Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Jūs jau 15 gadu vadāt iestādi, kuru nemitīgi kritizē. Kā ar to var sadzīvot?
– Lai kā bāriņtiesas peļ un lamā, zinām, ka darām labu darbu, – tas dod pārliecību strādāt tālāk.
– Ko tik pārmet bāriņtiesām! Tās darot, kas vien ienāk prātā, nostājoties sliktākā vecāka pusē, pieverot acis par notiekošo sliktajās ģimenēs, bet atņemot bērnus labajām! Kāpēc sabiedrībai ir tik negatīvs viedoklis?
– Tas tā izveidojies vēsturiski. Mēs pieņemam maz pozitīvu lēmumu, kas patiktu visiem, tāpēc vienmēr nākas būt ar kādu konfliktā. Varam gausties, ka ne vienmēr izdodas visu izdarīt tik labi, cik pašiem gribētos, jo darbu bremzē gan resursu trūkums, gan dažādas nesaprātīgas lietas, kas ilgstoši jārisina, tomēr varam pamatot katru savu lēmumu.
– Brīžos, kad ar kādu bērnu ģimenē notiek nelaime, sabiedrība pārmet bāriņtiesai – kur bija, kāpēc neredzēja! Kur bija un kāpēc neredzēja?
– Kā var ieraudzīt to, kas nav redzams? Ja ģimene izveidojusi savu tēlu un ārēji viss ir kārtībā, turklāt patiesais stāsts tiek rūpīgi slēpts un to, kāda ir reālā dzīve, zina tikai daži, bet pārējie ilgstoši neko nenojauš. Bāriņtiesa nav policija, mēs nevienu nedrīkstam izsekot, nevaram arī izdomāt – ieiesim šajā dzīvoklī, paskatīsimies, kas tur notiek!
– Tātad kādam šī informācija jāpiegādā – policijai, sociālajam dienestam, skolotājiem, ārstiem, arī radiem un kaimiņiem.
– Joprojām ir divas galējības: cilvēki, kas ziņo jebko par jebko (piemēram, ka kāda sieviete pārāk bieži pērk alkoholu), vai arī klusē – arī redzot kaut ko patiešām nopietnu.
Gribu atgādināt, ka par notikumu, kur vajadzīga tūlītēja iejaukšanās un palīdzība, jebkurā diennakts laikā jāziņo policijai, kam smagos gadījumos ir tiesības tūliņ pat šķirt bērnu no ģimenes un nogādāt krīzes centrā, lai jau nākamajā dienā iesaistītu bāriņtiesu.
– Septembra sākumā tiesa paziņoja spriedumu krimināllietā pret precētu pāri – audžuvecākiem, kas pret bērniem bijuši vardarbīgi, turklāt pierādīta arī seksuālā vardarbība. Sievietei tiesa piesprieda trīs gadu nosacītu sodu, bet vīrietim – 13 gadu cietumsodu. Tas ir nopietni. Pirms dažiem gadiem šie audžuvecāki bija saņēmuši Latvijas lepnuma balvu nominācijā Ģimene…
– Tas nav vienīgais gadījums, kad par šīs balvas saņēmējiem izskan pavisam citāda informācija.
– Žēl. Bet ne par to stāsts. Kāda sieviete, ieraugot televīzijā apbalvoto ģimeni, uzreiz pēc raidījuma zvanījusi bāriņtiesai un teikusi, ka šis vīrietis viņu savulaik seksuāli izmantojis, bet bāriņtiesa neesot reaģējusi.
– Nevaru komentēt citas bāriņtiesas izdarīto vai neizdarīto.
– Paanalizējiet teorētiski! Tātad – jūs saņemat šādu zvanu. Ko darīsiet?
– Par izteiktajām bažām runātu ar konkrētajiem audžuvecākiem, bērniem, atbalsta centru un informētu policiju. Lai kāds ir stāsts, zvanītājs pēc tam neuzzina, ko bāriņtiesa dara ar saņemto informāciju, tāpēc var domāt, ka nedara neko. Ja sieviete, kas zvanīja, ir pilngadīga, viņai noteikti bija jāvēršas policijā un jāziņo, ka pret viņu savulaik pastrādāts noziegums. Un tas ir mans aicinājums ikvienam, kas jebkad ko tādu piedzīvojis.
Pedofilijas gadījumi ir ļoti specifiski un sarežģīti, un bāriņtiesai ir neiespējami sodīt kādu cilvēku par to, ko teicis otrs cilvēks, – tas ir policijas, prokuratūras un tiesas darbs. Ziniet, man pašam bijis tā: lasu lietu, runāju ar vecākiem, un iekšējā balss kliedz, ka bērns ir cietis no seksuālās vardarbības, bet psiholoģiskajā izpētē par to nekas neliecina, tātad – pierādījumu nav.
– Visticamāk, šie ir gadījumi, kad publiski izskan: no ļoti labas ģimenes izņēma bērnus!
– Tie ir īpaši sarežģīti gadījumi, bet ir reizes, kad pārliecība ir svarīgāka par papīriem. Tomēr jārēķinās, ka tiesa vērtēs nevis bāriņtiesas pārliecību, bet tieši papīrus.
– Profesionālā intuīcija. Ko ar to darīt?
– Jādomā katrā konkrētajā situācijā. Šobrīd atkal aktualizējusies kāda vēsturiski ļoti smaga lieta, par kuru mums jau sen bija intuitīva nojauta, bet nebija pierādījumu. Tikai tagad, kad viena meita jau pilngadīga, bet otrai ir 17 gadu, meitenes, uzsākot savu dzīvi un attiecības, beidzot sākušas stāstīt, ko tēvs ar viņām darījis. Policija vīrieti apcietināja.
Ir reizes, kad vienkārši jūti – kaut kas nav kārtībā, bet jāpaiet gadiem, lai bērns pārlauztu upura atkarību no varmākas un justos tik droši, ka kādam beidzot par to pastāsta.
– Parunāsim par citu tēmu: vecāku strīdi par bērniem. Ne tik sen aktrise Dārta Daneviča tviterī publicēja šādu ierakstu: «Labdien! Ja šo lasa kāds mediju pārstāvis, beidzot vēlētos un esmu gatava publiski izstāstīt par savu nelāgo pieredzi ar bāriņtiesu, tās neizprotamajiem un bērnu negatīvi ietekmējošajiem lēmumiem.» Jūs noteikti zināt, par ko runā Dārta. Kas tas ir par stāstu?
– Es nevaru runāt par konkrēto lietu.
– Kāpēc? Medijos ik pa laikam parādās vecāku pārmetumi bāriņtiesām, bet jūs mūždien klusējat vai atbildat kaut ko ļoti vispārīgu!
– Vecāki par sevi var stāstīt visu, ko vēlas, bet es par viņiem ne. Jums nav pilnvaras, ka pārstāvat šo sievieti, lai es varētu kaut ko stāstīt par viņas lietu. Ja izstāstīšu strīda pamatu un jūs to publicēsiet, drīz te vairs nestrādāšu – par mani būs sūdzības gan par personas datu un lietas satura izpaušanu, gan par cieņas un goda aizskārumu. Tas nav tas, ko man gribētos.
– Bet klusējot bāriņtiesa ir zaudētāja!
– Vienmēr, un mēs nevaram pat aizstāvēties. Piemēram, vecāku strīdi par bērniem jāuztver sistēmiski: stāsts ir par to, ka divi pieauguši cilvēki paši nespēj sakārtot savas attiecības, tāpēc iesaista valsti – grib, lai viņu ģimenes lietas nokārto kāds cits.
– Jums kādreiz gribētos ņemt un izstāstīt, kas patiesībā notiek kādā vecāku strīdā, kurā viņi vaino bāriņtiesu?
– Jā, gribētos gan. Ja lietās, kur vecāki strīdas par bērniem, es atklātu, par ko ir stāsts, tas diemžēl bieži iederētos nevis žurnāla nopietnajā, bet humora sadaļā. Jūs nevarat pat iedomāties, ko vecāki mēdz viens otram pārmest un kādus strīdus prasa izšķirt bāriņtiesai. Katrs gadījums viņiem pašiem šķiet unikāls, bet argumenti 80 % situāciju gadu gadiem ir apmēram tie paši, piemēram, par bērnam nepareizi izvēlētām zeķēm kā nepiedodamu otra vecāka pārkāpumu.
Tāpat kā katru gadu, arī šogad septembrī saņemam daudz sūdzību par šķirtu vecāku izvēlētajiem pulciņiem bērnam. Tētis pieteicis puiku džudo, mamma gribēja baletu. Nupat, piemēram, lasīju kādu sūdzību par to, ka tētis, nenoskaidrojot mammas viedokli, aizvedis bērnu uz vingrošanu. Mammai nav pretenziju, ka bērns ies vingrot, bet ir lapu gara sūdzība par to, ka viņai neko nepajautāja! Vēl ir kāda tendence. Tikko šķirtie vecāki vienojas, ka tētis ar bērnu tiksies, piemēram, otrdienas pēcpusdienās, bērnam šajā laikā uzreiz uzrodas jauns pulciņš – dambrete, jāšana, airēšana vai burāšana. Mamma saka – es domāju par bērna vispusīgu attīstību no šaha līdz virves vilkšanai, tāpēc tikšanās nebūs iespējama…
– Skandināvijā valsts iestāžu attieksme mēdz būt ļoti strikta: ja vecāki nespēj vienoties, valsts izņem bērnu no ģimenes.
– Lai šādi rīkotos, sabiedrībā jābūt ļoti augstai tiesiskajai apziņai – uzticībai valsts iestāžu lēmumiem, bet Latvijā tā tāda vēl nav.
– Vecāki visos laikos strīdos izmantojuši tādus paņēmienus kā tagad?
– Nē, savulaik tik traki nebija. Izteikti sarežģītie vecāku strīdi par bērniem ir pēdējo sešu, septiņu gadu tendence. Nonākot līdz tiesai, sākas sacīkstes princips – kurš uzvarēs, un karā visi līdzekļi labi.
Vecāki, kas uzsākuši strīdu, paši to provocē, eskalē un padziļina, cenšoties pierādīt savu patiesību visiem līdzekļiem – no sīkumiem līdz kriminālapsūdzībām.
Tiek iesaistīti vecvecāki, patēvi, draugi. Procesa gaitā abas puses manipulē ar informāciju par otru vecāku – tiesas burtiski apber ar dažādiem dokumentiem, liecībām, audio un video ierakstiem. Tētis ir varmāka, jo uzlicis bērnam nepareizo cepurīti! Mamma ir varmāka, jo bērnam nenodrošina pilnvērtīgu pārtiku, tāpēc viņš bieži slimo! Robežu nav. Notiek pat tā – lai gan nekā tāda nav bijis, mamma uzraksta policijai iesniegumu, ka tēvs seksuāli izmantojis zīdaini, bet tēvs uzraksta iesniegumu, ka mamma bērnu sit. Strīdi ir kļuvuši tādi, nu…
– Neizmeklējiet izteicienus, sauciet vien lietas īstajos vārdos!
– Nē, es nevaru visus likt vienā katlā, lai neaizvainotu vecākus, kas šādas metodes neizmanto. Zinu un ticu, ka lielākā daļa vecāku ir saprātīgi un paši tiek galā ar savām attiecībām, bet tie, kas nonāk pie mums, reizēm ir tāda esence… Kādas ģimenes strīds par bērniem ilgst divus gadus, un šajā laikā vecāki bāriņtiesai iesnieguši 500 iesniegumus. Vienā dienā viens vecāks iesniedzis četrus, bet nākamajā dienā otrs vecāks – trīs iesniegumus. Septiņi iesniegumi divās dienās vienā lietā! Turklāt nekā jauna tajos nav, pamatā – norādes bāriņtiesai izdarīt kaut ko tādu, lai otrs vecāks rīkotos kaut kā citādi.
– Ko šie vecāki saka cilvēcīgās sarunās? Kāpēc viņi tā dara?
– Viņi nerunā, jo nespēj sarunāties, tāpēc abas puses pārstāv advokāti. Turklāt, ieraugot vecāku juridiskos pārstāvjus, jau aptuveni nojaušams, kā virzīsies lieta, – būs iesniegumi par fizisko vai seksuālo vardarbību.
Mediji un sociālie tīkli ir mēģinājums pārliecināt sabiedrību, ka otrs vecāks ir slikts.
Šādi stāsti visbiežāk ļoti apzināti parādās tad, kad gaidāma kāda tiesas sēde, piemēram, par saskarsmes tiesībām ar bērnu.
– Un kāda loma tajā ir bāriņtiesai?
– Vecāku strīdos par bērniem mūsu darbs sākas tikai tad, kad viņi paši nāk un saka: mēs nevaram tikt galā, palīdziet! Bāriņtiesa necīnās, bāriņtiesai nevienā lietā nav nekādu savu savtīgo interešu – mēs nevienā lietā neko neiegūstam: ja mēs izdarīsim tā, tad dabūsim to. Tā nav! Cīnās vecāks ar vecāku, bet bāriņtiesa šajā procesā ienāk ar bērna vārdu un viedokli.
– Bāriņtiesa parasti uzsver – mēs aizstāvam bērna intereses. Vai šīs intereses ir nosakāmas, tikai velkot pirkstu pār likuma pantiem?
– Bērna vislabākās intereses var arī nodefinēt, bet, skatot lietu, tās ir nevis vispārīgas, bet konkrētā bērna – Evelīnas, Ernesta vai Luīzes – intereses, ko nosaka gan vecums, gan attiecības, gan dienas režīms, izglītība, bērna viedoklis un citi apstākļi. Kad valsts izvērtē strīdu un atrod bērnam labāko risinājumu, diezgan loģiski, ka vismaz vienai pusei šķiet – bet kāpēc tieši tā? Starp citu, pēdējā laikā novērojama tendence, ka ar bāriņtiesas lēmumu arvien biežāk nav apmierinātas pat abas puses!
Strīdos par bērniem ir ļoti grūti saprast, kurš vecāks saka taisnību, bet kurš melo. Atceros divus it kā ļoti saprātīgus vecākus – katru ar savu advokātu. Vienā pirmdienā nāca tētis, nākamajā pirmdienā – mamma. Sieviete stāstīja, cik bērnu tēvs ir slikts: «Jā, bet ziniet, kā viņš mani sita!» Savukārt vīrietis žēlojās, cik slikta ir viņa: «Jā, bet ziniet, kā viņa izturējās pret bērniem!» Viņi tiešām nemelo, viņi ir pārliecināti katrs par savu taisnību – tētis ir pārliecināts, ka mamma ir varmāka, bet mamma ir pārliecināta, ka tētis ir varmāka. Viņi abi runāja pilnīgi vienādiem vārdiem, abiem bija vienādi mērķi un motivācija: es gribu, lai bērniem būtu labāk, taču bija redzams patiesais mērķis – nodarīt pāri otram. Jo patiesībā stāsts ir nevis par bērnu, bet par divu pieaugušu cilvēku attiecībām. Vecāku nespēja vienoties ir sekas milzīgam aizvainojumam, nepiepildītiem sapņiem un solījumiem. Savas emocijas viņi nosaukuši par bērna glābšanu no otra vecāka – ļaunā cilvēka, un gaida, lai valsts iestādes pasaka un pierāda, ka otrs vecāks ir slikts.
Sieviete un vīrietis var izšķirties kā pāris, bet kā tēvs un māte viņi būs kopā līdz mūža galam.
– Jūs pats arī esat šķīries.
– Jā, un man ir jaunas attiecības. Ar bijušo sievu par visu, arī par bērniem, izdevās vienoties pašiem. Tiesa, arī es šķiroties par sevi uzzināju daudz jauna, un personīgā pieredze lika uz citu vecāku strīdiem paskatīties citādi – zināmā mērā tas bija lūzumpunkts. Kad pats nonāc šajā situācijā, saproti, ka izjūtas ir daudz dziļākas par likuma burtiem. Šķiršanās gandrīz vienmēr nes līdzi milzīgu aizvainojumu par jebko – par naudu, kādu pateiktu teikumu vai vārdu, attiecībām ar citiem tuviniekiem.
– Vai aizvainojumam var sagatavoties?
– Nevar. Taču diviem pieaugušiem cilvēkiem aizvainojums jāizrunā. Spēja to izdarīt nāk ar gadiem. Jaunības maksimālisms ar laiku noplēn, un ap gadiem 40 ir tā saucamā četrdesmitgadnieku krīze, kad sāc domāt, ko esi darījis līdz šim un kā gribi dzīvot tālāk. Veidot attiecības un rūpēties par bērniem ir sarežģītākais uzdevums dzīvē. Visu ko var iemācīties – var iegūt labu izglītību, var attīstīt savu karjeru –, bet kur māca būt par labu vecāku?
– Ne velti ir ieteikums domāt, ar ko guli, jo kopīgi bērni – tas ir ļoti nopietni. Vai mīlestībā var nojaust, kāds otrs cilvēks būs strīdā par bērniem?
– O, nē, to nevar zināt. Godīgi sakot, ik pa laikam, lasot lietas, brīnos: kā vīrietis ir atradis tieši šo sievieti un sieviete – tieši šo vīrieti? Viņiem abiem tā saklab kopā, viņi abi ir tik ļoti līdzīgi! Reizēm nonāk pat tik tālu, ka abiem vecākiem jādodas uz tiesu psiholoģisko ekspertīzi. Dažkārt atzinumi par abiem ir pilnīgi vienādi – neviens nav gatavs piekāpties, un abi no sirds tic, ka dara labu bērnam! Tiklīdz abi vecāki vai vismaz viens no viņiem ir gana saprātīgs, strīdu par bērnu izdodas atrisināt ātrāk un mierīgāk, turklāt nedarot pāri bērniem – šie vecāki nenonāk ne bāriņtiesas redzeslokā, ne tiesā.
– Esat Latvijā vienīgais vīrietis – bāriņtiesas vadītājs?
– Viens no retajiem. Latvijā šobrīd esam trīs vīrieši bāriņtiesu vadītāji: es Rīgā, Ervīns Alksnis Ventspilī un Andris Alpeus Valmierā. Vadu kolektīvu, kurā strādā tikai pāris vīrieši un vairāk nekā simt sievietes. Tas nozīmē vairāk emociju, bet pats galvenais – jāsaprot, ka cilvēki ir dažādi un jāļauj viņiem tādiem būt.
– Kāpēc vīriešu bāriņtiesās ir tik maz?
– Viens no faktoriem noteikti ir zemais atalgojums, jo bāriņtiesas loceklis nepelna pat 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas, un tas noteikti ir par maz. Turklāt bāriņtiesā jāspēj atrast pareizo emocionālo līdzsvaru. Ja būsi pārāk emocionāls, bāriņtiesā ilgi nenostrādāsi – zināma robeža jānovelk. Bet, ja cilvēks strādā bez emocijām, rodas sajūta, ka viņš ir vienaldzīgs.
– Jaunie nāk strādāt bāriņtiesā?
– Lai kļūtu par bāriņtiesas locekli, ir noteikts vecuma slieksnis – 30 gadu, bet uzskatu, ka tas jāsamazina. Mums trūkst darbinieku. Rīgas bāriņtiesā pašlaik ir 12 vakances, un tas būtiski ietekmē darbu. Vairāki pēdējie izsludinātie konkursi bijuši pa tukšo. Daudzi piesakās un neatnāk, pat uzvar konkursā un tomēr strādāt nenāk. Mums vajadzīgas četras bāriņtiesas sēžu sekretāres, bet ir tikai divas. Ko darīt, ja viena saslimst, bet paralēli notiek divas sēdes? Darbinieku trūkuma dēļ kavējas lietu izskatīšanas termiņi. Mēs labprāt lietu izskatītu iespējami ātri: šodien darbinieks saņem iesniegumu, rīt aizbrauc apsekošanā, aprunājas ar bērnu, saliek visus lietas materiālus, jau pēc pāris nedēļām skatām šo jautājumu bāriņtiesas sēdē. Ko darīt, ja vienam darbiniekam šādi iesniegumi ir 50? Tā gan ir mūsu problēma, tikai, lai kā negribētu, tā diemžēl skar arī bērnus. Bet… nav ko sūdzēties! Es esmu vadītājs, es atbildu par šo iestādi – man arī jādomā.
