Rīga +14°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Man šogad pirmais pavasara vēstnesis nebija ne saule, ne putni, bet pie bērna skolas ieraudzītie divi jauniešu (vairāk gan gribētos teikt – bērnu) pārīši, kas tik kaislīgi skūpstījās turpat uz trotuāra! Manā sejā atplauka neviltots smaids. Ir patīkami vērot šo nevainīgo nespēju turēties pretī dabas balsij un vēlmei ļauties jūtām turpat un uz vietas, kad vien tās tevi pārsteidz nesagatavotu.
Kļūstot pieauguši, mēs arvien vairāk mēdzam sevi ierobežot ar dažādiem stereotipiem un pieņemtajām normām un patiesas emocijas un kaisles uzplūdu izpausmes sākam uztvert kā kaut ko nevēlamu un nepareizu. Kur nu vēl ļauties tām paši?!
Brīžiem jau pati sev sāku šķist kā kaut kādu kaisles izvirdumu pārņemta, bet šobrīd laikam varu sevi pieskaitīt tam vispārpieņemtajam stereotipam (un pat zinātniski pierādītam), ka sievietēm, tuvojoties 40 un pēc tam, seksuālā apetīte aug augumā pretstatā vīriešu potencei līdzvērtīgā vecumā.
Neņemot vērā vecuma mērauklu un tai piederošās īpatnības, dzīves «Hameleonu rotaļas» manu dzīvi šobrīd sadalījušas starp divām valstīm, un nebūšana ikdienā kopā, protams, ietekmē arī mūsu seksuālo dzīvi. Tā kļuvusi par absolūtu kaisles sprādzienu – gan gaidot nākamo tikšanās reizi, gan mirklī, kad beidzot varam baudīt viens otru.
Citi lasa
Par dzīves neatņemamu sastāvdaļu kļuvušas seksuāla satura pilnas īsziņas (un tās neaprobežojas ar «es tevi gribu» vai «es nevaru sagaidīt!», bet gan ar diezgan precīzu (un tādēļ jo vairāk uzbudinošu) vēlamā procesa aprakstu. Satiekoties esam līdz baltkvēlei uzvilkti.
Nebūšu jaunatklājēja, bet vēlreiz gribu uzsvērt – patiesi mīlošu cilvēku sekss ir prātam netverams lidojums, kurš spēj dot tik daudz emociju un sajūtu līmeņu, ka reizēm nepieciešams ilgāks laiks, lai spētu pat ievilkt elpu.
Un nav labākas sajūtas pasaulē, kā pēc fantastiska un no aizspriedumiem brīva seksa dzirdēt čukstus ausī: «Es tevi dievinu!». Jā, esmu secinājusi, ka, lai arī seksā esmu samērā liela brīvdomātāja un man nav nekādu tabu visam, ko dara divi cilvēki (labi, «zelta lietus» un tamlīdzīgas izklaides nav mans formāts), tomēr tā līdz galam es no sirds vēlos tam ļauties un galvenais – sniegt tikai vīrietim, kuru mīlu, kuru iekāroju un novērtēju arī ārpus gultas. Citos gadījumos es tomēr sevī rodu sajūtu, ka viņš nav pelnījis visas ekstras. Egoistiski? Varbūt, bet, lai saņemtu ko vairāk par misionāru vai kādu citu pozu, es arī gribu saņemt ko pretī.
Mirklī, kad sastopas īstie cilvēki (un beidzot man dzīvē pirmo reizi šāda sajūta ir) un tev otrā patīk viss – gan viņa vizuālais izskats, gan dzīves uzskati, gan rakstura īpašības, gan attieksme pret tevi –, un, ne mazāk svarīgi, – jūsu seksuālais trakums ir absolūti vienā lidojumā, tu kļūsti par absolūtu «frīstaileri» (jā, amerikānisms, bet tomēr šis vārds ir ļoti precīzs) un jebkuras trakās idejas vai otra partnera vēlmes tu ar lielāko prieku vēlies piepildīt un pats gūsti baudu no tām, pat ja citkārt varbūt tas nemaz tevī baigo sajūsmu neizraisīja. Jebkura rokas ieslidināšana starp kājām (un, jā, tas tiešām ir uzbudinoši), uzšāviens pa dupsi ir tikai maza dzirkstele no tā, kas notiek pēc tam. Kad jebkurš vārds, ko otrs pasaka seksa laikā, tavām smadzenēm liek eksplodēt. Kad viņa pieskāriens savā agresijas līmenī ir tieši precīzi tādā koncentrācijā, lai tu jau juktu prātā no uzbudinājuma un lidotu baudas virsotnēs. Un spēle, kas vairumam varbūt šķistu perversija vai uz morāles robežas, mums ir pati norma un «vienkārši sekss» mūs vairs nemaz neuzrunā.
Jā, es vēlos un ļoti izbaudu, ja vīrietis seksā dominē. Nepārprotami. Pārliecinoši. Bez atkāpēm. Spēles tuvu vai «uz naža asmens» mani vēl vairāk uzvelk un atbrīvo. Stereotipi nav man. Man vajag brīvību, seksā noteikti.
Un tad, kad atrodi otru tieši tikpat traku un brīvu, nav nekādu iemeslu vai šķēršļu sniegt viens otram visu, ko vien jūsu fantāzija spēj jums uzzīmēt.
Un, jā, šie mūsu mazie, reizēm vārdos pat neizteiktie seksuālie noslēpumi mūs, manuprāt, vēl vairāk vieno arī ikdienā. Mums ir savi noslēpumi, mēs esam viena komanda! Un mēs zinām, ka tikai mēs viens otru varam aizvest kosmosā… īstajā.
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2014. gada 4. numurā.
