VIDEO. Diskusija: Hokeja pēcvārds

Diskusijā piedalās:

• Harijs Vītoliņš, Latvijas valstsvienības galvenais treneris
• Laine Sējēja, hokejista un trenera Normunda Sējēja sieva, divu hokejistu – Naura un Nila – māte
• Kaspars Saulietis, bijušais valsts izlases spēlētājs, šobrīd pārstāv klubu Kurbads
• Juris Ozols, hokeja skolas Rīga treneris, bijušais valsts izlases spēlētājs, hokejistes tēvs

Vai hokejs joprojām ir visa jūsu dzīve?

Juris Ozols: Noteikti jā, jo aktīvi trenēju jaunos hokejistus. Mana 16 gadus vecā meita arī nesen sāka spēlēt hokeju. Tā iekarsusi, ka nevaru neatbalstīt. Viņā ir sportistes gēns, mani kā treneri pārsteidz, cik labi viņai izdodas.

Kaspars Saulietis: Kurbada hallē redzu, cik populārs šobrīd ir meiteņu hokejs. Redzot, cik nāk uz treniņiem, izskatās, ka drīz būs jāorganizē vietējais sieviešu ­čempionāts.

Laine Sējēja: Šobrīd hokejs manā dzīvē turpinās. Kādreiz man bija viens profesionāls hokejists, vīrs Normunds, bet nu arī dvīņupuikas Nils un Nauris pirmo gadu ir profesionālajā hokejā – saldais juniora vecums beidzies, nu nopietni jācīnās par vietu komandā. Nauris ir piesaistīts Latvijas valsts hokeja izlasei, domāju, ka kādreiz tajā spēlēs abi kopā.

Harijs Vītoliņš: Tā sakrita, ka man pat nebija iespēju darīt ko citu. Profesionālā hokejista karjeras beigas pienāca ātri, un uzreiz Šveices klubs piedāvāja būt trenerim ar labu atalgojumu. Apguvu trenera profesiju un to, kā jāaudzina tieši bērni. Nenožēloju, ka uzreiz neiegāju pieaugušo hokejā. Trīs gadus trenēju visu vecuma grupu hokejistus, atklājās daudz jauna un interesanta – tā bija laba pieredze.

Man varbūt dzīvē paveicies, jo nebija posma, kad beidz profesionālo karjeru un nezini, ko tālāk darīt.

Nebija laika par ko citu pat padomāt.

Laine S.: Arī Normundam pāreja notika ļoti dabiski. Gadu viņš Rīga 2000 bija spēlējošais treneris, tad asistents un tad – galvenais treneris; kad veidojās Dinamo, kļuva par ģenerālmenedžeri. Hokejs dzīvē turpinājās – nebija tā, ka pēkšņi 40 gados jāmaina profesija.

Vai visiem jūsu paaudzes hokejistiem dzīve sakārtojās tik labi?

Harijs V.: Domāju, ka nē.

Kā gājis maiņas partneriem no Rīgas Dinamo sudraba sastāva – Ilmāram Tomanam un Aināram Hehtam?

Harijs V.: Viņi ļoti ātri beidza spēlēt.

Laine S.: Bet ir veiksmīgi katrs savā jomā. Ilmārs ilgus gadus dzīvo Vācijā.

Harijs V.: Ainārs kopā ar Aldi Girgensonu, Zemgus tēvu, atvēra kontaktlēcu centru Hensons – Hehts un Girgensons.  Viņi bija vieni no pirmajiem, kas Latvijā sāka ražot mīkstās kontaktlēcas. Pats tiku no viņiem ņēmis. Nezinu, vai klīnika joprojām pieder viņiem, bet nosaukums ir tas pats.

Mums bija citi laiki. Tagad visiem saku, ka mācīšanās ir ļoti svarīga. Izglītība nekad netraucēs. Vienmēr būs laba izvēle, ko darīt. Problēmas ir tad, ja beidz hokeju un tev nesanāk būt trenerim. Tad 35 vai 40 gados jāsāk no pašas apakšas.

Kāpēc Kaspars nekļuva par treneri?

Kaspars S.: Biju sapratis, ka treneris negribu būt un nebūšu. Tas vairāk saistīts ar manām rakstura īpašībām. Karjeras laikā pret sevi izturējos strikti – trenējos pa sešām stundām. Tagad, redzot jaunatni, trenerim jābūt ļoti lielai pacietībai – 25 reizes kaut ko apskaidrot es ­nevarētu.

Juris O.: Ir ļoti liela atšķirība, kādi bērni bijām mēs un kādi ir tagad. Strādāju ar 15–18 gadus veciem hokejistiem – viņi jau ielikti rāmjos, ir disciplīna, kas mūsu visatļautības laikmetā ļoti svarīga. Bet, goda vārds, esmu priecīgs, ka bērni vispār sporto. Ir labi, ka viņiem varu ko iedot, – ne tikai par hokeju, bet arī dzīvi, lai izaug normāli cilvēki.

Kaspars S: Esmu izgājis veco skolu – mani treneri bija Sergejs Ivčenko, Juris Reps, esmu dabūjis ar nūju pa pakaļu. Toreiz viss bija citādi. Tagad no treneriem dzirdu, ka sīkie par viņiem atklāti ņirgājas, neko nevar izdarīt. Vecāki atved, spiež spēlēt, bērns atsēž savu laiku, bet trenerim nav nekādu grožu. Iedod 20 pietupienus, bet puika tos taisa un smejas sejā. Tā ir necieņa pret treneri, es to nevarētu izturēt – man ir pārāk eksplozīvs raksturs.

Mana dzīve iegriezusies citādi. Esmu populārs un sabiedrībā atpazīstams, tas man palīdzējis iesaistīties dažādos projektos. Pagājušajā gadā pievērsos ēdināšanas sfērai ar smašburgeriem. Kā jau hokejistam, man patīk mašīnas, esmu iesaistījies arī šajā jomā. Pēc hokeja bija jāsāk kas tāds, ko nebiju pieradis darīt. Hokejā deviņos no rīta nācu uz treniņu, secīgi zināju, kas būs, un zināju arī to, ka 15. datumā, spēlē vai nespēlē, konstanti būs alga.

Kad sāc darīt citas lietas, ir stress: izrādās, esi ieguldījis tur, kur nedabū atpakaļ, liekas – sanāks, bet nesanāk.

Nebijāt tam gatavs?

Kaspars S.: Protams, nebiju. Bet ar laiku viss sakārtojas. Gadu vispār nespēlēju, lai saprastu, kas un kā notiek, bet tagad esmu atgriezies hokejā.

Kā Juris atceras karjeras beigas?

Juris O.: Bija grūti. Bija dažādas domas par biznesu, gadu mēģināju mocīties, gar kaut ko grabināties. Savulaik biju iestājies universitātē, ekonomistos, bet otrajā gadā sapratu, ka nevaru hokeju savienot ar ­mācībām. Man paveicās – piedāvāja trenera darbu, kaut gan sākumā biju skeptisks. Bija jāsavāc bērnu grupa, uzliku bērnudārzā plakātu ar aicinājumu. Atnāca bērni, kas nemāk pat slidot, bija brīdis, kad domāju – ko te vispār daru. Tomēr lēnā garā viss ­aizgāja, jo hokejs ir lieta, ko māku.

Dzirdēts, ka HS Rīga treneri jaunajiem hokejistiem prasa parādīt liecību.

Juris O.: Vienu brīdi tam nepievērsu uzmanību, bet pēdējā laikā – jā, mēģinām skatīties, jo tas ir svarīgi. Nevar likt visu uz vienu hokeja kārti. Tie, kas tā domā, pārsvarā ir vecāki. Tā ir baigā kļūda. Viss kas dzīvē var notikt.

Kaspars S.: Domā, ka bērns būs NHL!

Juris O.: Vecāki domā, ka visi būs hokejisti, bet tikai retie, sevišķi Latvijā, ar hokeju varēs nopelnīt naudu. Tāpēc mācībām un hokejam obligāti jābūt līdzsvarā.

Kaspars S.: Kurbadā garderobēs dzirdu sarunas, kā un kas notiek, – jaunie hokejisti rāda liecības, iespringst mācībām. Ir indivīdi, kuros uzreiz var redzēt talantu un kam ir pārliecība, ka būs hokejists. Prasu – kā skola, un saprotu, ka tā viņam ir otrā plānā. Ir arī tādi, kam tehnika un metiens nesanāk, bet viņš vairāk mācās.

Puikas spēj savienot sportu un skolu? 

Juris O.: Brīnos, bet jā. Zinu, kāds viņiem grafiks pie manis. Septiņos rītā ceļas, iet uz skolu, pēc tam treniņš, kas beidzas ap astoņiem vakarā. Tad jāpaēd, jāizmācās, un no rīta atkal uz skolu. Nesaprotu, kā viņi tiek galā. Kad mēs mācījāmies, bija citādi – ar tādu mācīšanos šodien netiktu cauri. Mēs kaut ko neizpildījām, kaut ko varējām sarunāt ar skolotāju, tagad tā nevar.

Kaspars S.: Man bija tikai hokejs, skola – nomesta nost. Bija labas attiecības ar visām skolotājām – paldies viņām! Man tika dotas visas iespējamās atlaides, jo bieži trenējos arī divreiz dienā. Ne vienmēr tēvam bija iespēja aizvest, tāpēc bija šoferis, kas mani vadāja no vienas halles uz otru.

Laine S.: Bet tu skolā ar visu tiki galā!

Kaspars S.: No tēva bija uzdevums – būt sekmīgam. Ja es pamācītos, noteikti varētu labāk. Man nevajadzēja 10 balles, galvenais nokārtot.

Kādreiz no hokejistiem sekmes ­neprasīja!

Harijs V.: Mūsu gads saistās ar pirmo specklasi. Klases audzinātāja atskaitījās trenerim, kā kurš mācās. Reizēm treneris sliktu sekmju dēļ nelaida uz treniņu. Tieši tāpat bija, kad strādāju ar bērniem Šveicē.

Ir svarīgi atrast zelta viduspunktu. Ja trīspadsmitgadīgam pusaudzim treniņš ir trīs reizes nedēļā, nelaižot uz vienu nodarbību, viņu tiešām var sodīt. Ja pusaudzim hokejs patīk, bet treneris saka – tu slikti mācies, viņš sāks domāt: viena reize no trim ir daudz. Savukārt, ja nedēļā ir seši treniņi un sekmju dēļ uz vienu netiek, viņš pat priecājas. Pēc tam atkal palaiž uz ledus, bet viņš nemācās, jo zina, kā var ieekonomēt brīvdienu. Tad sistēma sāk strādāt pretējā virzienā. Viduspunkts jāizstrādā tā, lai bērns saprot, ka viņam jāmācās.

Juris O.: Taisnība, esmu dzirdējis, ka ­čaļus vecāki nelaiž uz treniņu sliktu ­atzīmju dēļ.

Laine, tā godīgi – jūs ģimenē visu likāt uz vienas kārts?

Laine S.: Nē, nekad. Spēlēt hokeju bija dēlu brīva izvēle. Ja audz ar tēti – profesionālu hokejistu –, bērnība pagājusi hallē, ir dabīgi gribēt darīt to pašu. Mēs neteicām – tagad brauksim uz treniņu! Viņi gribēja. Tas pats bija arī 15 gadu vecumā, kad bija jāizšķiras – braukt uz Šveici vai palikt. Tā bija viņu izvēle, abi nopietni teica: mēs brauksim. Tas bijis smags gads. Kad tuvojās prombraukšanas laiks, abi bija saskumuši. Viens pienāk: «Man tā negribas braukt prom.» Pēc stundas otrs runā tiem pašiem vārdiem. Saku: «Dēliņi, nu tad nebrauciet!» Bet viņi atbild – nē, jābrauc, jo gribam būt hokejisti un redzam Šveici kā vienīgo iespēju, kur varam savienot sportu un mācības. Šveicē ir ļoti laba izglītība, 15–17 gadu vecumā viņi tur ieguva arī ļoti labus hokeja pamatus.

Kasparam ir citāds stāsts.

Kaspars S.: Es tiešām hokeju liku uz vienas kārts. Tēvs bija Dinamo fans, izbijušais cīkstonis, karatists, mani žostka audzināja. Bija disciplīna, daudz laika veltīju hokejam, bet man tas arī patika. No 1987. gadā dzimušajiem Latvijas hokejistiem tikai pieci vai seši ir pelnījuši ar hokeju. Agrā vecumā aizbraucu uz Ameriku, aicināja tur spēlēt, bet tad nāca Rīga 2000, Šuplers teica – Kaspar, nebrauc, nevajag mācīties, tevi nodraftēs tepat.

Aizbraucot uz ASV, būtu iespēja ­mācīties?

Kaspars S.: Tā biju plānojis – man bija 16 gadi. Tomēr paliku šeit. Tā izlaidu mācību posmu. Daudzi iet uz Latvijas Sporta akadēmiju un mācās, lai iegūtu trenera sertifikātu. Man hokejs pavēris citas iespējas. Esmu sapratis, ka svarīgākā ir savstarpējā saikne starp cilvēkiem, labas attiecības. Hokejs devis ļoti daudz pazīšanos – cilvēkus no dažādām sfērām, varu iet pa dzīvi un jebkurā ­brīdī atrisināt jebkādus jautājumus. Protams, ir sfēras, kurās vajadzīgas konkrētas zināšanas. Es, piemēram, neiešu ­ekonomikā un nesākšu rēķināt visu pēc kārtas. Esmu vairāk uz komunikāciju vērsts cilvēks.

Spēlēt hokeju – tā taču nebija jūsu izvēle, vai ne? Harim vispār ir dinastijas stāsts!

Harijs V.: Nekad neesmu licis visu uz vienas kārts. Sistēma bija tāda, ka vienkārši spēlēji, nebija laika domāt, ko darīsi, ja nesanāks. Jaunības gados pat neiezagās doma, ko darīšu, ja nekur netikšu spēlēt. Likās, ka sanāks, tikšu – augstāk vai zemāk, bet tajā virzienā iešu.

Kaspars S.: Tev bija talants un pārliecība par sevi. Tam, kurš nevar uzmest, noteikti iezogas tāda doma.

Kā trenerim atrast vidusceļu – sacīt bērnam, ka viņam viss sanāks vai nesanāks?

Juris O.: Tas ir grūti. Ja redzu, ka cenšas, vienmēr saku – tev sanāks. Iedrošinu arī tad, ja redzu, ka, būsim godīgi, nesanāks un hokeja tur nebūs. Ko kurš iegūs, ja teikšu, ka nesanāks? Saknē nogriezt nevar, vienmēr jāsaka – tev labi sanāk, būs labi! Kad sāku strādāt par treneri, biju daudz asāks, bet esmu mācījies un sapratis, ka jāstrādā tikai un vienīgi ar labu.

Harijs V.: Nedrīkst tā domāt – sanāks vai nesanāks.

Treneris ir atbildīgs, lai tie, kas ir jaunatnes hokejā, līdz pilngadībai no tā gūst baudu.

Nedrīkst sadalīt, jau bērnībā pasakot – no tevis nekas neiznāks. Ikviens bērns drīkst par kaut ko sapņot – arī par hokeju. Treneris ir pedagogs un psihologs, viņam jāprot strādāt ar dažādiem bērniem – iedrošināt arī to, kam izdodas sliktāk. Iziet uz ledus un varbūt iemet tikai vienu ripu, bet arī tas ir forši! Gan pēc tam dzīve visu izkārtos tā, ka pats sapratīs – iešu amatierhokejā vai tikai svētdienās uzspēlēšu. Mūsu uzdevums ir darīt visu, lai hokejs bērnu vidē ir populārs, lai bērni gribētu spēlēt.

Laine S.: 15 gados vēl nekas nav skaidrs. Viņš varbūt fiziski attīstīsies vēlāk, augs arī prāta ziņā, bet hokeja izpratne gan vairs nevar rasties. Jāļauj nonākt līdz 18 gadiem, kad pašam būs jāizšķiras – studēt vai ­turpināt mocīties hokejā.

Kaspars S.: 14–15 gadu vecumā puišiem parādās pirmās meitenes un viss pārējais – tas ir lūzuma punkts.

Harijs V.: Ir daudz dažādu piemēru. Ir puikas, kas līdz 15 vai 16 gadiem nekas nav bijuši, bet pēc tam – zvaigznes. Un ir spēlētāji, par kuriem 16 gados visi domājuši – te būs zvaigzne, bet 20 gados viņš jau beidz spēlēt. Iespējams gan viens, gan otrs virziens.

Bieži izskan frāze, ka hokejs ir tēvu ­izvēle, viņu sapņu piepildījums.

Juris O.: Ir arī mammu izvēle, un ļoti spēcīga.

Laine S.: Jā, ir arī trakās hokeja ­mammas!

Kaspars S.: Esmu dzirdējis, ka mamma ienāk un sāk trenerim skaidrot, kā jāspēlē: «Tu man nestāsti, es jau divus gadus esmu hokejā, tāpēc zinu, kas jādara.»

Hokejā jāsāk trenēties tik agri, ka diez vai ir laiks gaidīt, kamēr pats bērns pusaudža vecumā to izvēlēsies.

Harijs V: Vecāki piedāvā, ievirza. Bērns var sākt slidot četru, piecu gadu vecumā.

Kaspars S.: Jāņem vērā arī finansiālais aspekts – cik maksā treniņi, forma, patērētais laiks. Salīdzinot mūsu dzīves līmeni un to, cik daudzus bērnus ved uz hallēm – ­cepuri nost vecākiem!

Harijs V.: Savulaik, kad strādāju Šveicē, man bija sestdienas skolas, kurās vajadzēja dot iespēju bērniem iemīlēt hokeju. Bija uzdevums trīspadsmit sestdienās izdarīt tā, lai bērni grib trenēties. Tās bija manas trakākās sestdienas. Piektdienās nevarēju aizmigt. Sākumā 10 bērni, tad 20, tad jau 40 – viens krīt, otrs ceļas, trešais rāpo. Jāmāca slidot, jāpieskata, lai nesasitas, jāorganizē spēles ar nūju un bez – jādara viss, lai bērnam gribētos vilkt slidas. Tas bija ļoti nopietns process – ieinteresēt, bet tā ir jebkurā sporta veidā. Bērnam jādod iespēja pamēģināt vienu, otru, un viņš pats pateiks, ko grib. Nevar piecos gados pateikt: viss, divreiz ­nedēļā iesi uz ledus treniņu!

Juris O.: Divas reizes? Latvijā vecāki piecgadniekus uz ledu ved piecas reizes ­nedēļā. Tāda ir realitāte.

Kaspars S.: Vecāki grib vēl un vēl vairāk. Bērns pārdeg, jo viņam vairs nav sava brīvā laika.

Trenerim šādiem vecākiem ir kas ­jāsaka?

Juris O.: Protams. Man bijušas vairākas sapulces, kurās esmu teicis, ka bērniem tas apniks. Viņam vajadzīgs savs bērna laiks, rotaļas un draugi, nevis tikai slidošana. Tas ir ārprāts! Vecāki grib, lai septiņgadīgs bērns ir NHL līmenī.

Norvēģijā līdz 13 gadu vecumam bērni vispār nespēlē uz rezultātu.

Juris O.: Šeit ir tieši otrādi.

Harijs V.: Arī Šveicē bērnam līdz 13 gadu vecumam jārada iespēja bez hokeja nodarboties ar vēl ko, tas nenozīmē obligāti otru sporta veidu – var būt arī ģitārspēle, klavieres vai dziedāšana. Svarīgi, lai bērns attīstās arī citā virzienā.

Kaspars S.: Pieļauju, ka Latvijas vecāki skatās no finansiālā aspekta: iegulda naudu bērna hokejā ar domu, ka to dabūs atpakaļ.

Harijs V.: Cilvēkiem šķiet, ka ar sportu var nopelnīt vairāk, tā ir liela problēma Latvijā. Spēlējot ārzemēs jebkurā līgā, sliktākajā gadījumā nopelnīsi divus trīs tūkstošus mēnesī, bet 2022. gadā vidējā alga Latvijā bija nepilni 1400 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Laine S.: Vecāki domā, ka viņu sešgadīgais pēc gadiem pelnīs TĀDU naudu, tāpēc viņam jānozog bērnība.

Iegulda gluži kā nekustamajā īpašumā.

Laine S.: Jā! Turklāt ļoti daudzi tā domā. Lai būtu pārmaiņas pēc hokeja, mēs savus puikas savulaik vasarās vedām uz tenisu – izvēdināt galvu un iemācīties ko jaunu. Savukārt citu vecāku bērni tikai skatījās hokeja nometņu sarakstus – Brocēni, Saldus. Pēc sezonas bērni visu vasaru ņēmās pa nometnēm! Vajag piedāvāt bērnam arī ko citu – peldēšanu, vieglatlētiku. Ko tādu, kas padodas un patīk.

Kļuvis par valstsvienības treneri, Haris nāca ar interesantu žestu – par izlases kapteini tika nozīmēts Teodors Bļugers. Žurnālisti to iztulkoja kā signālu sabiedrībai: par kapteini kļūst spēlētājs, kurš NHL ir ienācis no augstskolas, kas ir ļoti netipisks ceļš Latvijas hokejistam, tātad izglītība būs Latvijas hokeja zīme. Tiešām bija tāda doma?

Harijs V.: Bija cits motīvs. Mums nav daudz NHL spēlētāju, šis prestižs ir jāizcīna. Tajā brīdī Zemgus Girgensons bija traumēts, lai gan viņam bija lielāka pieredze. Teodoram bija ļoti laba sezona. Kā tas būs, ja NHL spēlētājs, atbraucis uz Latviju, netiks kapteiņa vai asistenta statusā? Teodoru pirmoreiz iepazinu Latvijas izlasē. Kā Teodors, tā Zemgus var būt labi piemēri, kā ar darbu var ko nopelnīt.

Teodors ir piemērs arī izglītības ziņā.

Harijs V.: Protams, arī tas.

Šobrīd viņš ir mūsu labākais hokejists un arī izglītots. Viņš pierāda, ka to var apvienot.

Un vajag apvienot! Ir arī daudz negatīvu piemēru – hokejists ir NHL, nopelnījis lielu naudu, bet izglītības trūkuma dēļ visu pazaudē. Ir tādi, kas iekļuvuši visādās afērās, ieguldījuši naudu draugu un paziņu vietā, nepārzinot sfēru, ielīduši nepazīstamā lauciņā un daudz pazaudējuši tikai tāpēc, ka nav zināšanu. Labi, ja ir izglītība un zini, kurā virzienā skatīties, ko ar nopelnīto darīt.

Vai hokejisti savā starpā mērās ar ­izglītību?

Kaspars S.: Mums jau tagad visi treneri! Kurš pēc hokeja ir izgājis nenormālāko augstskolu un tagad pelna naudu? Nemaz nezinu.

Laine S.: Mūsu laikā nebija iespējams savienot sportu un studijas. Tagad ir pluss – e-studijas tālmācībā. Mani puikas Turībā studē uzņēmējdarbības vadību. Mums, vecākiem, ir nosacījums, ka viņiem tas jādara. Bez izglītības šobrīd nevar. Sportā agrākos laikos 12. klases bija okey, tagad tomēr ļoti daudz pievērš uzmanību spēlētāja ­intelektam.

Kas pievērš uzmanību?

Laine S.: Treneri. Nezinu, kā Latvijā.

Harijs V.: Tā būs nākotnes izvēle. Tagad pirmais, ko profesionālā sportā jautā par spēlētāju, lai izvēlētos un piedāvātu viņam līgumu jebkurā klubā, – kāds viņš ir ­sabiedrībā?

Kāpēc?

Harijs V.: Tāpēc, ka viņš būs 20 cilvēku grupā. Ja sabiedrībā esi nerespektējams, pašpārliecināts, nedisciplinēts, neaudzināts, tas radīs problēmu komandā neatkarīgi no tā, ka esi labs spēlētājs. Viens spēlētājs var izbojāt visu komandu.

Laine S.: Tagad jauniešiem jābūt gataviem runāt par dažādām tēmām, ne tikai sportu. Viņi ir informēti par to, kas notiek Latvijā, pasaulē. Mani dažreiz pat pārsteidz, no kurienes viņi visu zina. Kā diena un nakts salīdzinājumā ar laiku pirms 30–40 gadiem.

Harijs V.: Rīgas Dinamo mums bija politinformācijas stundas. Neatkarīgi no tā, cik smagi treniņi bijuši. Kandavas nometnē, kur visi mirām nost, pateica – tu esi atbildīgs par sportu, tu – par politiku, bet tu par dzīvi Latvijā. Vairākas reizes biju atbildīgs par sportu un politisko situāciju. Kad visi guļ, skrien uz kiosku, lasi avīzes, jo vakarā ir politinformācija, kur komandas priekšā jāstāsta jaunākie notikumi. Treneris Jurzinovs jaunajiem ne tikai deva spēlēt, bet arī piespieda mācīties. Viņš teica – ja iestāsieties augstskolā…

Laine S.: Bet jūs jau arī iestājāties!

Harijs V.: Tāpēc, ka viņš teica – ja ­iestāsieties, atbrīvošu no armijas. Tā bija motivācija – zināji, ka tevi neaizsūtīs kaut kur. Jurzinovs gribēja, lai būtu inteliģenti spēlētāji, jo pats tāds bija. Viņš mūs visus virzīja uz izglītību. Slodzes bija ļoti lielas, bet mēs zinājām – labāk pasēdēt un ko palasīt nekā doties dienestā.

Kur iestājāties?

Laine S.: Viņi visi iestājās Sporta akadēmijā.

Harijs V.: Ulvis (Katlaps – red.) – žurnālistikā.

Laine S.: Bet kā viņi iestājās! Es tā cīnījos, lai iestātos. Bija milzīgs konkurss – septiņi cilvēki uz vietu. Biju pārmācījusies bioloģiju, latviešu valodu. Bet šitie kundziņi tur bija nokļuvuši!

Harijs V.: Labi, mums varbūt bija kādas atlaides. Jurzinova laikā uz Kandavu brauca lektori, bija mācības. Tajā noguruma fāzē neko īpaši nevarējām atcerēties, bet mums vajadzēja klausīties. Lai pēc tam augstskolā varētu kādu eksāmenu nolikt.

No mācībām pāriesim pie meitenēm. Vai ir tā, ka hokejistiem saka – tu tikai neiemīlies? Attiecības traucē sportam?

Harijs V.: Kad apprecējos, mani Ēvalds Grabovskis kādu laiku nelika sastāvā. Viņš teica – tas traucē hokejam. Pašam jau likās, ka nekas nemainās.

Attiecības atspoguļojas spēlē. Ja viss labi, hokejists lido pa ledu, pieņem pareizus lēmumus, ja problēmas – uzreiz redz. Viņš ir drūms, aizdomājies, nesaka jau, ka ir problēmas. Tad jājautā. Tev viss kārtībā? Kā ar draudzeni? Kad sāk minstināties, saproti, ka tā tēma viņam traucē. Treneris jau ir kā tētis, mamma. Īpaši jauniem džekiem. Meitene aizgājusi projām, un viss – vairs nevari paspēlēt.

Vēl trakāk, kad meitenes mainās. Man Šveicē bija tā – pusgadu viņa ir vienam draudzene, nākamo pusgadu otram. Viens uz treniņu nāk laimīgs, otrs… Mēs kā spēlētāji viņus apcēlām. Bet trenerim jāprot uzturēt situāciju, lai viņi nenaidotos. 

Laine S.: Attiecības nevar ieplānot. Vari apņemties, ka līdz 25 gadiem koncentrēsies tikai sportam, bet varbūt viņa nāk tev pretī šodien. Un tu neko nevari izdarīt!

Kaspars S.: 14–15 gados man bija strikti noteikts – vari iet uz randiņiem, bet bez attiecībām. Man tā arī bija, meitenes ātri apnika. Ar vienu iepazīsties un tad jau nākamā.

Bija talants, kurš spēlēja ļoti labā līmenī. Daudz vārtu guva, cilvēki pat teica – pirmais drafts. Bet sākās attiecības, greizsirdība, sāka skraidīt meitenei pakaļ un hokeju pameta.

Soča (Kristaps Sotnieks – red.) atnāca kādos 11 gados, maziņš, metrs divdesmit, bez talanta, metiena. Neko nevarēja izdarīt. Un tad vienā brīdī izauga tāds… Nesen satiku, pa durvīm nelien iekšā. Viņam nebija meiteņu lietu, viņš konstanti gāja pa karjeras kāpnēm un sasniedza to, ko sasniedza.

Juri, ko jūs piecpadsmitgadniekiem ­sakāt par attiecībām?

Juris O.: Šo tēmu neesmu aizskāris. Nezinu, vai esmu tas, kuram par to jārunā. Varbūt tas būtu jādara ģimenē. Ir pāris puišu, kurus esmu redzējis ar draudzenēm. Tas viņus sāk izsist no līdzsvara, mainās intereses. Draudzene nav slikti, bet, ja tevi interesē hoķis, visam jābūt sabalansētam. Nevar lēkāt turpu šurpu.

Laine, vai bieži Normundu palaidāt uz spēli pēc strīda?

Laine S.: Mēs nestrīdējāmies. Hari, tu ar Zani taču arī nestrīdējies.

Harijs V.: Mēs tik maz bijām kopā, ka nebija laika strīdiem. Tolaik pat mēnesi bija jādzīvo bāzē. Ja biji precējies, laida uz mājām, tāpēc arī tik agri apprecējāmies. Ja satiekos ar meiteni, labāk apprecos, jo tad laidīs mājās, nevis – viņa ir draudzene, un mani ­nelaiž mājās.

Laine S.:

Ja gribi būt blakus profesionālam sportistam, tev jāmīl ne tikai cilvēks, bet arī hokejs.

Nevari sagaidīt no treniņa savu hokejistu, kuram vakarā spēle, atstāt viņu ar bērniem, bet pati aizšaut uz veikaliem. Paņem bērnus, aizbrauc uz parku, lai viņš gatavojas, atpūšas pirms spēles, lai mājās ir klusums, miers. Drīzāk jāpalīdz, nevis jārīko skandāls.

Harijs V.: Tā ir mūsu paaudze, mums bija citādi.

Laine S.: Mēs ļoti atbalstījām savus sportistus. Tāds bija mūsu dzīvesveids. Sapratām, kā saplānot dienu, lai vakaru mājās var pavadīt mierīgāk.

Juris O.: Tā varētu būt ļoti liela mīlestība un izpratne – pakļauties vīra vai drauga režīmam. Ne visi ar to var samierināties un izturēt. Jo tas reāli ir režīms. Lielākā daļa hokejistu sievu nestrādā, audzina bērnus. Tas ir nenormāli grūti – jā, tev mājās nes naudu, bet attiecībās esi pakļauts.

Laine S.: Tā ir, īpaši ārzemēs. Sieva sportistam ir vienīgais cilvēks, ar kuru padalīties pēc neveiksmīgās spēles. Ļoti jājūt, kurās reizēs gribas runāt. Īpaši, ja nav veicies – komanda zaudē vai ir zaudējumu sērija. Tad jāsaprot, kurā brīdī paklusēt, pajautāt, ļaut izrunāt, kas uz sirds. Šī pieredze ļoti noder attiecībās ar maniem dēliem. Ir brīži, kad jūtu – vajadzētu piezvanīt, bet nē, pagaidīšu, kad pats piezvana. Tad saruna var ilgt divas, trīs stundas – izrunājam visu, kas uz sirds.

Juris O.: Ir ļoti liela māksla nodalīt hokeju no mājām. Tas ir grūti. Jo gadās arī zaudējumi. Toties kāds prieks ir par uzvarām! To ne ar ko nevar salīdzināt.

Ko Kaspars domā par sievietes lomu?

Kaspars S.: Man ir grūti par to izteikties. Dažādi bijis. Strīdi var rasties, ja pārāk ilgi jābūt kopā. Pēc izbraukuma ar čaļiem gribas iedzert kādu alu, nevis uzreiz skriet mājās pie sievas.

Grūtākais jau sākas pēc tam, kad hokejs pabeigts.

Neesi pieradis tik daudz laika pavadīt ar ģimeni. Mēs nepratām rīkoties. Nebija tā kā Harim, kad viņš uzreiz bija treneris un režīms palika tas pats. Es varēju pēkšņi mājās būt visu dienu. Sievai arī tas sāka piegriezties, sākās kašķi. Šāda modeļa dēļ daudzi sportisti izšķīrušies. Ja nesaisti savu tālāko dzīvi ar hokeju, režīms jāmaina.

Vai zināt daudzus piemērus, kad ­sieva vīram karjerā ir ļoti palīdzējusi? Ar ­līdzsvaru, mieru mājās.

Laine S.: Mēs ar Harīti esam piemēri. Mūsu ģimenes bija ļoti atbalstošas.

Harijs V.: Mēs esam izgājuši visam cauri.

Sievu loma karjerā ir ļoti ­nozīmīga.

Harijs V.: Protams. Tas ir miers. Hokejista sievietei jāsaprot, ka viņas loma ir ļoti atbildīga. Kā Laine saka, viņai vīrs jāizjūt. Tas ir nežēlīgi, bet jāpakļaujas vīra grafikam. Jāsaprot viņa emocionālais stāvoklis. Kā rīkoties – paklusēt vai pateikt: par hokeju nerunāsim, ejam pastaigāt. Tas nāk ar gadiem. Ja ģimenē viss labi, bērni laimīgi, arī citur viss būs kārtībā, uzvari vai zaudē. Ģimene ir ļoti svarīga, lai karjerā bīdītu uz augšu.

Kaspars S.: Sievas ir mūsu psihologi. Pieņemsim, treneris aizmainījis uz ceturto maiņu vai nav ielicis sastāvā, esi uzvilcies un beigās uz līdzenas vietas noraujies uz sievu. Esi dusmīgs, bet viņa jau nav ­vainīga.

Laine S.: Sievai jāatbalsta, jāsaka – ­stulbais treneris neko nejēdz! Pirmā maiņa! Kāda ceturtā!

Mēs aicinājām uz diskusiju kāda hokejista sievu, bet viņa striktiem argumentiem teica – nē. Viņa negrib nākt kā ­hokejista sieva, grib būt pati.            

Laine S.: Mums bija citi laiki. Ārzemēs nedrīkstējām strādāt, jo nebija Eiropas ­darba atļaujas. Astoņus mēnešus esi vienā pilsētā. Labi, atradīsi darbu, bet pēc gada viņš jau būs citā valstī. Kuram tad ir tā karjera? Vai nu tavam sportistam, vai tev. Nekad neesmu jutusies pakļauta, ka esmu sportista sieva un man nav savas dzīves. Man tāda ir, tikai tā jāsaplāno pēc spēļu un treniņu grafika. Ja cilvēks ir pašpietiekams, nav nekādu problēmu. Vārgulis nemaz nevar būt blakus sportistam. Vienmēr esmu bijusi pati un vienlaikus profesionāla hokejista sieva.

Harijs V.: Tagad iespējas divreiz lielākas. Satiecies brieduma gados, viņai savs bizness un grafiks. Jāsaprot, vai esi gatavs sievas grafikam, jāvienojas.

Kaspars S.: Tad ir partnerattiecības.

Harijs V.: Ja Latvijā būtu tāds hokeja līmenis kā Somijā, Zviedrijā, būtu citādi: esi uz vietas, spēlē, sieva strādā, viss kārtībā. Problēma ir tā, ka jāceļo pa pasauli. Ja meitene pasaka – man ir savs bizness, nevaru ceļot līdzi, tad… Viņa var atbraukt uz nedēļu, bet var pienākt brīdis, kad ar to ir par maz. Atnāc pēc zaudējuma četrās sienās, nav kur dusmas izgāzt vai nav kas paglauda galviņu. To tikai sportisti saprot, kādas ir emocijas pēc uzvaras vai zaudējuma.

Kā ir jaunākai paaudzei?

Kaspars S.: Haris atbildēja. Tagad sievietēm ir daudz iespēju, var darboties online, kovidlaiks daudz ko pamainīja. Sēžot mājās, daudzi izšķīrās. Tagad, veidojot attiecības, kad man ir 35, var sanākt, ka dāmai arī bērni, viņai sava vieta, man sava. Jārespektē viņas dzīve. Otrajā posmā tu citādi mēģini veidot attiecības.

Cik izplatītas hokejistiem ir panikas lēkmes? Vai jums kādreiz tādas ir bijušas?

Laine S.: Savam vīram neesmu novērojusi.

Harijs V.: Mēs esam no paaudzes, kad nemaz nezinājām, kas tas ir. Kā gāja, tā gāja – zini, ka jātiek cauri. Nezinu, vai tā bija panikas lēkme, bet kad braucu iekarot NHL, biju Amerikā divus mēnešus. Bija ilgi jāgaida, nezināju, ko darīt. Nevienu nepazīsti, parunāt nevari, sēdi viens istabā, domā, kāpēc vispār šeit atrodies. Nāk raudiens. Ģimene Latvijā, sāc domāt – mest visu pie malas, pirkt biļeti un braukt par pēdējo naudu atpakaļ? Tad pamosties nakamajā rītā un domā – nē, vēl esmu gatavs pacīnīties.

Juris O.: Man tā nav bijis.

Laine S.: Bet uz jums taču treneri nenormāli kliedza!

Harijs V.: Nebija tik traki. Kliegšana bija vispusīga, ne konkrēta. Cits var lamāties, un tu uztver to normāli, cits pasaka vienu lamuvārdu, un tev šķiet, ka… Kā to uztver. Pie visa pierod.

Tagad jaunatne ir emocionālāka. Zinu pēc savām meitām. Tu pat balsi nepacel, bet viņas – ko tu bļauj! Man pat domas tādas nebija.

Kaspars S.: Tagad jau mūsdienīgi par jebkuru kaiti teikt – veģetatīvā distonija. Kad pabeidzu spēlēt, vienu brīdi bija tā, ka nezini, ko darīt. Man izrakstīja zāles, padzēru mēnesi un pateicu – nē, uz zālēm nesēdēšu.

Laiks iet un emocijas izbāl. Kaspars tagad saka – nekas jau viņam nebija, kad zāles dzēra. Pirms diviem gadiem intervijā KLUBAM noskaņa bija citāda. Vai citi hokejisti arī piedzīvo ļoti nopietnas krīzes brīdi, kad karjera beigusies? Vai par to nerunājat?

Kaspars S.: Aiz okeāna ir kursi, kur apmāca, kā uzvesties. Amerikā viņiem izraksta tabletes. Beigās ir nevis veģetatīvā distonija, bet atkarība no zālēm. Esmu izgājis cauri tam posmam. Draugu lokā man saka: «Saule, mēs nezinām, ko darīsim!» Viņi vēl spēlē, ģimenes vēl dzīvo iepriekšējā modelī, bet stresa līmenis jau ir. Nāksies palīdzēt. Daudzi iegūst trenera sertifikātu, lai, ja nu visi striķi trūkst, būtu kāds bekaps. Slikti ir tad, ja nav intereses attīstīties, darīt citas lietas. Visu dzīvi esi spēlējis tikai hokeju, nav citu hobiju. Tas ir visbiedējošākais. Tu pēc hokeja neko neproti darīt.

Daudzi no paaudzes, kas spēlēja 70./80. gados, savu dzīvi beidza slikti. Šobrīd ir daudz kas mainījies.

Harijs V.: Protams. Katrs tagad zina savas tiesības, agrāk tās nezināja. Tagad ir plašs iespēju spektrs.

Laine S.: Viņi jau nemācēja dzīvot.

Harijs V.: Nemācēja dzīvot tāpēc, ka bija režīms. Brīdī, kad tevi laida ārā no bāzes, zināji, ka neatkarīgi no tā, vai būsi labs vai slikts, atkal sēdēsi. Dzīvojot režīmā, iekrāj, nauda nāk, bet netērē. Tad parādās brīvdiena, bet tev pilnas kabatas.    

Laine S.: Nevarēji nopirkt ne nekustamo īpašumu, ne ko citu.

Harijs V.: Viss aizgāja izpriecās. Kad atvērās robežas, daudzi aizbrauca uz ārzemēm un nevarēja noturēties, jo tur ir brīvais stils. Pēc treniņa tevi nedzen uz bāzi, gribi – ej dzer vīnu, šņabi vai alu. Kāda starpība – ēd vakariņas septiņos vai desmitos, galvenais, ka rīt atnāc un spēlē. Daudzi nevarēja pārorientēties uz to, ka viss atļauts. 

Laine S.: Tā laika sportisti ir smaga tēma. Viņi bija talantīgi, virsotnē, vienlaikus personīgās dzīves viņiem nebija. Bērnus audzināja pa telefonu, bāzē bija viens telefons, rindas kārtībā sazvanījās. Jūs kā jaunie netikāt pie telefona!

Droši vien arī Artūrs Irbe aizņēma telefonu…

Laine S.: Tas bija ārprāts. Stundu zvanu uz viesnīcas numuriņu. Aizņemts, aizņemts… Vēlāk prasu: «Tu atkal ar Arču kopā esi?»

Kāda ir stresa noturība pusaudžiem?

Juris O.: Neteiktu, ka viņi nevar pārvarēt stresa situācijas.

Laine S.: Tu taču esi mierīgs pēc būtības.

Juris O.: Nē, nē. Ir sabļauts, bet tikai uz visu komandu. Ir liela atšķirība, ja pārej uz personībām, – tas nav normāli. Izsaukt viens pret vienu – nav jautājumu, bet teikt kaut ko individuāli komandas priekšā ir pazemojoši ne tikai pusaudzim, bet arī lielai personībai. Tad ir liels stress, kas var ļoti bēdīgi beigties.

Harijs V.: Visu klātbūtnē var aizrādīt par sliktu spēli, kļūdu. Bet nevar teikt, ka esi nekas.

Laine S.: Hokejā ir pieņemami, ja treneris uzbļauj spēles laikā, nevis saka: uzspēlē bišku, paskrien ātrāk.

Juris O.: Spēles laikā tas ir normāli.

Laine S.: Spēlētāji gaida emocijas, nevis to, ka treneris neko neteiks. Maniem jauniešiem pirmajā Šveices gadā treneris bija temperamentīgs francūzis. Kroņa numurs bija, kad viņš šķaidīja tāfelīti. Trakoja, lidoja apelsīni, bet neviens netika ­apvainots.

Kaspars S.: Savulaik, kad mēs pēc perioda zaudējām, ienāca treneris: tā – tagad visi uzvelkam ķiveres. Izslēdza gaismu. Kam trāpīja, tam trāpīja.        

Harijs V.: Katram laikam savas metodes. Esmu redzējis, ka Maskavas Dinamo nespēlējošais sastāvs paliek uz laukuma, treneris paņem vārtsarga nūju un saka – dodu piecas minūtes laika, kurš neaizmuks, pats vainīgs. Skrien pa laukumu, vicinās, un hokejisti mūk, kā var, – nirst līdaciņā, lec pāri vārtiem… Ja noķertu, sprandu salauztu. Pēc piecām minūtēm pats piekusa – nu labi, izdzīvojāt!

Kaspars S.: Jauniešu indigo paaudze ir citādi domājoša. Telefoni, aparāti, tehnoloģijas. Ja vajadzētu izdzīvot mežā, mēs izdzīvotu, bet viņi ­nevarētu.

Laine S.: Mani puikas mežā izdzīvotu. Māk ugunskuru iekurināt, šašliku uzdurt, izcept burgeru, arī torti paši iemācījās gatavot. Var arī riepas nomainīt, skapīšus saskrūvēt.           

Harijs V.: Tas atkarīgs, kādu dzīvesveidu tu dzīvo.

Laine S.: Un otrs – vide. Tiklīdz aizbrauca uz Šveici, jau pēc gada bija citādi. Negribu teikt, ka Latvijā kāds viņus ierobežoja. Kad dzīvoja šeit, bija tikai – jā, nē, nezinu, tagad – brīvi, atraisīti. Pēc tā, ka ilgu laiku bijuši prom, ārkārtīgi novērtē mājas, mammu, tēti, māsu, ģimeni. Saka – mammu, ­nekur nav tik labi kā mājās!

Sakiet, ko tēviem vajadzētu iemācīt ­saviem bērniem?

Harijs V.: Ģimenes uzdevums ir bērniem iemācīt mīlēt ģimeni. Būt sabiedrībā vajadzīgiem. Lai cik bērns vecs, viņam jābūt atklātam – jāvar tev izstāstīt, kas uz sirds, jo esi tuvākais cilvēks. Lai tēvs saprot un nemēģina meitas audzināt kā dēlus. Jāprot meitas pažēlot un atbalstīt: lai kas ar tevi dzīvē būtu, zini, ka mēs esam blakus un vienmēr vari atgriezties mājās.

Kaspars S.: Haris pateica par visiem!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par «Diskusiju un problēmrakstu cikls «Gandrīz pratināšana» » saturu atbild «Žurnāls Santa».