Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas ietilpst jūsu dižajos dzīves plānos?
Man noteikti būs savs teātris. Kāds un kur tas būs, neteikšu. Bet esmu pārliecināts, ka būs. Gribu izveidot domubiedru grupu, kas rada kvalitatīvu kreatīvu mākslu. Man gribas arī turpināt darbu Kultūras akadēmijā un kopā ar kolēģiem mazliet pamainīt izglītības procesu. Ļoti gribas veidot kontaktus ar citiem pasaules teātriem. Uzskatu, ka mums Latvijā ir daudz fantastisku cilvēku.
Un man šķiet, ka nav godīgi visu laiku ekspluatēt pašu radītos tautas varoņus – Elīnu Garanču, Alvi Hermani un citus. Jā, viņi ir fantastiski cilvēki, bet cik var?!
Mums jārada jauni varoņi, jo visu laiku jūsmot par vieniem un tiem pašiem cilvēkiem ir drusku provinciāli. Bet man šķiet, ka problēma ir tāda, ka mums hroniski pietrūkst mākslas producentu un aģentu, kuri strādā starptautiskajam tirgum. Diemžēl mākslinieks viens šobrīd nav cīnītājs. Un ar labu mākslu, ja par to neviens nezina, šodien vien nepietiek.
Teicāt, ka nākamajā sezonā mēģināsiet pārsteigt pats sevi. Tas nozīmē, ka ar katru nākamo izrādi tas pārsteigums tik viegli nenāk?
Jā, es gribu meklēt ko jaunu, kaut ko, ko vēl neesmu darījis. Nākamgad esmu paredzējis iestudēt divus diezgan amizantus Šekspīra darbus. Liepājas teātrī Šekspīra fabulas – piecas lugas, kas tiks izspēlētas stāstu veidā – kā noveles. Un galvenajā lomā būs Inese Kučinska, kura spēlēs androgēnu personu – ne sievieti, ne vīrieti. Izrāde būs īsts Tarantīno stila trilleris, ar ļoti daudziem līķiem, asinīm, nodevībām, šaušanām. Absolūti politnekorekta izrāde. Trillerus līdz šim vēl neesmu iestudējis. Kaut kāds cinisma laikmets iestājies manī. Pats jūtu, ka gribas pārtapt četrpadsmitgadīgā puišelī, kurš labprāt pašaudītos.
Bet Nacionālajā teātrī iestudēšu erotiska rakstura stāstu – Šekspīra Sapni vasaras naktī. Man kaut kā šķiet, ka Latvijā sekss joprojām ir tabu tēma. It kā mēs brīvi par to runājam, bet tajā pašā laikā kautrējamies no tā. Māksla ir labs veids, kā runāt par seksu. Pieļauju, ka būs krāsaini, atraktīvi, rotaļīgi, dulli.
Elmār, jums ir latgaliešu saknes. Esat manījis, ka senču asinis dara savu?
Es esmu čangalis, lai gan dzimis un audzis Rīgā. Vecāki savā starpā runāja gan čangaliski, gan krievu valodā. Pats bērnībā iemācījos krievu valodu no avīzēm, kuras lasīja mani vecāki, kā arī spēlējoties pagalmā ar krievu bērniem.
Līdz pat ceturtajai klasei man bija latgaliešu izruna. Es nevarēju pateikt kaķis. Man bija «kakis».
Izteiksmīgās runas konkursos uztraukuma dēļ nāca ārā mani čangalismi. Brīnumainā kārtā tas ir pazudis. Bet čangalis labi atpazīst un uzreiz sajūt citu čangali. Manuprāt, viņos ir tāda iekšēja spītība, tāda laba nekaunība, ar kuru var daudz ko panākt. Man ar čangaļiem veidojas ļoti laba komunikācija.
Kas jūs pašu pagrūž, motivē, iedvesmo?
Mana skolotāja režisore Māra Ķimele. Mēs esam kolēģi, un viņa man ir kā mamma, visu laiku dod grūdienus un pieskata mani. Un vēl kas svarīgi – viņa vienmēr ļoti godīgi komentē manas izrādes. Laikam neviena cita viedoklis par izrādi man nav tik būtisks kā Māras. Bet man ir svarīga visa mūsu režisoru cilts, jo viņi pazīst drēbi, tāpēc respektēju arī viņu viedokli.
Bieži vien ar vienu komplimentu pietiek, lai uzlabotu garastāvokli visai dienai. Piemēram, kad pērku grāmatnīcā kādu grāmatu un pārdevēja man saka: «Paldies jums par to izrādi,» – kļūst tik silti ap sirdi.
Latvieši reizēm pat aizmirst pateikt elementāru paldies. Mums kaut kā viss šķiet pašsaprotami.
Vai jums nāk prātā arī kāda Māras Ķimeles dzīves atziņa?
Pirmais, kas man iešāvās prātā no tā, ko Māra reiz teica: «Elmār, es tā pa īstam negribu piedzīvot vecumu.» Mani tas aizķēra tādā metaforiskā līmenī. Māra savos gados ir tik jauneklīga. Viņa tiek līdzi manai ātrajai gaitai, viņa vada mašīnu, apmeklē visus iespējamos pasākumus, koncertus, viņu interesē māksla. Viņa nenoveco.
Viņa sev ir nosolījusies, ka nebūs nekāda veca babiņa, kas pukstēs par dzīvi. Viņa pat reizēm ar lielu nepatiku skatās uz tiem vecajiem cilvēkiem, kas gaužas. Mācēt nenovecot – tas ir ļoti labs uzdevums cilvēkam. Es arī gribētu tā kā Māra, nevis kļūt par nīgru večuku, kas visus lamā un saka, ka jaunie jau vairs neko neprot un neko neatstās aiz sevis.
Zinu cilvēkus, kurus teātris neinteresē, viņus tas pat garlaiko. Kā jums šķiet – viņi nav redzējuši īstās izrādes vai teātris neko jaunu vairs nevar viņiem pateikt?
Es ļoti labi saprotu tos cilvēkus, kurus teātris neinteresē. Īstenībā mani arī lielākā daļa izrāžu neinteresē. Un es neapvainotos, ja kāds to pašu attiecinātu arī uz manām izrādēm.
Man liekas, ka mūsu – režisoru – misija ir uzrunāt jebkuru auditoriju. Var atšķirties gaumes, bet svarīgas ir tēmas.
Jo kāpēc daļa cilvēku neiet skatīties izrādes? Tāpēc, ka viņi sevi interesējošās tēmas atrod citur – labās filmās, piemēram.
Ļoti daudz gudru cilvēku neapmeklē teātri, un arī viņus es saprotu. Jo viņiem šķiet, ka teātris reizēm ir infantils, reizēm augstprātīgs, reizēm pārāk pašpietiekams – tāds, kuram nemaz nevajag skatītāju. Ja tu taisi autorkino vai autorteātri, tad apzinies, ka uzrunā ļoti šauru skatītāju daļu. Bet, ja strādā lielā teātrī un kvalitatīvi dari savu režisora darbu, tad tam vajadzētu nostrādāt uz jebkuru auditoriju. Es, piemēram, noskatījos Viestura Kairiša izrādi Salome. Ļoti skaista izrāde, bet nesaprotu, kāpēc tā tiek iestudēta. Man rodas jautājums – kam tu to taisi?
Viesturs var apvainoties, bet man liekas ļoti nepieņemami un augstprātīgi teikt – «manas izrādes nav domātas seriālu skatītājiem». Augstprātība ir ceļš uz degradāciju. Es, protams, nesaku, ka jārada tikai viegla patērētājmāksla. Bet mākslai jābūt ļoti cilvēcīgai. Un pa īstam aizskart var tikai tad, ja skatītājs personificējas ar to, ko viņš redz. Man nepatīk aukstas izrādes, pseidoteātris.
Tas ir līdzīgi kā – ja kāds aktieris ar balti nokrāsotu seju spēlē baltvācieti un skatās tālumā ar dziļdomīgu skatienu. Un, kad es aktierim jautāju, par ko viņš domā, kad tur stāv, viņš atbild – ne par ko. Un tieši tik muļķīgi viņš arī izskatās – kā nedomājot neko. Un tad ir jautājums – kāpēc man jāpārdzīvo par baltvāciešiem, kuri uz skatuves ne par ko nedomā, tikai tukši skatās uz balkonu?! Negribu aizvainot arī cilvēkus, kas skatās izrādi Baltiešu gredzens. Bet cik daudzus no viņiem patiesi interesē tas, ko viņi skatās? Jā, cilvēkus interesē vēsture, bet, ja viņus neaizkustina tas, ko rāda uz skatuves, tad es saprotu šo garlaicību. Arī es esmu uztaisījis kādu garlaicīgu izrādi.
Kura tā ir?
Vai dieniņ, labs jautājums! Tūliņ mēģināšu izskriet cauri savām izrādēm. Varbūt Mežapīle. Tāpēc, ka šī izrāde bija ļoti gara, un es zinu, ka cilvēki mazliet garlaikojās. Lai arī izrāde bija nominēto darbu sarakstā, līdz galam tā netrāpīja visdziļākajos uztveres slāņos. Kaut kā tāda atsvešināta tā sanāca.
Cilvēki parasti apskauž tos, kam veicas. Bet neiedomājas, ka viņi ļoti daudz arī strādā. Jūs noteikti neesat izņēmums.
Mani reizēm mulsina, ka cilvēki domā, ka mēs – režisori – nezinām, ko darīt, un vieglprātīgi izturamies pret savu profesiju. Atnākam uz mēģinājumu, izpīpējam cigareti, liekam kaut ko darīt aktieriem, un tad viņi uz saviem pleciem iznes visu izrādes smagumu.
Jā, es negozējos sabiedriskos pasākumos, atklāšanās. Es to visu nemīlu un man tam arī nav laika. Man reizēm ir divpadsmit un pat vairāk darba stundu dienā, jo es vēl paralēli strādāju arī Kultūras akadēmijā.
Intervijas turpinājums:
