Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Enerģijas stabiņi
Andris: «Ilgi nekas nenotika, un Ilze reiz vaicāja – nu, tad kad? Paņēmu savu piezīmju grāmatiņu, izpētīju darba grafiku un jautāju: ko tu dari 18. jūnijā? Izrādījās, viņai ir brīvs. Teicu: nu tad tev šajā dienā būs kāzas. Tāds bija mans bildinājums, laikam ne sevišķi romantiski…
Protams, mums bija skaidrs, ka reiz precēsimies, taču nesteidzāmies. Daudz kas mūsu dzīvē būtu noticis citādi, ja ne ticība. Kad sākām ar Ilzi dzīvot kopā, pēc viņas māsas ieteikuma, Svētās Magdalēnas baznīcā apmeklējām svētdienas skolu, nokristījāmies. Iesvētīties nepaguvu, jo aizbraucu uz Taizemi. Pēc atgriešanās iesvētījos, un sākām gatavoties laulībām. Tikai daudz vēlāk sapratu, ka tā bija pilnā loze – ka neapprecējāmies iemīlēšanās eiforijā, kad cilvēks, būdams jūtu ķīmijas varā, gatavs precēties kaut ar puķi.
Mums viss risinājās palēnām, iedziļinoties un izprotot to, kas ar mums notiek. Par mums, jauno pāri, draudzē atbildību uzņēmās divi laulībā vairāk nekā divdesmit piecus gadus kopā nodzīvojuši pāri. Mēs daudz runājām par iemīlēšanos, mīlestību un lietu kārtību dzīvē. Viņi mums vaļsirdīgi stāstīja, kā pārvar krīzes situācijas laulāto attiecībās. Šajās sarunās piedalījās arī priesteris, un tas bija aizraujoši. Mēs ar Ilzi ne tikai viens par otru daudz uzzinājām, bet sākām arī sevi labāk izprast. Es nezinu, kā bez šī stingrā pamata mēs varētu dzīvot, jo ikdienā laulības dzīve ir pienākums un atbildība par otru cilvēku, nevis nepārtraukta jūsma. Piemēram, mani vecāki izšķīrās, kad man bija astoņpadsmit gadu. Viņi arī precoties noteikti bija domājuši dzīvot kopā visu mūžu, bet ne vienmēr iznāk tā, kā cilvēks domā. Satiekot Ilzi, es biju jauns un traks, man patika meklēt piedzīvojumus un mesties avantūrās. Kad pieteicās Markuss, man bija tikai divdesmit divi gadi un šķita – pēkšņi viss mainās, mans dzīves pulkstenis sāk tikšķēt lēnāk, es burtiski jutu, kā kļūstu pieaudzis.
Kādā izrādē mans varonis saka: es bērnībā sev apsolīju, kad izaugšu, būšu laimīgs, dzīvošu saskaņā ar sevi, ne no viena nebūšu atkarīgs, neveidošu ģimeni, taču viss sagriezās kājām gaisā – varbūt tāpēc, ka baidījos, es apprecējos.
Biju ieplānojis karjeru, bet piedzima bērni. Kāpēc tā notika?
Tāpēc ka patiesībā es to gribēju, tikai no tā bēgu. Tādēļ jau Dievs ir izdomājis cilvēkam tos enerģijas stabiņus! Ar mani zināmā mērā noticis līdzīgi.»
Ilze: «Mēs ar Andri mācāmies sadzīvot, pielāgoties viens otram. Mums abiem ir pietiekami daudz niķu, un mēs abi ar to rēķināmies. Mums ir brīnišķīgi paraugi – mūsu vedēji, kas ir mana māsa ar vīru. Viņi jau ilgi dzīvo laulībā, viņiem ir četri bērni. Arī mani un Andra vecvecāki, kas kopā ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu. Mani vecāki arī dzīvoja saticīgi, tikai diemžēl tētis nomira, kad man bija piecpadsmit gadu.»
Andris: «Laulības ceremonijā vissvarīgākais ir mirklis, kad mācītājs jautā: vai esi gatavs ar šo cilvēku būt uz mūžu kopā? Jo atbilde arī ir uz mūžu. Mums svarīgi ir tas, ka zinām – sarežģītās situācijās nekad nebūsim vieni, mums ir, kam lūgt padomu un palīdzību. Ir pāri, kas sarežģījumus laulības dzīvē spēj atrisināt paši, citi kopā dodas pie psihoterapeita, bet mēs ejam uz baznīcu, jo, pēc baznīcas likumiem, mūsu laulība ir trīsvienība: mēs abi un Dievs. Mums šis trešais vienmēr ir bijis ļoti svarīgi.»
Ilze: «Man šad tad jautā, kā tas ir – būt populāra aktiera sievai?»
Andris (sarosās): «Labs jautājums! Lūdzu, atbildi, mani arī tas interesē! (Pasmaida.) Patiesībā es jau zinu – neviens cits mani nepazīst tik labi kā Ilze. Viņa ar mani, puisi no laukiem, ir bijusi kopā no paša sākuma, vēl tad, kad es nebiju ne aktieris, ne pazīstams skatuves mākslinieks.»
Ilze (smejas): «Jā, es jau vasarās Salacgrīvā redzēju, kā meitenes tev skrien pakaļ. Un vēlāk, pētot Taizemes perioda fotogrāfijas, kur tu esi kopā ar pasaulē slaveniem modeļiem, sapratu, ka kopā ar tevi man nebūs vienkārša dzīve… (Nopietni.)
Man šķiet, ka aktiera sievai pats galvenais ir saprast šīs profesijas specifiku.
Kultūras akadēmijā kādreiz redzēju, cik mokoši top etīdes, zinu, cik reizēm sarežģīti ir mēģinājumi. Un dažreiz Andris naktīs ceļas un mēģina lomu… Daži, uzzinājuši, ka mans vīrs ir aktieris, nopūšas – ak, nabadzīte! Domāju – mums palīdz tas, ka esam no dažādām vidēm, mums katram ir sava pasaule. Taču es ļoti labi saprotu, ko nozīmē viņa profesija un popularitāte. Es savu vīru pazīstu tik labi, lai viņam uzticētos.»
