66. šosejas vilinājums — Pētera Apiņa ceļojums pāri Amerikai 6 dienās

Nobraukt 66. ceļu (historical route 66) no Čikāgas līdz Losandželosai būtībā ir amerikāņu sapnis. Tas nozīmē sēsties lielā mašīnā ar lielu dzinēju un braukt bezjēdzīgi lielu ceļa gabalu, apstājoties ceļmalas krodziņos, apēdot milzu picu un piedzerot lielo kolu, guļot moteļos ar milzīgu 66. ceļa attēlu uz sienas un labu dzirdamību – kā krāc vai mīlējas blakus numuriņā. Ceļojumā devās ārsts Pēteris Apinis.
Pēteris Apinis
3. aprīlis

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Eiropietim tas nozīmē nobraukt aptuveni 4000 kilometru pa ļoti atšķirīgu ainavu – tuksnesi, kalniem, prēriju, mežiem un dažādām pilsētām. Amerikāņi pilsētām dodot vārdus, nav bijuši pārāk orģināli, tādēļ nāksies braukt no Pēterburgas uz Atēnām, cauri vairākām Springsfīldām, kā arī Maiami un Atlantai, kas nebūt nav lielpilsētas Džordžijas vai Floridas štatā. Salīdzinājumam – nobraukt 66. ceļu ir tas pats, kas nobraukt ar mašīnu no Rīgas līdz Almati vai līdz Lisabonai. Arī šajos maršrutos taču satiktu dažādus cilvēkus, dažādas kultūras pēdas un dažādus skatus. 

66. ceļš nav realitāte, bet izdomāta leģenda, kas tapusi pagājušā gadsimta divdesmitajos gados un izzudusi, izbūvējot autostrādes. Daudzviet autostrāde iet tieši pār veco ceļu, dažviet – vecais ceļš atrodas tieši blakus autostrādei. Iebraucot Ņūmeksikas štatā, vari nobraukt pa veco 66. ceļu savas trīsdesmit jūdzes bez asfalta, vienkārši pa vecu zemesceļu caur prēriju. Visi senie namiņi, rančo, krogi un benzīntanki lēnām izgaisuši vēsturē, bet koka tilti neticami braši turas. 

Lielākoties tomēr 66. ceļš ir biznesa pasākums – muzeji, vecīgi bāri, krogi, suvenīriem pārbagāti veikaliņi, naktsmītnes, kurās tapete ar ceļa ainu grezno ne tikai guļamistabas sienu, bet pat tualeti. Tik ļoti tūrismam pielāgota vēstures falsifikācija ir vienīgi Golgātas ceļš Palestīnā, taču tas ir īss un kājām veicams, taču Ameriku var izbaudīt dienām un stundām.

Šo rindu autors uzskata savu braucienu pa 66. ceļu kā vienkāršu padošanos reklāmas vai publiskās realitātes stāstam. Mani pat patīkami izbrīna Simpsoni, Flinstoni un Pokemoni, kas, kā izrādās, dzimuši un auguši pilsētās, kurām nākas braukt cauri. Springfīldas Amerikā ir 43, jā – 43 pilsētas ar vienādu nosaukumu, bet cauri braukt iznāk trijām. Publiskajā telpā visvairāk Simpsonu mājvietai atbilstot Springfīlda Oregonā, bet mums īsti baudīt Simpsonu klātbūtni sanāk Springfīldā, Misūri štatā. Katrā ziņā tiem, kam ir laiks, vajadzētu šajā Simpsonu pilsētā apmeklēt 1926. gadā celto Gilioza teātri.

Mūsdienās ekskursija pa 66. ceļu nav lēts pasākums. Kopā braucējiem jārēķinās ar aptuveni 100 dolāriem dienā par mašīnas īri un 100 dolāriem par benzīnu, bet katram atsevišķi – vismaz vēl 50 dolāriem par naktsguļu motelī vai hotelī.

Vismaz 50 dolāru dienā nākas notērēt ieejas biļetēs muzejos, nacionālajos parkos, indiāņu rezervātos. Un jāēd arī kaut kas ir.

Šis nav atpūtas pasākums. Mūsu aprēķins – nobraukt 66. ceļu sešās dienās realitātē nozīmēja apmēram 700 kilometru dienā. Tas nozīmē vismaz astoņas stundas dienā braucošā mašīnā. Ātrākais maršruts Čikāga–Oklahoma–Losandželosa nozīmē aptuveni 3300 kilometrus, mēs nobraucām 4200. Galvenokārt tāpēc, ka brauciena laikā izmetām līkumu uz Lielo Kanjonu, Lasvegasu, izbraucām caur pārakmeņotā meža nacionālajam parkam, aizbraucām uz indiāņu rezervātu un veicām vēl citas liekas kustības. Iespējams, var 66. ceļu veikt trijās dienās, neko neredzot. Var braukt divas nedēļas, bet, manuprāt, tas būtu apnīkstoši.

Tātad – dodoties pa 66. ceļu ar mērķi to nobraukt, jārēķinās ar to, ka daudz palaidīsi garām neapskatītu. Dienas laikā, protams, centies visur apstāties, fotografēt, apmeklēt muzejus, ceļmalas krodziņus vai vienkārši baudīt veco ceļu. Taču tad krodziņā vismaz šoferim burbons iet secen (Kalifornijā krodziņos pieņemts baudīt vietējo vīnu, nevis viskijam līdzīgu dzērienu). Vakara stundās tumsā nākas nobraukt dažus simtus kilometru vienkārši tālab, lai turētos grafikā un paspētu sešās dienās tikt pāri Amerikai. 

Tas ir visai smags darbs, turklāt visvieglāk ir tam, kurš sēž pie stūres. Pārējie sēž mašīnā saliekti, fotoaparātus satvēruši, sviestmaizes gatavojoši, kartes un google kartes pētoši. Šādos apstākļos viegli uzzināt, ar ko no šīs draudzīgās kompānijas tu brauktu atkārtoti, ar ko – ne.

Sešas dienas mašīnā ir kaut kas līdzīgs sešām dienām kosmosa kuģī. Ļoti laba iespēja uzzināt, vai ar kādu cilvēku tu dzīvotu kopā.

Es ieteiktu ekskursiju pa 66. ceļu veikt, pirms iesniegt laulību pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā.

Mēs braucam oktobrī, visa Amerika gatavojas Helovīnam, pie mājām izkārti tīkli ar lieliem plastmasas zirnekļiem, pie notekām karājas arteficiāli skeleti un briesmoņi, tirgū pārdod ķirbjus milzīgos klājienos.  

Mašīnas izvēle 

Esmu braucis pie stūres daudzos desmitos valstu visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Amerikā mašīnas izvēle ir pilnīgi pretēja Eiropai vai Āzijai. Jāizvēlas lielākais apvidnieks. Izvēlamies 8 cilindru Nissan Armada, kas ir Nissan Patrol Amerikas palielināts variants ar astoņiem cilindriem un sešlitrīgu dzinēju. Papildu ieteikums – Amerikā mašīna jāpasūta internetā – noma būs gandrīz divkārt lētāka nekā lidostā. Tas nisana tanks benzīnu dzer galoniem, bet Amerikā benzīns ir lēts. Toties uz 66. ceļa tev nebūs mazvērtības kompleksu. Lielākā daļa mašīnu būs apvidniekiem līdzīgās trīstonnīgās kravas mašīnas ar četrām sēdvietām un dažādi vēl lielāki apvidnieki.   

Benzīns Amerikā nav vienā cenā. Galons Kanzasas dienvidos un Oklahomas laukos maksā 2,11 dolārus, Čikāgā – 2,5 dolārus, Bet Losandželosā benzīns bija nopērkams gan par 2,39, gan 3,39 dolāriem galonā. Vidēji, pārrēķinot saprotamās naudas zīmēs, benzīnu lējām par 50–65 eirocentiem litrā (ASV galons atbilst 3,785 litriem). Mašīnai katru dienu benzīns bija jāpielej divreiz. Kalifornijas kalnos gadījās ceļa posms – 70 kilometri bez benzīntanka, to nobraucām ar teju tukšu bāku, baiļodamies, ka paliksim uz ceļa.

Kāpēc izvēlēties apvidnieku? 66. ceļa kartes ir visai apšaubāmas. Kartē pārliecinoši nolasāms sānceļš, lai aizbrauktu uz senu sudraba ieguvēju ciematu, muzejam līdzīgu vietu.

Sākumā sānceļš ir asfaltēts, pēc kilometra – grantēts, bet pēc tam zaudē savu lepno ceļa nosaukumu un pārvēršas smiltīs ar iebrauktām sliedēm…

Smiltīm aizpūstas visas bedres, kas izsistas iezī, jebkurš mazāks braucamais būtu tur iestrēdzis vai vienkārši salūzis. Arī mēģinājums braukt uz indiāņu ciemu Šonto indiāņu nacionālajā parkā pa zemu mežu, ko caurvago smilšaini ceļi, lielā mērā bija pārbaudījums, bet tas būtu neticami lielāks pārbaudījums jebkurai citai mašīnai.

Pašiem amerikāņiem ceļošanai ir izstrādājies savs stils – viņi ar savu lielo džipu aizbrauc līdz kādam tālākam štatam, īrē tur dzīvojamo vagoniņu (kemperi) uz riteņiem, kabina tam savu lepno džipu ar cieto sakabi aizmugurē un braukā pa štata skaistākajām un ievērojamākajām vietām. Ja nu jāuzbrauc kalnos vai pie okeāna, atstāj vagoniņu stāvlaukumā, bet izbraucienu veic apvidniekā. Pēc nedēļas savu guļamvagonu nodod un brauc ar džipu mājup.

66. ceļš

Tu noteikti neesi vientuļš uz 66. ceļa. Uz tā būs redzami gan baikeri, gan rokeri, gan retro mašīnu braucēji, gan iepriekšminētie kemperisti. 66. ceļa mērķis ir piespiest daļu no tiem, kas traucas pa ātrgaitas šosejām no Austrumiem uz Rietumiem, nodabūt lejā uz veco ceļu ar veco infrastruktūru, ievilināt tos bārā, kafejnīcā vai krodziņā. Pirms ātrgaitas šoseju izbūves uz 66. šosejas kūsājusi dzīve, visi braukuši lēnāk, vairāk nakšņojuši, iepirkušies, barojuši zirgus vai remontējuši automašīnas. Tā kā 66. ceļa ziedu laiki bija tieši divdesmitie un trīsdesmitie gadi, tad visvairāk darījuši pēdējo. Tagad mazpilsētiņas iznīkst. Galvenā iela, lai kādā vārdā arī tā saukta, visām mazpilsētiņām joprojām ir 66. ceļš…

Ir vietas, kur paralēli iet vairāki 66. ceļi. Ir vietas, kur kartē 66. ceļš ir, bet realitātē tā nav. 66. ceļu raksturo vecas automašīnas, kas atstātas sarūsēt pie dažnedažādām ēkām. Jebkuru mazmuzeju raksturos vismaz sešas vecas mašīnas. Ceļā ir vairāki vēsturiski benzīntanki, pie kuriem neiztrūkstoši veci, rūsējoši benzīnvedēji ar nolaistām riepām.

Vēsturiski 66. ceļam bijušas trīs krīzes – lielā Amerikas ekonomiskā krīze, kad benzīnu nevarēja nopirkt, Otrais pasaules karš, kad benzīns Amerikā bija limitēts. Trešā krīze iestājās, uzbūvējot ātrgaitas ceļus – mazās pilsētiņas prērijā, kas bija laipnas braucēju ēdinātājas un guldinātājas, iznīka. Teksasas īru pilsētiņa Šamroka saglabājusi īru āboliņa lapiņas un zaļo krāsu, bet pilsētas vienīgā ēstuve ir apšaubāma picērija. Senlaiku kafejnīcā ir vaska figūras senlaicīgās krogus meitu štātēs, bet padzert var tikai šķīstošo kafiju. 

Teksasā un Ņūmeksikā viss ir lielāks nekā citur. Lielāka kafija, lielāks saldējums (visas saldējuma bumbiņas beisbola bumbiņu lielumā), lielāks steiks. Tiesa, vislielākais alkohola veikals, ko mūžā esmu redzējis, atrodas Oklahomā. Alkohols nav lēts, taču tiek liets 1,75 litru pudelēs. Liela tilpuma viskijs, šņabis, konjaks un vīns. Par kafiju – lielāka tā ir visur, bet negaršīga un ūdeņaina. Vienīgā iespēja Eiropas kafijas cienītājam ir pirkt aukstās kafijas skārdenes vai pudeles, tās arī lielas – pusotra litra. Starbuks ir šur un tur, bet arī tur ir stipri apšaubāmas kvalitātes un vēl apšaubāmākas garšas kafija. Šķiet, vienīgais benzīntanks, kurā par kafiju bija padomāts ne tikai no tilpuma, bet arī garšas īpašību viedokļa, bija Jūtas štatā.

Veikalā šķiet, ka amerikāņi ir ēdelīga tauta – siera bumbiņas un čipsus var pirkt iepakojumos, kam lielāka ietilpība par spaini.

Steikus cepšanai mājās te iegādājas pa divdesmit, bet limonādes – galonos. Uzmanību – Amerikā lielākas ir arī porcijas krogos, un parasti itin labi pietiek, ja ņem tikai zupu vai otro ēdienu.

Īsti 66. zemesceļu var izbaudīt tikai dažus desmitus jūdžu, sākot no Teksasas štata robežas līdz Sentdžonsai. Taisns zemesceļš virzās pāri prērijas pauguriem, šķērso dažas upes pa veciem tiltiem. Koka ceļa stabi jau krietni padrupuši, bet no paralēlā dzelzceļa saglabājies vien uzbērums un tiltu balsti. Šajā nekurienē ir neticami liela auto kapsēta, zālē un krūmos ieauguši daudzi tūkstoši mašīnu vraku. 

Kanzasā, Rivertonā brauc pa formāli veco 66. ceļu, bet tad zīme saka – ceļš aiziet pa labi. Izrādās 50 metrus paralēli atjaunots vēl vecāks ceļš, kas pāriet pāri vēsturiskajam varavīksnes tiltam un tevi tūlīt atgriež realitātē atpakaļ uz šosejas, ko arī laipni sauc par 66. ceļu. 

Braukšanas kultūra

Man ir grūti izteikties par ceļu satiksmes drošības noteikumiem ASV. Amerikāņu ārsti smaidot stāstīja, ka ātruma pārsniegšana ir amerikāņu ikdiena. Un jāteic, ievērojot ieteikumu – pārsniegt atļauto ātrumu par 10 jūdzēm stundā, man regulāri kāds brauca garām. Reiz Oklahomas štatā pamēģināju pabraukt aiz šāda lokāla sportista, un sanāca pavizināties ar 120 jūdzēm stundā (jūdze ir 1,609344 km).

Tiklīdz uz Dienvidu štatu ceļiem parādās kāds ātrbraucējs, daudzi citi ar baudu «iesēžas viņam astē», ar ļoti lielu ātrumu visai blīvi cita aiz citas parasti traucas savs desmits mašīnu. 

Ir divas lietas, ko šoferim Amerikā darīt nevajadzētu. Nevajadzētu ātri braukt apdzīvotā vietā gar skolu un apdzīt skolas autobusu. Ja pilsētā pie skolas ir apzīmējums 20 jūdzes stundā, tad tas nozīmē 20 jūdzes stundā, nevis 21. Ja atļauts gar skolu braukt ar 35 jūdzēm stundā, tad nevajadzētu šo skaitli interpretēt.

Ja priekšā apstājas skolas autobuss, tad šo stāvošo busu apdzīt nozīmē, ka draud reāls cietumsods, bet tiesa bieži piespriežot papildu sodu, piemēram, stāvēt četrdesmit stundas šosejas malā ar plakātu «Tikai pilnīgs muļķis var apdzīt skolas autobusu».

Patiesībā skolas autobusa apstāšanās nozīmē, ka tā aizmugurē sāk mirgot spilgtas gaismas, kreisajā pusē atveras lielais sarkanais astoņstūris ar uzrakstu STOP.  Atsevišķās pilsētās, piemēram, Čikāgā un Losandželosā, esot radari. 

Ceļa apraksts kā mūzika

Šķiet, vienkāršākais veids, kā aprakstīt 66. ceļu būtu hronoloģisks – iebraucām šajā miestā un apskatījām muzeju, vēsturisko ambulanci vai vēsturisko kafejnīcu. Tieši tā tālajā 1941. gadā izdarīja Bobijs Troups un viņa sieva Sintija, kas buikā devās tālajā ceļā no Pensilvānijas uz Kaliforniju, un lielāko distances daļu veica par 66. ceļu. Troups bija ieņēmis galvā ideju kļūt par dziesmu autoru Holivudai. Desmit ceļa dienās viņi ar sievu radīja dziesmu Get Your Kicks on Route 66, kurai bija lemts kļūt par Amerikas simbolu.

Viņi rīkojās gauži vienkārši – dziesmas vārdos ielika vietas un pilsētas, kurām brauca cauri, piemeklēja atskaņas un lipīgu meldiņu. Dziesmā pieminēta Sentluisa, Džoplina, Misūri, Oklahoma, Amariljo, Teksasa, Gallupa, Jaunmeksika, Flagštafa, Arizona, Vinona, Arizona, Kingmana, Barstova un Sanbernardīno. No visiem štatiem, kam cauri iet 66. ceļš, dziesmā vieta nesanāca tikai Kanzasai, tiesa, Kanzasai arī ceļa kilometrāžā ir vismazākā vieta – varbūt 11, bet varbūt 39 jūdzes, kā nu katrs to 66. ceļu interpretē. 

Savukārt dziesmā iekļautā Vinona noteikti būtu pilnībā pazudusi no zemeslodes kā daudzi miesti šajā ceļā, ja vien Troupam tā nebūtu bijusi vajadzīga atskaņai vārdiem Flagstaff, Arizona. Un neko – 66. ceļa svētceļnieki šajā miestā piestāj. Dziesma kļuva par hitu 1946. gadā Nata Kinga Koles izpildījumā, bet pasaules skanējumu tai atnesa Them un The Rolling Stones, kas iekļāva dziesmu savos debijas albūmos. 

Gandrīz visam 66. ceļam paralēli iet dzelzceļš. Milzīgi sastāvi, abus galus nevar saskatīt par prērijā, sastāvu velk un stumj 5–6 milzu lokomotīves, bet uz platformām jūras konteineri stāv cits uz cita.

Ja nu esat nolēmis braukt pa šo ceļu, sameklējiet Vudija Gutrī (Woody Guthrie) dziesmu Villija Rodžera šoseja (Willy Rogers’ Highway). Atradāt? Tad nu nāksies atrast Čikāgas Lielo parku un doties ceļā.

Kas jāredz?

Informācija ir pieejama informācija visa veida ceļvežos un internetā, tādēļ iespējami īsi. 

  • Sentluisa, Misūri, nosaukta par godu karalim Luijam IX. Misisipi un Misūri sateka. Pasaules augstākā arka simbolizē ASV ekspansiju uz rietumiem, un tā ir vienīgā ikoniskā lieta šajā ceļā, kas būvēta tikai lai pārsteigtu tūristu.
  • Fantastiskās alas, Springfīldā, Misūri štatā. Vizinies ar mašīnu pa alām, skaties fantastiskus stalaktītus un stalagmītus, pazemes ezeru un upi, klausies stāstījumu un nopērc suvenīrus.
  • Lielākais un labākais 66. ceļa muzejs Klintonā, Arizonā. Šajā pilsētā nav Bila Klintona pieminekļa atšķirībā no Linkolnas, kurā Ābramam Linkolnam to ir daudz. Šķiet, Klintonam un Klintonei ar pilsētu nav nekādas saistības, bet 66. ceļa muzejs ir šeit, jo ceļu izdomāja arizonieši – viņiem bija ceļš, pa kuru brauca nosmulējušies un noguruši ceļinieki no Austrumiem uz Rietumiem. Šie braucēji bija nabagi bagātības gaidās, par Arizonu viņi nelikās ne zinis. Tika izdomāta Amerikas leģenda – 66. ceļš, un viss notika, bizness sākās… Pa ceļam ir daudz muzeju – ogļraču, indiāņu, dzelzceļa, kalnrūpniecības, vecu automašīnu. Liels dzeloņdrāšu muzejs ir zināms pārsteigums, jo nevienam citam nav ienācis prātā vākt no visas pasaules dzeloņdrātis un to izstrādājumus. 
  • Indiāņu rezervāta ciems Šonto mazās Kolorādo upes kanjonā. Te dod gardu zupu (baltu biezzupa, kurā ir gaļa, saknes un pupām līdzīgi veidojumi) pa četriem dolāriem, bet vēlāk atklāj, ka pa šo summu pienākas arī otra zupa. Indiāņi ir draudzīgi, sabrauc ar džipveidīgajām mazajām kravas mašīnām un kvadricikliem. Veikalā pārdod zirglietas, alkoholu, sausās zupas un krāmus.
  • Pārakmeņojušos koku nacionālais parks Arizonā. Jābrauc tam cauri ar mašīnu pa vienīgo lielo ceļu un jāfotografē mežonīgi klinšaina ainava, kurā guļ pārakmeņotu koku stumbri. Šādu stumbru, kas ir glīti nopulēts sarkans akmens, var iegādāties par 5000 dolāru. 
  • Santafē. Pilsēta ir Ņūmeksikas štata administratīvais centrs. Atšķirbā no citām 66. ceļa pilsētām, te nav vesterna sajūtas. Drīzāk ir sajūta, ka no šķērsielas izauļos Zorro. Ļoti laba meksikāņu virtuve. Pilsētu spāņu kolonisti dibinājuši 1610. gadā indiāņu blīvi apdzīvotā teritorijā. Tā ir vecākā un augstākā (2,2 km virs jūras līmeņa) galvaspilsēta Savienotajās Valstīs. Vecākā saglabājusies baznīca ASV – Svētā Migela misija.
  • Amarilo Ņūmeksikā. Vērts apstāties un atpūsties. Ir ielas, ko apskatīt, un trīsstūra motelis, kur pārnakšņot. Atcerieties – Ņūmeksikā lielākas ir arī porcijas.
  • Lielais kanjons. Fantastiska iespēja vērot un fotografēt kalnus pāri japāņu un ķīniešu tūristu tūkstošiem. Iespēja kanjonu skatīt no tikai apskatei paredzēta vilciena vai veikt pastaigu lejā – augšā dienas laikā, ja vien šāda brīva diena ir. Mērķtiecīgi aizbraukt līdz Hūvera aizsprostam, kas kanjonā pār Kolorādo upi uzbūvēts 1932. gadā Lielās depresijas laikā. Aizsprosta būve radīja tūkstošiem darba vietu, to uzbūvējot, tika realizēts plāns par elektroenerģijas avotu vairākiem štatiem. Tiesa, šobrīd, kad Lielais kanjons kļuvis par otro visvairāk apmeklēto tūrisma objektu pasaulē pēc Eifeļa torņa, amerikāņi nav laimīgi par daļas šī krāšņuma aizdambēšanu un pārvēršanu citādi iegūstamā elektroenerģijā.
  • Lasvegasa, Nevada. Ir labi pie stūres vizināties pa Lasvegasas avēniju naktī, kad te visi ir pamodušies un kūsā dzīvība. Šo rindu autors nekad neiet spēļu zālēs, tādēļ nevar pastāstīt, kas tur notiek.
  • Santamonikas krastmala Kalifornijā. Šeit beidzas 66. ceļš. Te ir maza piemiņas plāksne route66 filozofijas iedibinātājam, humoristam un vienkārši labam kaimiņam Villijam Rodžeram. Noklausieties vēlreiz Vudija Gutrī dziesmu Villija Rodžera šoseja (Willy Rogers’ Highway)!

Un neaizmirstiet izpeldēties Klusajā okeānā!

Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada februārī.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs