Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Situācija ar darbiniekiem Latvijā ir sūdīga,» neizmeklējot vārdus, saka Andris Bite, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents, zivju pārstrādes uzņēmuma Karavela līdzīpašnieks.
«Lielākā problēma ir darbinieku konkurences trūkums. Nu jau gadus desmit Latvijas darba devēji dzīvo situācijā, kas ar katru gadu saasinās, – daudziem darba ņēmējiem sava darbavieta vairs nav vērtība. Tas rada kropļojumus, kas ilgtermiņā nedod labumu ne darba devējiem, ne darba ņēmējiem.»
Ieskatīsimies vecajā labajā sludinājumu portālā ss.lv. Septembra sākumā darbu meklēja 12 pārdevējas, bet bija vajadzīgas 574. Uzņēmumos vajadzēja 397 autovadītājus, bet darbu meklēja desmitkārt mazāk. Tāpat vajadzēja 160 viesmīļus, bet darbu meklēja septiņi.
«Zemā darba ņēmēju konkurence darba devējam nozīmē, ka ar darbiniekiem nevar rēķināties ilgtermiņā, tāpēc ar viņiem bieži jāapietas kā ar jēlām olām. Tikko izteiksi kādu aizrādījumu par darbu, darbinieks tūliņ nosviedīs darbarīkus un būs prom, tāpēc viņa vietā jāmeklē cits,» saka Bite. «Darbinieku konkurences trūkuma dēļ darba devēji, rupji sakot, nereti ir spiesti cits no cita pārpirkt nekvalitatīvu materiālu, pārmaksājot arvien vairāk, bet nesaņemot nekādu pievienoto vērtību. Darbinieka cena aug, bet viņš pats tai līdzi neaug – neuzlabojas ne produktivitāte, ne attieksme pret darbu, bet tik un tā atkal un atkal izdodas atrast jaunu darbu, kur maksā vēl mazliet vairāk.»
Kā maksā, tā strādā
Ir atšķirība, darbinieks pārvietojas no darba uz darbu, saņemot vienu un to pašu vai tomēr lielāku atalgojumu. «Jākonkurē ne tikai darbiniekiem par darbavietu, bet arī darba devējiem par darbiniekiem,» uzsver Egils Baldzēns, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs. Viņš atceras, ko reiz teikusi Igaunijas uzņēmēju vadītāja. Proti, uzņēmumam, kurš kļūst nekonkurētspējīgs tāpēc, ka jāceļ darba algas, jāizvēlas viens no vairākiem ceļiem: maksāt darbiniekiem konkurētspējīgu atalgojumu; pārdod uzņēmumu citam uzņēmējam, kas to var izdarīt; pārcelt uzņēmumu uz citu valsti, kur ir zemākas darbaspēka izmaksas, vai arī uzņēmumu slēgt. Respektīvi – ja darba devējs nevar samaksāt konkurētspējīgu algu, jo viņa bizness nepelna – tā nav darbinieka problēma.
«Ja kāds ada samta cepurītes, kuras neviens nepērk, vaina nav darbiniekos,» saka pieredzējis jurists, kas regulāri pārstāv darbiniekus darba strīdos.
Nav nekā nosodāma izvēlē doties uz citu darbavietu ar lielāku atalgojumu. Ja kāds strādā par 620 eiro, bet aiziet tur, kur var saņemt 700 – ļoti labi. Ja drīz pēc tam atrod darbu, kurā maksā 800 – vēl labāk!
«Maksājot minimālo algu par maksimālu slodzi, darba devējs nevar cerēt uz baigo lojalitāti, jo – kā maksā, tā strādā. Darbavietas maiņa nav jautājums par neuzticību darba devējam, bet gan par darbinieka pašapziņu un vēlmi dzīvot labāk. Drīzāk neizprotamāki ir darbinieki, kas 17 gadus strādā pie viena darba devēja bez karjeras izaugsmes un atalgojuma pieauguma,» uzskata jurists.
Pirms gadiem desmit moderns bija termins flexicurity jeb elastdrošība – labklājīgas valsts modelis ar proaktīvu darba tirgus politiku. Latvijā šo skandināvu modeli ļoti reklamēja, mudinot virzīties uz to, lai darba devējam darbinieka pieņemšana darbā un atlaišana ir maksimāli vienkārša, savukārt darbinieks jebkurā brīdī var atrast sev vietu darba tirgū. Tātad – ir tikai normāli, ja darbinieki maina darbavietu, jo tā viņi iegūst, pilnveidojas, iemācās ko jaunu. Tikmēr darba devējam jāatrod balanss starp rotāciju un stabilitāti.
Darbinieki degradējas
Tikmēr cits stāsts ir par darbiniekiem staigātājiem, kas maina darbavietu nevis labāka atalgojuma vārdā, bet riņķo starp dažādiem darba devējiem par tādu pašu darba samaksu. Ir daļa mazkvalificēto profesiju pārstāvju, kas darbu maina ik pa pāris nedēļām vai pat dažām dienām, jo galvenais viņu mērķis ir nevis strādāt un pelnīt, bet savākt minimālu nostrādāto mēnešu termiņu bezdarbnieka pabalsta saņemšanai.
«Darba ņēmēju apziņas līmenis un atbildība šodien ir nulle – var droši iet prom no šā darba devēja, jo nākamais sagaidīs atplestām rokām,» saka Laimonis Radziņš, Long Chips ražotājs, SIA Pērnes L saimnieks.
Starp citu, staigātāji savā ziņā ir privileģētāki nekā ilgstošie darbinieki, jo darba samaksu saņem katrā pēdējā darbdienā – pat vairākas reizes mēnesī.
«Tas rada izvirtušu sistēmu ilgtermiņā,» saka Bite. Viņš norāda, ka šādos apstākļos rodas darba ņēmēju kategorija, kas kļūst nekonkurētspējīgi un degradējas. Viņiem nav jārūpējas par savas kompetences paaugstināšanu, nav jāmācās, nav jādomā par celšanos laikā un ierašanos darbā.
«Jautājums ir par to, kāpēc mums valstī šāda situācija ir izveidojusies,» uzsver Baldzēns.
«Galvenais iemesls ir vidējās darba samaksas līmenis, kas Latvijā ir ievērojami zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā. Kad mēs pagājušajā gadā cīnījāmies ne tikai par minimālās algas jautājumu, bet neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas darba devējiem būtu izdevīgs, no darba devējiem nesaņēmām nekādu atbalstu – viņi torpedēja abus jautājumus, lai tikai, pasarg’ Dievs, nepaceltu minimālo algu.» Viņaprāt, darba samaksas bremzēšana vairo slinkumu un motivē izvēlēties sociālos pabalstus, nevis darbu.
«Visticamāk, staigātāji ir kā iekrituši šaurā aizā – netiek un arī negrib tikt uz augšu.
Jo zemākas cilvēka prasības pret dzīvi, jo, iespējams, zemāka viņa lojalitāte darba devējam.
Tomēr darba devējiem būtu vērts noskaidrot, kāds ir atlūguma patiesais iemesls,» iesaka jurists, kas parasti stāv darbinieku pusē.
Dažkārt darba devēji ir tik dusmīgi uz īsu brīdi nostrādājošu darbinieku, ka to pat nepajautā. Bet iemesli var būt dažādi – ne tikai pārāk daudz darba par pārāk mazu atalgojumu, bet arī, piemēram, kāds pieredzējušais kolēģis, kurš mobingo un pret jauno darbinieku izturas patiešām neciešami.
Jātic, ko saka darbinieks
Iespējams, darba devēju situācija būtu kaut par kapeiku labāka, ja darbiniekiem būt tā saucamās darba grāmatiņas. «Ja zinātu darbinieka iepriekšējos darba devējus, varētu apzvanīt, apjautāties, saprast, kāpēc iepriekšējo darbu cilvēks pametis,» saka Laimonis Radziņš. Viņš uzskata – ja sliņķus un staigātājus neņemtu darbā viens, otrs, trešais un ceturtais darba devējs, iespējams, viņi sāktu domāt.
«Diemžēl darbavietu vēsture palīdzētu situācijās, kad būtu darbinieki, no kā izvēlēties, bet šobrīd darba devēji tik un tā ņemtu to, kas nāk, jo – nav jau izvēles,» uzskata Bite.
Pašlaik darba devējiem jātic tam, ko saka vai savā CV raksta pats darbinieks. Tie, kas domā, ka liels iepriekšējo darbavietu skaits ir pluss, saraksta visas 17 vai pat vairāk. Visticamāk, topošais darba devējs, ieraugot šādu pagātni, piecreiz padomās, vai ņem šo cilvēku darbā: sak, ja 17 vietās nostrādāts pa mēnesim, visticamāk, es būšu 18, kur nostrādās tikpat, tāpēc – labāk nē. Tikmēr ir darbinieki, kas, acīs skatīdamies, stāsta – aizvakar atbraucu no Īrijas, kur pie viena darba devēja nostrādāju 10 gadus. Ticēt vai neticēt? Un kā to pārbaudīt? Nekā!
Piever acis pārkāpumiem
«Darba devēji attiecībās ar darba ņēmējiem šodien pieļauj daudz ko tādu, ko normālos apstākļos nepieļautu,» saka Bite.
Piemēram, ir uzņēmumi, kuros darbiniekiem ļauts strādāt pat alkohola reibumā, jo nav citu variantu.
Kāds Latgales kokzāģētavas īpašnieks neslēpj, ka pie viņa var strādāt reibumā pat līdz pusotrai promilei, citādi uzņēmuma darbu nav iespējams nodrošināt.
Tikmēr kāda Zemgales kokapstrādes uzņēmuma saimnieks beidzot atradis risinājumu, lai uzņēmuma darbs pilnībā neapstājas pēc katras algas dienas, jo nākamajā dienā kokzāģētavā bija klusums. Tagad saimnieks pusei darbinieku algu izmaksā mēneša sākumā, otrai pusei – mēneša vidū.
Tāpat darba devēji mēdz pievērt acis, ja darbinieks kaut ko nozog, riskē un ļauj strādāt bez oficiālas noformēšanas darbā, jo darbinieks grib strādāt neoficiāli, citādi par parādiem tiesu izpildītājs novilks pusi algas. Darbu var atrast arī cilvēki, kam ir bezdarbnieka statuss vai aktīva slimības lapa. Tātad krāpjas kopīgi – gan darbinieks, gan darba devējs.
«Situācija atšķiras gan starp nozarēm, uzņēmumiem, gan reģioniem – Rīgā situācija ir vēl izturama, bet daudzviet Latgalē – dramatiska,» saka Bite.
«Disciplīnas problēmas vairāk ir mazkvalificētajam darbaspēkam – no desmit darbiniekiem uz darbu cehā pirmdienā bieži vien atnāk pieci, jo pārējiem ir svētdienas sekas. Tikmēr attieksme pret to, cik viegli darbu atstāt un cik maz par to vajag rūpēties, ir visos līmeņos. Par ko varam runāt, ja uzņēmuma maiņas meistars var pirmdien neatnākt uz darbu, pilnīgā mierā sakot – tagad ir vasara, vakar bija festivāls, šodien tā sūdīgāk jūtos, nenākšu. Un tas nekas, ka no viņa atkarīgs, 40 maiņas cilvēki uzsāks vai neuzsāks darbu.»
Tikko kas nepatīk – sūdzība
«Proletariāts nezina daudz ko citu, bet likumu nianses pārzina un izmanto perfekti, pat labāk nekā citi ar doktora grādu. Darba tirgus ir izlaists, jo visi likumi mums ir bijuši tikai par labu darba ņēmējam, savukārt darba devējs visu laiku ir tikai sodāms,» saka Radziņš.
Tikmēr Baldzēns atgādina: «Ne vien Latvijas, bet arī starptautiskajā jurisdikcijā ir pierādīts un atzīts, ka darba devēju un darba ņēmēju attiecībās darbinieks ir vājākā puse, tieši tāpēc tā ir vairāk jāaizstāv.»
Darba devējiem ir leģendāri stāsti, kādas problēmas var sagādāt darbinieks, kas nostrādājis vien dažas dienas un devies tālāk.
Piektās darbdienas rītā viņš atsūta ziņu: «Vairs nebūšu. Izmaksā algu.»
Darba devējs pretī – nostrādā vēl trīs darbdienas, kā paredz likums, nodod darba formu un tad runāsim. Darbinieks vairs nerādās, bet pēc pāris nedēļām darba devējs saņem vēstuli no Valsts darba inspekcijas. Darbinieks uzrakstījis sūdzību par slikto darba devēju, kas nav laikā izmaksājis viņai algu. Darba devējam jāsagatavo kaudze dokumentu un noteiktā laikā jāierodas inspekcijā. Bet tas vēl nav viss. Uzņēmumā negaidīti ierodas seši inspektori un sāk kontroli – vai te gadījumā nenotiek nelegālā nodarbināšana?
Valsts darba inspekcijā noliedz, ka kaut kā paši izceltos tieši nelielu termiņu nostrādājušu darbinieku sūdzības.
«Ik pa laikam saņemam arī tādas, bet tas noteikti nav pārsvars. Daudz vairāk sūdzas ilgstošie darbinieki,» saka Dace Stivriņa, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja. Viņa atgādina, ka darba devēji nav ne tik balti, ne pūkaini – joprojām ir pulka tādu, kas sistemātiski kavē algas izmaksu darba līgumā nolīgtajā laikā vai arī neizmaksā visu pienākošos summu, izbeidzot darba attiecības. Visbiežāk darba devēji aizbildinās ar to, ka dienā, kad vajadzēja izmaksāt atalgojumu, kontā neesot bijis naudas, jo klients nav norēķinājies, bet tas nekādā ziņā nevar būt attaisnojums.
Inspekcijai nav statistikas par darbiniekiem, kas sūdzības par saviem darba devējiem raksta sistemātiski, jo lielāka uzmanība tiek veltīta nevis iesniedzējam vai viņa nostrādātajam laikam, bet tajā norādītajam pārkāpumam.
Ne vienmēr sūdzības izrādās pamatotas, bet inspekcijai likumā noteiktā kārtībā jāreaģē uz visām – nevar kādā tālākā plauktiņā nolikt sūdzību, ko rakstījis, piemēram, tikai trīs dienas nostrādājis darbinieks. Tāds ir likums.
Darbā nebūšu, esmu slims
«Pie visa klāt mums ir arī pārāk forša sociālā sistēma, kas tos, kuri negrib strādāt, degradē vēl vairāk,» uzskata Bite.
«Sabiedrībā jau folklorizējies teiciens paņemt slimības lapu. Tātad – nevis saslimt vai slimības dēļ nespēt nākt uz darbu, vai dabūt slimības lapu, bet gan to paņemt! Kā pohas, tā slimības lapa! «Manuprāt, nav normāla arī doma bezdarbnieka statusu un pabalstu izmantot nevis tad, kad esi palicis bez darba, bet gan tad, kad gribas atpūsties. Pavisam nesen runāju ar kādu programmētāju. Jautāju, kad viņš gatavs strādāt. Nu… kaut kad rudenī, jo tagad, vasarā, izmantojot bezdarbnieka statusu. Brīžos, kad šādu cilvēku gribas uzslavēt, jāatceras – šāda atpūta notiek par mūsu visu naudu,» uzsver Bite.
Darba devēji met akmeņus arī ģimenes ārstu dārziņā – slimības lapas darbiniekiem tiekot izrakstītas pārāk vieglu roku un pat ar atpakaļejošu datumu un vēl samācot darbiniekus, kā slimot tā, lai dokumenti kārtībā. Piemēram, darbinieks noslimo tieši vienu dienu līdz pieļaujamam termiņam, lai viņu neatlaistu. Vai arī – no rīta parakstās, ka ir vesels, dienā pēkšņi pamet darbu, bet izrādās, ka prasīt paskaidrojumu par darba kavējumu nevar, jo viņam ir slimības lapa – turklāt atvērta nevis šodien, bet vakar.
Darba devēji muļķa lomā sajūtas arī brīdī, kad ilgstoši slimo pirms nedēļas darbā pieņemtais cilvēks.
Likums paredz, ka arī šādā situācijā darba devējam jāapmaksā septiņas jaunā darbinieka slimošanas dienas. Ja darbinieks noslimo vairākus mēnešus un pēc tam darba attiecības tiek pārtrauktas, darba devējam ir pienākums viņam izmaksāt arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kas nopelnīts slimojot.
Kā komentē darba tiesību eksperti, te nu darba devējiem maz cerību ko mainīt, jo tāda ir gan Eiropas direktīva, gan tiesu prakse – šāda likuma norma aizsargā darbiniekus. Neviens nav pasargāts no saslimšanas, un slimība nav iemesls, lai cilvēkam nepienāktos atvaļinājums.
«Manuprāt, būtu krietni jāsaīsina darbinieka slimošanas laiks, kas jāapmaksā darba devējam. Lai tās, piemēram, ir tikai divas dienas, bet pārējās lai apmaksā valsts. Tad ģimenes ārstus vairāk pieskatītu, jo būtu jāmaksā valsts, nevis uzņēmēju nauda,» saka Radziņš.
Tikmēr darbinieku aizstāvji groza galvu. Darba devējiem, protams, būtu izdevīgi, ja Latvijā valdītu uzņēmēju leiputrijas likumi: minimālā alga iespējami zema, darbinieku slimības lapas nav jāapmaksā, komandējuma naudas nav vispār, bet par virsstundām jāmaksā tikai tāds nieks. Tā vietā jāsaprot, ka šis nav stāsts tikai par darbiniekiem un darba devējiem, bet par valsti kopumā. Kāpēc darba devējiem nav darbinieku, ko paņemt sliņķu un dzērāju vietā? Kāpēc viņi ir prom, ārzemēs, kur gatavi darīt tikpat mazkvalificētu darbu, kā varētu darīt te? Kāpēc cilvēki tik daudz slimo?
«Galvenā darba devēju problēma ir tā, ka viņi netiek galā ar valdību,» saka Baldzēns.
«Arī mēs, arodbiedrības, nevaram lepoties, ka tiekam galā ar valdību, bet nav pieļaujams, ka tas, ko nerisina valdība, tiek atrisināts uz darbinieku rēķina. Tā varam panākt tikai to, ka no Latvijas aizplūdīs vēl liela daļa darbaspēka. Ir ļoti pareizi, ka darbinieki kļūst prasīgāki, jo reālā alga Latvijā pēdējā gada laikā sarukusi par 13,4 %, kamēr Lietuvā – par 5,8 % un Igaunijā par 4,9 %. Redzot šo starpību, skaidri saprotam, ka nav nekāda pamata jebkuriem darba devēju priekšlikumiem, kas ignorē pirktspējas kritumu un vedina samazināt darba samaksu.»
Labi laiki, vāji cilvēki
Kā ātrāko un spēcīgāko pretindi esošajai situācijai darba devēji min darbaspēka papildināšanu ar jaunām asinīm. Tie, kas jau tagad piesaista ārvalstu darbaspēku, saka – efekts ir acīmredzams. «Nezinu, kur radusies teika, ka latviešu tauta ir strādīga, jo šodien tas nepierādās. Es vairs ar jauniem vietējiem darbiniekiem nespēlējos,» saka Radziņš. Viņam situāciju uzņēmumā izdevies uzlabot, pieņemot darbā ukraiņus. Jā, arī ar viņiem ir savas problēmas, bet vietējais darbaspēks redz, ka nu ir konkurence, tāpēc strādā atbildīgāk.
«Manos uzņēmumos pašlaik strādā cilvēki no Ukrainas līdz Vjetnamai,» saka arī Bite. «Ir ļoti liela atšķirība starp cilvēkiem, kas nāk uz darbu tāpēc, ka jānostrādā zināms laiks, lai saņemtu nākamo bezdarbnieka pabalstu vai tāpēc, ka grib nopelnīt naudu.
Kā uzsver Bite, uzņēmums, kas grib pelnīt, vislabprātāk darbā redz darbiniekus, kas grib tieši to pašu – nopelnīt.
«Diemžēl mums ir jauna paaudze ar citādu attieksmi pret dzīvi – tikko rodas problēmas vai ir grūti, tā raksta atlūgumu un aiziet.» Viņaprāt, tas ir klasisks stāsts par paaudžu maiņu. Spēcīgi cilvēki rada labus laikus, labi laiki rada vājus cilvēkus, vāji cilvēki rada sliktus laikus, savukārt slikti laiki atkal veidos spēcīgus cilvēkus, kas radīs labus laikus. «Šobrīd esam posmā, kad labi laiki ir izveidojuši vājus cilvēkus. Jaunā paaudze nav gatava cīnīties, ēst zemi, strādāt vairāk un gulēt mazāk,» saka Bite. «Rietumu pasaulē to kādu brīdi var atļauties, jo tur labklājības līmenis ir augstāks, bet kapitāls – lielāks. Tikmēr mūsu valstī to atļauties vēl nevar. Latvijā vēl pāris paaudzēm neapstājoties jāstrādā, lai pēc tam kāds labāk dzīvotu. Šādos apstākļos esam tur, kur esam: vieni grib dzīvot vieglāk, bet otri strādā, lai kādreiz būtu labāki laiki.»
3 padomi darba devējam
- Zvana darbinieks: «Šodien darbā nebūšu.»
Kaspars Rācenājs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists: «Darbiniekam jāraksta paskaidrojums, kāpēc viņš nav ieradies darbā. Ja tam nav attaisnojoša iemesla, darba devējam nav pienākums par šo dienu maksāt, turklāt par šo laiku darbinieks nepelna arī atvaļinājumu. Vērtējot pārkāpumu un domājot par iespējamo darba līguma uzteikumu darbiniekam, darba devējam ir pienākums izvērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu, apstākļus, kādos tas izdarīts, kā arī darbinieka personīgās īpašības un līdzšinējo darbu.
Turklāt būtu labi, ja darba devējam būtu rezervē cilvēks, kas strādā šā darbinieka vietā, jo var gadīties, ka kāds darbinieks pēkšņi neierodas darbā, jo patiešām to nevar. Piemēram, nodarbinot cilvēkus, kam ir mazi bērni, darba devējam jārēķinās, ka mamma vai tētis pēkšņi var atvērt slimības lapu. Labs risinājums ir pieņemt darbā vairāk darbinieku īsākām darba stundām, nevis mazāk darbinieku garākām darba stundām. Tad brīdī, kad kāda darbinieka trūks, citi varēs viņu aizvietot.»
- Šorīt saņēmu darbinieka īsziņu. «Es no šodienas nestrādāju, izmaksā man algu.»
Dace Stivriņa, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja: «Darba likums paredz, ka darba tiesiskās attiecības uzsakāmas rakstveidā vai, ja puses par to vienojušās darba līgumā, elektroniski ar drošu elektronisko parakstu, un šis noteikums ir saistošs gan darba devējiem, gan darbiniekiem.
Telefonā atsūtīta SMS vai Whatsapp ziņa nav uzskatāma par darba uzteikumu.
Darba devējam vajadzētu informēt darbinieku, ka šādai ziņa nav nekāda juridiska spēka. Tikai tad, kad darba uzteikums noformēts atbilstoši likumam, pēdējā darba dienā jāizmaksā darbiniekam viņam pienākošais atalgojums. Šodien, kad saņemta darbinieka īsziņa telefonā, tas nav jādara.»
- Darbinieks iet prom no darba, bet neatdod viņam izsniegto darba aprīkojumu! Šodien viņam ir pēdējā darbdiena, bet atalgojumu es neizmaksāšu. Lai vispirms atnes manus instrumentus, tad dabūs savu naudu!
Dace Stivriņa, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītāja: «Par materiālo vērtību nodošanu darbiniekam noteikti jābūt dokumentiem, kurā norādīta gan darbinieka atbildība par tām, gan informācija, ka, pārtraucot darba tiesiskās attiecības, darbiniekam ir pienākums šīs vērtības atdot. Rodoties strīdam par zaudējumu nodarīšanu, darba devējs var vērsties tiesā, bet nevar aizkavēt darbinieka atalgojuma izmaksu, jo savas tiesības nevar aizstāvēt ar prettiesisku rīcību. Darba devējam jānoliek malā savas emocijas par to, ka darbinieks iet prom, un viss jāizdara tā, kā to nosaka likums.»
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par diskusiju un problēmrakstu cikla «GANDRĪZ PRATINĀŠANA» saturu atbild Žurnāls Santa.
