Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Vēdera gāzēšanās, burbuļošana, diskomforts vai sāpes, reizēm caureja vai aizcietējums. Kā rodas kairināto zarnu sindroms?
Jaunākās vadlīnijas norāda, ka liela nozīme ir produktu un laktozes nepanesībai, tievo zarnu baktēriju pāraugšanas sindromam. Tādām patoloģijām, kas vairāk saistās ar zarnu mikrobiotas pārmaiņām – ar baktēriju, sēnīšu un vīrusu kopuma pārmaiņām, kas savukārt ietekmē pašu zarnu. Arī nervu sistēmai ir ļoti liela nozīme.
Kairināto zarnu sindroma pacienti ir jutīgāki situācijās, kas citiem var neradīt dzīves kvalitātes traucējumus, piemēram, ja ir uzpūties vēders.
Nozīme ir zarnu un smadzeņu saistībai. Smadzenes analizē informāciju, kas iegūta no apkārtējās vides, arī no kuņģa un zarnu trakta. Stresa situācijās kairināto zarnu sindroma izpausmes ir aktivizētas. Cilvēks, kuram ir kairināto zarnu sindroms, izjūt pārejošas sāpes vēderā, lielākoties tās vairāk izpaužas vēdera kreisajā pusē, lejasdaļā, bet var būt arī mainīgas lokalizācijas sāpes. Nereti sāpes migrē visā vēderā. Ir lielo darīšanu traucējumi, un šīm sūdzībām nav citu iemeslu. Kādreiz sastopama trauksme, un tā var būt kā fizioloģiska atbilde uz kairinājumu, stresu.
Kairināto zarnu sindromam pastāv arī citas izpausmes: bieža urinācija, urīnpūšļa daļējas iztukšošanās sajūta, negremošanās, pilnuma sajūta vēdera augšdaļā, muguras sāpes, nogurums, migrēna…
Jebkurā gadījumā jāmēģina saprast, kāpēc šis sindroms izpaužas. Varbūt tiešām ir vienkāršs zarnu mikrobiotas disbalanss, varbūt cilvēks ir pārlieku uztraucies, tātad vainīga zarnu un smadzeņu ass.
- Kā nosaka kairināto zarnu sindromu?
Diagnostikas pamats ir ROME IV kritēriji, ko reizi 8–10 gados atjauno, ņemot vērā jaunākos pētījumus. Tie ir – vismaz vienu dienu nedēļā trīs mēnešus no pēdējiem sešiem mēnešiem periodiskas sāpes vēderā plus vismaz divi no pamatkritērijiem: sāpes, kas saistītas ar vēdera izeju; saistīts ar defekācijas biežumu; saistīts ar izmaiņām fekāliju konsistencē. Iespējams, būs vajadzīgi arī izmeklējumi: ezofagogastroduodenoskopija, kolonoskopija, ultrasonogrāfija vēdera dobumam, asins un fēču analīzes, atsevišķos gadījumos – datortomogrāfija, magnētiskās rezonanses enterogrāfija un kapsulas endoskopija.
- Vai tā ir taisnība, ka kairināto zarnu sindroms nav riska faktors vēzim, čūlai vai kolītam?
Tā tas ir, taču vienmēr svarīgi atrast cēloni, kāpēc cilvēks sajūt simptomus. Nereti, konstatējot kādu pārtikas alerģiju vai nepanesību, iespējams simptomu izpausmi likvidēt. Vienmēr rūpīgāk jāizmeklē arī cilvēki, kuri ir vecāki par 45 gadiem vai kuru ģimenē kāds slimojis ar nopietnām hroniskām kuņģa un zarnu trakta kaitēm. Tad biežāk jāveic kolonoskopijas izmeklējums, lai apstiprinātu, ka viss ir kārtībā un ka tiešām var sākt ārstēt kairinātās zarnas sindromu.
- Kādi ir ārstēšanas ieteikumi?
Universālu zāļu kairināto zarnu sindroma ārstēšanai nav! Lielākoties terapija ir individuāla, parasti iesaka diētu, konkrētas probiotikas, arī šķiedrvielu preparātus, vēdera izeju mīkstinošus medikamentus, pretcaurejas zāles, pretsāpju medikamentus, zāles, kas paātrina vai palēnina zarnas motoriku jeb kustību. Bet tas ir ļoti individuāli! Jāizvērtē arī, kādus vēl medikamentus cilvēks lieto citu slimību ārstēšanai.
Pozitīva ietekme ir stresa mazināšanai un nervu sistēmas sakārtošanai.
Tiem, kuriem jau kļuvis krietni labāk, bet kaut kas tomēr vēl mazliet traucē – varbūt ir vēdera pūšanās, burbuļošana –, reizi pusgadā vai reizi gadā ieteicams tāds specifisks fēču izmeklējums kā kalprotektīna analīze. Kalprotektīns ir proteīns, kas rodas no paaugstinātas neitrofilo leikocītu klātbūtnes un uzrāda slēpto iekaisumu kuņģa un zarnu traktā. Ja kalprotektīns ir negatīvs, pastāv liela varbūtība, ka zarnā viss ir labi. Savukārt, ja kalprotektīna koncentrācija ir augstāka, tad cilvēks jāizmeklē vairāk. Pacientus, kuriem pēc ārstēšanas saglabājas kāds simptoms, ārsti patur savā redzeslokā arī tāpēc, ka pasaulē kairināto zarnu sindroms joprojām tiek pētīts un ar laiku nāk klāt jaunas zināšanas.
- Kā vēl ārstē kairināto zarnu sindromu?
Pētījumos pierādījies, ka šajos gadījumos labi palīdz kognitīvi biheiviorālā psihoterapija. Der arī dziļā diafragmālā elpošana, kas iedarbina parasimpātisko jeb miera nervu sistēmu. Lai zarna kustētos uz priekšu kā jūras vilnīši, lai izdalītos gremošanas sulas, lai būtu adekvāts baktēriju sastāvs, zarnai vajag darboties miera jeb parasimpātiskās nervu sistēmas iespaidā.
Ir pētījumi, kas pierāda, ka cilvēkiem, kam patīk skriet pa mežu, būt pļavā, pie jūras, šo parasimpātisko nervu sistēmu palīdz iedarbināt iešana dabā.
Šo faktu noteikti var un vajag izmantot, lai nav tā, ka ārsti izraksta vienīgi medikamentus. Ārstēšanā var izmantot arī antidepresantus, un arī tad zarna nomierinās. Bet tas ir viens no pēdējiem ieteikumiem un notiek vien atsevišķos gadījumos, ja cilvēkam slimības vēsturē ir trauksme, panikas lēkmes vai depresija.
- Kādi ir diētas noteikumi, ja ir kairināto zarnu sindroms?
Cilvēkiem, kam nav sūdzību par vēderu, ieteicams ievērot Vidusjūras vai Ziemeļvalstu diētas principus, kas ir zarnu mikrobiomam visdraudzīgākie uztura paradumi. Taču, ja ir kairināto zarnu sindroms… Zinot, ka viens no šīs problēmas cēloņiem var būt pārtikas nepanesība vai alerģija, ieteicams ievērot Low-FODMAP diētas principus.
Tā ietver atteikšanos no potenciāli sensitīviem produktiem, kas veicina gāzu veidošanos.
FODMAP ir saīsinājums, kas apzīmē: fermentējamus oligosaharīdus, disaharīdus, monosaharīdus un poliolus. Tie ir īso ķēžu ogļhidrāti jeb cukuri, kam raksturīgs mazs izmērs un kuri vāji vai nemaz netiek uzsūkti tievajā un resnajā zarnā, toties ļoti garšo zarnu baktērijām. Un, ja tās saēdas šos piecu veidu cukurus (fruktozi, laktozi, fruktānus, galaktānus un poliolus), baktērijas ārkārtīgi priecīgas izdala ūdeņradi un metānu. Rezultātā tiek iestiepta zarnu sieniņa, un, tā kā cilvēkiem ar kairināto zarnu sindromu ir ļoti jutīgas zarnas, iestiepums izraisa stipras sāpes un vēl citus simptomus. Ko darīt?
Patiesībā daudzi pārtikas produkti lielā mērā satur kādu no šiem pieciem cukuriem.
Tāpēc cilvēkam, kuram ir kairināto zarnu sindroms, ārsts neieteiks lietot Vidusjūras diētu un ēst daudz augļu un dārzeņu! Nē, gluži otrādi. Ja vēders ir sapūties, ja ir caureja vai kādi citi kairinātai zarnai raksturīgi simptomi, ieteicams ievērot Low-FODMAP diētas principus. Taču to nedrīkst ievērot ilgstoši un nekontrolēti, jo šajā diētā nav veselīgas ēšanas pamatprincipu un var draudēt dažādu vitamīnu un minerālvielu deficīts. Tāpēc Low-FODMAP diētu vajadzētu uzsākt un turpināt ciešā gastroenterologa vai uztura speciālista uzraudzībā. Jo doma ir tāda: uz laiku, kas ir nedēļas trīs, četras, sešas, no sava uztura izslēdz produktus ar augstu FODMAP saturu, un pēc tam pa vienai grupai liek klāt.
Atsākot tos pamazām ēst, jāvēro simptomi un jāmēģina saprast, kuras grupas produkti ir pie vainas simptomu attīstībai.
Kairināto zarnu sindroma ārstēšanā liela nozīme ir arī psihoemocionālajam stāvoklim. Nereti labi nostrādā jau tas, ka ārsts spēj uzklausīt un iedziļināties pacienta problēmā, un cilvēks no viņa kabineta iziet ar pārliecību, ka patiešām nav tik traki. Un vēl – kairināto zarnu sindroms tomēr ir izslēgšanas diagnoze, līdz ar to cilvēkam ar šo slimību sanāk investēt daudz vairāk laika un līdzekļu, kamēr tiek pie skaidrības. Tāpēc bieži vien jārēķinās, ka ar vienu vizīti pie ārsta nepietiks.
FODMAP produkti, kas var izraisīt vēdera pūšanos: kvieši, rudzi, maize, sīpoli, ķiploki, artišoki, pākšaugi, rieksti, lēcas, piens un piena produkti, fruktoze, kas atrodas ābolos, bumbieros, mango, žāvētajos augļos, medū, augļu sulā, kauliņaugļi, piemēram, aprikozes, plūmes, nektarīni, ziedkāposti, sēnes, bezcukura saldumi un košļājamās gumijas.
