeņa daļu slēpa zem kuplām drapērijām. «Antīkais mantojums» atkal atgriezās renesanses mākslā, lai gan modē krūtis joprojām slēpa no sabiedrības acīm. «Bet 19. gadsimtā parādījās kleitas ar dekoltē, kurā arī aristokrātiskās sabiedrības sievietēm varēja redzēt gandrīz pusi krūšu. Un tas notika, neskatoties uz tā laika nesekulāro sabiedrību, kurā baznīcai bija liela loma.» 20. gadsimts nāk ar lielāku atklātību un raženām formām. «Merilina un Pamela Andersone – tas ir krūšu avangards! Pamelas krūtis jau tuvojās Vilendorfas Veneras standartam, taču 20. gadsimtā krūtīm ir pilnīgi cita nozīme. Spēja pabarot pēc iespējas vairāk bērnu vairs nenosaka estētiskos pamatus. Tas svarīgs drīzāk ir seksuālās uzvedības stereotips – krūtis ir mantiņa, ar ko spēlējas vīrieši. Un to jau neviens nevar noliegt!»
Silikona triumfs
Pastāv viedoklis, ka viens no 20. gadsimta brango krūšu fetiša kurbulētājiem bijis amerikāņu režisors Rass Meijers (Russ Meyer), kura filmu neatņemamās sastāvdaļas bija viltīga satīra, parodisks humors un aktrises ar kuplām krūtīm. Meijera darbos, dēvētos par sekspluatācijas filmām, mēdza piedalīties arī grūtnieces līdz pat pirmajam grūtniecības trimestrim, jo gaidības viņu krūtis padarīja vēl varenākas. Ar kino režisors aktīvi nodarbojās 50.–70. gados, kas daļēji sakrīt ar laiku, kad pasaulē parādījās iespēja pārveidot krūtis ar silikona implantiem. Proti, pirmie silikona implanti sievietes krūtīs tika ievietoti 1962. gadā ASV. Latvijā interesentēm uz šādu iespēju bija jāgaida vēl apmēram 30 gadu.
Plastiskais ķirurgs Jānis Ģīlis Latvijas silikona ēras aizsākumā – 1991. gadā – veica vidēji 20 operāciju gadā, šodien viņš to dara katru darba dienu. «Tātad caurmērā tās ir 250 operācijas gadā, un tie ir dati tikai par manu klīniku.» Vidējā vienas operācijas cena pārsniedz 3000 eiro, tātad statistiku par silikona implantiem var uzlūkot arī kā savdabīgu valsts ekonomiskās izaugsmes rādītāju. Starp citu, KLUBA lappusēs sievietes ar nepārprotamām silikona krūtīm parādās, sākot ar 2004. gadu. Arī tas kaut ko liecina par latviešu rocības vairošanos.
Tiesa, skatoties uz šo statistiku, neizskaidrota paliek empīriski novērota pretruna. Proti, daudzas sievietes saka, ka silikona implantus likušas par prieku saviem mīļotajiem, taču tikpat daudzi vīrieši saka, ka mākslīgās krūtis viņus neuzrunājot. Dakteris Ģīlis spriež, ka tas ir skaidrojams ar nedaudz viltīgu vīriešu savtību. «Vīrieši ir ar privātīpašnieciskām psiholoģijas īpatnībām – tā sieviete ir mana, nedod dievs, viņa kļūs vēl skaistāka un kāds cits uz viņu skatīsies. Atsevišķi vīrieši arī ir saskārušies ar neveiksmīgiem gadījumiem, kad krūtis ir nedabiski cietas un, piespiežoties klāt, jūtams, ka tie ir kā divi akmens gabali.» Tā esot novirze, Ģīlis uzsver, jo profesionāli veidotām krūtīm jārada dabisks iespaids.
Pieprasa divreiz lielākas
Visbiežāk daktera Ģīļa kabinetā nonāk sievietes vecumā no 30 līdz 55 gadiem, taču reizēm gadās arī nupat pilngadību sasniegušas pacientes. «Tas, ka sievietes nav pārāk priecīgas par savu krūšu izskatu un formu, ir aktuāli jau gadu simtiem. Ko tik pasaulē nav darījuši – izmantojuši dažādus augu un dzīvnieku valsts produktus, injicējuši parafīnu, eļļas un pat implantējuši koka konstrukcijas, stiklus un metālus. Latvijā akadēmiķis Kalnbērzs jau 1972. gadā veica krūšu operācijas, izmantojot cilvēka taukus un citu cilvēku konservētus taukus.» Krūts uzbūvēšana ar taukiem, kas atsūkti no pašas sievietes ķermeņa, ir populāra arī mūsdienās. Klientēm šāda metode šķietot dabiskāka, turklāt, ja vien pirmā gada laikā sieviete nezaudē svaru, operācijas efekts saglabājoties ilglaicīgi.
Lielāka piekrišana gan joprojām esot silikonam, jo ar tā palīdzību krūtis var palielināt vairāk (izmantojot taukus, vienas operācijas laikā var «pieaudzēt» tikai izmēru), un šodien sievietes vēlas panākt ievērojamāku efektu, nekā tas bija pirms 20 gadiem. Proti, 90. gados vienā krūtī vidēji ievietoja 150 mililitrus silikona, kas ir apmēram tikpat daudz, cik viesmīlis ielej, ja restorānā pasūtāt glāzi vīna. Savukārt šodien viena implanta tilpums ir aptuveni 250–350 mililitri. «Sievietes savas krūtis vēlas palielināt par pusotru, diviem izmēriem. Modes industrija uzliek savus noteikumus – lielākā daļa tirgū piedāvātā apģērba, kas labi izskatās uz modelēm, ir paredzēts B plus, C izmēram, bet pie mums lielākoties vēršas sievietes ar nullītes vai A izmēra krūtīm.»
Laika gaitā ir mainījusies arī krūšu forma, kādu sievietes vēlas iegūt.
Sākumā lielākoties izvēlējās apaļas krūtis, taču tagad vairāk pieprasa dabīgākas formas, kas drīzāk līdzinās ūdens lāsei.
Kad sarunu esam beiguši, dakteris Ģīlis no blakus kabineta iznes vizuļojoši melnu, lakotu koferīti, pilnu ar dažādiem silikona implantiem. Viņš uzliek uz galda vairākus eksemplārus un ļauj man tos aptaustīt. Paņemot implantu rokās, šķiet, ka turu stingrā, matētā apvalkā ieslēptu galerta pikuci. Jāatzīst, ka savā dzīvē man nav bijusi iespēja aptaustīt daudzu sieviešu krūtis, taču šī lietiņa ir manāmi cietāka par mana krūštura saturu, un zemes pievilkšanās spēks uz manu ķermeni vēl nav sācis manāmi iedarboties. Lai gan tam noteikti ir arī praktisks iemesls – veicot šādu manipulāciju, tomēr jājūtas droši, ka jaunās krūts sastāvdaļas substance paliks savā vietā neatkarīgi ne no kā.
Push up arī dibenam
Pārmaiņas sieviešu ķermenī ir ietekmējušas arī veļas industriju. Piemēram, ilggadējais pašmāju veļas ražotājs Lauma Lingerie nu ir sācis ražot krūšturus, kas paredzēti īpaši silikona krūšu balstīšanai. «Vidējais krūšturu izmērs pieaug. Pirms pieciem gadiem tas bija 75 B, bet tagad – 80 B. Un tas notiek gan mākslīgā, gan dabiskā ceļā – sievietes izmērs mainās arī mūsdienu pārtikas un hormonālo tablešu rezultātā,» stāsta Lauma Lingerie valdes priekšsēdētāja Linda Matisone. Tā kā uzņēmums ražo veļu arī citu valstu tirgiem, tad ir iespējams salīdzināt, kā mūsu sieviešu ķermeņa aprises izskatās uz pasaules fona. Piemēram, Ukrainā un Krievijā sievietes ir mollīgākas nekā Latvijā, savukārt Saūda Arābijā – smalkākas nekā pie mums. Tikmēr Āfrikas sievietēm ir izteiktāki gurni nekā eiropietēm, taču tik un tā viņas pieprasa biksītes ar īpašu polsterējumu, kas gurnus padara vēl apjomīgākus. Tiesa, ņemot vērā Kimas Kardašjanas fenomenu, šādas brīnumbiksītes drīzumā varētu vēlēties arī eiropietes. Līdzīgi kā push up krūšturi, tā ir ātra, nesāpīga un lēta alternatīva plastiskajai ķirurģijai.
