Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Priekā, sajūsmā, pretrunās, pat traģēdijās dzimst jaunā valsts, kas tomēr cerīgi raugās uz nākotni. Milzīgās zemes (salīdzinājumā ar Latviju) pašos austrumos joprojām gruzd konflikts – ne īsti karš, ne īsti «pretterorisma operācija», kā to dēvē šejienes mediji. Ukraina mainās, izmisīgi meklējot savu vietu starp Maskavu, Briseli un Vašingtonu.
Zudušās impērijas šarms
Es sēžu pie alus glāzes Ļvovas vecpilsētas Tirgus laukumā tieši iepretim Rātsnamam. Te atrodas alus krogs Pravda, reizē arī brūvētava un kaut kas līdzīgs klubam, kur vakaros spēlē džeza orķestris. Šeit radītās alus šķirnes runā pašas par sevi – Trump, Obama Hope (parādījās laikā, kad Ukraina cerēja saņemt no ASV tiešu militāru palīdzību), Frau Ribbentrop (ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli uz etiķetes) un pats skandalozākais – Putin Huilo (pliks Putins ar miniatūru Medvedevu klēpī). Ir arī nevainīgākas, piemēram, Sila, uz kura etiķetes attēlots sašautais Doņeckas lidostas tornis ar Ukrainas dzelteni zilo karogu virs tā.
Politiski militārs simbols, kuru Ukrainas armija nosargāja 242 dienas. No Ļvovas vecpilsētas līdz Doņeckai valsts austrumos ir tieši 1000 kilometru. Te, Ļvovā, ārēji nekas neliecina par karu. Vienīgi netālajā Sv. Pētera un Pāvila dievnamā, kas kalpo kā vietējā garnizona baznīca, svecīšu rindas pie kritušo puišu portretiem kļūst aizvien garākas…
Vai esam aizdomājušies par vārdu Ukraina? Krievu valodā Украи́на nozīmē – zeme «pie malas». Tātad robežzeme, nomale, sanitārais kordons, buferis starp Krievzemi un Rietumiem. Bet šādas robežzemes pastāv arī pašā Ukrainā. Viena no tādām – Rietumukraina. Teritorija, kas politiski iekļāvās Ukrainā vien 1939. gada septembrī.
Var apceļot lielu Ukrainas reģionu, kas gan izmēru, gan iedzīvotāju skaita ziņā vairākas reizes pārsniedz Latviju, un neizbraukt no bijušās Austroungārijas teritorijas. 19. un 20. gadsimta mijā austriešu, vācu un krievu literatūrā dažkārt parādās epitets «netīrā Galīcijas nomale». Ar to bija domāts pats mežonīgākais toreizējās Rietumeiropas kakts, trīsstūris starp Austroungārijas impērijas pilsētām Lembergu (tagad Ļvovu), Ternopoli un Černivciem.
Šodien var tikai brīnīties, kā «netīrā nomale» varēja radīt Ļvovu – tik greznu, elegantu un bagātu pilsētu. Kur radās tik daudz naudas?
Austrijai taču nebija koloniju! Un kas bija paši cēlāji? Vācieši, poļi, ebreji? Lai nu kā, nu jau neatkarīgā Ukraina vēstures kataklizmu un negaidītu peripetiju dēļ gluži nejauši ir izvilkusi laimīgo lozi, lielo laimestu – austriešu Lembergu, vēlāko poļu Ļvovu, tagadējo Ļvivu.
Dīvainas šeit ir arī baznīcas. Jūs varat ieiet zeltītiem kupoliem greznotā, bizantiskā stilā celtā dievnamā. Klausīties pareizticīgo liturģiju, kas ukraiņu valodā skan īpaši skaisti, nolikt sveci pie ikonām. Bet acīgāks vērotājs pamanīs – brīdī, kad priesterim vajadzētu pieminēt Maskavas patriarha Kirila vārdu, tiek nosaukts Romas pāvests Francisks.
Tā ir grieķu-katoļu jeb uniātu baznīca, neparasts rietumu un austrumu kristietības hibrīds, kurā austrumnieciskā ārējā forma savienojas ar juridisku pakļaušanos Romai. Iespējams, Rietumukraina šodien ir visreliģiozākais Eiropas reģions – vismaz ārēji. Ceļas jaunas baznīcas, uz ielu stūriem dežurē Jehovas liecinieki ar Sargtorņa žurnāliņiem rokās. Dažos Ļvovas dievnamos svētdienās notur pat piecus dievkalpojumus, un arī tad daudzi dievlūdzēji paliek ārpus baznīcas durvīm. Braucot garām baznīcai, autobusa šoferis un pasažieri pārmet krustu.
Par drošu ceļu gādā pie priekšējā stikla piestiprinātās svētbildes. Ļaunas mēles gan melš, ka vismaz pa daļai tā esot tikai izrāde, piemērošanās sabiedrībā valdošajam noskaņojamam. Daudzi cilvēki te joprojām naivi tic, ka vārdi «modernā Eiropa» un «kristietība» ir bezmaz vai sinonīmi.
Virtuve te ir jaukta. Tradicionālo ukraiņu boršču un speķi papildina ungāru gulašs, Vīnes šnicele, kāposti ar desiņām un Zahera torte.
Šķiet, Ukrainas rietumi ir vienīgā vieta pasaulē, kur organiski saplūst vīna, alus un šņabja jeb «gorilkas» kultūra.
Kā man teica kāds ukraiņu paziņa: «Pie mums Ļvovā ir laba kafija, bet Užgorodā jūs varat dabūt vēl labāku. Jo tuvāk Vīnei, jo kafija labāka – tas ir pavisam noteikti. Un otrādi – jo tālāk Ukrainā jūs ceļojat uz austrumiem, jo biežāk brokastu galdā parādās nevis kafija, bet tēja. Galīcijā viesībās pierasts dzert alu vai šņabi, bet Aizkarpatos dzer vīnu. Tagad Ļvovā ir modē atvērt vinotēkas, jauni cilvēki gudri izsakās par upeņu vai melleņu smaržām vīna aromātā. Bet pie mums Galīcijā tas viss ir mākslīgi, mehāniski apgūts, kamēr Aizkarpatu ukraiņi vīna pazīšanas kultūru iesūkuši ar mātes pienu.»
Ap simt kilometru uz ziemeļaustrumiem no Ļvovas atrodas neliela pilsētiņa – Brodi. Austroungārijas laikos tepat blakām bija Krievija. Vietējie iedzīvotāji, vairumā ebreji, naudu pelnīja ar kontrabandu un spekulāciju. Īpašu ievērību pilsētiņa ieguva pēc Brodos dzimušā rakstnieka Jozefa Rota romāna Radecka maršs. Grāmatas darbība norisinās Brodos, un tajā aprakstīti Austroungārijas impērijas pēdējie gadi.
Saglabājies pat galvenais krustojums, milzīgās sinagogas drupas un romānā pieminētā Brodnicera viesnīcas ēka, kuras spēļu zālē galvenais varonis iedzīvojās bezcerīgos parādos. Izejot cauri centram, pilsētiņas ziemeļu nomalē mēs atrodam pamestu ebreju kapsētu, bezgalīgas vertikālu akmeņu rindas. Līdz kādreizējai Krievijas impērijas robežai no šejienes ir vien desmit minūšu gājiens. Savulaik tik slavenie Brodi šodien kļuvuši par neko neizsakošu vietu nekurienes vidū. Nav vairs ne Austroungārijas, ne Krievijas impēriju, bet kādreizējie Brodu iemītnieki atdusas kapsētā.
Ir sestdiena. Neskaitāmajās Ļvovas baznīcās svin kāzas. Uzkrīt tas, cik izskatīgi ir jaunie pāri, cik greznas ir līgavu kleitas un nevainojami eleganti puišu uzvalki. Un cik jauni gados! Bikli un samulsuši viņi smaida, it kā neticēdami paši savai laimei. Pēc ceremonijas turpat pie baznīcas seko fotografēšanās, ko nekautrējas izmantot arī garām ejošie tūristi, mani ieskaitot. Visgrūtāk klājas priesterim – viņu jau gaida nākamais pāris. Kāzu konveijers turpināsies līdz sešiem pēcpusdienā, kad baznīcās sākas vakara liturģija. Dzīve, paldies Dievam, turpinās.
Uz Odesu!
Ja jums apnicis gremdēties dekadentiskās Austroungārijas impērijas noskaņās, tad ziniet – Ukraina var piedāvāt kaut ko pavisam citādu. It kā vienkāršu, tajā pašā laikā senu un gudru. Jautru, bezbēdīgu, bet ar traģiska rūgtuma piegaršu. Tā ir miljonu pilsēta Odesa, Ukrainas dienvidu metropole. Vēl viena robežzeme, īpatnējs kokteilis, kurā sajaukusies Krievijas impērija, 19. gadsimtā piedzīvotais brīvostas periods un padomju laiks. To cilvēku, kuri radīja neatkārtojamo Odesas šarmu – arhitektūru, virtuvi, humoru un īpatnējo dzīves uztveri, gan vairs nav. Franči un itāļi jau sen ir pametuši šo pilsētu, grieķi un armēņi – deportēti, pārtautojušies vai emigrējuši. Ebreji noslepkavoti vācu nacistu un rumāņu okupācijas laikos. Tie, kuriem izdevās izdzīvot, aizceļojuši uz Izraēlu vai Ameriku.
Viens no iemesliem, kāpēc Odesas ebreji tik lielā skaitā apmetušies Ņujorkas Braitonbīčā, esot Atlantijas okeāna pludmale, kas kaut nedaudz atgādinot dzimto pilsētu.
Visērtākais veids, kā aizkļūt no Ļvovas uz Odesu, ir vilciens, vecais labais padomju laiku «kupejnieks». Ja ir laiks un interese, var izvēlēties alternatīvu maršrutu, bet tad jau ar autobusiem: Ļvova–Černivci– Kišiņeva–Odesa. Pāris dienu uzkavēties Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā. Ieiet šejienes vīna veikalos un saprast, ka Rīgā nopērkamie Moldovas vīni patiesībā ir nezināmas izcelsmes susla. Bet tas jau ir cits stāsts. Uz priekšu, uz Odesu!
Kāpēc cilvēki brauc uz šo pilsētu? Lai pastaigātos pa Deribasova ielu, apmeklētu grezno Operas teātri. Redzētu kinopasaules ikonu, Sergeja Eizenšteina iemūžinātās Potjomkina kāpnes un leģendāro tirgu Privoz. Un tomēr galvenā Odesas atrakcija ir jūra. Un kas tad ir Melnā jūra? Liels Vidusjūras līcis, patiesībā tās turpinājums! Gabaliņš dienvidu pasaules, tikai bez palmām. Pašas Ukrainas šajā pilsētā ir maz.
Tikai dažos vasaras mēnešos, kad Odesā ierodas atpūtnieki no «ukrainiskās Ukrainas», tās pludmalēs ieskanas ukraiņu valoda. Pēc Krimas okupācijas viņu skaits tikai pieaudzis. Pati Odesa, būdama gana patriotiska, tomēr palikusi caur un caur krievvalodīga. Diezin vai te kaut ko spēs mainīt 2019. gada pavasarī pieņemtais valodas likums, prasība visus uzrakstus publiskajā telpā atveidot tikai un vienīgi ukraiņu valodā. Situācija mazliet atgādina mūsu Daugavpili, latviskie uzraksti krievvalodīgajā pilsētā.
Katrs ciemiņš atklāj savu Odesu. Mans mīļākais maršruts ir šejienes pludmales. Atliek iesēsties 5. tramvajā, un tas no pilsētas centra pa Franču bulvāri aizvedīs uz vietām ar teiksmainiem nosaukumiem – Fontana, Arkādija. Vai aizbraukt līdz galapunktam un tad gar jūras krastu lēnām doties centra virzienā. Pārgājienu vislabāk sākt rīta pusē, kad saule vēl spīd no muguras.
Pa ceļam trāpīsies visai interesantas vietas. Piemēram, nūdistu pludmale pie Čkalova sanatorijas. Plakāts liecina, ka te aizliegts atrasties apģērbā un fotografēt. Nedēļas nogalēs pludmale atgādina roņu koloniju, šķiet, ka pat adatai nav vietas kur nokrist.
Ukraiņi patlaban ir burtiski apsēsti ar tetovējumiem, uz žogiem bieži redzamas reklāmas: «Tetovējumi!» vai «Tetovējumu noņemšana!». Nūdistu pludmalē var pamanīt, ka daži pamanījušies notetovēt visintīmākās ķermeņa vietas. Neskatoties uz aizliegumu fotografēt citam citu, cilvēki to dara uz nebēdu – ar viedtālruņa palīdzību. Vieni atklāti un speciāli, citi – izliekoties runājam pa telefonu.
3.jpg)
Šo nūdistu pludmali dažkārt dēvē arī par «mežonīgo» (дикий пляж). Ne plikumu, bet gan brīvības dēļ. Ja vien ir vēlēšanās, jūs te varat uzsliet telti un dzīvot kaut visu vasaru – neviens prom nedzīs. Šādas mežonīgās pludmales Odesā ir vairākas, un starp telšu iemītniekiem manāmi gan jaunieši, gan pārīši jau krietnos gados. Kūp ugunskuri, vārās zupa un kafija, smaržo ceptas desas. Vienīgā problēma – tikt pie saldūdens, tas dažviet jānes pat no puskilometra attāluma.
Man pašam Odesas pludmalēs vislabāk patīk betona moli. Uzcelti ik pa simts metriem, tie iestiepjas tālu jūrā. Uz moliem var sastapt makšķerniekus, kas gan ir visai mazrunīgi. Parastais loms – jūras bullīši.
Lai gan ir aizliegums lēkt uz galvas ūdenī, to dara visi, mani ieskaitot. Ja esat noguris no pastaigas, saules un peldes, varat piestāt kādā no kafejnīcu terasēm. Iedzert glāzi alus, aprunāties ar cilvēkiem, uzņemt interesantu bildi. Uzkodas var nopirkt no ielas tirgoņiem, kuri piedāvā vītinātas zivis, uzbeku čeburekus un Austrumu saldumus. Pats pilsētas centrs, Lanžeronas pludmale.
Man tuvojas skaļa balss: «Kukurūza! Kukurūza! Pērciet kukurūzu! Svaiga, salda, sulīga! Vīri, puiši, jaunekļi! Pērciet manu kukurūzu, un jūsu stobri būs tikpat braši kā šīs vāles!»
Cilvēki smejas, un arī es šo jau neskaitāmas reizes dzirdēto pantiņu zinu no galvas. Teicēja ir braša, balamutīga sieva, kas tirgo patiešām gardu kukurūzu. Izvārīta, apbērta ar sāli tā burtiski kūst mutē. Neskatoties uz nepārprotamo mājienu, pircējas lielāko tiesu ir sievietes. Vīri dzer alu un piekož līdzpaņemtās sviestmaizes ar sīpoliem un speķi.
Patiesībā par šo pludmales ceļojumu var pateikties nu jau bijušajam Odesas gubernatoram (reizē arī bijušajam Gruzijas prezidentam) Mihailam Saakašvili. Viens no viņa pirmajiem rīkojumiem pēc stāšanās amatā 2015. gadā bija pavēle nojaukt jūras krastā sabūvētos betona žogus, kas šādu garu pastaigu padarīja neiespējamu. Iepriekšējos gados katrs sevi cienošs Ukraiņu oligarhs bija pamanījies uzcelt villu tieši jūras krastā (nelikumīgi, jo tur būvēties nedrīkst) un ar augstu mūri norobežot «savu pludmali» no «vienkāršās tautas». Dažviet šo demolēšanas darbu paliekas vēl redzamas modernu pilsdrupu veidā.
Robežas nav tikai ģeogrāfiskas, tās tiek novilktas arī starp laikmetiem.
Man šķiet, es piederu pie pēdējās paaudzes, kas vēl saprot romānu Divpadsmit krēsli un Zelta teļš humoru.
Grāmatu darbība pa daļai risinās izdomātā pilsētā Černomorskā, kas patiesībā ir autoru Iļjas Ilfa un Jevgēņija Petrova dzimtā Odesa. Un kas zina, varbūt, staigājot pa Deribasova ielu, es paeju garām ēkai, kur savulaik atradās kafejnīca Florida. Vieta, kur 1920. gados pie ēdnīcas Nr. 68 pulcējās Zelta teļš varoņi, pēdējie «vecās labās» Odesas tipāži, «pikē vestēs.»
Smieklīgi, pa pusei prātu izkūkojuši večuki, kuri atcerējās jaunības laikus un katru politisku ziņu uztvēra kā zīmi Černomorskas pasludināšanai par brīvpilsētu. Un kas ir pats visdīvainākais – arī šodien daudzi pilsētnieki cer, ka visas viņu problēmas atrisinās Odesas pārtapšana par brīvo ekonomisko zonu. Patiesi, vēsture atkārtojas kā farss.
