• Šobrīd

    weather img

    Rīga +15°C

    Aktiera Harija Misiņa traģiskais dzīves scenārijs

    Leģendas
    Daiga Mazvērsīte
    29. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Harijs Misiņš
    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Harijs Misiņš
    «Es iešu bojā traģiski.» Tā kādreiz kolēģei ieminējās Harijs Misiņš. Diemžēl aktieris nekļūdījās…

    Manam jaunākajam dēlam viena no mīļākajām klausāmpasakām ir Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas. Droši vien, ka mīlīgā Baltā kaķīša – Harija Misiņa – sirsnīgās balss dēļ. Ja jaunākā paaudze vēl šad tad dabū dzirdēt Misiņa stāstītās pasakas, tad šī lieliskā aktiera un režisora veikums Operetes teātrī ir piemirsts.

    Slepenās aktiermācības

    Harija jaunākā māsa Lauma Rozīte stāsta, ka bērnībā galvenā rotaļa bijusi teātra spēlēšana trijatā, kopā ar vecāko brāli Ernestu. Jau mazotnē Harijs parādījis režisora un organizatora dotības, iestudēdams Sprīdīti, Zelta zirgu, Lolitas brīnumputnu. Nav ziņu, vai savos agrīnajos iestudējumos zēns jau dziedāja, taču mūzika Misiņu mājās bija pašsaprotama.

    Ģimenes galva Jānis Misiņš gadsimta sākumā dzīvojis Krievijā un pat studējis dziedāšanu Maskavas konservatorijā. Vēlāk turpinājis apmeklēt stundas pie vokālā pedagoga, esot uzstājies ne tikai koncertos, bet pat operizrādēs. Lauma ar Ernestu sūtīti pie klavierskolotājas, tēva studiju biedrenes, bet Harijs atteicies mācīties klavieres, ko pēc tam nožēlojis.

    Sākumā Misiņi dzīvoja Tukumā – ļoti draudzīgi, bet trūcīgi. Mamma Olga Lavīze pirka speķi un tecināja taukus – tauku maize bērniem bijis viens no lielākajiem kārumiem. Tēvs darīja vienkāršus darbus, mamma strādāja par skolotāju. Tad ģimene pārcēlās uz Rīgu – vispirms uz Čiekurkalnu, pēc tam uz Bolderāju, kur Jānis Misiņš dabūjis koku brāķera darbu Satiksmes ministrijas virsvaldē. Abi brāļi pieskatīja māšeli, ņēma visur līdzi, tāpēc Lauma samācījusies visas zēnu rotaļas.

    Tieši sirsnīgais un draudzīgais Harijs māsai pina bizes un lasīja pasakas.

    Pēc Ulmaņa apvērsuma Misiņu ģimenes galva kļuva par būvuzņēmēju, cēla skolas un stacijas visā Latvijā. Tāpat kā brālis Ernests, arī Harijs no 5. klases vasarās strādāja tēva uzņēmumā. Tēvs bijis ļoti lādzīgs cilvēks, bet stingrs un prasīgs pret bērniem, radinājis pie kārtības un darba kopš mazām dienām. Rocībai pieaugot, Misiņi pārcēlās uz Rīgas centru, kur iekārtojās piecistabu dzīvoklī ar skaistām mēbelēm.

    1917. gada 21. jūnijā dzimušais Harijs septiņu gadu vecumā piedzīvojis visai smagu pārbaudījumu – pēc aklās zarnas sastrutojuma zēnam sākušies sarežģījumi. Brūce nav dzijusi, nozīmēts ilgs gultas režīms, un, kad pēc gada slimnieks piecēlies kājās, nav varējis pat paiet. Par laimi, ģimene bijusi draugos ar homeopātiem Lūkiniem. Viņi ieteikuši ļaut Harijam pēc sirds patikas plunčoties pa jūru, lai sāļais ūdens skalo rētu. Tā kā Misiņi vasaras parasti pavadījuši Jūrmalā, padomu nebija grūti ievērot, un drīz vien puika bijis vesels.

    Taču ilgais gultas režīms tomēr atstāja sekas. Harijs nevarēja lepoties ar izcilu veselību un sportisku spēku, varbūt arī tādēļ pēc pamatskolas izraudzījās dārzkopja amatu – iestājās Bulduru dārzkopības vidusskolā.

    Kaut gan nākamo profesiju jauneklis ļoti iemīļojis, tieši tehnikumā notika izšķirošā saindēšanās ar teātri.

    Dramatisko pulciņu vadījis pedagogs, neprofesionāls režisors Pēteris Tambergs, kura veidotajā iestudējumā Harijs pirmoreiz izjutis spēlētprieku. Pirms izrādes gan bijis tik pārbijies, ka burtiski ar varu izgrūsts uz skatuves, bet pēc tam nav varējuši puisi aizvilkt aiz kulisēm.

    Bulduros uzplauka arī topošā dārznieka muzikālais talants – Harijs dziedājis pirmo tenoru vīru dubultkvartetā, skolas deju orķestrī spēlējis bungas. Kaut gan iepriekš iecerējis studijas agronomijas fakultātē, pēc obligātā prakses gada Pūrē Harijs atgriezās Rīgā un paziņoja, ka grib iestāties aktieru skolā. Tēvs kategoriski iebilda, un šis bijis vienīgais gadījums, kad dēlam nācās melot – turpmāko gadu viņš izlikās, ka iet uz darbu, bet patiesībā apguva aktiermākslu.

    Mamma Hariju slepus atbalstījusi, atdodama iztikai daļu saimniecības naudas.

    Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolā Harijs Misiņš ielika krietnus pamatus savai spožajai meistarībai. Pēc diplomdarba izrādes, Jaunsudrabiņa komēdijas Jo pliks, jo traks, sekoja milzu aplausi. Izrādi noskatījusies visa ģimene, un pēc tās svētību dēla izraudzītajam aktiera ceļam neliedza arī tēvs. Starp citu, arī Harija vecākais brālis Ernests Misiņš, kļuvis par Stendes selekcijas stacijas direktora vietnieku, 1946. gadā tur nodibināja un vadīja kori, ar kuru koncertēja un piedalījās Dziesmu svētkos.

    Dzirkstošais šampanietis

    Hariju Misiņu iesauca Latvijas armijā, viņš dienēja Daugavpils tanku pulkā. 1940. gadā Latvijas kareivja formastērpu nācās nomainīt pret padomju formu… Kad 1941. gadā valstī ienāca vācu karaspēks, zaldātiņiem izsniegtas caurlaides un sacīts, lai atgriežas mājās. Misiņš bijis tik prātīgs, ka kopā ar draugu uz Rīgu devies tumsā, pa mežiem, kamēr tie, kuri droši gājuši pa ceļa vidu, nošauti un palikuši guļam grāvjos…Taču Rīgā Harijs mājas atrada tukšas.

    1941. gada 14. jūnijā viņa vecākus kopā ar jaunāko māsiņu Laumu izsūtīja uz Sibīriju. Jānis Misiņš skaitījies sociāli nedrošs elements, jo viņam piederējusi būvfirma ar 30 strādniekiem. Komunistu varas gadā dzīvoklī saimniekojusi kalpone, jaunizcepta komjauniete. Vācu valdība brāļiem atdeva vecāku mantas, daļu mēbeļu brālis Ernests aizveda uz savu toreizējo dzīvesvietu Pārdaugavā. Vēl daļu pēc kara brāļi pārdeva, lai par iegūto naudu sūtītu paciņas uz Sibīriju. Tur Lauma strādāja kokzāģētavā, apprecējās ar Elmāru Rozīti, viņiem piedzima divi bērni.

    Diemžēl mamma palika svešās zemes smiltainē. Reabilitētais Jānis Misiņš atgriezās Latvijā ar sagandētu veselību un līdz mūža beigām dzīvoja pie Harija. Kas zina, ja apstākļi būtu citādi, varbūt Harijs Misiņš būtu iestājies Latvijas Konservatorijā, lai kļūtu par diplomētu dziedoni?

    Kara laikā jaunais aktieris apmetās Cēsīs, kur strādāja vietējā Drāmas ansamblī. Tur tika iestudētas arī muzikālas komēdijas, un Harijs varēja likt lietā savu dziedātprasmi. Kritikā pēc kāda koncerta ar Misiņa piedalīšanos gan aizrādīts, ka operešu melodijas un jautras dziesmas viņa priekšnesumā izklausījušās labāk nekā Lūcijas Garūtas un Jēkaba Graubiņa nopietnie skaņdarbi. Cēsu Drāmas ansamblis nereti devās uzstāties arī latviešu karavīriem. Protams, šīs biogrāfijas epizodes padomju laikā Harijs Misiņš bija spiests noklusēt, tāpat netika pieminētas viņa pirmās laulības ar cēsnieci Veltu.

    Harija un Veltas kāzas bija pavisam pieticīgas, pirms tam no Rīgas aktieris vedis dažas vecāku mēbeles – mašīna ieputināta, viņš saaukstējies, saslimis ar plaušu karsoni un slims laulājies baznīcā. Var jau tās neuzskatīt par brīdinājuma zīmēm, tomēr laulība nebija ilga. Turklāt sāpīgu pārdzīvojumu pilna, jo jaunais pāris zaudēja savu pirmdzimto.

    Lai neiesauktu leģionā, Harijs Misiņš pievienojās Viktora Sama vadītajam vīru vokālajam kvartetam, kurš Frontes tautas teātra norīkojumā uzstājas slimnīcās un hospitāļos, arī visai tuvu karadarbības zonai. Kara beigās līdz ar citiem māksliniekiem Misiņi nonāca Kurzemes katlā. Bijusi pat aizrunāta vieta laivā uz Zviedriju, bet Velta tolaik bija gaidībās. Varbūt tāpēc pārējie Misiņiem nepaziņoja laivas atiešanas laiku, jo būtu riskanti dzemdētāju ņemt līdzi viļņu bangās. Bērniņš piedzima kara hospitālī un nodzīvoja tikai nedēļu…

    Pēc kara Harijs ar sievu devās uz Rīgu, kur Veltas tantei bija divistabu dzīvoklis. Taču, kad pēc kara Cēsīs atgriezās Veltas jaunības draugs, uzliesmoja senās jūtas.

    Atradušās arī padomdevējas, kas Veltu kūdīja: «Harijs katru vakaru mīlē citu – kam tev aktieris? Labāk lai blakus ir stabils cilvēks!»

    Tā Harijs klusi pagāja maliņā un ar šķirto sievu arī turpmāk uzturēja labas attiecības. Velta nožēlojusi savu izvēli un uz bijušā dzīvesbiedra pleca vēl šad tad esot izraudājusi sirdssāpes par otrā vīra pārlieko ieskatīšanos glāzītē.

    Tikmēr 1945. gada decembrī nodibināja Valsts Muzikālās komēdijas teātri, par kura trupas dziedošo aktieri pēc diriģenta Teodora Vēja uzaicinājuma kļuva arī Harijs Misiņš. Tolaik Operetei vēl nebija savu telpu, mēģinājumi notika Būvstrādnieku kluba zālē, Krievu drāmas teātrī, tāpēc sākās pusnaktī un turpinājās līdz sešiem rītā.

    1946. gada augustā notika Monmartras vijolītes pirmizrāde. Tēlotāju vidū – arī Harijs, par kura komiķa un raksturlomu tēlotāja spējām tolaik neviens vairs nešaubījās. Šķiet, aktieris par šo ampluā nemaz nav bijis sajūsmināts, sevišķi netīkami viņam likušies ērmīgie sižeta pavērsieni un dīvainie triki, ar kuriem piebārstīti vairums operešu sižetu. Uz skatuves būdams kustīgs kā zivs ūdenī, patiesībā Harijs Misiņš bija kluss, pat noslēgts cilvēks – domātājs, filozofs, iespējams, mazliet vīlies viņam atvēlētajā mākslas ceļā. Gandrīz četrdesmit gadus dziedošais aktieris aizvadīja uz Operetes skatuves, kur viņa spēle tikusi salīdzināta ar dzirkstošu un reibinošu šampanieti.

    Liktenīgā pārskatīšanās

    Skaidrītei Eglītei bija 17 gadu, kad viņa pirmoreiz apmeklēja Operetes teātri. Viņa dzimusi Ērgļos, triju bērnu ģimenē. Tēvs, ar smagiem ievainojumiem atgriezies no kara, nopircis māju Ogres krastā un tur iekārtojis galdnieka darbnīcu. Diemžēl tā nodega ar visām uz nomaksu iegādātajām iekārtām, un ģimene Ērgļos īrēja te vienu dzīvokli, te otru. Skaidrītes vecāki izšķīrās, mamma aizbrauca meklēt darbu Rīgā. Kad bērni pabeidza pamatskolu, tie devās pie viņas uz galvaspilsētu. Bada laikus piedzīvojušajiem svarīgi bija justies paēdušiem. Skaidrīte nonāca fabrikā Laima, kur apguva šokolādes un konfekšu ražošanu. Sekoja mācības Pārtikas rūpniecības tehnikumā, pēdējā kursā Skaidrīte apprecējās, 1952. gadā piedzima dēls Aivars, bet jau pēc pāris gadiem ģimene izšķīrās.

    Dēls bieži slimoja, tāpēc mamma sarunāja sev ērtāku darbu Diētiskajā veikalā uz Brīvības un Miera ielas stūra. Tolaik Operetes trupa bieži ceļoja ar viesizrādēm pa Latviju. Tādās reizēs aktieriem nācās ņemt līdzi pārtikas krājumus, jo provincē gan ēdnīcas, gan veikali bija tukši. Glābiņš tika meklēts netālajā veikalā pie Skaidrītes, kas centās pa kluso aktieriem nolikt kaut ko zem letes. Tādējādi izveidojās laba pazīšanās ar vairākiem Operetes māksliniekiem.

    Skaidrīte bija izklapatājusi sev mazu dzīvoklīti Alauksta ielā. Tobrīd Harijs dzīvoja Laboratorijas ielā, viena kvartāla attālumā no Skaidrītes. Viņam ap sirdi bija nelāgi, jo nesen nomiris tēvs un pajukusi draudzība ar Operetes teātra aktrisi Margaritu Pērkoni…

    Skaidrītei Misiņai ir pat pierakstīts viņu iepazīšanās datums – 1962. gada 14. septembrī.

    Harijs tikko kā iznācis no slimnīcas. Kolēģi rāvās pa provinci, bet Misiņš staigāja uz kino. Arī Skaidrīte, nolikusi dēlu gulēt, aizgājusi noskatīties filmu Sarkanās lapas. Viņai aiz muguras nosēdās kino Gaisma direktors un Harijs Misiņš. «Filma bija tik aizkustinoša, ka no zāles iznācu noraudājusies. Gāju lēnām uz mājām, arī Harijs uz to pašu pusi. Pienāca man klāt un vaicāja: «Vai jums nebūtu nekas pretī, ja mēs paietu kādu gabaliņu kopā?» Protams, ka nekas nav pretī! Sākām sarunāties, un izrādījās, ka viņš mani sajaucis ar ārstējošo ārsti slimnīcā, kur bija nogulējis nedēļu. Tā kā mani ar to dakteri jauca ne tikai Harijs, sapratu, ka mēs tiešām esam līdzīgas,» smaidot atceras Skaidrīte.

    Vēlāk aktieris atzinies, ka nekad mūžā nav kādu uz ielas uzrunājis, bet nevarējis paiet garām it kā zināmai ārstei. Toreiz abi par šādu pārskatīšanos pasmējušies, aktieris jauno sievieti pavadījis līdz mājai, tad izlēmuši vēl brītiņu pastaigāties. Harijs uzaicinājis Skaidrīti aiziet uz kino arī nākamajā dienā. Šoreiz braukuši uz Āgenskalnu, pēc filmas pasēdējuši kafejnīcā, Misiņš šo to pastāstījis par savu dzīvi. «Mums bija līdzīgas problēmas – abi nesen pārvākušies, ņēmāmies ar remontiem, mēbelēm. Pēc šķiršanās no Margaritas viņš bija vientuļš un nomākts, mūsu tikšanās Harijam bija kā izklaidēšanās un vairoja dzīvesprieku.»

    Pamazām sadraudzējušies tik tālu, ka aktieris Skaidrītei atstāja sava dzīvokļa atslēgas, kad brauca uz viesizrādēm vai koncertiem. Ziemā bija jāizkurina krāsns, tad populārais aktieris no sirds priecājies, cik jauki, ja kāds sagaida mājās.

    Protams, Skaidrīte neaizmirsa pagatavot arī ko garšīgu.

    Tā, blakus dzīvodami, viņi satuvinājās. Vienoja arī mīlestība uz mūziku, jo Skaidrīte visu mūžu dziedājusi korī – gan fabrikā Laima, gan Dailē pie Gido Kokara un Gaismas pilī Jāņa Dūmiņa vadībā. Harijs ātri sadraudzējās ar Skaidrītes dēlu Aivaru, kaut vēlāk gan viens, gan otrs ik pa brīdim bijuši greizsirdīgi.

    Kad 1965. gada 23. janvārī Harijs un Skaidrīte apprecējās, jaunajai sievai bija jau 33. Taču ne tāpēc viņiem nebija bērnu. Aktieris raizējies savas veselības dēļ. Viņš bijis ļoti jūtīgs, visu ņēmis pie sirds, sevišķi teātrī notiekošās nejēdzības, par kurām skaļi runāt nedrīkstēja.

    «Harijs bija ārkārtīgi godīgs, uzticīgs savam teātrim, darbam, ko darīja ar tīru sirdsapziņu. Viņš nedzēra un nesmēķēja, tāpēc visas rupjības un prastums, ar ko dažreiz bija jāsaskaras arī teatrāļu aprindās, kā arī nemitīgās direktoru un režisoru maiņas iedragāja viņa jau tā trauslo nervu sistēmu. Nonāca pat tiktāl, ka nevarēja aizmigt bez miega zālēm,» skumji saka Skaidrīte. Viņa piedzīvojusi, ka vīrs līdz rītam nevar aizmigt, atkal un atkal pārdomājot savu lomu. Citādi Misiņš bijis lielisks vīrs – saimniecisks, darbīgs, izpalīdzīgs. Viņam paticis mājās visu iekārtot, sagādāt, pirms iepazīšanās ar Skaidrīti pats vārījis ievārījumus un konservējis. Arī turpmāk Misiņi ziemai i kāpostus skābējuši, i sēnes marinējuši.

    «Labvakar, mazo draudziņ…»

    1968. gada 9. aprīlī Harijs Misiņš, LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks ar krāšņu lomu sarakstu, skaistā koncertā nosvinēja 50 mūža un 25 skatuves darba gadu jubileju. Tovakar tika uzvesti skati no operetēm Mana skaistā lēdija, Peldētāja Zuzanna, Zilbārdis. Jubilejas programmiņas attēlos redzams, ka uz skatuves Misiņš runājis, dziedājis, dejojis pretēju raksturu jaunekļus un komiskus vecīšus, slīpētus blēžus un naivus vientiešus. Mīlētāju un romantisku varoņu šai paletē pamaz, tie atveidoti 50. gadu sākumā.

    Ja nu kāds aktieri nebija ievērojis Operetes teātrī, tad noteikti bija stāvā sajūsmā par smalkos humora pasteļtoņos iezīmēto brāli Teodoru filmā Zvejnieka dēls.

    Šai lomai sekoja vēl vairāki epizodiski darbi kino (Mērnieku laiki, Dārzs ar spoku u.c.).

    Radio skaņu ierakstu studijā Harija Misiņa neliela diapazona liriskais tenors operešu mūzikas fragmentos ir maz iemūžināts, turpretim simtos mērāms viņa stāstīto radiopasaku skaits. Tās parasti sākās ar vārdiem: «Labvakar, mazo draudziņ…» Aktiera māsai Laumai, brāļa pasakas klausoties, joprojām šķiet, ka atgriezušies bērnības jaukākie brīži, kad Harijs viņai lasīja priekšā.

    Radioiestudējumos Misiņš piedalījās regulāri, bet par pagrieziena punktu kļuva raidluga Sniegbaltīte un septiņi rūķīši ar mūziku no Disneja multfilmas. Harijs Misiņš bija viens no rūķīšiem, un viņa sirsnīgo balsi ievēroja radiorežisore Anastasija Stepulāne, tūdaļ piedāvājot piedalīties bērnu raidījumu ierakstos.

    Kopš 60. gadu vidus Skaidrīte strādāja par laboranti, vēlāk jau par personāla daļas vadītāju Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtā, kas atradās Vecrīgā Kaķu mājā. Šad tad viņa kļuva par pasta balodi, kad Misiņam radiomājā pie sarga tika atstāti pasaku teksti. Tos viņa Harijam vedusi pat uz Ķemeru sanatoriju, lai viņš pagūtu tekstu iestudēt. Tā nu vakaros Harijs tēloja grāfus, marķīzus, komiskus liekuļus, intrigantus, skopuļus, bet otrdienu rītos viņš devās uz radio, lai studijā pie mikrofona mācītu mīlēt labo un skaisto, kļūstot par ikviena Latvijas bērna iemīļotu pasaku stāstnieku un arlabunakti vēlētāju.

    Sev raksturīgajā pienākuma apziņā mākslinieks nekad nešķiroja lomas patīkamās un neērtās, ikvienu iestudēja ar pilnīgu atdevi.

    Piedevām teju kopš Operetes teātra dibināšanas Harijs Misiņš savam talantam atrada pielietojumu arī režisora darbā. Iestudējumu vidū lielākoties liriskas komēdijas un klasiskās operetes – Dostāla Klīvija un Štrausa Čigānu mīla, Frimla Rozmarija un Lehāra Zilā mazurka, par kuras izrādi režisors izpelnījās publisku aizrādījumu laikrakstā Cīņa – par saldu un trūkst sociālā skanējuma!

    70. gados Misiņa lomu sarakstu papildināja kolorīti pašmāju dziesmuspēļu tēli – Ābrams Trīnes grēkos un Taukšķis izrādē No saldenās pudeles. Kamēr citi gados vecāki trupas aktieri ar skepsi uzklausīja ziņu, ka teātrī tiks uzvests Raimonda Paula diskomūzikls Nāc pie puikām, Misiņš tūdaļ ķērās pie darba, jau nākamajā dienā ierazdamies ar ideju, kāds būs viņa Pans Kvaša. 1978. gadā Misiņš iestudēja Paula Abrahama Balli Savojā, pie kuras brīvdabas iestudējuma varianta viņš čakli strādāja liktenīgajā 1984. gada pavasarī.

    «Ka tik man nav jāmirst»

    Togad maija svētku dienās Skaidrīte ciemojās lauku mājā Kalnciemā, ko bija nopircis tēvs, bet Harijs palika viens Rīgā. Bija nolemts, ka viņš izremontēs vannas istabu, šo to piekrāsos virtuvē. Tolaik Skaidrīti mocījuši dažādi sapņi: «Tā kā zemestrīce, ka mūsu dzīvoklis sagrūst un es no malas vēroju, kā sienas iegāžas. No drupām tikai mēbeļu stūri redzami, un es nodomāju: «Labi, ka nedeg, tad varēs kaut ko saglābt.» Tad redzu, kā Harijs nes malku no šķūņa, maiss saplīst un visa malka izbirst – tādas apdegušas šķilas. Beigās nevis malku, bet mazu bērniņu viņš man atnes mājās…»  Laukos Skaidrīte nosapņojusi, ka Operetes teātri ieņēmuši vācieši melnās formās, turklāt prombraucot dēls Aivars izstāstījis savu sapni – viņš redzējis, ka Harijs taisa tādu kā koka kasti. Skaidrīte mierinājusi – tas uz laika maiņu, tomēr prāts bijis nemierīgs.

    Uz Rīgu braukdama, viņa līdzi atvedusi gan pirmās narcisītes, gan uzplaukušu sēru bērzu, sēdēja un gaidīja Hariju, kurš pēc savas debijas Jautrajā atraitnē barona Zetas lomā taksī ieradās ap vieniem naktī ar ziedu klēpi rokās.

    «Daudzi ziedi bija aplūzuši, sakārtoju vāzēs un parunājāmies, jo nedēļu nebijām tikušies. Otrā rītā Harijam bija dienas un vēl vakara izrāde Nāc pie puikām, tāpēc viņš pagulēja ilgāk, tā līdz desmitiem, un virtuvē, nākot uz brokastīm, mani uzrunāja: «Tu zini, draudziņ, ka tik man nav jāmirst. Es tikko sapnī savu tēvu redzēju, un viņš mani aicina līdz. Mēģinu viņam iestāstīt, ka nevaru, jo viņš taču ir miris, bet, kur iet, arī nav – priekšā melna siena.» Es teicu, ka noteikti mainīsies laiks, ja mirušos sapnī redz. Vēl pajokojāmies, un viņš aizgāja uz darbu, grasījās strādāt arī pie dekorāciju skicēm Ballei Savojā ar mākslinieku…»

    1984. gada 6. maija diena bija saulaina. Par tās traģisko izskaņu vēstīja ne tikai paša Harija Misiņa dīvainais sapnis, bet vēl citas pazīmes, kuras pēc tam atcerējās kolēģi.

    Aktieris lūdzis noņemt no teātra foajē savu jaunības fotogrāfiju, lai tās vietā novietotu jaunāku attēlu. Kad kolēģi vaicājuši, kāpēc bildē viņš redzams tik drūms, Misiņš atbildējis: «Bet tāds jau es esmu!» Kolēģei Ainai Bajārei Harijs reiz ieminējies: «Man ir tāda nojauta, ka es iešu bojā traģiski.»

    Tā kā vīrs solījis pa dienu pusdienot ēdnīcā pretim teātrim, Skaidrīte mierīgu sirdi aizbrauca uz Jūrmalu – pastaigāt pa veikaliem. Rīgā atgriezās ap deviņiem, ieslēdza televizoru, tad zvanīja telefons – ar Hariju bija notikusi nelaime.

    Izrādās, puspiecos pēc ieturētās maltītes aktieris devies iedzert kafiju uz Miera ielas stūra, kur daudzus gadus tirgoja karsto maizi. Pārdevēja, atpazinusi Misiņu, paaicināja pie letes bez rindas, viņš negribīgi piegājis, un Skaidrīte domā, ka varbūt šīs minūtes arī izšķīra vīra likteni.

    Mākslinieks devās atpakaļ uz darbu pāri gājēju pārejai Brīvības ielā tieši pretim Operetes teātra ieejai. Jau iepriekš Misiņš sūdzējās par redzes pasliktināšanos, šoreiz arī saule iespīdēja acīs, tāpēc viņš nepamanīja no Gaisa tilta puses lidojošo balto žiguli. Kas zina, citādi varbūt būtu paguvis palēkt sāņus, izglābties no automobiļa, kurā līksmu meiču pavadībā veiksmīgo mandarīnu kravas tirdzniecību nosvinēt traucās kāds gruzīns un azerbaidžānis.

    «Harijs bija mests pāri ielai gandrīz līdz taksometru pieturai. Tā mašīna, protams, neapstājās, pārbrauca pie sarkanās gaismas,» nopūšas Skaidrīte.

    Nelieši iegriezās Ģertrūdes ielā, kur pie baznīcas mašīnu pameta un laidās lapās. Par laimi, viņiem sekojis kāds drosmīgs motociklists, saucis ļaudis palīgā, izsaukta milicija un kopīgiem spēkiem noziedznieki aizturēti. Harija kolēģi Juris Pučka un Jēkabs Krēsliņš bija pat aiztraukušies uz Misiņu Jūrmalas vasarnīcu, bet ar Skaidrīti pa ceļam samainījušies.

    Trīs dienas Harijs Misiņš aizvadīja reanimācijā, pieslēgts pie sistēmām. Kājās tika sacelti spožākie neiroķirurgi, bet mākslinieka galva bija burtiski sadragāta. Skaidrīti mediķi tā arī nepielaida pie vīra, 9. maijā cerība izdzisa… Slepkavam piesprieda vien pāris gadus ieslodzījuma, un no piespriestās sāpju naudas Skaidrīte saņēmusi pāris rubļus.

    1983. gadā Neorganiskās ķīmijas institūts tika pārcelts uz Salaspili, un katru novakari, braucot mājās no darba, Skaidrīte vispirms iegriezās pēc ziediem Botāniskā dārza veikalā, tad ar vilcienu devās līdz Brasas stacijai un tālāk jau kājām pie sava Harija uz kapiem…

    Pensijā Misiņa aizgāja tikai 70 gadu vecumā, tad nopirka trīsistabu dzīvokli Ērgļos. Labu laiku Skaidrīte braukāja uz Rīgu auklēt mazmazbērnus, tagad nedēļas nogalēs mammu apciemo dēls, kam tai pusē ir savs lauku īpašums. Vismaz divreiz gadā viņa aizbrauc uz Meža kapiem pie Harija. Taču Harijs bieži pie viņas atnāk sapņos…

    Materiāls publicēts 2015. gadā žurnālā IEVAS Stāsti  nr. 7.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+