Mēs visi esam uzvarēti

Mūziķis Jānis Bukums dalās savās atklāsmēs par dzīvi un mūziku.
Atklāsmes
Vintra Vilcāne
28. maijs

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Tikai jaunībā liekas, ka ir baigi daudz nejaušību. Trīsdesmit gados, piemēram, man likās, ka esmu izcils gudrinieks, labs manipulators, cilvēku pazinējs un vispār liels speciālists, bet tā jau tas nav. Tagad man ir piecdesmit.

Tā, kurā mēs visi figurējam, ir viena baigi liela sistēma, un mūsu iespējas variēt droši vien ir diezgan ierobežotas. Es esmu novērojis, ka jebkura mana nodarbošanās (Jāņa darba grāmatiņā ir pat ieraksts – santehniķis. Bet viņš ir iemēģinājis roku kā tirgotājs, bijis bārmenis, šobrīd vada televīzijas un radio raidījumu – aut.) – vai fiktīva, vai esoša, vai reāla, vai nereāla – ir saistīta ar cilvēkiem. Un lielākais, ko esmu ieguvis, ir virspusēja cilvēku izprašana. Satiekot jebkuru cilvēku no jebkura sociālā slāņa, varu ar viņu fantastiski pavadīt kopā vismaz desmit minūtes. Jā, es varu būt slikts, neaudzināts, neizglītots, bet varu tēlot arī smalku kundziņu, ja vajag.

Pirms kādiem diviem gadiem internetā ierakstīju, ka neapmeklēju koncertus, un no tā sacēlās vesela vētra. Bet es kopš jaunības lielākoties esmu bijis skatuves aizkulisēs, un skatuves otrā pusē jūtos nekomfortabli. No vienas puses, cilvēki mani ļoti, ļoti uzlādē un ir vajadzīgi. Bet, no otras puses, man cilvēki nav vajadzīgi, mani viņi besī, un negribu viņus redzēt. Kad draugi man uzdāvina biļetes un aizeju uz koncertu piespiedu kārtā, jūtos ļoti slikti. Es arī parasti ļoti ātri eju prom no pasākumiem. Latviski to tā īsti nevar pateikt, bet ir labs apzīmējums krievu valodā– iskustvennoje skopļeņije naroda. Tā mani tracina.

Man ļoti patīk mana bērnības drauga teiciens – re, puisim harisma kā plastmasas spainim.

Es nesaprotu lielu daļu politiķu. Jo tas, ka daļa pieaugušu vīriešu, kuru liktenis ir valsts rokās, izmanto savās runās trīs svešvārdus atbilstoši tā gada modei, man šķiet lēti. Pirms trīs, četriem gadiem visi piesauca harismu – to, ka vidējā vai augstākā līmeņa menedžerim jābūt harismātiskam. Gads pagāja, un tad par visbiežāk lietotiem vārdiem kļuva fiskālā disciplīna, recesija.

Man vispār nepatīk visādas līderisma skolas, diskusijas un semināri, kuros māca, kā tev pareizi kustēties, kādai jābūt ķermeņa valodai. Jo tam komplektam jau jābūt tādam, lai uzrunātu sabiedrību, lai būtu veiksmīgs. Un tad, kad tie motivatori sāk runāt, saproti, ka viņi lieliski iemācījušies tēlot. Jo mājās jau viņi tāpat sēž čībās un ļauj, lai mazdēli viņiem plūkā ūsas.

Cilvēks no gada vecuma kļūst oldskūlīgs. Jo cilvēkam ārējo apstākļu un jebkā, ar ko viņš saskaras, ietekmē, parādās tendences. Piemēram – «tā ir jādara» un «mēs tev iesakām». Un dzīves tripā apmēram pa vidu visi parasti aplaužas, ko paši gan neatzīst.

Oldskūls ir tad, ka cilvēks saprot, ka pamatvērtības ir pamatvērtības. Un nevis tāpēc, ka kāds nezinātājs tās ir uzspiedis, bet tāpēc, ka tās ir paliekošas, neapnīkstošas un vērtīgas lietas.

Mana pamatvērtība, piemēram, ir vienkāršs ēdiens. Es esmu iztripojies ar dažādiem ēdieniem un sapratis, ka tas viss ir pilnīgas muļķības. Jo man kā ziemeļniekam neder dienvidnieku virtuve. Franču virtuve ir fantastiska, bet man tā negaršo. Man ir kartupeļi, vistas fileja, tomāti ar krējumu un sīpoliem, un viss. Šo es varu ēst trīsreiz dienā visu mūžu. Tieši tādus pašus tripus esmu veicis ar alkoholu. Kādreiz, kad sportoju tajā frontē un visu ko izmēģināju, galu galā parasti atgriezos pie šņabja un negāzēta ūdens. Jo no tā vienīgā man nešķebināja.

Man nepatika mana seja dzērumā. Ja cilvēks nepārtraukti lieto alkoholu, viņam atrofējas sejas muskulatūra, jo tai nav pielietojuma. Nu jau desmit gadu nedzeru. Kāpēc atmetu? Tāpēc, ka dzerot es kļuvu tāds cilvēks, kāds man pašam nepatīk – gan vizuāli, gan uzvedības ziņā. Dzērumā kļuvu melīgs, ļoti agresīvs un taisīju ziepes. Sačakarēju visu, ko vien var, – karjeru, veselību, ģimeni, attiecības. Pilnu spektru. Nevienam cilvēkam nekad nav palīdzējusi dzeršana. Un lai tie (vienalga, vīrieši vai sievietes), kas apgalvo, ka māk dzert un dara to mēreni, atnāk pie manis un apzvēr, ka vismaz trīs reizes dzīvē nav sataisījuši tādus sūdus, par kuriem nevar stāstīt. Visiem būs kādi grēki. Pat tādi, kas Bībelē nav ierakstīti.

Bailes ir pupu mizas. Es, piemēram, paniski baidos no augstuma. Bet katrs otrais baidās. Vienreiz – 12 gadu vecumā, tēlojot musketieri, – esmu nokritis stroikā no trešā stāva uz muguras. Bet ko lai saka? Nu, ja tev ir bail, pakāpies kādus soļus atpakaļ, nevis pieej tieši pie klints malas. Nevar visu mūžu spēlēt to infantilo spēli ar sevis žēlošanu un justies visu laiku par kaut ko vainīgs un nabadziņš. Ja tāda sajūta nezūd, tad jāiet pie speciālista.

Manai paaudzei mācīja, ka vīrietim ir jātiek ar sevi galā. Un vectēvs man ir iemācījis – nemīkstojies, netirinies! Ja tev ir bail, nāk sienas un histērija virsū un tu saki, ka neko nevar izdarīt, tad tieši kaut kas jāsāk darīt. Jo, tikko tu sāc darīt, runāties ar cilvēkiem, skatīties viņiem acīs, nevis grīdā, tu aizmirsti par savu veģetatīvo distoniju, ko tagad tik daudziem konstatē. Būtībā tāda distonija vispār neeksistē. Jo, ja cilvēks pusgadu darbojas, ne ar ko nerēķinoties, pārstrādājas, neregulāri ēd, tikpat kā neguļ, tad loģiski, ka viņš ir novests lupatās un pēc tam viņam ir paranoja, nervu sabrukums un problēmu pilns komplekts.

Es kā jebkurš vīrietis esmu samērā aprobežots, un principā manī dominē paša ambīcijas, egocentrisms un nenormāla patmīlība. Tā teikt, visa ļaunā Ziemassvētku paka. Tajā pašā laikā es sevišķi netīksminos par sevi, bieži neskatos spogulī, nemēģinu baigi pucēties un sevi analizēt – kā man trūkst un ko man vajadzētu mainīt.

Mēs esam paaudze, kas skatījās daudz filmu, lasīja ļoti daudz grāmatu, mums bija ļoti daudz iedomu un pašu interpretācijas par kaut ko. Man, piemēram, savulaik mīļākā grupa, kuru klausījos kādus 10 gadus, bija Accept. Biju iedomājies, ka solists būs garš, tievs, garmatains. Kad pēc tam dzīvē ieraudzīju Udo Dirkšneideru, tā bija tāda vizuāla vilšanās. Viņš bija īss un resns. Bet tā jau ir ar daudz ko. Mēs paši vienmēr daļu piefantazējam klāt.

Process, iešana uz mērķi man laikam patīk vairāk nekā rezultāts.

Mums ar draugiem ir tā sauktais Daukas sindroms – visu laiku tā skriešana uz apvārsni. Es biju prom no Latvijas mūzikas skatuves gandrīz 14 gadu (vienu gadu Jānis dzīvoja un strādāja Ukrainā, samērā ilgu laiku pavadīja Barselonā, kur gan muzicēja, gan filmējās, – aut.)

Es jau zināju, ka autors visām tām ziepēm esmu es pats. Bet man labpatikās domāt, ka aizbraukšu un viss sliktais paliks te un labais mani gaidīs. Tā, protams, nebija. Bet svešā vidē, kur tu īsti nevienam neesi vajadzīgs, var ļoti daudz ko pārdomāt. Atbraucu atpakaļ, un man bija tas stimuls atkal sākt pilnīgi jaunu dzīvi.

Bet, lai es pa īstam izdarītu secinājumus, tādiem kā man dzīve sagatavo pārsteigumu. Labi audzinātiem cilvēkiem viņa rāda ar zīmēm, mājieniem, ne tik smalkiem kundziņiem dzīve paskaidro,

bet tik ģeniāliem cilvēkiem kā man (smejas) dzīve mauc ar airi. Simts, tūkstoš, piectūkstoš reižu.

Jo es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem citādi nepielec.

Man šobrīd grupā ir trīs jauni vīrieši – 27 un 30 gadu veci. Neskatoties uz to, ka viņi ir mileniāļi un ļoti daudzās izdarībās – tīrās briesmas, pa lielam viņi ir ļoti dzīvesgudri. Mēs tajā vecumā tādi nebijām. Kad es viņiem pasaku – jādara tas un tas, viņi paskatās uz mani, padomā un saprot, ka tas būs racionāli, pareizi un nesīs kaut ko. Ja es 27 gados būtu kādu klausījis un mācējis pieņemt pareizos lēmumus… Man tajā vecumā dzīve bija tikai tajā dienā. Ja man arī eksistēja rītdiena, tad tikai tad, kad bija gaidāms liels koncerts, jāfilmē kāds video vai jābrauc uz Zviedriju spēlēt.

Man patīk sievietes, un tur neko nevar darīt. Nu jau gadu esmu precējies. Bet ļoti labi atceros arī laikus, kad es biju kā staigājoša nelaime. Katra sieviete, kas ar mani padzīvoja kopā, pēc tam radikāli mainīja dzīvi. Es biju kā injekcija, kura jāiešpricē, lai nekad nepītos ar tādiem idiotiem (smejas). Turklāt es nemaz neesmu romantisks, drīzāk antiromantisks. Bet sievietēm jau tie nosacīti sliktie puiši patīk. Varbūt mana misija ir rādīt ar slikto piemēru, kā nevajag darīt. Kāds man reiz uz rādžiņu bija atrakstījis vēstuli mirklī, kad presē parādījās publikācijas par to, ka esmu atmetis dzeršanu. Viņš bija izlasījis interviju ar mani un teicis: «Ja pat tas muļķis Bukums vairs nedzer, es ar nedzeršu.» Ja kaut vai viens cilvēks spīta pēc atmet dzeršanu, tad tas ir tā vērts. Izcili.

Katru otro dienu pamostos ar domu, ka dzīve ir nodzīvota, un tas viss ir bijis absolūts tukšpadsmit. Kur es tāds dulburis esmu radies?!  Man viss, ko izdaru, liekas mazs un niecīgs. Es nemāku sevi paslavēt. Un man ir sajūta, ka mēs visi esam uzvarēti. Simtiem reižu. Jo zaudējam nonstopā, dienu no dienas.

Lai arī esmu ļoti depresīvs cilvēks, es tomēr mēģinu neiet vēl dziļāk skumjās. Man, piemēram, gribas sakārtot Latvijā rokmūzikas industriju. Gribu iekustināt Kultūras ministriju, un lai tā izbeidz morāli onanēt un parazitēt uz tautasdejām, koriem un visu pārējo, ko cilvēki īstenībā dara par savu naudu. Ļoti viegli ievilkt pretī tam visam ķeksi. Jo lai tik kāds pamēģina sacelties pret tautas vai arī akadēmisko mūziku. Bet lai viņi palīdz rokmuzikantiem. Un es gribu kopā ar speciālistiem radīt uzmetumu likumprojektam un sniegt to iekšā Kultūras ministrijā. Galu galā, rokmūzika ir eksportspējīgs produkts. Pirms pusotra gada nodibināju Latvijas Rokmūzikas asociāciju, un mēs ejam uz priekšu. Ja šādā veidā palīdzētu arī citiem, tad uzskatītu, ka kaut ko drusku dzīvē esmu paveicis. Nu jau pusgadu mums Radio SWH Rock ir raidījums katru trešdienu, kas saucas Roka nemieri. Pēc jaunā gada būs tāds pats raidījums televīzijā.

Mūsdienās ir ļoti liela garlaicība. Manuprāt, cilvēki neprot, nemāk izjust to dzīves, dzīvošanas garšu. Jo rokenrols ir tad, kad jauniem spīd acis. Kad solīda meitene, kura, iespējams, strādā Ministru kabinetā par sekretāri, atsaucas spontānam aicinājumam tūlīt kāpt mašīnā, aizbraukt uz Lietuvu, pa ceļam pārkāpjot noteikumus un izballējoties uz nebēdu. Rokenrols ir tad, kad nekas nav prognozējams. Manuprāt, šī spontanitāte ir izzudusi. Dullošanās tagad tiek saklasificēta. Vai es pats joprojām esmu spontāns? Nu, varu kaut kur aizlidot uz kādām divām nedēļām, tā pēkšņi. Tikai tagad es tomēr par to iepriekš informētu cilvēkus. Agrāk tā nebija.

Cilvēki jau nemainās. Viss atkarīgs no tavas pielāgošanās kapacitātes. Un tā jau drīzāk ir tāda aktiermeistarība. Kas man nācis klāt ar gadiem? Manuprāt, viena slikta lieta – ka es kā tāds hameleons, kā tāds zutis esmu iemācījies ložņāt, pielāgoties situācijām. Tas man nešķiet labi.

Es īsti neticu atslēgas personām un atslēgas notikumiem dzīvē. No desmit dzīvē piespēlētiem cilvēkiem, deviņi ir, lai kaut ko iemācītos, bet viens cilvēks ir kā balva. Cik ilgi tu ar kuru būsi kopā, jau atkarīgs no tevis. Un tas, ka tu izdomā būt ilgāk kopā ar kādu kreiso cilvēku, kurš varbūt tavā dzīvē paredzēts tikai uz pusi dienas, ir tikai tavs lēmums.  

Skrienot pa dzīvi, kaut kur esmu pazaudējis laimes izjūtu. Man vispār tāda neeksistē. Tāpat kā neeksistē miera stāvoklis. Piemēram, es apbrīnoju, ka rakstnieki un dzejnieki kaut ko saraksta un pēc tam kādu gadu spārda gurķi. Es tā nevarētu, man gada laikā vajadzētu sarakstīt kādas astoņas citas grāmatas. Un, ja nerakstītos, tad darītu kaut ko citu. Mums tikko iznācis disks («Neuzvarētais» – aut.), bet es jau dīdos.

Es sev ar varu lieku izvērtēt, kas ir un kas nav labs. Jo nemāku izjust konkrēto mirkli, man viss ļoti patīk tikai pēc tam. Tad es atceros, izgaršoju piedzīvoto un izjūtu nenormālu gandarījumu.

Piemēram, to, ka būšana kopā ar mazdēlu ir miljons. Vai, ka mēs visi esam kopā mājās un izbaudām kaut kādu Ziemassvētku sajūtu. Un lai skan tā muļķīgā Ziemassvētku mūzika, lai ir tās piparkūkas.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs