Stariks Bērziņš — padomju spiegu krusttēvs

Spiegs
Jānis Zvērs
5. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: periodika.lv
JAN KARLOVIČ BERZIN – ar šādu segvārdu vēsture pazīst vienu no veiksmīgākajiem padomju militārā izlūkdienesta GRU vadītājiem starpkaru periodā.

Sakniebtām lūpām, platu pieri un caururbjošu skatienu. Izsprucis no nāvessoda vēl pusaudža vecumā. Bērziņa karjera padomju orgānos bija galvu reibinoša. Savervētie spiegi – leģendas – PSRS taustekļus izpleta no ASV līdz Japānai. Tomēr arī Bērziņam nācās apslacīt rokas asinīm un beigās krist no partijas biedra rokas.

«Pirms visa pārējā mums ir vajadzīgs miers. Mieru izcīna ne tikai karavīri un diplomāti, bet arī izlūki.»

Šie vārdi pieder latviešu izcelsmes padomju spiegu «krusttēvam» Janam Karlovičam Berzinam jeb īstajā vārdā Pēterim Ķuzem.

Viņš dzimis 1889. gada 13. novembrī Rīgas apriņķa Jaunpils (Zaubes) pagasta Kliģenē zemnieka Jāņa Ķuža ģimenē. Pētera jaunība iekrita trauksmainā, haotiskā, bet jaunu ideju un iespēju caurstrāvotā laikmetā. Krievijas impērijas gals, cariskā režīma konvulsīvā agonija, no otras puses – komunisma idejas, kas teorijā solīja godīgu un pārtikušu dzīvi visiem, kas kārtīgi strādā, ne kaklakungiem un korumpētajiem resnvēderiem, ierēdņiem.

Par idejas izgāšanos un miljoniem nevainīgu cilvēku izdzēsto dzīvību komunistu karstgalvji pirmsākumos diez vai aizdomājās. Šis bija iespēju laiks revolucionāriem, un starp tiem bija kā idejiski fanātiķi un naivi sapņotāji, tā arī ļauni sadisti. Iespējams, Ķuzes personā apvienojās visas šīs īpašības.

Ķuze zinības apguva skolotāju seminārā Kuldīgā. Skan jau labi, bet realitātē – tā bija trauma uz mūžu. Ķuzes turpmākās gaitas tieši ietekmēja mācību laikā piedzīvotās šausmas: «Tas bija miniatūrs nepilngadīgo cietums, kas izveidots pēc militāro kazarmu parauga. Piekaušana, liekulība, meli. Seminārā pavadītie gadi manī uz mūžu radīja naidu pret skolu,» sacījis Ķuze.

Nāvessods tīņa gados

Ķuze nebija vis marksists teorētiķis, bet īstens revolucionārs – 16 gadu vecumā viņš kopā ar domubiedriem uzbruka soda ekspedīcijas kazakiem Jaunpils muižā. Pēc dažādām ziņām, kara tiesa Tallinā Ķuzem piesprieda nāvessodu, ko vēlāk aizstāja ar astoņiem gadiem, bet arestanta nepilngadības dēļ samazināja līdz diviem gadiem cietumā.

Tomēr tas revolucionāra domas nemainīja, tieši otrādi – jau 1909. gadā viņš kā sociāldemokrāts darbojās Rīgā, līdz 1911. gadā atkal nokļuva aiz restēm. Šoreiz sekas bija smagākas. Ķuzi izsūtīja uz Irkutsku, taču arī tur viņam izdevās izmukt. Kopš 1914. gada latviešu revolucionārs pieņēma pseidonīmu Jānis Bērziņš, ar ko bija pazīstams līdz mūža galam.

1917. gada oktobra apvērsuma laikā Bērziņš aktīvi darbojās Petrogradā, piedaloties Ziemas pils ieņemšanā. No 1919. gada viņš sāka bruģēt savu karjeru sovjetu izlūkošanas un drošības struktūrās – tajā pašā gadā Bērziņu iecēla par Padomju Latvijas Iekšlietu tautas komisariāta priekšnieka vietnieku. Drīz pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka padomju projekts Latvijā nav izdevies, viņš nonāca Sarkanās armijas militārās izlūkošanas pārvaldes priekšnieka vietnieka amatā.

Par Bērziņu savā grāmatā Inside Soviet Military Intelligence raksta arī slavenais uz rietumiem pārbēgušais padomju izlūkošanas virsnieks Viktors Suvorovs, definējot latviešu revolucionāru kā vienu no galvenajiem «sarkanā terora» rīkotājiem: «Viņš bija arī dedzīgs komunistiskās diktatūras nodibināšanas atbalstītājs Latvijā un viens no Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas (15. armija) organizatoriem un vadītājiem. Viņš bija šīs armijas īpašās nodaļas vadītājs, piedalījās krievu jūrnieku sacelšanās apspiešanā Kronštatē. Īpaši viņš izcēlās sagūstīto jūrnieku vajāšanā un likvidācijā,» raksta Suvorovs.

Kopš 1921. gada aprīļa Bērziņš bija PSRS militārā izlūkdienesta GRU vadītāja vietnieks, bet kopš pirmajām dienesta izveides dienām faktiski tā vadītājs, uzsver Suvorovs. No 1924. gada marta Bērziņš arī formāli kļuva par GRU vadītāju.

«Viņš bija viens no talantīgākajiem, strādīgākajiem un veiksmīgākajiem izlūkdienestu vadītājiem, izveidojis visspēcīgāko un veiksmīgāko izlūkošanas ­dienestu, kāds jebkad ir pastāvējis,» lūk, šādus vārdus mūsu tautietim, par kuru Latvijā maz runāts, velta Suvorovs.

Zorges mentors

«Pirmie padomju spiegi nebija izcili tehniķi vai apmācīti slepkavas. Divdesmitajos gados spiegi galvenokārt bija politiski motivēti cilvēki, kas tika izvēlēti pēc viņu spējas aptvert, analizēt un savienot notikumus, kas šķita nesaistīti.

Pirmām kārtām padomju spiegi tajā laikā uzskatīja sevi par pasaules revolūcijas balstiem. Utopija bija ļoti stingri ierakstīta Ļeņina un Trocka ceļakartēs.

Abi līderi ticēja, ka bez revolūcijas Vācijā atpalikusī Padomju Savienība neizdzīvos. Šī izmisīgā pārliecība noteica visu viņu redzējumu.» Tā par pirmajiem padomju spiegiem un viņu «krusttēvu» Bērziņu grāmatā Fear of Mirrors raksta britu vēsturnieks un žurnālists Tariks Ali.

Britu vēsturnieks uzsver, ka Sarkanās armijas štāba 4. pārvalde tika izveidota, lai meklētu izlūkus tieši ārzemēs. Ali akcentē: «To vadīja ģenerālis Jans Karlovičs Bērziņš, nabadzīgo latviešu zemnieku dēls un boļševiku partijas loceklis kopš 1917. gada revolūcijas. Ceturtā pārvalde meklēja kulturālus cilvēkus ar intelektuālām īpašībām, valodas prasmi, spēju stratēģiski domāt un rūpīgām novērošanas spējām.»

Bērziņš izveidoja PSRS militārās pretizlūkošanas sistēmu. Viņa vadības laikā sistēmā sāka strādāt Rihards Zorge, Ļevs Manevičs, Leopolds Trepers, Vācijā darbojošās pagrīdes grupas Krona vadītājs Jans Čerņaks, Kristaps Salniņš, rezidents ASV Alfrēds Tiltiņš, viens no operācijas Trests dalībniekiem Jānis Krikmanis, diversiju meistars Artūrs Sproģis.

Vēsturnieks ieskicē ļoti interesantu ainu: «Ir ziņas par tā sauktajiem Bērziņa zēniem, kuri divdesmitajos gados bieži uzturējās Maskavas viesnīcas Lux bārā. Viņi brīžiem sazinājās pat 30 dažādās valodās ar piesaistītajiem revolucionārajiem viesiem, kas te bija atceļojuši no visas pasaules. Ceturtās pārvaldes kadri daudzus no viņiem aizveda uz Maskavu.

Retā valsts 20. gadsimtā var lepoties ar tik uzticīgu aģentu grupu, kas piesātināta ar disciplinētu ideālismu un pārliecību, ka strādā, lai pārveidotu pasauli. Viņi atkal un atkal riskēja ar savu dzīvību, un daudzus no viņiem nogalināja Staļins.»

Vēsturnieki secina, ka Rihards Zorge bija viens no slavenākajiem «Bērziņa zēniem». Maskējies kā vācu žurnālists, viņš iekļuva Vācijas vēstniecībā Tokijā un spēja Maskavai norādīt precīzu operācijas Barbarosa (Hitlera uzbrukums Padomju Savienībai) datumu, kā arī paredzēt Japānas uzbrukumu Pērlharborai. Interesanti, ka šo informāciju Kremlis noraidīja kā neticamu.

Japāņi Zorgi pieķēra, un 1944. gada 7. novembrī pakāra. Atsevišķa stāsta vērtas ir Bērziņa kā mentora saites ar citiem latviešu spiegiem, piemēram, kādreizējo latviešu strēlnieku virsnieku Rūdolfu Kirhenšteinu, padomju marionešu valdības vadītāja Augusta Kirhenšteina brāli. Slavenākie Bērziņa «dēli» – latviešu padomju spiegi tiks apskatīti nākamajās KLUBA publikācijās.

Vēsturnieks Džonatans Haslams ­grāmatā Near and Distant Neighbours: A New History of Soviet Intelligence vēl jo spilgtāk raksturo Bērziņu kā ļoti pretrunīgu, bet leģendāru personību: «Lai gan pēc vecuma tikai trīsdesmitgadnieks, Bērziņš bija pazīstams ar iesauku «vecais». Plecīgs, cieši sakniebtām lūpām un caururbjošām, zilām acīm.»

Bērziņu raksturo kā bezbailīgu, rūdītu kaujinieku, kuram tuva bijusi Džerzinska čekista mantra: vēss prāts, karsta sirds, dzelzs nervi.

Bērziņa padotie esot uzsvēruši, ka šefs, sūtot viņus uz ārzemēm, vienmēr tēvišķi mierinājis, ka paļaujas uz saviem darbiniekiem un pēc labākās sirdsapziņas palīdzēs, ja gadīsies kāda ķibele. Un gadījās arī.

Veiksme un izgāšanās

Vienā Bērziņa karjeras svaru kausā liekami teju neticami panākumi. Viņa ­padotajiem izdevās aptīt ap pirkstu ASV militāro pretizlūkošanu un paklusām par 60 000 dolāru nopirkt divus tankus. Tos, maskējot kā lauksaimniecības tehniku, bez amerikāņu valsts iestāžu atļaujas netraucēti izveda no ASV uz PSRS. Amerikāņu tanks bija kā paraugs padomju pakaļdarinājumiem, kas pārtapa slavenajā T-34 tankā.

Tomēr netrūka arī izgāšanos.

Bērziņa savervētos un apmācītos spiegus pieķēra Vācijā, Dānijā, Somijā. 1931. gada decembrī Vīnē arestēja izlūkus, tai skaitā rezidentu Konstantīnu Basovu, kura īstais vārds bija Jānis Ābeltiņš. Viņš bija uzstādījis raidstaciju, kurā pieņēma padomju izlūkgrupu ziņojumus no Centrāleiropas valstīm un nosūtīja tos uz Maskavu.

Aizturētos izglāba Vācijas Abvēra (Trešā reiha militārās izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesta) vadītāja iejaukšanās, kurš pēc padomju aģenta Vasilija Diduškas lūguma panāca, ka arestētos atbrīvoja. 1932. gadā PSRS Basovu sagaidīja kā varoni un piešķīra Sarkanā Karoga ordeni, bet 1938. gadā viņu nošāva, vainojot spiegošanā.

Aizraujošu reālā spiegu romāna gaitu 2005. gada Latvijas Avīzē apraksta vēsturnieks Aldis Bergmanis: «1931. gadā Jāņa Bērziņa vadītās padomju izlūkošanas organizācijas dalībnieki tikās dažādās Vīnes kafejnīcās. 1932. gada 2. decembrī Vīnes policija aizturēja Latvijas pilsoni Kārli Mihelsonu. Aizturēšanas brīdī Mihelsons nometa zemē aizdomās par spiegošanu turēto personu sarakstu, par kuru viņš nopratināšanā atteicās sniegt paskaidrojumus.»

Vīnē notikusī padomju spiegu atmaskošana atbalsojās Rīgā 1933. gada 4. jūnijā, kad Latvijas policija arestēja padomju izlūkdienesta aģentus Jāni Čauli, Paulu Matisonu un kapteini Frici Fridrihsonu. PSRS militārās izlūkošanas dienests trijotni uzskatīja par ļoti vērtīgiem kadriem, tādēļ viņu aizturēšana radīja daudz jautājumu.

Iespējams, šīs neveiksmes atbalsojās arī Staļina tālākajā rīcībā. 1936. gadā Bērziņš no Maskavas pārcēlās jeb, pareizāk sakot, tika nosūtīts uz Madridi, kur viņš veica savus ievērojamākos vervēšanas darbus, strādājot aizsegā. Bērziņš darbojās kā Spānijas republikāņu armijas galvenais militārais padomnieks. Staļins 1937. gadā atsauca Bērziņu atpakaļ un atjaunoja armijas izlūkošanas pārvaldes priekšnieka amatā. Taču ne uz ilgu laiku.

Lai nošauj godīga cilvēka roka

No Bērziņa privātās dzīves arhīviem nav daudz publisku foto. Kādā propagandas bildē viņš redzams sēžam pie galda savas izlūkošanas karjeras sākumā. Rokā rakstāmais, skatiens saspringti iegrimis dokumentos.

Ar tipisko sarkanarmiešu šineli mugurā un spico armijnieku cepuri galvā. Cepurei, kas mūsdienās kļuvusi par anekdotisku tūrisma preci un tiek tirgota teju katrā padomju nostalģijas piepildītā suvenīru bodē, pierē mirdz sarkanā terora zvaigzne. Tā izrādījās letāla arī ģeniālajam Bērziņam, par kuru mūsdienu krievvalodīgajā presē ir daudz slavas dziesmu.

 Trīsdesmito gadu foto Bērziņa seja ir jau grumbu savagota, mati sirmi, acīs nogurums, teju izmisums. Gadiem ilgi strādājot paša eļļotajā rafinētajā un nežēlīgajā sistēmā, viņš, iespējams, apzinājās, kāds liktenis var sagaidīt arī pašu. Revolucionārajā asinspirtī neviens par savu vietu nevarēja būt drošs.

1937. gada 1. augustā Bērziņu atstādināja un NKVD latviešu operācijas ietvaros 27. novembrī apcietināja un apsūdzēja par «trockistisko pretpadomju teroristisko darbību».

Saglabājušās liecības no Ļeņingradas kara apgabala izlūkošanas daļas priekšnieka Jūlija Groda pratināšanas protokola, kurā viņš čekistiem 1937. gadā stāsta, ka Bērziņš privātās sarunās slavējis Kārli Ulmani un izrādījis īpašu neapmierinātību ar to, ka latviešiem, kuri aktīvi piedalījās Pilsoņu karā, padomju valdība atņēmusi visas privilēģijas. Cik šīs liecības ir patiesas, cik pievilktas aiz matiem vai izzīstas no pirksta, varam tikai minēt. Bet rezultātu tas nemaina.

Nāvessodu Bērziņam izpildīja Komunarkas masu kapos pie Maskavas 1938. gada 29. jūlijā. Latviešu revolucionāru nošāva viņa partijas biedrs – Rīgā dzimušais Vasilijs Ulrihs, korpulents plikgalvis ar hitlerūsiņām, Kara kolēģijas loceklis, Staļina nāvinieku saraksta juridiskais formētājs.

«Reiz Ulrihs atnāca pie manis ar asiņainu šineli. Es jautāju, kas tās par asinīm. Viņš atbildēja: Starika. Par Stariku sauca Aizsardzības tautas komisariāta 4. pārvaldes priekšnieku Bērziņu. 

Ulrihs man teica, ka pirms nāves Bērziņš teicis: «Esmu izdarījis tik daudz slikta, ka neesmu pelnījis žēlastību. Lai mani nošauj godīga cilvēka roka.» (..)

Pēc Ulriha teiktā, nogalinājis ar vienu šāvienu,» tā Bērziņa dzīves pēdējie mirkļi aprakstīti Ņikitas Petrova grāmatā Bendes. Viņi pildīja Staļina pavēles.

1956. gadā Bērziņš tika reabilitēts, bet 1989. gada atkušņa laikā PSRS pat izdeva pastmarku ar Bērziņa ģīmetni – bija jāceļ gaismā senie varoņi, lai iedvesmotu jaunus.

Vēl kādā foto Bērziņš redzams kā mīlošs tēvs. Sēžot uz soliņa, stilīgā mētelī, smalkos ādas zābakos un apmierinātu smaidu sejā, viņš ar lepnumu apskāvis savu dēlu Andreju. Andrejs Otrā pasaules kara gados cīnījās 201. latviešu strēlnieku divīzijā un gāja bojā kaujā. Bērziņa dzimtaskoks ar to apcirsts, bet viņa loma asiņainā komunistu režīma ­arhitektūrā ierakstīta uz visiem laikiem.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs