LU nodaļas vadītājs Viktors Freibergs: Būt labam pret visiem nav iespējams

Intervija
Vintra Vilcāne
7. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
«Būt labam pret visiem nav iespējams. Ja nu tikai esi absolūts liekulis vai lišķis.» Saruna ar Viktoru Freibergu, kino pētnieku, tulkotāju, LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas vadītāju.

Nedomāju, ka ar gadiem cilvēks kļūst gudrāks. Es saviem studentiem esmu teicis: «tāpat kā ir jauni gudri cilvēki un veci gudri cilvēki, tāpat ir arī jauni muļķi un veci muļķi.» Un tur neko nevar darīt. Man ļoti nepatīk frāzes no sērijas «mūsu laikos tā nebija». Kā bija, tā bija. Kāpēc to tā uzsvērt? Strādājot Universitātē, sastopu ļoti daudz jaunu, gudru un inteliģentu cilvēku, un tas mani mierina.

Uzrakstīt kino kritiku man vienmēr sagādā ļoti lielas mokas, jo man pašam nekad pēc tam nepatīk tas, ko esmu sarakstījis. Turklāt rakstīšana ir ļoti laikietilpīgs process. Šajā sakarībā atceros Orvela eseju ar nosaukumu Kāpēc es rakstu, kurā viņš metaforiski runā par rakstīšanas procesu kā ilgstošu un smagu slimību, pēc kuras ir sajūta – «paldies Dievam, es to rakstu esmu pabeidzis!»

Slimošana lielā mērā palīdz ignorēt cilvēku tenkošanu un visādus dzīves sīkumus, kam nav patiesas nozīmes, – kāds teica to un kāds atkal to, un diezin ko viņš ar to domāja?! Man tas ir kļuvis diezgan vienaldzīgi. Manas slimības nekur nav pazudušas un nepazudīs. Kad man bija pavisam smags periods un ārsts pateica, ka nezina, ar ko beigsies operācija, izgāju ārā no slimnīcas, apsēdos uz soliņa un nodomāju: «Daudz vērtīgāk kādreiz ir pavadīt laiku, neko nedarot, jo vai tas, ko tu dari, vienmēr ir tik ļoti būtisks?» Ko var visu laiku ņemties un kaut kur skriet?! Tā vietā labāk palasīt grāmatas.

Savā ziņā varu būt laimīgs, ka joprojām varu strādāt un galu galā būt arī dzīvs. Tas ir brīnums.

Ņemot vērā to, ka pirms deviņiem gadiem man prognozēja, ka atlikuši ne vairāk kā četri gadi, ko dzīvot. Bet, ja nebūtu manu draugu un meitas, kas man ļoti palīdzēja un kuriem varu teikt paldies, nezinu, kā būtu bijis.

Uz visa piedzīvotā fona kaut kādas PR kampaņas, kur ņemšanās ap notikumu ir lielāka nekā pats notikums, man liekas nogurdinošas. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc pārsvarā neeju uz latviešu filmu pirmizrādēm. Ja arī aizeju, jau laikus ielavos zālē, lai mani neviens nepamanītu. Tad es varu savā nodabā mierīgi sēdēt, nevis pozēt pie plakātiem, kas man šķiet pilnīgi lieki un nevajadzīgi. Nesen medijos pazibēja frāze – «kino gardēži apmeklē Tarantīno filmas pirmizrādi». Nav runas par to, ka Tarantīno ir lielisks režisors, bet, ja sabildē kādas septiņdesmit bildes ar cilvēkiem, kuri apmeklē filmu, un piekabina viņiem kaut kādas birkas, tas man šķiet smieklīgi. Kaut arī, pieļauju, ka daļa kino apmeklētāju tiešām ir labi kino pazinēji, bet kādi gardēži?

Taču esmu priecīgs, ka līdz Rīgai atnāk labs kino. Kinofestivāls Riga IFF šobrīd ar labi atlasītu filmu programmu turpina pārtrūkušo Arsenāla tradīciju.

Kad man bija divdesmit, šķita, ka nekas un nekad te nemainīsies un mēs dzīvosim kā aizslēgtā skapī mūžīgi mūžos. Lai cik neiespējami padomju laikos bija kaut kur aizbraukt, uz Poliju varēja tikt. Tur arī uz kinoekrāniem pirmoreiz noskatījos filmu Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu un Vējiem līdzi. Pirmā mani satrieca daudz vairāk nekā otrā. Pirms tam biju pabeidzis angļu filologus, un mūsu grupa bija brīvdomātāji. Gājām uz kino, spriedelējām, par to paša Tarkovska Spoguli. Neskaitāmas reizes esmu redzējis šo filmu un joprojām to uzskatu par līdz galam neinterpretējamu. Ar katru reizi atklājas jauni tās aspekti.

Protams, es sapņoju arī par daudzmaz veiksmīgu personīgo dzīvi. Jāsaka gan, ka tik veiksmīga, kā to biju iztēlojies, tā nebija, bet man ir pieaugusi meita un mazmeita, un par to es varu priecāties.

Melnais humors man palīdz izdzīvot. Pašironija ir ļoti noderīga kaut vai tādā ziņā, lai nekļūtu pārāk pašapmierināts. Man liekas, ka melnais humors ļauj nosmiet nost ļaunumu, patriekt to prom no dzīves. Daudziem cilvēkiem nepatīk pārāk melns humors, bet man personīgi tas palīdz.

Piemēram, angļu melnā humora tradīcija ir ļoti sena, un tā pat parādās bērnu dzejoļos. Precīzi neatceros tekstu, bet bērnu koris priecīgi dzied dziesmu, kurā nekā priecīga nav – apmēram «ārā līst lietus, gāž kā no spaiņiem, vecais vīrs aiziet gulēt, atsit galvu pret gultas galu un no rīta tā arī nepamostas». Bet melnais humors jau nenozīmē, ka smejies par pilnīgi visu. Ja likstas padari par joku, tad traģiskais notikums atsvešinās no tevis un kļūst vieglāk.

Kaut arī pēdējā laikā man nemaz vairs nav tik viegli.

Es ātrāk nogurstu, un esmu konstatējis, ka smejos retāk nekā agrāk. Un tas mani satrauc un rada bažas.

Romeo un Džuljetas variants visu mūžu, manuprāt, nav iespējams. Savas laulības sākumā es piedzīvoju tādu lielu uzrāvienu. Mēs pa vienam vispār nekur negājām. Diemžēl tā pilnīgās laimes izjūta nebija pārāk ilga. Bet visi jau ar laiku neglābjami ieslīgst zināmā rutīnā – ar kaut ko sadzīvo, ar kaut ko samierinās.

Bet, tā plaši ņemot, protams, mīlestībai ir būtiskākā nozīme. Un ar to es nedomāju tikai attiecības starp diviem cilvēkiem. Mīlēt var arī darbu vai, lai cik banāli tas neizklausītos, dzīvi kā tādu. Un nezaudēt interesi par to, kas notiek apkārt. Kādreiz lasīju lekcijas Ziemeļvalstu birojā, arī Kaņepes Kultūras centrā. Uz šīm lekcijām vienmēr nāca kāda kundze ap 80. Ievēroju viņu tāpēc, ka viņa vienmēr ieņēma vietu pirmajā rindā, lai labāk dzirdētu, ko es runāju. Šai kundzei bija grūti iet, un Kaņepes kultūras centrā bija neērti krēsli, bet viņa nāca un klausījās. Šādu nepadošanos vecumam es apbrīnoju.

Uz lielā ekrāna aptumšotā zālē filma atklājas pavisam citādi. Viss tas rituāls – kad pamazām dziest gaismas, iestājas tumsa, parādās filmas titri – rada sava veida burvestību. Iedomājieties, kā tas skan – šodien iešu uz kino! Es, piemēram, dzīvoju Jelgavā, man skatīties kino jābrauc uz Rīgu, un tas process piešķir dienai tādu svētku noskaņu. Lai arī skatīšanās pat tad, ja esi atnācis uz kino ar kādu kopā, vispār ir ļoti vientuļš process, bet ne sliktā izpratnē.

Nācu uz šo tikšanos un redzēju, ka Baltijas pērlē rādīs Hičkoka filmu Logs uz sētu. Manuprāt, tā ir viena no viņa izcilākajām filmām, bet diemžēl uz lielā ekrāna neesmu to redzējis.

Bet es arī negribu teikt, ka datorā noskatīta filma neko nedod. Reizēm, tieši šādi skatoties filmu, pamani vairāk detaļu, sīkumu, kurus uz lielā ekrāna palaid garām.

Man šķiet, ka labāk kaut ko pateikt diezgan skaidri uzreiz, nevis aiziet aiz stūra un tad sākt klačoties, cik slikti viss bija. Ņemot vērā, ka mēs Latvijā cits citu pazīstam, pateikt kaut ko kritisku nav viegli. Režisoram Andrim Gaujam tūlīt nāks ārā filma Nekas mūs neapturēs.

Noskatījos filmas tīzeri un feisbukā ierakstīju, ka tas ir ļoti švaks un ļodzīgs. Ceru, ka filma būs labāka.

Bet viņš par šo ierakstu kaut kā īpaši neapvainojās. Tomēr man liekas, ka viņš apvainojās, kad uzrakstīju, ka viņa filma Izlaiduma gads man šķita ļoti slikta. Andrim Gaujam ir ļoti liels sekotāju bars feisbukā, un daudzi šo filmu pat glorificēja, bet mani, piemēram, saniknoja, ka filmas mārketinga kampaņā tika izmantotas frāzes un nepabeigti teikumi no manis teiktā un salikti bukletos, kaut es tam nebiju piekritis.

Būt labam pret visiem nav iespējams. Ja nu tikai esi absolūts liekulis vai lišķis. Un vismaz ar režisoru Dāvi Sīmani esam vienojušies, ka neliekuļosim. Bet kritiku jau ir grūti uztvert. Man pašam arī nepatīk, ja par mani kāds kaut ko sliktu pasaka un pārmet, ka kaut ko ne tā esmu uzrakstījis feisbukā. Vienreiz pieliku klāt filmai nepareizu bildi, tad Ilmārs Šlāpins mani mazliet sabāra par neprecizitātēm attiecībā uz Polaņska filmu Rozmarijas bērns. Bet es viņam par to pateicu paldies, jo nebiju pirms tam visu pārbaudījis.

Man patīk sarunas ar draugiem. Bet gadās arī tā, ka ar kādu cilvēku, kuru iepriekš neesmu sastapis, izvēršas saruna. Lielāko daļu sekotāju feisbukā nepazīstu personīgi, bet diezgan bieži sarakstos ar cilvēkiem mesendžerī. Varbūt pat esmu kādam palīdzējis, jo pazīstu daudzus labus dakterus un varu tos ieteikt arī citiem.

Bet saistībā ar draugiem man nāk prātā filma Šarāde ar Odriju Hepbernu un Keriju Grāntu. Tās galvenie varoņi satiekas slēpošanas kūrortā, un Hepberna saka tā: «Jūs jau varat mēģināt ar mani iepazīties, bet man ir tik šausmīgi daudz draugu un paziņu, ka varēšu to darīt tikai tādā gadījumā, ja kāds no viņiem nomirs.» Nu šis ir līdzīgi kā feisbukā, kur pastāv draugu limits. Man tas ne tuvu nav sasniegts.

Cilvēks nevar būt visu laiku eiforijā un pacēlumā. Virspusējs bezsmadzeņu optimisms mani iedzen depresijā. Kā mani tracina šī banālā frāze – «lai jums jauka dieniņa!» Vai ja man kāds svešs cilvēks pienāk klāt un apsveic ar pavasara iestāšanos. Tas man šķiet dīvaini. Un kur vēl tās pamazināmās formas! Pats mēģinu izvairīties no tām, kaut esmu sevi pieķēris, ka reizēm man izsprūk – cik naudiņas vajadzēja?

Bet pēkšņa nomāktība, kas mani bieži pārņem, daļēji saistīta ar manu ārstēšanas terapiju un zālēm, kuras lietoju.

Kādu brīdi esmu mēģinājis lietot arī antidepresantus, bet nekas tā īsti manā dzīvē nemainījās. Agrāk apgalvoju, ka nekad dzīvē neizmantošu psihoterapeita pakalpojumus, bet tagad regulāri eju gan pie psihiatra, gan psihoterapeita, un man šķiet, ka šī terapija man palīdz.

Reizēm gan no rīta pamostos, un manī jau ir tāds iekšējais drebulis, ka nevaru izkāpt ārā no gultas. Bet tad ir jāsavācas un kaut kas jādara. Piemēram, jābrauc uz šo interviju. Reizēm skatoties uz cilvēkiem, kas bezrūpīgi smejas, pastaigājas pa parku, mani pārņem tāda balta skaudība.

Bet es pats arī ik pa laikam piedzīvoju tādus brīžus, kad depresīvā sajūta pēkšņi pagaist un šķiet – viss jau būs labi, viss būs kārtībā. Tādi maģiski brīži bija nesen Pāvilostā, kad mēs ar draugiem trīs vakarus dažādās Pāvilostas vietās skatījāmies saulrietu. Bija labi.

Daudzi cilvēki ir gudrāki par mani un daudz vairāk zina par kino. Un tad es domāju – kaut es tā varētu kā viņi! Es pats, piemēram, respektēju un apbrīnoju Klāsu Vāveri, kurš zina ļoti daudz par mūziku. Viņam ir absolūti izcila mūzikas gaume un es tai uzticos. Man pašam ir ļoti daudz kompleksu.

Kino zinātniece Kristīne Matīsa no Kino Rakstiem mani vienmēr par šo lamā: «Liecies mierā, labāk raksti!» Bet šaubas par sevi man ir visu laiku un man jau ir tik daudz gadu, ka diez vai varēšu  no tām tikt vaļā.

Es arī uztraucos pirms katras lekcijas. Jo, ja lekcijā man nav izdevies pateikt to, ko gribu, slikti jūtos.

Pagājušogad Tartu Universitātē lasīju četras lekcijas. Viena bija par Tarkovska Spoguli. Aiz panikas visu izstāstīju pārāk ātri un pēc lekcijas kolēģei no Igaunijas teicu: «Es nevaru, man liekas, ka tūlīt iešu un nošaušos!» Jo man pašam šķita, ka visi smiesies par to, ko esmu sarunājis. Tikai tad, kad viņa teica, ka bijusi ļoti laba lekcija, nomierinājos. Bet ir, protams, arī lekcijas, kas man pašam šķiet izdevušās.

Skaistumkonkursi man šķiet šausmīgi bezjēdzīgi pasākumi. Reiz piekritu tulkot Mis Pasaule konkursu. Tā ārprāta šļura un muldēšana ap to visu man likās kā murgs – kāpēc es vispār piekritu tulkot? Turklāt visas tās sievietes bija bez jebkāda šarma – standartskaistas, ar tiem mākslīgajā smaidā atieztajiem zobiem. Nodomāju – nekad vairs dzīvē.

Bet man, piemēram, patika tulkot tiešraidi no princeses Diānas bērēm. Jo man ļāva improvizēt, un tur labi iederējās mana monotonā balss, par kuru man piesējās skaistumkonkursa tulkojumā.  

Gribētu vēl apgūt franču valodu. Nezinu gan, vai tas izdosies, jo franču valodas gramatika ir ļoti sarežģīta. Bet reiz biju Francijas pilsētā Arasā uz konferenci, kas veltīta Džimam Džārmušam. Puse referātu bija franču valodā. Es tikpat kā neko nesapratu, tikai nodomāju – cik tā valoda ir skaista!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs