• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Latvijas hokeja leģenda Andris Hendelis: No rīta pamosties, un atkal priekšā Balderis! Man apnika

    Hokejs
    Kaija Zemberga
    19. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andris Hendelis - Rīgas Dinamo kapteinis
    Foto: No personiskā arhīva
    Andris Hendelis - Rīgas Dinamo kapteinis
    Rīgas Dinamo kapteinis ar 9. numuru pirms četrdesmit gadiem uzkāra slidas uz vadža, bet viņa stāsti par to laiku joprojām ir koši un sulīgi.

    Tā rūdījās tērauds

    Andris Hendelis ir Grīziņkalna puika, dzimis 1945. gada 9. jūlijā. Viņa bērnībā hokeja drudzis vēl nebija pārņēmis sporta karsējus, bet, kā daudzi puikas, viņš pēc stundām devās uz Daugavas stadionu. Vasarā spēlēja futbolu, bet ziemā uz dabiskā ledus laukuma dzenāja ripu.

    «1958. gada vasarā ar draugu ar hokeja nūjām vārtos mētājām tenisa bumbiņu,» atceras slavenais hokejists. «Ieraudzījis, ka mums vasarā rokās koki, abus uzrunāja solīds kungs. «Vai jūs interesē hokejs?» viņš jautāja. «Jā,» atbildējām. «Vai vēlaties trenēties?» Apstiprinoši pamājām ar galvu. Tas bija Edgars Rozenbergs, mans pirmais treneris. Trīspadsmit gadu vecumā sāku nopietni trenēties. Pēc trim gadiem Daugavas stadionā uzcēla mākslīgo ledus halli, bet uz ledus tikām vien divas reizes nedēļā, jo ledus laukums bija noslogots līdz pusnaktij. Trenēties uz Rīgu brauca hokejisti pat no Čeļabinskas un Permas. Tikai tad, kad beidzās pēdējie treniņi, mēs divas, trīs stundas tikām uz ledus. No rīta bija jāiet uz skolu, bet piecelties tik grūti… 

    Mūs, vietējos, neņēma vienīgajā meistarkomandā Daugava, jo uzskatīja, ka te nav labu spēlētāju. Rīgā sabrauca hokejisti no Krievijas. Astoņpadsmit gadu vecumā mēs, trīs puiši, aizbraucām spēlēt uz Ufu. Vidusskolu nebeidzu. Vecāki redzēja, ka esmu traks uz hokeju, un palaida. Spēlējām zemākajā līgā, bet mums maksāja vairāk nekā Daugavas pirmās maiņas spēlētājiem – simt astoņdesmit rubļus. Kad atgriezāmies, uz mums skatījās citādi – o-o-h! –, un treneris Kārlis Ronis 1964. gadā paņēma Daugavā. Spēlēju trešajā maiņā, alga bija 120 rubļi. Mums deva kafejnīcas Daile ēšanas talonus, ko samainījām pret naudu, jo ēdām mājās.

    Kārlis Ronis bija lielisks treneris, mācēja iedvesmot cīņām – čaļi, jūs varat! –, kad zaudējām, neļāva nokārt degunu, un rezultāti neizpalika. Atceros, 1965. gada 2. janvārī Piemaskavā bija paredzēta spēle, un treneris baidījās, ka pēc Jaungada sagaidīšanas mājās hokejisti nebūs spēlētāji, tāpēc mūs jau 31. decembrī aizveda ar vilcienu uz Maskavu. Ronim galvaspilsētā bija daudz paziņu, un, kā viņš aizgāja svinēt, tā pazuda. Rīgā atgriezās janvāra vidū. Ministru padomes priekšsēdētājs Vitālijs Rubenis izsauca viņu uz pārrunām. «Šoreiz piedosim, bet vai varēsi turpināt trenēt komandu?» amatpersona jautāja. Ronis bija goda vīrs un atklāti atzinās: «Nevaru apsolīt, ka tas neatkārtosies.»» 

    Nākamajā sezonā pie komandas stūres stājās čehu treneris Staņislavs Motls. Hendelis čeha treniņu metodes salīdzina ar cirku. «Treniņnometnē Siguldā tika atvestas traktora riepas, mums iedeva smagu āmuru un bija pa tām jāsit, kā skaldot malku. Tur bija arī laivu bāze. Pa straumi aizpeldējām uz leju, un ar kanoe airi, sēžot uz ceļgala, pret straumi nācās irties mājās. Noslēpām mežā airus un mierīgi laivojām uz bāzi. Čehs mums mācīja spēlēt beisbolu. Disciplīnas nebija, treniņi notika jauniešu hokeja līmenī, un Motls divu gadu laikā komandu noveda uz grunti. Izkritām no pirmās līgas, un mūs izsauca uz Centrālkomiteju. «Kāpēc tik slikti spēlējat?» jautāja Rubenis. Teicām, ka Motls ir labs cilvēks, viņš var trenēt bērnus, bet ne pieaugušos.

    Trenerim pateica, lai pie laukuma apmales nerādās. Viņam bija ierādīts labs dzīvoklis Ļeniņa ielā, viņš saņēma algu un… dzīvoja mājās.»

    Tomēr Motls nospēlēja liktenīgu lomu Hendeļa dzīvē. Trenējoties Siguldā un dzīvojot tūristu bāzē iepretim Gūtmaņalai, 1967. gada 5. maijā hokejists iepazinās ar TTT komandas basketbolisti Tamāru Kārkliņu. Pēc gada viņi apprecējās. 

    1968. gadā komandas stūri savās rokās ņēma Viktors Tihonovs, un hokejisti uzzināja, kā rūdās tērauds. «Daugavu pārdēvēja par Dinamo, un mums piešķīra amatus – kļuvām par sporta instruktoriem –, jo Padomju Savienībā profesionālā sporta nebija. Pārtikas rūpniecības tehnikumā neklātienē ieguvām arī saltuma kompresora tehniķa mehāniķa diplomu. Uz šo specialitāti bija liels konkurss, jo pavērās iespējas strādāt uz tālbraucējkuģiem. Kad bija jākārto ieskaite vai eksāmens, aiznesām konjaku, biļeti uz hokeja maču un dabūjām ieskaiti. Grūtības radās ar diplomdarbu, jo tajā bija sarežģīti rasējumi. Par 400 rubļiem mums to uztaisīja, bet, aizstāvot darbu, runu lasījām no lapiņas. Teicām, ka esam uztraukušies. Pasniedzēji zināja, kas mēs par putniem… (Smejas.) 

    Kopš komandu trenēja Viktors Tihonovs, personiskās dzīves mums nebija. Vienpadsmit mēnešus pavadījām visi kopā kā armijas kazarmās. Ap­stākļi jau labi – dzīvojām Jūrmalā sanatorijā vai jahtklubā, speciāli mums gatavoja ēst, bet nelaida pie ģimenes. Jūnijā bija atvaļinājums, bet tad Tamāra gatavojās Tautu spartakiādei vai spēlēja turnīrā ārzemēs.» 

    Par Viktora Tihonova trenēšanas metodēm klīst leģendas. «Pirmā vasaras nometne Kandavā bija murgs. Meitenes un sievas nebija prātā, no pārslodzes ēst negribējās. Vēl trakāk – daži čurāja asinis, krievi pameta komandu, jo nevarēja izturēt slodzi.

    Mums nebija, kur mukt, jo Dinamo bija vienīgā meistarkomanda Latvijā.

    Tagad sporta ārsts Jānis Kvēps atzīst, ka slodze bija par lielu, taču toreiz viņš klusēja. Viņu var saprast: ja protestētu, zaudētu amatu. 

    Rītarosme septiņos bija kā treniņš – skrējām ar divpadsmit kilogramu smagu svina jostu un hantelēm rokās. Brokastīs paknibinājāmies, jo apetītes nebija, nedaudz atpūtāmies un divpadsmitos – jūlija svelmē – pirmais treniņš. Kandavas stadions bija kā karsta panna. Apkārt stadionam metām kūleņus ar divdesmit kilogramu smagām svara stieņa ripām rokās. Izdegusī zāle koda mugurā. Pusdienās ieēdām auksto zupu, drusku pagulējām un piecos – otrais treniņš. Bija grūti, ļoti grūti.»  

    Andris, pogovori

    Pierādījās vecā patiesība – grūti mācībās, viegli kaujā. «Smējāmies – pēc Kandavas treniņnometnes sezona ir beigusies. Tihonova vadībā pirmajā gadā izcīnījām trešo vietu otrajā līgā, bet nākamajā sezonā atgriezāmies pirmajā līgā. 1973. gadā iekļuvām augstākajā. Tajā laikā neviens negribēja spēlēt ar Rīgas Dinamo, jo fiziski bijām tik spēcīgi, ka Maskavas Dinamo, CSKA, Spartaka meistarīgos spēlētājus vienkārši apslidojām, un viņi nevarēja mūs uzvarēt. Kad atgriezāmies pirmajā līgā, mani salika vienā maiņā ar Helmutu Balderi.

    Helmuts bija ezis. Viņam nebija autoritāšu. Nevienu neklausīja, runāja visiem pretī. Un tik labi spēlēja, ka Tihonovs nevarēja nosēdināt viņu uz soliņa.

    Reiz Helmuts pat sakāvās ar Tihonovu. Rīta treniņā, pirms laikraksta Sovetskij Sport balvas izcīņas spēles ar Kriļja Sovetov, Balderis nejauši trāpīja trenerim ar ripu pa galvu. Tihonovs uzskatīja, ka Helmuts to darījis tīšām un pēc iesildīšanās izsauca viņu uz treneru istabu. Pēc abpusējas vārdu apmaiņas izcēlās kautiņš, kurā viņi viens otram uzdauzīja zilu aci. Pēc incidenta Tihonovs mani kā kapteini izsauca pie sevis. «Andri, tā kā lai komandā neviens neuzzina!» viņš brīdināja. Es apsolīju, bet to taču nevarēja nepamanīt – abiem zilas acis!»

    Centra uzbrucējs ar 9. numuru piecus gadus bija Dinamo kapteinis. «Es nebiju hokejistiem tik liela autoritāte kā Sandis Ozoliņš, kas spēlējis NHL, ieguvis Stenlija kausu. Biju starpnieks starp treneri un spēlētājiem. Kad zaudējām, spēles starplaikā Tihonovs mūs slānīja. Ejot laukā no ģērb­tuves, viņš man teica: «Andris, pogovori s ņim!*» Kad spēlētājiem kaut ko vajadzēja no trenera, viņi deleģēja mani: «Andris, iģi, pogovori.**»

    Ja divas spēles pēc kārtas uzvarējām, komanda teica, lai parunāju ar treneri, varbūt palaiž mājās pie ģimenes. Komandas priekšnieks Alfons Jēgers, labi informēta persona, jautāja: «Ko tad tu, Andri, prasies uz mājām? Tamāra spēlē Francijā!» Teicu, ka vēlos apciemot dēlu. Treneris reizi mēnesī mūs palaida brīvsolī.

    Kad Tamāras nebija mājās, neiešu taču uz teātri vai kino! Kopā ar neprecētajiem puišiem sākām karuseļus pa krogiem. Iedzērām simts gramus vienā, tad gājām uz nākamo, galvenais, lai ir kustība. Beidzām ap četriem no rīta Jūras pērlē. Tihonovam bija ziņotāji, un nākamajā dienā, kad ieradāmies uz vakara treniņu, viņš rīkoja sapulci un iekasēja soda naudu.

    Kad spēlējām augstākajā līgā, par dzeršanu sods bija 100 rubļi.

    Soda naudu glabāju es, reizēm uzkrājums bija līdz 900 rubļu. Par to naudu pirku biļetes uz teātri vai uzkodas pirtij.»

    Uz viļņa 

    Hokejs kļuva par sporta veidu Nr. 1. Fani pie Sporta pils kurināja ugunskurus, visu nakti stāvot rindā pēc biļetēm. «Restorānā daudzi gribēja ar mums sadzert. Pēc tam darbā stāstīja: zini, ar ko es kopā dzēru? Pie Sporta pils meitenes lūdza autogrāfus – tas bija patīkami! Ceļu miliči pazina un palaida vaļā pat iedzērušus. Kopā ar prēmijām varējām nopelnīt 700 rubļu. Skaitījāmies darbā milicijā, un mums katram iedeva miliča apliecību, ar kuru varējām braukt bez maksas sabiedriskajā transportā un elektrovilcienā,» bonusus uzskaita hokeja lielmeistars.

    «Ja ceļu milicis neatpazina, meklējot tiesības, nejauši izvilku miliča apliecību… Gadā vismaz divas reizes braucām uz ārzemēm, kur sev un tuviniekiem iegādājāmies drēbes. Pirmo mašīnu – moskviču – nopirku no rokas. Uzzinājām, ka luksusa žigulis esot laba mašīna. Kad pirmo partiju atveda uz Rīgu, mēs ar Balderi nopirkām bez rindas. Salons ērts, motors jaudīgs, uz paneļa maksimālais ātrums – simt sešdesmit kilometri stundā. Toreiz nebija ātruma ierobežojuma. Uz Jūrmalas šosejas spiežu gāzi grīdā, bet vairāk par simt piecdesmit kilometriem neiet. Domāju, ka brāķis, un jauno auto vedu uz servisu.

    Man pateica – vai tu domāji, ka krievu mašīnas iet tik, cik rāda uz spidometra?!»»

    Mašīnas joprojām ir hokeja karaļa vājība. «Kad strādāju tirdzniecībā, man bija mersedess un džips. Kad viena marka apnika, nomainīju pret citu. Tagad man ir kabriolets. Vasarā nolaižu jumtu un vizinos. Aizbraucam uz Saulkrastiem sēnēs. Siguldā gan pārvietojos ar riteni, jo te attālumi ir niecīgi.»

    Par hokejista ziedu laikiem atgādina liela eļļas glezna viesistabā pie sienas. «Pazīstams mākslinieks mammai paprasīja manu bildi un uzgleznoja mani no vienas puses baltā kreklā, izejamā tērpā, bet no otras – hokeja formā, ar ķiveri galvā. Kādu dienu satiku viņu uz ielas, un viņš saka: «Es tevi uzzīmēju, gleznu aiznesu pie mammas. Tu man esi parādā 400 rubļu.» Mākslinieks gleznu bija izstādījis Operetes teātrī. Kāds paziņa saka: «Klausies, Andž, izstādē ieraugu zem vienas gleznas parakstu Sporta meistars Andris Hendelis. Skatos – tu!»»

    Aiziet slavas virsotnē

    «Tamāra bija populārāka par mani – 17 gadus spēlēja TTT, viņa ir Nopelniem bagātā sporta meistare, vairākkārtēja Eiropas kausa ieguvēja un PSRS čempione. Viņa uz manām spēlēm nāca, bet es TTT mačus neapmeklēju, jo nebija interesanti – komanda visas spēles vinnēja, Uļa viena meta bumbu grozā. Kad abi trenējāmies, dēlus Robertu un Oskaru pieskatīja Tamāras mamma. Vietu bērnudārzā nevarēja dabūt pat par blatu. Tamāras mamma aizgāja no darba un pieteicās par auklīti, lai Robi un sievas māsasmeitu varētu iekārtot bērnudārzā. 

    Kad apprecējāmies, mums piešķīra vienistabas dzīvokli Juglā. Pēc pirmā dēla dzimšanas dabūjām divistabu dzīvokli pie Sporta manēžas. Māja bija būvēta Centrālkomitejas darbiniekiem, dzīvoklī parketa grīdas, bet istabas bija caurstaigājamas. Prasījām lielāku mājokli. Kad dabūju trīsistabu dzīvokli Purvciemā, no hokeja aizgāju.»

    Andris Hendelis aizgāja no hokeja 29 gadu vecumā, popularitātes viļņa virsotnē. «Aizgāju no lielā sporta ģimenes dēļ. Man apnika. Ja visu laiku jādzīvo bāzē…

    No rīta pamostos, un man atkal priekšā Balderis!

    Nav normāli, ja vari ar tramvaju aizbraukt uz mājām, bet tevi nelaiž, toties sievai noteiktā laikā jānāk pēc netīrās veļas uz Sporta pili. Ja sākumā tādu režīmu var izturēt, jo aizrauj hokejs, ar laiku notrulinies – visu laiku viens un tas pats. Sapratu, ka augstākā līmenī nespēlēšu, nevarēju izturēt arī treniņnometnes. Tihonovs nevienu neturēja, ņēma vietā spēlētājus no Maskavas Dinamo. Viņš Augusta Vosa kabineta durvis vēra bez pieteikšanās, atbraucējiem no Krievijas piešķīra dzīvokļus.

    Tie septiņi gadi, kad trenējos pie Tihonova, ir izsvītroti no dzīves. It kā es būtu sēdējis cietumā.

    Sasniegumi bija uz laukuma, bet ārpus tā dzīves nebija. Reizi divos mēnešos aizgāju uz krogu. Tamāra mani saprata, jo pati bija sportiste. Mums arī nebija laika strīdēties, jo satikāmies pāris mēnešos reizi. Domstarpības parādījās, kad sākām dzīvot kopā. Es esmu Vēzis, Tamāra – Auns. Viņa ir spītīga.»

    Tamāra un Andris priecājas par trim mazbērniem. «Kad dēli bija mazi, vedu uz treniņiem, bet sports viņus neaizrāva.» Hendeļu vecākais dēls Roberts strādā celtniecībā, viņam ir zelta rokas, bet jaunākais Oskars ir mērnieks.

    Pēc hokeja karjeras beigām Andrim Hendelim piedāvāja spēlējošā trenera vietu Juvelierizstrādājumu rūpnīcā, viņš pāris gadus trenēja Latvijas  Bērza jaunos hokejistus, tiesāja hokeja mačus. Adrenalīnu, ko jaunībā saņēma hokeja laukumā, vajadzēja dabūt ikdienas darbā. «Strādāju Rīgas Centrāltirgū par gaļas izcirtēju, tirgoju lejamo alu, strādāju tirdzniecībā,» viņš uzskaita daudzos rūpalus. «Dzīvoju labi. 1988. gadā bijušais Daugavas vārtsargs Uldis Opits izveidoja hokeja komandu Vecmeistars, kuras sastāvā piedalījāmies pasaules čempionātā vecmeistariem Kanādā, Somijā, Norvēģijā. No hokeja pavisam aizgāju 2004. gadā, kad pārcēlos uz vecvecāku mājām Siguldā. Man šogad būs sešdesmit deviņi gadi (materiāls publicēts 2014. gadā žurnālā IEVAS Stāsti – red.), bet es vēl nejūtos vecs. Cilvēks ir tik vecs, cik jūtas. Kad bijām Kanādā, pie arēnas piebrauca astoņdesmitgadīgs večuks, uzvilka hokeja formu, slidas un devās uz ledus treniņu.»

    Ne visiem hokejistiem pēc karjeras beigām liktenis bijis tik labvēlīgs. Presē bija nopublicēts garš saraksts ar hokejistu vārdiem, kuru vairs nav mūsu vidū. Andris Hendelis atzīst, ka daudzu veselību sabeidza Tihonova drakoniskās metodes un alkohols. «Dinamo aizsargs Viktors Hatuļevs, kurš pirmais bijušajā PSRS tika draftēts NHL, talanta dēļ varēja spēlēt jebkurā komandā, bet viņam patika iedzert. Cik uz laukuma viņš bija gudrs, tik dzīvē – dunduks.

    Par narkotiku tirgošanu Hatuļevu arestēja, un cietumā viņš kārtīs nospēlēja divstāvu privātmāju Juglā.

    Kad iznāca no ieslodzījuma, mājas jaunais saimnieks viņam ierādīja divistabu dzīvokli, bet arī to Hatuļevs nodzēra. Viņš kļuva par bomzi. Kad strādāju bāzē un Purvciema tirgus tirdzniecības punktiem piegādāju preces, Viktors katru dienu nāca pie manis no Juglas uz Purvciemu, jo zināja, ka iedošu viņam latu. Kājās viņam bija kirzas zābaki, mugurā vecs mētelis.

    1994. gadā Hatuļevu atrada uz ielas mirušu. Bērēs viņa pudeles brālis man izstāstīja, kā Viktors aizgājis. Tajā dienā sametuši naudu un kādā pritonā dzēruši. Aptrūcies dzeramā, un Viktors devies uz točku pēc ļergas. Ceļā viņam palicis slikti un viņš apsēdies. Pārējie nevarējuši sagaidīt un arī gājuši uz točku pēc dzeramā. Ieraudzījuši Viktoru guļot ielas malā un nodomājuši, ka viens visu izdzēris. Nākuši atpakaļ, un Hatuļevs nekustīgi gulējis tādā pašā pozā. Viņš bija miris, naudiņu sažmiedzis dūrē. Viktoram bija sieva un meita, bet pudele bija svarīgāka par ģimeni. 

    Esmu saticis Sporta pilī Viktoru Tihonovu. Sasveicinājāmies, aprunājāmies. Viņš jautāja – ko dari! Teica – es tev tādu darbu atradīšu… Nu, baigi izpalīdzīgais čoms palicis…» (Sirsnīgi smiekli.) 

    Stāda pupas

    «Kad pārcēlos no Rīgas uz Siguldu, tirgoju mašīnas. Pēc firmas bankrota strādāju maizes ceptuvē par šoferi. Arī ceptuve bankrotēja. Esmu piepalīdzējis Robertam celtniecībā. Tamāra pārzina datoru, teica, ka iemācīs, bet es nevēlos. Viņa dzīvo Rīgā, bet vasaru pavada Siguldā. Apkārt mājai ir liels dārzs. Tamāra kopā ar jaunākā dēla draudzeni stāda puķes, gurķus, tomātus. Es iesēju cūku pupas – man tās garšo.  Uzstādījām basketbola grozu, uzspēlējam arī galda tenisu. Sezonas laikā aizbraucu uz dažām Dinamo Rīga spēlēm. Divreiz gadā – pirms Jāņiem un Ziemassvētkiem – satiekamies bijušie dinamieši. Mums līdzi ir zacene, un pasēžam pie alus kausa vai kāda stiprāka dzēriena glāzes.» 

    *Andri, parunā ar viņiem! (krievu val.)
    **Andri, ej pajautā. (krievu val.)
     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+