Rīga -1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2010. gadā.
– Zināt, man pirms intervijām nereti ir lampu drudzis, pat bezmiegs. Jūs arī uztraucaties pirms atbildīgiem pasākumiem? Kad pusdienās ierodas Anglijas karaliene Elizabete vai operdīva Montserrata Kavaljē…
– Nē, nekāda uztraukuma nav! Man ir tāda laime, ka es nolieku galvu uz spilvena un pēc divām minūtēm esmu aizmidzis. Vienalga, kas nākamā dienā būtu jādara. Tas ir rūdījums.
Aizmigt ar smaidu varu i tad, kad trīs pasākumi jātaisa, kad pusdienās nāk kaut karaliene…
– Latvijā dzīvojat vien astoņpadsmit gadus, bet man šķiet, ka jūs šeit esat bijis vienmēr.
– Arī pēc manas iekšējās izjūtas varu teikt, ka Latvijā esmu nodzīvojis gandrīz visu mūžu, jo es šeit domās dzīvoju jau tad, kad vēl biju Anglijā un Kanādā. Mēs tā tikām audzināti – visa dzīve bija par un ap Latviju. Un man tas patika, jo mēs, latviešu bērni, ar to atšķīrāmies no angļiem, bijām pat mazliet pārāki. Mums bija latviešu skola, kori, deju kolektīvi, mūsu svētki un saiešanas. Angļu bērniem nekā tāda nebija, tik vien kā dažas slābanas skolas ekskursijas…
Jā, tie divdesmit gadi Latvijā man pagājuši kā divas dienas. Kad biju jauns, laiks vilkās lēni, lēni. Nevarēju sagaidīt, kad beidzot paliks tie astoņpadsmit gadi, kad divdesmit viens. Bet, kad sāku kārtīgi strādāt un parādījās arvien vairāk atbildību, laiks sāka skriet. Un pēkšņi tu atjēdzies, ka tev jau četrdesmit, piecdesmit… Es atceros to dienu, kad manai mammai palika piecdesmit gadu. Un es domāju – vai, cik viņa veca, šausmīgi veca! Kad vecākajam brālim palika piecdesmit, man atkal likās – nabaga brālis, kāds viņš vecs! Mēs visi četri esam dzimuši ar trīs gadu starpību. Kad otram un trešam brālim palika piecdesmit, man joprojām likās – cik labi, ka esmu jaunākais! Man vēl daudz laika atlicis līdz tam briesmīgam vecumam… Bet nupat jau pats nosvinēju sešdesmit gadus. Un, zini ko, man patīk!
Kad man palika četrdesmit un piecdesmit gadu, negribēju neko svinēt – lai neviens neuzzina. Pat gribēju mukt prom no Latvijas, it kā tas līdzētu no tiem gadiem aizbēgt. Bet šoreiz nolēmu, ka uztaisīšu ballīti. Sākumā plānoju kādus trīsdesmit viesus, tad sešdesmit, simt, simt piecdesmit, un beigās atnāca trīs simti!
– Kā pa armēņu kāzām!
– Jā, es biju šokēts, es biju pārsteigts, es biju priecīgs! Viss notika ārā, manā dārzā… Mēdz teikt, ka pēc četrdesmit cilvēka dzīve iet lejup no kalna, bet – nē! Es jutu, ka dzīve tikai tagad sākas. Tā bija labākā ballīte, kas man mūžā bijusi.
– Un kādēļ četrdesmit gadus slēpāt? Tas taču vīrietim seksīgs un panākumiem bagāts vecums.
– Tādēļ, ka es jutos krietni jaunāks. Un mani brāļi, kam jau bija tie četrdesmit, man likās galīgi savecējuši! Mans dzīvesveids bija kā puišelim, un es jutos kā puišelis, un tie četrdesmit man šķita milzīgs skaitlis. Intervijās nekad neteicu savu vecumu, ļoti nepatika, ja žurnālisti to jautāja… Zini, es vienmēr esmu melojis par savu vecumu. Pat jaunībā! Kad man bija kādi divdesmit seši gadi, aizgāju pie ārsta, kurš anketas aizpildīšanai jautāja manu vecumu. Es teicu – pag, man jāpadomā… Ārsts bija šokā, ka nezinu, cik man gadu! Atbildēju, ka tik bieži par to meloju, ka pats jau esmu saputrojies.
Es toreiz draudzējos ar ļoti dažādiem cilvēkiem un centos viņiem pielāgoties. Kad biju kopā ar gados vecāku kompāniju, piemetu sev pāris gadus klāt. Sešpadsmit gados gāju uz krodziņiem ar vecākiem jauniešiem, un viņi teica – dzer alu, lai neizskaties pēc līdzpaņemta bērna! Tā bija mana pirmā alus glāze un mana pirmā melošana par savu vecumu, jo tik jauniem alu nepārdeva.
Ar gadiem nāca otra tendence – sāku draudzēties ar daudz jaunākiem cilvēkiem, tad atkal bija jāiztaisās par jaunāku. Bet tāds dzīvesveids man uztur jaunu dvēseli. Droši vien, ja gadiem ilgi būtu strādājis vecu cilvēku kolektīvā, es šodien būtu tāds kā mans paps – vecs. Viņš valkāja tikai brūnu un pelēku krāsu un bija tik noguris… Es Vincentā vienmēr esmu strādājis kopā tikai ar jauniešiem, un man ir bijis jātur viņiem līdzi, jābūt tikpat jaunam. Un es arī varu turēt!
– Kā Merila Strīpa filmā Džulī un Džūlija varat kapāt sīpolus ātrāk par visiem?
– Jā, es te varētu visus nokapāt! Lai tik panāk man priekšā! O, kā man tā filma patika, es visus darbiniekus aizsūtīju uz kino!
– Jūsu dzīve nekad nav atbildusi klasiskiem kritērijiem – līdz četrdesmit gadu vecumam kā jaunietis ceļojāt pa visu pasauli, strādājāt par šefpavāru Jamaikā un Saūda Arābijā, divpadsmit gadus pavadījāt Kanādā. Vienmēr bijāt brīvs un kustībā.
– Mēs neviens no brāļiem neesam sekojuši tam klasiskajam dzīves modelim. Esam mazliet īpatņi. Varbūt tādēļ, ka augām pelēkā Anglijas mazpilsētā Korbijā un mūsu visu galvenais mērķis bija tikt no tās projām – lielajā pasaulē, aizraujošā dzīvē. Mums vienmēr bijis svarīgi, lai dzīve izdodas neparasta, nevis atbilst tradicionālam modelim.
– Un nekad nav uznākusi vēlme pēc paredzamas, mierīgas un drošas dzīves ar sievu un suni?
– Es nemēdzu nožēlot to, kā man nav. Tagad precēties tā kā būtu par vēlu. Ar savu pirmo lielo mīlestību uzturam ļoti draudzīgas attiecības. Viņa dzīvo Zviedrijā un pa šo laiku divreiz bijusi precējusies. Viens mans brālis arī bijis divreizes precējies, un es neteikšu, ka viņš būtu laimīgāks par mani. Bet suns man ir.
– Jūs pieminējāt Korbiju un vēlmi tikt no tās projām. Jūsu bērnība Anglijā laikam bija diezgan trūcīga un vecāku dzīve – skarba.
– Bija gan grūti. Tēvs strādāja ogļu raktuvēs, pēc tam pārgāja uz dzelzs raktuvi. Darba diena bija divpadsmit stundas. Viņš strādāja arī gumijas fabrikā, kur ar indīgajiem garaiņiem sabojāja plaušas, un tas laupīja viņam vecumdienas. Ilgi mocījās, līdz aizgāja… Viņš bija ļoti aktīvs Daugavas vanagu biedrs, cīnījās un cerēja uz to brīvo Latviju, ko pats nekad nepieredzēja…
Mēs trūcīgi dzīvojām. Man kā jaunākajam pašam savu drēbju nebija, viss nāca no brāļiem. Ziemassvētkos nekādas dāvanas es tiešām neatceros. Mums pat televizora un radio nebija. Gribējām dabūt pilsētas pabalstu, tādēļ atnāca komisija no domes, lai pārbaudītu, vai esam pietiekoši nabadzīgi. Bet viņi ieraudzēja plauktā lielo britu enciklopēdiju – tā bija divdesmit četros sējumos, ļoti dārga, reti kurš anglis to pirka un turēja mājās.
Un tā pilsētas vecene, protams, iesaucās – nu, ja jums ir enciklopēdija Britannica, pabalstu jums noteikti nevajag!
Bet par grāmatām vecāki maksāja katru mēnesi parādu, kā mūsdienās līzingu. Lai mēs, puikas, izglītojamies un kaut kur dzīvē tiekam…
Mammai pirmā vietā bija dārzs, otrajā vīrs un trešajā vietā dēli. Vismaz tā es toreiz domāju, jo visiem bērniem jau šķiet, ka vecāki viņus varētu mīlēt vairāk. Tagad saprotu, ka tas dārzs mammai bija mūsu dēļ, tas mūs uzturēja. Pārtika, ko varējām dabūt pēc kara, bija šausmīgi švaka. Visiem bija vitamīnu trūkums. Tāpēc mamma audzēja brokoļus un spinātus, ziedkāpostus un sparģeļus.
– Ir zinātniski pierādīts, ka cilvēkam visu mūžu vislabāk garšo ēdieni, kas atgādina bērnību. Pēc kā garšoja jūsu bērnība?
– Pēc ceptas, ļoti kraukšķīgas cūkas pavēderes sēņu mērcē. Ar spinātiem! Vēl mums bija cūku tauki, sacepti ar sēnēm, burkā salikti… To mēs smērējām uz maizes. Šmorēti kāposti, protams. Un marinēti gurķi. Mūsu dārzā viens gabals bija papum, neviens cits tur nedrīkstēja spert kāju.
– Ko viņš tur tik slepenu audzēja – tabaku vai kaņepītes?
– Tos gurķus, ko mamma marinēja! Atceros, mamma taisīja arī rabarberu vīnu. Īstas latviešu zemnieku delikateses, kas mūsu angļu kaimiņiem pat sapņos nerādījās. Par spīti trūkumam visi četri brāļi izaugām veselīgi.
– Jūs kā jaunākais bērns bijāt vecāku luteklītis vai moceklītis, ko lielie apceļ?
– Mēs ar brāļiem par to joprojām strīdamies, jo mūsu atmiņas šai ziņā ļoti atšķiras! Viņi saka, ka es biju luteklītis, bet es atceros, ka tos pērienus dabūju visvairāk. Dabūju no papa, no mammas, no skolotājiem… Skolā mums deva ar lineālu pa pirkstiem un ar bambusa rīksti pa pakaļu. Bija jānoliecas, un skolas pārzinis noskaitīja sešus sitienus pa pakaļu.
– Kāpēc tieši ar bambusu? Tāda rīkste estētiskāk izskatījās vai labāk sita?
– Es domāju, tādēļ, ka bambuss labi lokās un perot nelūst… Bet tolaik pēriens bija normāla parādība, mēs to neuztvērām kā vardarbību, un galu galā tas iedarbojās audzinoši – reizrēķinu es vairs mājās neaizmirsu. Arī vecāki mūs ļoti stingri audzināja, īpaši papus. Vienreiz biju aizklīdis prom no mājām. Man bija deviņi gadi. Biju kādus kilometrus divdesmit aizblandījies, mani atrada policija. Kad tiku mājās, domāju, ka tētis būs priecīgs mani redzēt, bet viņš teica: «Šodien tevi nepēršu, jo esmu ļoti noguris. Pēršu rītu.» Nākamajā dienā pārnācu no skolas un uzreiz likos gultā. Tēvs ienāca istabā, un es viņam teicu: «Tēti, es tagad esmu noguris, vai tu mani nevarētu rītu pērt?» Bet ar tēvu neko nevarēja sarunāt – bikses nost! Brāļi stāvēja aiz durvīm un zviedza, viņiem tas viss bija liela izklaide.
Mums visiem četriem mājās bija savi darbi un uzdevumi, un tēvs ļoti stingri uzmanīja, lai viss tiek pareizi un viņam pa prātam izdarīts. Ja ne, kļuva ļoti dusmīgs un lika darīt vēlreiz. Toreiz es to ļoti necietu! Un interesanti, ka tagad attiecībās ar saviem darbiniekiem esmu kļuvis tāds pats kā papus. Vienreiz pasaku, kas un kā jādara, un, ja nav izdarīts, tad ir blīkšķis. Tad es bļauju! Dusmas man ir lielas…
Tieši tās īpašības, ko visvairāk necietu tēvā, tagad redzu sevī.
Kādreiz es lielā aizvainojumā papum caur zobiem teicu – es nekad nebūšu tāds kā tu! Nekad! Un tagad es akurāt tāds esmu. Pajautā maniem darbiniekiem!
– Ievēroju, ka jūsu iepriekšējās intervijās bieži esat teicis, ka dzīve vienmēr jāpieņem tāda, kāda tā ir. Man šķiet, tas ir grūti.
– Vecāki man to iemācīja. Mēs bijām kara bēgļi – rūdīti. Dzīvojām nometnēs Vācijā vissmagākajos apstākļos. Kad nonācām Anglijā, neviens nepratām valodu, cīnījāmies, kā nu pratām. Es vairākas reizes bēgu no skolas, jo neko nesapratu angliski, mamma mani aiz rokas veda atpakaļ… Ja padomā, kā dzīvē gājis, tad šobrīd Latvijā ekonomiskās grūtības ir niecīgas. Kad cilvēki čīkst, cik maz naudas un cik zāles ir dārgas, man gribas teikt, lai viņi sāk ēst veselīgāk un beidz čīkstēt, tad zāles nebūs jāpērk.
– Jūs nekad nečīkstat, vismaz domās? Jums nav savu krīzes brīžu?
– Tad ir jādomā, ko saukt par īstu krīzes brīdi. Es ticu, ka dzīve jāpieņem ar visu, ko tā atnes. Ja šodien ir grūti, tad es sev saku, ka rīt būs jauna diena. Piedod, man šķiet, ka man tādas īstas krīzes nemaz nav bijis. Man dzīve vienmēr patikusi. Esmu easy going – visu ņemu viegli.
– Es jūs apbrīnoju par to, ka turaties pie principa mazs ir liels. Ka jums joprojām ir restorāns Vincents un neesat atvēris krogu tīklu pa visu Rīgu vai visu Baltiju, kur uz vienādiem šķīvjiem pasniedz vienādi smuku ēdienu.
– Piedāvājumu atvērt tīklu ir bijis ļoti daudz, bet man tas nav interesanti. Mana mūža mīlestība un kaislība ir zaļais zemnieku tirgus! Tie latviešu zemnieki taču ir fenomenāli cilvēki! Kolosāli! Un es tik ļoti lepojos, ka savā restorānā par katru ēdiena sastāvdaļu varu pastāstīt, no kurienes tā nāk, kas to audzējis. Katra ola, selerijas sakne un zaļums man pazīstams. Mans aicinājums ir Slow Food kustība Latvijā, un to es nevarētu apvienot ar restorānu tīklu pa visu Baltiju. Jo tās ir pretējas lietas.
Man ļoti patīk mans ēšanas raidījums televīzijā, jo tur nav tikai recepšu atrādīšana, – mēs braucam pie zemniekiem un zvejniekiem, un tam visam ir tāds dziļums! Nauda man nav mērķis, man visa pietiek. Ir dzīvoklis Rīgā, māja Baltezerā. Mēs par to lielo biznesu runājām ar brāļiem un secinājām, ka mums nevienam nav tirgotāja dotību. Mums tas nav iekšā, neesam miljonu pelnītāji, drīzāk sapņotāji. Anglijā mums bija iesauka Kenediji, jo bijām līdzīgi Kenediju klana brāļiem, tādi ideālisti ar lieliem sapņiem.
– Vai jums Vincentā nekad nav uzmākusies sajūta, ka esat izsmēlis sevi un gribas darīt ko citu, varbūt pat aizbraukt no Latvijas?
– Pirmos pāris gadus es nevarēju pierast pie garās ziemas un tumšajiem vakariem. Uznāca depresija un šķita, ka tas viss nav priekš manis. Bija divas reizes, kad gribēju aizbraukt. Bet vienmēr nāca pavasaris, kādi jauni plāni un darbi, un atkal viss nostājas savās vietās. Un nekur es neaizbraucu. Kur lai es būtu devies – uz Jamaiku, vai? Ja es savulaik būtu palicis Kanādā vai Anglijā, man tur tagad būtu šausmīgi garlaicīgi. Tur visas takas jau ir iestaigātas, nav nekā jauna, ko atklāt. Latvijā ir grūtāk, bet interesanti. Un var dabūt daudz labu mācību no dzīves. Līdz četrdesmit gadu vecumam daudz ceļoju, mētājos pa pasauli, strādāju dažādās valstīs, bet nekur nepiesaistījos. Patiesībā biju tāds liels tīneidžers. Ar veiksmīgu karjeru, tomēr tīneidžers. Latvijā es pirmo reizi nopirku dzīvokli un vēlāk māju. Man tās bija milzīgas pārmaiņas dzīvesveidā!
– Skumji atzināties, ka šeit vienmēr esat izjutis draugu trūkumu, jo visi draugi palika Anglijā un Kanādā.
– Tā ir… Jo es ar šejienes cilvēkiem neesmu kopā uzaudzis. Mums nav kopīgu bērnības un jaunības atmiņu, bet tas ir ļoti svarīgi, lai cilvēki varētu justies patiesi tuvi viens otram. Man ar Latvijas cilvēkiem nav kopīgas vēstures. Un es joprojām ļoti bieži jūtu to dalīto attieksmi – ka esmu no turienes, esmu ārzemnieks, nevis savējais. Man Latvijā bija viena labākā draudzene. Ilga Puriņa. Kolosāla dāma. Bet viņa pirms vairākiem gadiem aizgāja bojā no vēža. Viņa man šeit tāda bija vienīgā. Bet ar vienu īstu draugu cilvēkam pietiek, viens īsts draugs nav maz, vai ne?
– Kas jūs ar Ilgu tik ļoti satuvināja? Viņa taču nebija trimdas latviete.
– Latvieši ir noslēgti un pat draudzībā nav līdz galam atklāti. Varbūt tas jums vēl no padomju laikiem aizķēries, kad bija bail runāt patiesību un bīstami pārāk daudz par sevi stāstīt.
Bet es esmu ļoti atklāts, saku visu, kas uz mēles, sarunāju arī visādas muļķības.
Un Ilga arī tāda bija. Ļoti patiesa un atklāta, un liela smējēja. Arī es esmu liels smējējs, un tā mēs smējām… Varējām viens otram visu par sevi stāstīt un visas domas atklāt. Neesmu vairs šeit sastapis otru tādu cilvēku kā viņa. Viņas aiziešana man ļoti sāpēja.
– Bet varbūt jūs esat vienpatis un jaunus draugus nemaz sev tuvu nepielaižat?
– Kas? Ne-e, es ļoti reti esmu viens pats!
– Tās gan ir dažādas lietas… Neviens cilvēks nav viens pats, ja viņš nedzīvo mežā.
– Drīzāk ir tā, ka man neatliek laika tos draugus meklēt. Es tik daudz esmu darbā un Slow Food kustībā iekšā, ka man draudzībai nav laika. Ak, cik nav bijis reižu, kad esmu sarunājis ar kādu kopā aiziet uz kino vai koncertu vai pavakariņot, bet pienāk tā diena un es netieku. Zvanu un saku – sorry, citreiz… Bet tā cita reize jau nepienāk, jo man nekad tai nav laika. Un cilvēki no manis atkrīt, jo draudzība nevar pastāvēt tikai domās. Man joprojām trūkst Kanādas draugu. Ilgojos un sarakstos.
Un, iedomājies, es piecpadsmit gadus neesmu bijis Kanādā! Es katru gadu sev saku – šogad braukšu uz Kanādu. Un nekad neaizbraucu. Savādi. Pagājušogad es beidzot pirmoreiz nopirku biļeti. Kad pienāca laiks braukt, mammai palika slikti, viņa nonāca slimnīcā, un es nekur netiku. Tagad es atkal saku – šogad…
– Darbinieki nevar kļūt par jūsu sirdsdraugiem, jo ievērojat subordināciju?
– Jā, subordinācija ir. Esmu piramīdas augšgalā. Protams, man patīk pie viņiem tajā jautrajā, mājīgajā virtuvē. Un ir liels kārdinājums iekāpt vienā katlā ar kolektīvu un pavārīties. Bet es zinu, ka nedrīkstu, jo es esmu katla uzraugs un maisītājs. Ar visiem esmu draudzīgs, bet varu arī briesmīgi sabļaut. Šeit visi ir dzirdējusi manu bļaušanu. Reizēm es izbļaujos un prasu – nu, sakiet, jūs taču tā izdarījāt un mani nokaitinājāt tāpēc, ka jums patīk mana spēcīgā un skaistā balss, vai ne?
– Teicāt, ka jūsu dzīves mīlestība ir zaļais tirgus un Slow Food kustība, bet ir taču vēl viena mīlestība – opermūzika!
– Kad biju mazs zēniņš, mums bija gramofons, ko brālis bija vinnējis loterijā. Pirmās plates, ko noklausījos, bija Mario Lanca un Karūzo. Es vēl tagad varu to repertuāru no galvas nodziedāt, gribi? Mīlestība uz opermūziku man palika uz visu mūžu. Bērnībā ļoti gribēju būt dziedātājs. Mūzikas skolotāji mani apbēdināja – neesot nekādu dotību. Bet tagad es domāju, ka es tomēr būšu dziedātājs. Varbūt man viss vēl priekšā. Pagaidīsim Eirovīzijas konkursa atlases rezultātus – kuri šogad būs tie desmit labākie…
– Nevar būt, ka jūs gribat teikt…
– Jā, gribu gan! Ir tā, kā tu domā. Un kāpēc ne? Kas vainas? Esmu pieteicies Eirovīzijai! Man tas šķiet brīnišķīgi! Kad es paskatos uz citiem cilvēkiem manā vecumā – pē, es negribu tāds būt! Noguris, nodzisis, saīdzis! Labāk esmu bērna prātā un daru trakas lietas, man tie dvēseles ūdeņi vismaz nav sastāvējušies. Es visu mūžu esmu bijis mazs zēns, kurš negrib izaugt liels. Man ir daudz nopietnu atbildību, man ir nekustamie īpašumi, bet izaudzis neesmu. Šajos Ziemassvētkos ciemojos Itālijā pie brāļa Jāņa. Viņš ar draudzeni trešo gadu dzīvo Umbrijā, kalnos. Viņi tur dzīvo kā pensionāri – mierīgi un mājīgi, pie kamīna dzer vīnu, nekur neiet… Man tas neder! Es vēl neesmu tik vecs!
– Ja runājam par itāļiem, jūs bieži viņus piesaucat kā pozitīvu piemēru labām ēšanas tradīcijām. Itāļu mamma katru dienu gatavo mājas ēdienu, visa ģimene sanāk ap lielo galdu… Un tad es domāju – kas sēž pie jūsu galda, kad mājās pagatavojat vakariņas? Ģimenes jums nav.
– Tagad mans galds ir šeit, Vincentā. Bet mājās es taisu visvienkāršāko ēdienu. Kādreiz atnāk ģimenes draugi, kādi radi. Kad mamma bija dzīva, pie viņas burtiski katru dienu nāca viesi, mājās vienmēr bija cilvēki un ēdiens, un sarunas. Mamma bija ārkārtīgi sabiedriska. Es joprojām uzturu kontaktus ar viņas draudzenēm.
– Kopš mammas aiziešanas nav radusies daudz lielāka vientulības izjūta?
– Ļoti liela. Domāju, ka mammas nāve ir lielākais trieciens manā dzīvē. Pat pēdējā vakarā es neticēju, ka viņa varētu aiziet. Pēdējais, ko viņa man teica – vai esmu beidzot sarunājis klavieres uz Ziemassvētku vakaru? «Tu dabū mums mājās tās klavieres!» viņa teica. Gribējām svētku vakarā muzicēt un dziedāt. Biju atradis fantastisku restaurētu flīģeli. Bet nenopirku, nākamā dienā viņa aizgāja… Patiesībā viņa man bija tuvākais draugs. Es no visiem brāļiem biju viņai līdzīgākais kā izskata, tā dzīvesprieka ziņā.
Īpaši tuvi bijām pēdējos deviņus gadus, kopš mamma pārcēlās pie manis uz Latviju. Tas apvienoja visu ģimeni, jo brāļi sāka daudz biežāk braukt pie mums ciemos. Tagad katru dienu, iedams caur Baltezera mežu, ar mammu aprunājos, saku «Čau!». Un tikai pēdējā laikā tas mans uzrunas tonis ir mainījies un kļuvis priecīgāks. Jo es zinu, ka viņa negribētu redzēt mani ar bēdām uz pleciem. Es aizvien dziļāk norokos darbā, jo darbs dziedē visu. Brīžam saku sev, ka vajadzētu dzīvot rāmāk un mazāk strādāt, neuzņemties tik daudz pienākumus. Bet tā ir tikai sevis mānīšana – es labi zinu, ka miers nav priekš manis.
– Es reizēm domāju par to jūsu smaidošā saulstariņa tēlu – vai tas tiešām ir īstais Mārtiņš Rītiņš? Varbūt tas ir presei un publikai par prieku radīts pasaku varonis? Tik priecīgs, tik sirsnīgs un jauks, ka grūti noticēt…
– Paprasi kuram katram – es tāds esmu! Patiešām esmu! No bērnības es biju ļoti priecīgs, skolā piedalījos visās maskuballēs, slīdēju pa deju grīdu, ne brīdi nesēdēju mierā…
– Bet profesionālie komiķi saka, ka tie lielākie smējēji sirdī ir tie skumjākie cilvēki. Aiz tiem jūsu lielajiem smiekliem neslēpjas lielas skumjas?
– Nekā tamlīdzīga. Es jau redzu, ka tu mēģini man kaut kādu skeletu atrast, bet man tā nav. Saproti, es esmu Džūlija Čailda, tikai vīrieša ādā. Es mīlu savu darbu, mīlu cilvēkus, esmu skaļš un priecīgi visiem saucu «Hello!» un «Labu apetīti!».
