Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Protams! Tāpēc jau tās ir vēlmes. Lai piepildītos. Bet, ziniet, tagad esmu sapratusi, ka kaut kāda taisnība šajā teicienā tomēr ir. Un taisnība bija arī manai vecmāmiņai, kura teica: domā, ko tu runā, meitiņ!
Pirmssvētku stress sāk uzņemt kolosālus apgriezienus. Un ne jau tikai trešās Ziemassvētku vecītim adresētās vēstules izskatā (to atradu uz palodzes). Pēkšņi visi ir pamanījuši, ka beidzas gads. Pēkšņi atskaites un kopsavilkumus vajag nevis rīt, bet šodien un tūlīt.
Paralēli darbā tiek rīkota kaut kāda prātam neaptverami smalka Ziemassvētku balle pašiem un sadarbības partneriem.
Pēkšņi ne vairs birojā, bet viesnīcā, un jāizbrīvē viss vakars. Un bērnam atkal vajag zaķa ausis, klases fondam – naudu dāvanām, automašīnai – degvielu, ģimenei – nebeidzamās vakariņas…
Ak Dievs, kaut es varētu vismaz vienu nedēļu vienkārši atpūsties! Šo dramatisko ikgadējo decembra katastrofu apspriežam ar draudzeni, kurai ir četri bērni, un nolemjam, ka viņa vispār būtu pelnījusi brīvu decembri, ko apmaksātu valsts.
– Jā, jā, Anna! Tu vēl tagad aizej un paprasi šefam atvaļinājumu! – draudzene smejas.
Es taču saprotu, ka nedos. Es tikai saku, ka jau no rītiem mostos sagurusi. Un mazā meita arī šodien uz skolu tāda jocīga aizgāja…
Tieši tajā brīdī viņa arī zvana.
– Mammīt, man sarkani vaigi. Un skolas māsiņa saka, ka man ir temperatūra. Un ka jāiet mājās.
Nu? Vai nav lieliski? Jo paralēli darba dunai ofisā man tieši pietrūka viena maza slimotāja mājās!
Atprasos agrāk un cauri sniegiem joņoju uz mājām.
– Apčī! – mani jau koridorā sasniedz sirsnīgas šķavas.
– Cik tev liela temperatūra? 37 un ne iedaļas pāri? Tad jau drīz būsi uz pekām!
– Māsiņa iedeva arī kovida testu, jo mums skolā daudzi slimo.
Kamēr vāru spageti un rīvēju sieru (jo slimošana nekad nav atcēlusi apetīti, vismaz mūsmājās ne), meita knibinās ar to testa strēmeli.
– Abas divas!
– Kas – abas divas?
– Svītriņas!
– Saulīt, tu tikai neuztraucies. Tagad tas kovids ir viegls. Tiešām. Pašķaudīsi un būsi uz pekām. Ierakstīšu e-klasē, ka tu nebūsi tagad vairākas dienas.
Kaut kā pēkšņi sajūtu absolūtu slābanumu kājās. Ieritinos meitai blakus dīvānā. Un aizmiegu.
– Anna? Tev pašai viss labi? Ir deviņi vakarā. Tu arī tāda jokaina, – vīrs pēkšņi ir uztraucies.
– Izbeidz, es esmu noskrējusies kā zirgs. Vienkārši aizmigu no šitā visa…
Apčī… un vēlreiz apčī. Un sajūta, ka man pārsprāgs galva. Deniņu rajonā. Sekundes simtdaļā, bez visiem testiem man ir skaidrs. Nē, tas nav nekāds vienkārši nogurums. Tas vīruss ir noķēris arī mani.
Ģimenes ārste pa telefonu ir lakoniska: «Ja sāp galva, nemokies, dzer tableti. Daudz guli. Daudz dzer. Nav jau zāļu, ārstējam tikai simptomus.»
Ieveļos gultā. Aizrakstu šefam, ka nebūšu. Nedēļu. Spēka nav vispār. Nekam. Saņemu pretī ziņu, lai veseļojos. Un ne par ko neuztraucos. Tā arī daru.
Un, ziniet, ir viena lieta, ko simpātiskais infektologs televizorā mums noklusē, – kovids joprojām ir izcils gāzējs. Un izcils stresa noņēmējs. Jo tad, kad tu guli gultā un aizmiedz dienas vidū uz vairākām stundām, tu tiešām ne par ko neuztraucies. Un guļu es tagad daudz. Nekur neskrienu. Atpūšos.
Un pēkšņi mani neuztrauc ne apsnigušais auto, ne gada noslēgums darbā, ne tuvojošies Ziemassvētki.
Nekas. Varbūt pēc tam, kad izgulēšos, vismaz tās zaķa ausis meitas ludziņai sameklēšu. To gan. Bet tagad vēl vienu tēju. Un varbūt pusi mandarīna arī. Pēkšņi ļoti iepriecina mazās lietas. Konkrēti – tas, ka jūtu mandarīna smaržu. Ak, kā es vēlētos… oi, nē! Pagaidām es tiešām nevēlos pilnīgi neko.
