Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mūsdienās orientēšanās nenotiek vairs tikai mežā, tā ir arī pilsētvide, visneiedomājamākās vietas, arī lielas celtnes, kurās notiek telpu orientēšanās. Iespējams, arī kas eksotisks, kad sacensības notiek zem ūdens. Latvijā gan pagaidām šāds pasākums nav pieejams.
Orientēšanās lielākais pluss ir tā pieejamība dažnedažādiem cilvēkiem. Šis ir mūža sporta veids, ar kuru var sākt nodarboties ne tikai jaunībā. Piemēram, tautas sacensībās «Magnēts» jaunākajiem dalībniekiem ir tikai seši gadi, vecākais ir 89 gadus vecs, turklāt viņam esot pat daži konkurenti, kas ir nedaudz jaunāki. Starp sievietēm netrūkst dāmu ap 80. Ir cilvēki, kas distanci noskrien, un ir cilvēki, kas noiet.
Nekādu īpašo ierobežojumu šajā sporta veidā nav. Vienīgais, kam jāseko līdzi, ir veselība. Katram pašam jāsaprot, vai viņš var doties mežā viens. Ja ir kādas problēmas, iespējams, labāk nedoties turp, kur kāds palīdzēt varēs tikai laimīgas sakritības pēc. Galu galā – katram ir sava navigācija un ceļi.
Orientējoties mežā, skrējiens ir mīksts, slodze uz ceļgaliem un potītēm ir krietni mazāka nekā pa cietu segumu, kas var būt ļoti nepiemērots cilvēkiem ar muguras problēmām.
Kas nepieciešams, lai sāktu?
Nav nekādu īpašu prasību. Nepieciešams parasts sporta apģērbs un – galvenais – apavi, kas neberž. Sākumā pārvietošanās process var prasīt krietni vairāk laika, jo nav iemaņu, kā īsti orientēties pēc kartes. Šo prasmi apgūstot, samazinās arī noskrietā distance. Ja orientēšanās notiek mežā, ļoti ieteicams ir krekls vai jaka ar garām piedurknēm un garās bikses, lai nesaskrāpētu rokas un kājas. Protams, var iegādāties tieši šai nodarbei paredzētu sporta tērpu, arī speciālu neilona apģērbu, kas, gar krūmiem skrienot, neieķeras, bet vienkārši noslīd.
Orientēšanās nav viegls sporta veids, tā pamatā ir sastapšanās ar ko jaunu, neierastu un māka pieņemt lēmumus. Visbiežāk kļūdas rada tieši pieredzes trūkums.
Ļoti svarīga ir spēja salikt kopā un īstenot savu fizisko varējumu ar taktisko gudrību.
Gan iesācējam, gan profesionālim
Distanču sarežģītības pakāpes ir ļoti dažādas. Iesācējiem kontrolpunkti parasti tiek novietoti tā saukto līnijveida orientieru, piemēram, kāda ceļa, stigas, jaunaudzes, tuvumā. Tie ir viegli pamanāmi un uztverami. Pieredzējušākiem skrējējiem šādas ekstras nav. Viņiem jāprot saskatīt nianses, jo trase veidota, izmantojot dažādas viltības, – tā, lai ne visiem izdotos to veikt pilnībā. Piemēram, kontrolpunkti tiek novietoti, izmantojot paralēlās situācijas, kad ļoti līdzīgi dabas apstākļi ir arī kaut kur līdzās. Ja virziens nav precīzi ievērots, mēģinot apiet kādu purvu vai biežņu, ir liela iespēja nonākt ne tur, kur vajadzētu. Tieši šīs viltības rada dzinuli pilnveidot meistarību.
Ja ir vēlme, iespējams arī algot treneri, kas palīdz gan iesācēja gaitās, gan arī vēlāk. Treneris izskaidros nianses un pat ieteiks konkrētus treniņu plānus.
Ko iegūsi?
Orientēšanās palīdz cilvēkiem justies brīvākiem, īpaši jau tiem, kam ceļošana un darbavietas maiņa kļuvusi par ikdienu. Viņi iemācās pieņemt pareizos lēmumus, lai sasniegtu izvirzītos mērķi. Prasme orientēties pēc kartes ļoti noder reizēs, kad no ierindas iziet navigācijas sistēmas. Šādās situācijās nav vairs panikas, jo ir pārliecība par savām spējām nokļūt galapunktā.
Šis sporta veids iemāca arī sabalansēt fiziskās spējas ar garīgo darbu, jo visu laiku nepieciešams domāt un analizēt. Daudzi nevar savas fiziskās spējas pilnvērtīgi izmantot tieši tāpēc, ka domāšana netiek līdzi.
Nevar nepieminēt arī to, cik ļoti šis process palīdz atbrīvoties no ikdienas rūpēm.
Ieskrienot mežā, daudz domājot un pieņemot lēmumus, visas problēmas un uzmācīgās domas pazūd.
Kas ir orientēšanās?
Personai pēc kartes jāveic distance, apmeklējot vairākus kontrolpunktus. Pirms starta tiek izsniegta karte un kompass. Lai varētu kontrolēt laiku, kas tiek pavadīts trasē, tiek izmantota elektronika. Uz orientierista pirksta tiek uzlikts čips, kurā ir atmiņas karte. Katrā kontrolpunktā ir neliela kārbiņa, kurā šo čipu ievieto. Ierīce ar gaismas un skaņas signālu fiksē rezultātu. Abi signāli nepieciešami tāpēc, ka ar orientēšanos nodarbojas arī nedzirdīgi cilvēki. Čips fiksē visus starplaikus, kas pavadīti līdz katra kontrolpunkta apmeklējumam, un kopējo laiku, uzreiz arī tiek izrēķināts kustības ātrums un vieta savā grupā.
