Rīga +19°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve un nāve tepat blakus
«Dzīve ir tāda treniņnometne – kādam jaudīgāka, kādam mazāk jaudīga. Man tā bijusi gana jaudīga. 2021. gada septembrī nomira mans vīrs (traumatologs ortopēds Romāns Prozorovičs, kuram ilgstoši bija onkoloģiska saslimšana). Mēs bijām precēti vairāk nekā 35 gadus…
Ziniet, es nāvi uztveru par tikpat dabīgu procesu kā dzīvi.
Esmu daudz ar sevi strādājusi, man ir bijušas iespējas gana daudz piedzīvot un par daudz ko domāt, daudz analizēt. Mani vecāki viens pēc otra nomira salīdzinoši neilgi pirms vīra nāves, bija laiks, kad abi bija kopjami. Kāda paziņa reiz teica, ka manī laikam ir kopējas gēns… Kaut kā tā sagadījās…
Bet ir būtiski, kā tu to uztver. Nāve ir aiziešana – savs ceļš šai pasaulē ir nostaigāts un pienācis laiks aiziet. Es to neuztveru kā kādu izmisuma vērtu traģēdiju, bet gan dabisku procesu… Kāpēc mēs svinam piedzimšanu, bet nāve mums šķiet šausmīga traģēdija? Tas ir tāds filozofisks jautājums.
Manas dzīves treniņnometne sākās jaunībā, kad 21 gada vecumā autoavārijā aizgāja bojā mans brālis.
Biju ļoti jauna, tikko palikusi stāvoklī… Kad piedzīvo šādu zaudējumu, tad saproti, par ko tiešām ir vērts satraukties. Nāk tāda kā apskaidrība. Atceros, kā pēc brāļa nāves sāku novērtēt visu, kas man ir dots, domāju: viss taču ir labi, visi ir veseli, visi ir dzīvi – tātad viss ir kārtībā. Taču līdz tam diemžēl bija jānonāk caur sāpēm… Mums sāp sirds, ka tuvais cilvēks mums ir zudis. Atceramies, cik labi bija kopā. Un tad rodas jautājums – par ko un kāpēc tu raudi. Par aizgājēju vai – tev ir žēl pašam sevis? It īpaši, ja aizgājuši smagi slimi cilvēki. Tādos gadījumos aiziešana ir atvieglojums.
Mans tētis, no kura daudz esmu mācījusies, bērnībā, kad bija savārītas kādas ziepes, teica: «Nu ko tu raudi? Šo tu vairs izlabot nevari! Raudāt tagad nav jēgas – no tā nekas nemainīsies! Labāk tagad kopā izdomāsim, ko darīt, kā rīkoties, lai tā vairs nenotiktu!» Šī bērnības pieredze man vienmēr palīdzējusi salīdzinoši mierīgi pieņemt notiekošo, izprast situāciju un pārāk negruzīties…
Tad saproti – no nomāktības, aizvainojuma, bēdāšanās par notikušo, raudāšanas jau labāk nekļūs…
Man ir interesanti iet tālāk – galvu augšā, eju un daru. Laikam tā man ir bijis vieglāk tikt pāri tiem smagajiem periodiem savā dzīvē. Un vēl – esmu pateicīga Dievam, saviem vecākiem un laikam jau arī manas dzīves treniņnometnei par spēju priecāties par dzīves skaistajiem brīžiem un pārāk nekoncentrēties uz negatīvo, par spēju pieņemt sevi, manā dzīvē notiekošo, arī citus cilvēkus un palaist. Un vienkārši paļauties…
Man vienmēr ir bijis interesanti arī pašai ar sevi, un man tik daudz kas šķiet interesants un apbrīnas vērs. Atceros, ka skolas laikā, braucot ekskursijā, pamanīju tik skaistu pļavu, ka no tās skaistuma saviļņojumā apraudājos.
Toreiz par savu saviļņojumu kautrējos, bet tagad cenšos šādus brīžus novērtēt un paturēt atmiņā.
Tādi vienkārši, jauki brīži, dabas skaistums paņem mani visu. Un tas mani arī dziedē. Grūtos brīžos zinu, ka jātiek dabā – pie jūras, uz mežu. Arī skriešana man vienmēr ir palīdzējusi – izsvīsti un jūti, ka visu negatīvo no sevis esi dabūjis ārā – gan fiziskā, gan emocionālā ziņā.»
