Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Iespējams, šāda situācija tev liekas pazīstama: tu «feisbukā» nosūti draudzības uzaicinājumu kādai izskatīgai sievietei. Esi viņai nezināms draugu draugs. Viņa atver tavu profilu un… «wow!» Viņai patīk tas, ko viņa ierauga. Uz ekrāna vizualizējas plecīgs, jauns vīrietis ar žilbinoši baltu smaidu. Vienā bildē tu esi redzams svarīgu sejas izteiksmi pildām darba pienākumus, citur pozē kaut kur tālu ārzemēs zem palmām, ir tev tur arī tādas bildes, kur tu stāvi pludmalē… varens skats! «Perfekts ģenētiskais materiāls,» – nevilšus viņa nodomā, lai gan pašai demogrāfiskais pienākums jau sen izpildīts. Nu, bet sakiet, kurš gan negribēs sev tādu jaunu draugu?!
Otrais etaps. Tu satiec sievieti, ar kuru pāris mēnešu jau esi apmainījies ar īsziņām, runājis pa telefonu. Tu esi ar viņu flirtējis, sūtījis smaidiņus, komplimentus, jokus un dažādus mājienus… No viņas esi saņēmis to pašu plus vēl iztēli rosinošas pludmales fotogrāfijas. Varbūt, ka pat esi saņēmis fotogrāfijas, kur viņa redzama pavedinošā apakšveļā savā buduārā pie spoguļa krāsojam lūpas vai gultā lasām kādu erotisku noveli? Nē, tev nepaveicās? Tās bildes tev nenosūtīja.
«Anyways.» Tev, savā laptopā verot vaļā šīs fotogrāfijas, uzreiz saceļas. Tu pēti viņas atkailināto, saules nobrūnināto ķermeni, izpēti visus viņas apaļumus, lūpu izteiksmi. Tad iztēlojies viņu sev virsū. Tad apakšā. Tad tu nolaid savu tvaiku. «Tev ir skaists augums,» ar vēl mikliem pirkstiem tu viņai aizteksto.
Pēdējā laikā tu par viņu arvien vairāk piedomā. Tu viņu gribi. Pagaršot. Tu gribi zināt, vai viņa ir brīva un pieejama…
Kādu sestdienas vakaru viņa saņem no tevis telefona zvanu. Laikam pēc «burziņa» bārā tu biji saņēmies, lai piezvanītu. Tu viņai piedāvā satikties pēc dažām nedēļām Berlīnē. Tev paredzētas tur darīšanas, un tev radusies ideja apvienot lietderīgo ar patīkamo. Šobrīd dzīvē tu ilgojies pēc fantastiskām izklaidēm. Tu zini, ka gulta tavā viesnīcas numuriņā būs ļoti plaša un ērta un tur diviem mierīgi pietiks vietas. Parasti pietiek.
Man pašai savukārt bija tāds «storijs». Izejot cauri pasu kontrolei, mani sagaida jauns čalis no «feisbuka» – nu, īstens Apollons! Patiesi burvīgs mūsu sugas pretējā dzimuma eksemplārs. Un tas smaidiņš… Mēs dodamies uz manu viesnīcu. Pa ceļam sarunājamies un malkojam šampanieti. Viņš mani skenē kā rentgena aparāts un droši vien prāto, kur mana seja varētu atrasties pēc pāris stundām – augšā vai apakšā.
Viesnīcas numuriņa durvis klusi aizveras. Ir vēls. Mēs lielajā gultā, atspiedušies uz spilveniem, dzeram dzirkstošo dzērienu un sarunājamies… Divi vien šajā svešajā, tumšajā pilsētā. Te ir labi un omulīgi, taču mēs tikko esam iepazinušies. Jā, arī mana gulta ir plata, bet tev nu ir pienācis laiks iet. Tu negribīgi piecelies, lai ietu, bet tad… pēkšņa impulsa vadīts piekļaujies skūpstā. Tavas vīrišķīgās plauktas pazūd aiz manas zīda blūzītes, pēc mirkļa viņas pēkšņi ceļo jau kaut kur zem svārkiem. Pirksti uztausta zeķtura lences… tavs spēcīgais augums sprakšķ un mutuļo. Tavi hormoni trako pa tavu sistēmu, kā to dara gāzes sakratītā limonādes pudelē. Tu vēlētos, lai es ar saviem pirkstiem viegli un maigi noskrūvētu korķīti… Piedod, bet tev patiešām ir laiks iet. Tu ej. Pa ceļam uz savu viesnīcu tu vēl sūti īsziņas, cerot, ka es pārdomāšu. Tu ceri, ka man ir vientuļi savā gultā. Tev liekas, ka es nemāku baudīt dzīvi. Taču tu ļoti maldies.
Nākamā diena tev ir ļoti aizņemta. Man arī. Es gremdējos skaistuma un vēstures pasaulē burvīgajos Berlīnes muzejos. Baudu grandiozo Berlīnes sakrālo un moderno arhitektūru. Tu ceri, ka varbūt šovakar atnākšu uz tavu istabu. Bet tas nenotiek. Vēlu vakarā tu pieklauvē pie manas istabas durvīm. Lēnām un negribīgi tu atnāc un aizej. Un tu esi citāds. No rīta mēs kopā ēdam brokastis, bet šodien tevi savs šķīvis interesē vairāk par mani. Tu jūties aizskarts. Vīlies.
Es redzu, ka savā prātā tu jau domā par nākamo «zaķi» – to, kurš būs laimīgs par iespēju palēkāt tavā pieczvaigžņu viesnīcas numuriņa gultā.
«Nebozies,» es tev saku, bet saruna nevedas. Mēs aizstaigājam līdz Brandenburgas vārtiem, nofotografējamies un atvadāmies. Bija prieks iepazīties. Mēs vairs netiksimies. Mūris mūsu starpā netika gāzts. Tomēr mana ziņkāre tika apmierināta. Piedod, ja šoreiz nesanāca fantastiskas izklaides. Tā gadās. Vārdi «brīva» un «pieejama» ne vienmēr ir sinonīmi.
