Rīga +24°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pieci tūkstoši gadu paskrējuši kā viens šķaudiens, un vīrietim joprojām ir komplektiņš, bez kā viņš neiziet no mājām. Naudasmaks varētu būt šā komplekta centrālais objekts – tas kalpo kā mājvieta naudai, dažādām kartēm, piezīmēm un vēl virknei svarīgu priekšmetu. Vismaz tā bija līdz šim. Tomēr izskatās, ka nekas vairs nav tik nepārprotams…
Plāksteri un miljons gabalā
- JĀNIS LAPSA, advokāts
«Esmu pedantisks. Mājās katru vakaru sagatavojos nākamajai dienai – izvēlos vajadzīgā izmēra portfeli, ielieku tur savu papīra formāta dienasgrāmatu un tad arī pārskatu naudasmaka saturu. Maks un dienasgrāmata parasti ir vienādi – brūnajos vai brūni sarkanīgajos toņos. Tā man iegājies un patīk.
Maks parasti kalpo trīs četrus gadus, un lielākoties es to saņemu dāvanā no kolēģiem. Šim ir kādi trīs gadi. Parasti, kad birojā kādam tuvojas dzimšanas diena, cilvēkam pavaicā, ko viņš vēlētos. Tad nu kurš grib naudu, kurš kaklasaiti vai jaunu pannu. Es parasti saku, ka gribu maku, protams, ja vecais tobrīd sācis dilt. Tā visiem ir vieglāk, nav jālauza galva, ko dāvināt cilvēkiem, kuriem it kā viss jau ir. Ar gadiem kļūstu konservatīvāks, un tāpēc man patīk, ka jaunais maks ir līdzīgs vecajam. Tad tā nomaiņa ir psiholoģiski vieglāka, jo pie lietām pierod. Nekad neturu maku aizmugurējā bikšu kabatā – tā ir nedrošākā vieta.
Makam jābūt ar daudzām kabatām, lai visu var labi izkārtot. Tajā vienmēr jābūt kaut 10, 20 eiro skaidrā naudā. Lietojot tikai kartes, pastāv zināmi riski. Vēl makā turu ID karti, dažas svarīgākās veikalu lojalitātes kartes, piemēram, būvniecības preču veikalam vai veikalam, kur pērku bērnam pamperus. Vēl atsevišķa pozīcija – makā vienmēr ir plāksteri noberztām kājām. Vēl tur ir dažas mazās fotogrāfijas. Pavisam atsevišķs stāsts ir īpašā kabata ar rāvējslēdzēju tā saucamajām laimes monētām.
Manai sievai ir ērgļa acs naudas atrašanā. Viņa bieži vienkārši ņem un atrod naudu – gan mazās vienības, gan eiro un pat banknotes.
Es nekad neko tādu neatrodu, tāpēc atradumi tiek sadalīti pa makiem un nekad netiek tērēti. Esam smējušies: ja reiz dzīvē pienāks diena, kad nebūs, ko ēst, sievai tikai atliks iziet ārā un savākt naudu. Nujā, un tad vēl man makā ir… miljons dolāru. Draugs bija Amerikā, Lasvegasā, – kā zināms, tā ir vieta, kur cilvēki mēdz iet un uzspēlēt kazino. No turienes viņš man atveda to miljons dolāru banknoti, kas izskatās kā īsta. Varbūt sakritība, bet tie miljons dolāri ir nesuši veiksmi jau vairākus gadus. Tā ka par sevi mēdzu pasmiet – esmu miljons dolāru advokāts!»
Maks ir pagātne, maksāju ar telefonu
- TOMS GRĒVIŅŠ, TV personība, dīdžejs
«No maka vairs nav nekādas jēgas, sevišķi pēdējā gada laikā. Maks, protams, man ir, taču tas stāv mājās uz plaukta un krāj putekļus – pat vairs nelietoju bankas maksājumu kartes, maksāju tikai un vienīgi ar telefonu. Mobilie maksājumi tieši šā gada laikā ir ļoti attīstījušies, daudzi 
tirgotāji spējuši pārorientēties uz bezskaidras naudas norēķiniem, un man tas patīk. Manā gadījumā maks faktiski ir bezjēdzīgs. Vienīgā lieta, kas vēl līdz galam nav sakārtota, – kur likt visas tās lojalitātes kartes, kaut arī daudzas no tām jau ir digitālas, arī veselības apdrošināšanas karte man ir digitāla.
Līdz pandēmijai dokumenti un lojalitātes kartes bija vienīgais, kāpēc man vēl vajadzēja naudas maku, – vai sprāga pušu no daudzajām kartēm. Taču reālas fiziskas naudas man tur nebija jau tad. Jau no divtūkstošo gadu sākuma esmu bijis liels skaidras naudas pretinieks – tā ir netīra, pilna ar baciļiem, turklāt no tehnoloģiskā viedokļa pilnīgi bezjēdzīga. Līdz ar to jau sen izvairos no skaidras naudas kā no uguns, kaut, protams, bijušas situācijas, kad bez tās nevarēja iztikt.
Taču nu jau tie gadījumi, kad noder skaidra nauda, ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un arī tad to parasti var atrisināt ar tuvākā bankomāta palīdzību. Vienīgās vietas, kur pēdējā gada laikā man vajadzēja skaidru naudu, šķiet, bija Bolderājas kebabi un Mangaļu šašliks – nekas cits man nenāk prātā.
Pāreja no naudas maka uz maksāšanu citos veidos man notika bez sāpēm, tas laikam jau tāds filozofisks jautājums – vai cilvēki grib palikt turpat vai iet soli uz priekšu kopā ar pasauli. Pāreju no maksājumu kartes uz maksāšanu ar telefonu jau pat nevar nosaukt par kaut kādu lielu evolūciju, tas bija tāds loģisks nākamais solis, kas pie viena atbrīvoja no visa liekā, kas agrāk bija jānēsā līdzi. Vienīgie plastikāta priekšmeti, kas man joprojām ir jānēsā apkārt, ir ieejas caurlaides Latvijas Televīzijā un Latvijas Radio – tās man mētājas kabatā vai somā.»
Ar zvīņām un leģendāru banknoti
- MĀRTIŅŠ VECVANAGS, biznesa treneris, ugunsstaigāšanas meistars, grāmatas Darījumu sarunas. Stratēģijas un taktikas autors
«Kā biznesa treneris strādāju ar uzņēmumu vadītājiem, darījumu sarunu vedējiem gan individuāli, gan grupās. Būtībā mācu cilvēkiem uzvarēt, lai viņiem ir vairāk, ko ielikt savā un savu darbinieku makā. Neizeju no mājas bez divām lietām – maka un telefona. Makam jākalpo vairākus gadus, tāpēc tam jābūt no kvalitatīvas ādas, vairākām kabatām, lai tajā notiekošo varētu organizēt. Kopš bērnības manā makā vienmēr bijušas karpu zvīņas – tā ir tradīcija. Tā darīja jau mana vecmamma, un vēlāk to pārņēma mana mamma. Zvīņas tiek mainītas ap gadumiju – vecās metu ārā un jaunās lieku iekšā: uzpildu, tā teikt, savu maku no jauna.
Makā jāstāv naudai un dokumentiem, neko lieku tur turēt nevajag. Man gan tur mēdz ieklīst dažādas maksājumu kvītis, bet cenšos maku regulāri revidēt. Makā simboliski stāv mani pirmie pieci dolāri, kurus nopelnīju Amerikā. Tas bija pirmais mēģinājums ieiet ASV tirgū kā trenerim un koučam – divatā ar otru treneri novadījām meistarklasi, un pēc telpu īres nomaksas mums palika desmit dolāru, kurus sadalījām uz pusēm. Tos tad arī nēsāju makā. Ik pa laikam domāju, ka varbūt to banknoti vajadzētu ierāmēt un pielikt pie sienas. Uzskatu, ka makā vienmēr jābūt skaidrai naudai. Summai nav nozīmes, bet es negribētu iziet no mājas bez neviena gabala fiziskas naudas. Tas dod drošāku sajūtu.
Zinu, ka pasaule koķetē ar domu, ka mēs visi drīz maksāsim tikai ar telefonu, bet – nē, es joprojām esmu par skaidras naudas lietošanu, jo tā vairāk varu piefiksēt, kā to tērēju.
Pēc maka izskata vien neko daudz par cilvēku pateikt nevar. Biezs, plāns, jauns vai nobružāts – tas tomēr ir tikai viens atsevišķs elements, kas neļauj spriest par cilvēka maksātspēju, uzskatiem, vēlmi tērēt. Iespaids par cilvēku rodas komplektā vēl ar citiem aspektiem. Tomēr ar maku var dot signālus individuālās tirgošanās sarunās klātienē, tad maks tiešām ir rīks – kaulējoties izvelku maku un tā parādu gatavību maksāt vai arī sarunas laikā lieku to atpakaļ, tā signalizējot, ka varu pārdomāt.
Agrāk, kad katrā valstī bija cita nauda, ceļoju ar diviem makiem – otrā organizēju dažādu valstu valūtu. Vispār – makam jābūt tik pilnam, lai tas izmērā nespiežas ārā no kabatas, jo tas nav glīti un pievērš pārāk daudz uzmanības. Tas jātur tieši tik kompakts un plāns, lai man nerodas vēlēšanās staigāt ar somiņu, jo tas gan ir jocīgi. Manuprāt, vīrietim ir jāpietiek ar maku!»
