Infektoloģijas centra vadītāja Baiba Rozentāle: Man nebija citas izejas!

Stiprais stāsts
Anija Pelūde
9. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
«Nedomāju, ka man izdosies ar savu stāstu pārliecināt cilvēkus, ka vajag savlaicīgi operēties, bet – gribētos gan,» saka Latvijas Infektoloģijas centra vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes profesore BAIBA ROZENTĀLE. Pirms trim gadiem viņas sirdij nomainīja vārstuli.

Profesori nevar nepamanīt, nenoliedzami viņa ir spilgta personība, un arī amati, ko Baiba Rozentāle ieņem, prasa aktīvu pozīciju. Ja kaut ko vajag komentēt par gripu, vīrushepatītu C, HIV vai ērču encefalītu, viņa ir gatava dalīties ar savām infektoloģes zināšanām un aktuālo informāciju. Tāpēc arī viņa ir tik ļoti žurnālistu iemīļota vai izmantota, jo nekad neatteiks savu palīdzību.

Pat tad, kad brīvas minūtes atrast pavisam grūti, jo bija laiks, kad profesore pildīja arī veselības ministres pienākumus. Un nekad, nekad viņu nevar redzēt piekusušu, norūpējušos, nedzirksteļojošu!

Tāpēc, kad pirms trim gadiem kārtējo reizi gribēju sazvanīt profesori Rozentāli Laimas slimības sakarā, lai par šo tēmu uzrakstītu, bet man tas pēc vairākiem mēģinājumiem neizdevās, vēl jo vairāk, kad Infektoloģijas centra administratore paskaidroja, ka profesores ilgāku laiku nebūs, jo viņa veseļojas, tas izklausījās nereāli.

Neticami, ka arī profesore Rozentāle var, drīkst, atļaujas slimot! Vienalga, kādu darbības vārdu tu te lieto, tas patiešām šķita nereāli.

Vēlāk izrādījās, ka ne es viena tā domāju. Arī Stradiņa slimnīcas anestezioloģe, kad dienu pirms sirds operācijas aizgājusi pacienti apskatīt, esot sacījusi: «Un šis ir tas cilvēks, kuram steidzami jātaisa operācija?!» Jo pēc ārējā izskata nekad nevar redzēt, ka profesorei Rozentālei būtu jelkādas problēmas un kur nu vēl veselības! Viņa nepieder pie cilvēkiem, kas staigā apkārt un stāsta, cik viņiem slikti, cerot, ka kāds pažēlos. Nē, viņai to nevajag. Jo, pirmkārt, uzskata, ka veselības problēmas ir katra paša darīšana.

Otrkārt, viņu jau žēlo – ģimene. Taču, tā kā profesore Baiba Rozentāle ir ārste un savulaik šo profesiju izvēlējusies, lai palīdzētu cilvēkiem, viņa piekrita izstāstīt savu slimības stāstu, lai cilvēki no tā gūtu kādu mācību un zināšanas. Un arī lai saprastu, ka patiesībā vajag uzticēties saviem ārstiem, Latvijā viņi ir zinoši.

Ignorētais sākums 

«Kāds bija sākums? Pirms vairākiem gadiem man nedaudz paaugstinājās asinsspiediens, un daktere Broduža, kas trīsdesmit gadus vadīja Infektoloģijas centrā 10. Drudža diferenciāldiagnostikas nodaļu un ir arī ģimenes ārste, mani nosūtīja uz ehokardiogrāfiju – sirds izmeklējumu ar ultraskaņu. Tad arī tika atklāta mitrālā vārstuļa nepietiekamība pirmajā  pakāpē. Tā ir daudziem, nekas īpašs. Un ar tādu var dzīvot.

Mitrālais vārstulis ir divas lapiņas, pusaplīši, un tie noteiktā ritmā atveras un aizveras, nodrošinot, ka asinsrite sirds dobumos notiek vienā virzienā. Savukārt mitrālā vārstuļa nepietiekamība jeb regurgitācija nozīmē, ka sirdsdarbības laikā vārstuļa viras līdz galam neaizveras un tāpēc liek sirdij strādāt smagāk, jo nedrīkst pieļaut, ka kreisajā kambarī tikko iepumpētās apskābekļotās asinis plūst atpakaļ uz kreiso priekškambari.

Ja ir pirmās vai otras pakāpes nepietiekamība, tā nerada traucējumus veselībai, un, kā man teica kolēģis, kurš veica ehokardiogrāfiju, – «Jūs varat turpināt dzīvot, kā ierasts. Visticamāk, šī vārstuļu nepietiekamība jums ir iedzimta.» Nepietiekamība tāpēc, ka vārstulis it kā deģenerējas, uzsūcas. Apmēram kā starpsiena starp divām istabām sāktu brukt, līdz tās vispār vairs nav. Vēlāk es par šo tēmu palasīju medicīnas literatūru…

Jā, patiesi, pastāv uzskats, ka šīs deģeneratīvās izmaiņas pārmantojas, un es atcerējos, ka manam tētim bija mirdz­aritmija un viņš nomira uzreiz, vienā mirklī, – nokrita pie mašīnas, un viss. Tētim bija 76 gadi. Viņam konstatēja tā dēvēto lielo sirdi, un es domāju, ka viņam arī bija šīs deģeneratīvās izmaiņas.

Mana mamma ļoti pārdzīvoja, ka man atklāta šāda kaite: «Tu biji tik veselīgs bērns!»

Un patiešām, skolas laikā es ne ar ko neslimoju un man vienmēr bija jāiet uz skolu. Atceros, kad ziemā skolā pārplīsa apsildīšanas caurule, tad vienu dienu drīkstēja neiet uz skolu, un es biju sajūsmā. Vēl atceros – kad manai jaunākajai meitai bija trīs gadiņi un man bija ļoti liela slodze, es saķēru klepu. Tik jūtu, ka vairs nav spēka… Izrādījās, ka toreiz biju iedzīvojusies plaušu karsonī. Bet tik un tā ar antibiotikām ļoti ātri izārstējos.

Lai sekotu līdzi sirds veselībai, toreiz man ieteica vienreiz divos gados nokontrolēt situāciju, uztaisīt ehokardiogrāfiju. To es arī darīju pie kardiologa Genādija Jegorova Medicīnas centrā ARS, vēl viņš strādā Stradiņa slimnīcā… Izrādījās, ka mitrālā vārstuļa nepietiekamība aiziet otrajā pakāpē. Tad arī neko nevajag darīt, sirdi tas nebojā. Taču 2012. gadā man jau attīstījās 3.–4. stadija. Un katru reizi dakteris Jegorovs pēc ehokardiogrāfijas teica:

«Jums ir palielināts kreisais priekškambaris… Izoperējieties, kolēģe. Vai jums ir sirds ritma traucējumi?» – «Nē, nav!» es allaž priecīga atteicu.

Sirds defekts ir, taču cilvēka kompensatorās spējas arī ir apbrīnojami lielas, un es patiešām jutos labi. Arī kardioloģe Ginta Kamzola, pie kuras konsultējos Stradiņos, man visu sīki un smalki izklāstīja: «Jā, jums vēl netūkst kājas, jums nav aizdusas, jums nekrājas šķidrums vēderā, vārdu sakot, mitrālā vārstuļa defekts netraucē, jūsu organisms to visu kompensē. Tomēr vajadzētu operēties.» – «Bet paklausieties – kāpēc lai es operētos, ja vēl esmu laba?!» Tomēr tā bija kļūda – šādi domāt. Tagad es to saprotu.»

Nejaukais pārsteigums

«Pienāca 2016. gada 22. jūlijs. Kā tagad atceros, man kļuva slikti Rīgas domes sēdē. Jūtu, ka varētu arī uz līdzenas vietas atslēgties. Uzmanīgi izvelku no somiņas savu ožamā spirta pudelīti. Man vienmēr tā ir līdzi, jo kādreiz mēdz sareibt galva, un tad ožamais spirts palīdz. Manai mammai arī tā bija – ja ilgi jāstāv kājās, viņa laidās ģībonī…

Taču šoreiz ožamais spirts nepalīdzēja. Frakcijas vadītājs saka: «Baiba, brauc uzreiz uz slimnīcu.» Taču es devos mājās, vīrs atbrauca pakaļ. Mājās joprojām jutos ļoti slikti. Bet neprotu pateikt, kas man ir. Tikai, ka slikti ar sirdi. Vīrs izsauca ātros, viņi uztaisīja kardiogrammu un konstatēja, ka bija sākusies primāra mirdzaritmija. Tas nozīmē, ka sirds priekškambari saraujas savā ritmā un kambari – pilnīgi citā ritmā…

Es ļoti negribēju braukt uz slimnīcu. «Jūs man iešpricējiet kaut ko, un viss būs labi, man vajag tikai mazliet atpūsties…»

Bet neatliekamās medicīnas mediķi bija nelokāmi: «Tā nedrīkst darīt. Jums jāievada intravenozi medikaments, jāpārtrauc aritmijas lēkme.»
Mani ievietoja Stradiņos, pielika pie sistēmas, lai ievadītu kordaronu. Ritms atgriezās pēc astoņām stundām. Uztaisīja ehokardiogrāfiju un konstatēja to, ko es jau zināju, tikai ignorēju. Ka ir mitrālā vārstuļa defekts un palielināts kreisais priekškambaris, no turienes arī nāca patoloģiskie ritma devēji.

Mājās mani vairs nelaida. Ārsti gribēja noskaidrot, kāda ir situācija. Veica koronāro angiogrāfiju, lai novērtētu sirds vainagartēriju un aterosklerozes pakāpi. Mani izmeklēja visu – pat zobus! –, lai pārliecinātos, ka nav kāda infekcijas riska. Jo bija sasaukts ārstu konsilijs un pieņemts lēmums mani steidzami operēt.

Tā arī savu četrdesmito kāzu jubileju pavadīju slimnīcas palātā četrdesmit vienas tumši sarkanas rozes kompānijā, kuras man atnesa vīrs.

Ne es psihoju, ne raudāju par to. Es vispār esmu cilvēks, kas strauji pieņem lēmumu: «Nu tad operējam!» Profesors Andrejs Ērglis, kas vada Latvijas Kardioloģijas centru, bija izbrīnīts. Acīmredzot kardiologi nav pieraduši pie šādas straujas pacientu izlēmības. «Jūs gan ātri pieņemat lēmumus…» – «Bet man jau nav citas izejas!» – «Lūk, to jūs pareizi sakāt.» Mani ļoti apmierināja ārstu stingrā nostāja, un es sapratu, ka atlikt neko vairs nedrīkstu. Lai gan pirms nedēļas vēl biju pārliecināta, ka man nekādu operāciju nevajadzēs.»

Pie mākslīgās asinsrites 

«Mitrālo sirds vārstuļu kaitēm galvenā ārstēšanas metode ir ķirurģiska korekcija. Principā pastāv arī iespēja pacienta mitrālo vārstuli rekonstruēt jeb izlabot – uztaisa plastiku, kas nenoliedzami ir labāk. Taču tas iespējams vienīgi tad, ja vārstuļu izmaiņas nav pārāk izteiktas, smagas. Man plastiku nemaz nepiedāvāja, uzreiz runa bija tikai par to, ka vārstulis jānomaina uz jaunu, mākslīgo.

Man paveicās, ka bija vasara, pacientu maz. Operēja profesors Pēteris Stradiņš, Kardioķirurģijas centra vadītājs, viņam asistēja pirmā gada sirds ķirurģijas rezidents Kristians Meidrops. Kolosāls jaunais kolēģis. Tagad viņš ir saņēmis ārvalstu stipendiju un aizbrauca uz ASV vai Japānu gadu vai divus mācīties…

Operācija ilga četrarpus vai piecas stundas. Tīrais operācijas laiks ir mazāks, ķirurga darbs aizņem varbūt pusotras stundas, taču sākumā, lai tevi sagatavotu operācijai, ir taču jāpazemina temperatūra.

Proti, lai palēninātu asinsriti un varētu pieslēgt mākslīgo asinsriti un apstādināt sirdi uz divdesmit minūtēm vai ilgāk,  faktiski ir jāpanāk hipotermija, ķermeņa atdzišana līdz 19 grādiem. Tas jau aizņem laiku. Jāiedod anestēzija. Pēc operācijas pilnībā jāatjauno pacienta asinsrite… Uz zāli mani aizveda pašu pirmo astoņos no rīta, un abas meitas ar vīru kardioreanimācijas nodaļā pie manis tika ap pieciem vakarā. Atceros, kā meitas raudāja.

Viņas gribēja redzēt, ka es elpoju, atveru acis. Abas māj ar roku, bet man tik šausmīgi gribējās gulēt… «Ir labi. Un būs labi,» izdvesu un vairs neko.  

Noderēja arī melnais humors! Pirms sirds operācijas mana draudzene kardioloģe atnāca mani apciemot. «Tu zini, kā tā operācija notiks? Tev ar zāģi pārzāģēs krūšu kaulu un tad tā, ka krakšķ, ar lieliem āķiem paņems un atpletīs katru daļu uz savu pusi, lai sirds ir redzama,» viņa smaidot saka. «Nu ļoti mīļi, ka tu man to tagad pastāstīji. Bet mani jau tas nekādā mērā neskars! Es taču to nejutīšu. Bet tas, ka veciem kauli krakšķ – nu skaidrs, ka krakšķ!»

Nē, šis tēlainais stāstiņš uz mani iespaidu neatstāja – ja nu vienīgi abas pasmējāmies. Arī testamentu pirms operācijas nerakstīju. Jo man ir divas meitas, ar kurām mums ir kopēja lauku māja, un tāda tā arī paliks. «Un tās nedaudzās rotas – man nav daudz, bet, kas ir, tās ir labas, – jūs sadalīsiet pēc tā, kas katrai labāk patiks,» es teicu.

«Bet vispār jūs neuztraucieties, man nav paredzēts tagad aiziet. Es vienkārši to jūtu.»

 Tagad vienīgais operācijas liecinieks ir rēta – sākas no krūšu bedrītes un tad aiziet uz leju pa visu krūšu kaulu. Kā svītriņa, gandrīz nav manāma. Ir vēl daži punktiņi drenāžas vietās, kur bija ievietotas riktīgas caurules centimetra diametrā, lai pēc sirds operācijas krūšu dobumā nekrātos šķidrums. Bet vispār man brūces labi dzīst, jau kopš bērnības.

Arī pārzāģētajam krūšu kaulam bija jāsadzīst. Tāpēc pāris mēnešus rokas nedrīkstēju celt augstāk par plecu joslu. To man iemācīja fizioterapeits. Viņš jau otrā dienā pēc operācijas, kad vēl gulēju kardioreanimācijā, nāca un uzsāka rehabilitāciju. Ieteica kustināt pēdas uz augšu un uz leju, kā to dara, ilgstoši lidojot lidmašīnā, lai asinsvados neveidotos venozo asiņu stāze un trombozes. Pēc tam sekoja elpošanas vingrinājumi, rokas bija jāgroza. Bet tas nav grūti, un es patiešām katru dienu cītīgi visu darīju, ko man lika. Jo man šķita, ka tas ir ļoti svarīgi atlabšanai.»

Uz Vaivariem

«Slimnīcā pavadīju septiņas dienas, jo pēc sirds operācijas man atkal bija mirdz­aritmijas lēkme un ar to vajadzēja tikt galā. Kolēģi tika galā.
Jau otrajā vai trešajā dienā ārsti lika celties augšā, staigāt. Man tas šķita elementāri! Arī pašai taču gribas ātrāk tikt uz parasto nodaļas palātu, nomazgāties.

Profesors Pēteris Stradiņš tik saka: «Un tagad, lūdzu, pa garo koridoru četras reizes noejiet.» Nākamajā dienā – sešas. Pēdējais testa uzdevums bija nokāpt no ceturtā stāva pa kāpnēm lejā uz pirmo un pēc tam uzkāpt augšā. To visu izdarīju, it kā nekādu problēmu. Bet, kad izgāju ārā no slimnīcas, lai vīrs mani ar mašīnu vestu uz Vaivariem, uz rehabilitācijas centru, tik jūtu, ka kājas ir gluži mīkstas, nevaru pavilkties.

Tad arī sapratu, ka operēta sirds tomēr nav tik vienkārši.

Bet – vajag darīt visu, ko ārsti liek, ja gribu ātrāk atkopties un atkal būt ierindā!

Vaivaros pavadīju veselu mēnesi. Tur ir rehabilitologi un fizioterapeiti. Viņu dotie vingrojumi ir ļoti vienkārši. Sākumā jāizpilda sēdus, tad stāvus, tad ar nūjām un bumbiņu, hanteles jācilā. Es to visu zināju jau no galvas.

Pēcpusdienā nodarbības ārā. Vaivaros izveidotas trīs garumu trases. Pirms tam tev mēra asinsspiedienu un pulsu, un arī pēc tam, kad trase noieta. Varu sacīt, ka rehabilitācija mums ir ļoti augstā līmenī. Jo tas, ko profesors Aivars Vētra, rehabilitācijas medicīnas aizsācējs Latvijā, uztaisījis, ir kolosāli.

Atzīstos, kad tikāmies veselības aprūpes organizatoru pasākumos, viņš varēja kādreiz visiem uz nerviem uzkrist – kā tik kaut kas, tā rehabilitācija un rehabilitācija! Bet tagad pati pārliecinājos, ka jebkurā situācijā – pēc smagām traumām, sirds operācijām, sirds infarkta, smadzeņu insulta – modernā rehabilitācija ir ārkārtīgi svarīga. Tieši rehabilitācijas speciālisti palīdz cilvēkam atgriezties normālajā ikdienas ritmā un dzīvē. Patiesībā modernā rehabilitācija ir vesela zinātne. 

Fizioterapijas nodarbības ir piecas dienas nedēļā. Sestdienās pie manis brauca vīrs, lai kopā izietu nepieciešamo trasi, bet svētdienās – Irīna. Mēs studējām kopā no pirmā kursa un visu mūžu esam tuvākās draudzenes.

«Irīna, nu netērē manis dēļ savu laiku, es pati varu izstaigāties.» – «Kas par muļķībām, man arī patīk gar jūru staigāt!» Patiesībā viņa mani kā ārste pieskatīja, cik lielus gabalus noeju, kāds ir mans pulss. Jo – arī Vaivaros man atkal bija uznākusi mirdzaritmijas lēkme, ko veiksmīgi nomierināja ar zālēm. To es tikai pēc tam sapratu… Bet tāda tā draudzība ir. Labi, ka ir šādi draugi, kas grūtā brīdī atbalsta.»

Darbā pēc četriem mēnešiem

«Visi pacienti, kam veic sirds operāciju Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centrā, pēc tam saņem speciālas grāmatiņas, un tur viss ir uzrakstīts, ko darīt pēc vārstuļu protezēšanas. Viens no noteikumiem – obligāti jāatrādās savam kardioķirurgam. Neilgi pirms vizītes atkal bija jānosaka asiņu bioķīmiskā analīze, koagulogramma, bija vajadzīga veloergometrija, bet pats galvenais, protams, ehokardiogrāfija, lai operējošais ķirurgs novērtētu, kā tad strādā jaunais nomainītais vārstulis. Tas tobrīd tiešām funkcionēja labi.

Parasti pēc sirds operācijas atlabšanas laiks ilgst vismaz sešus mēnešus. Bet es sāku strādāt jau pēc nepilniem četriem mēnešiem – operācija notika 3. augustā, un 28. novembrī man bija jāvada konference par HIV. Kolēģi vēl zvanīja un brīnījās: «Vai jūs spēsiet?» Bet galva jau man bija skaidra! Vaivaros daudz lasīju grāmatas un pārliecinājos, ka arī ar atmiņu pēc ilgās narkozes viss ir kārtībā.

Konferenci par HIV novadīju normāli, un es domāju, ka normāli man bija līdz 2017. gada martam. Bet tad sāku just, ka nāk virsū nelabums. Eju pa ielu, un šķiet, ka nokritīšu. Domāju: «Nē, nevar būt. Tas man no galvas!» Vienā šādā reizē apsēdos kafejnīcā un zvanu vīram: «Paklau, man ir baigi slikti. Nevaru vairs apgrūtināt kolēģus, aizved mani uz reanimāciju, uz Infektoloģijas centru…»

Man gribējās šo posmu ar sirds nebūšanām vienkārši izsvītrot no savas dzīves. Bet nekā, neizdevās.

Izrādījās, ka man ir ieilguši ritma traucējumi, ko sauc par priekškambaru undulāciju, plandīšanos – ļoti izteikti paātrinājās sirds ritms. Cik saprotu, pie undulācijām ir ļoti problemātiski pārtraukt lēkmi un regulēt sirdsdarbības ātrumu ar medikamentiem. Tāpēc man Stradiņos veica īpašu procedūru, kad caur barības vadu tiek pie sirds un pārstimulē, panāk undulācijas pāreju uz mirdzaritmiju. Tā man tagad ir, bet dzīvoju un strādāju daudz, intensīvi un ar prieku. Un visu sev atvēlēto laiku būšu ļoti pateicīga saviem kolēģiem par man dāvāto otro dzīvību. Gan profesoriem Pēterim Stradiņam un Andrejam Ērglim, gan kardiologam Iļjam Zakkem. Mana ārstējošā kardioloģe Stradiņos tagad ir Sandra Jēgere, un vēl man ir izcila ģimenes ārste Ārija Bušmane. Ar to es gribu sacīt, ka pacientu ārstēšana šodienas medicīnā ir secīgu etapu multidisciplināras komandas darbs.»

Dzīve pēc un īpašais statuss

«Protams, daudzi var padomāt, ka tā veicas tikai Baibai Rozentālei. Kā nekā bijusī veselības ministre, profesore, kolēģe… Un patiesi, sākumā man likās, ka viņi mani Kardioloģijas centrā lutina. Un lutināja jau ar’!

Bet tad es redzēju, ka tur šādi izturas pret visiem pacientiem, intensīvajā terapijā un arī nodaļā – visiem ir visas nepieciešamās zāles, aprūpe.

Vienīgais, kas man bija īpaši sarūpēts – reanimācijas nodaļā gultai priekšā aizlikts širmītis, aizslietnis. Bet tas neaizsedza visu skatu, un, kad atgāju no narkozes, varēju pavērot mediķu darbu. Teikšu tā: visi strādā precīzi kā pulksteņa mehānisms.

Man ir ielikts klasiskais mehāniskais vārstulis no oglekļa kompozītmateriāla, kas ir iebūvēts metāliskā karkasā, – pirmais, ko amerikāņi izdomāja. Bet tas ir ļoti labs vārstulis. Ievietojot šādu vārstuli, cilvēks ar to var nodzīvot visu atlikušo mūžu, tikai pēc operācijas regulāri jālieto asinis šķidrinošas zāles – netiešie antikoagulanti –, lai novērstu trombozes un trombembolijas risku.

Latvijā faktiski tiek lietots tikai viens šāds medikaments – varfarīns jeb orfarīns. Jālieto katru dienu un obligāti, jo asins recēšanas faktoram jābūt noteiktās robežās – ne augstāk un ne zemāk. Tas ir ļoti svarīgi, jo pastāv trombožu risks.

Man ir speciāls aparātiņš, ar ko noteikt asins recēšanas rādītāju INR asinīs. To pārbaudu pirms lidojumiem un divreiz mēnesī. Ja kādas problēmas, tad biežāk. Orfarīns ir sens medikaments, tam nav aprakstītas blaknes. Bet vispār es domāju, ka šim medikamentam blaknes ir. Jo – ko es jūtu? Piemēram, āda kļūst sausa, dažreiz plaisā. Taču neuzskatu, ka to vajadzētu īpaši uzsvērt, jo, salīdzinot ar lielo ieguvumu, tie ir tikai sīkumi, un katrs cilvēks pats izdomā, kā šīs nepilnības pakoriģēt, lai justos labi.

Ir cilvēki, kas stāsta, ka viņi pēc sirds vārstuļa pārstādīšanas operācijas labumu sāk just pēc gada; ir cilvēki, kas saka – tas notiek tikai pēc diviem gadiem. Es piederu pie otrajiem. Jā, tagad es varētu pat aizmirst to, kas ar manu sirdi noticis.»

Par franču buldodziņu 

«Sirds strādā labi. Vienīgais trūkums – mirdzaritmija. Bet pasaulē ir desmitiem un simtiem miljonu cilvēku, kuriem ir mirdzaritmija. Un, ja to notur normālā ritmā, tā neko neapdraud.

Man ir jālieto arī spiediena zāles. Varu nepaēst, bet zāles nekad neaizmirstu iedzert.

Tad es daru tā! Aptiekā var dabūt garas, šauras zāļu kastītes ar iedalījumiem katrai nedēļas dienai: rīts, pusdiena, vakars. Sakomplektēju tabletes vienai nedēļai, un pēc tam es par to vairs nedomāju. Tā kā kastīte var arī nejauši atnākt vaļā, drošībai uzlieku matu gumijas ar zeltu vai sudrabu – lai ir skaisti! Mani šis variants ļoti apmierina. Nevis katru dienu ņemt līdzi maisiņu ar medikamentu kastītēm, tad tu tās visas pēc kārtas atver, skaiti tabletes… Pirmkārt, tas paņem laiku. Otrkārt, es domāju, ka tā ir nevajadzīga koncentrēšanās uz veselības problēmu.

Invaliditāti es nekārtoju. Profesors Stra­diņš teica: «Jums pienākas.» – «Bet, profesor, kā tagad iznāk? Pirms operācijas es jutos daudz sliktāk, bet nu esmu izārstēta. Tad jau drīzāk grupu vajadzēja dot pirms tam, kad nebija nomainīts vārstulis, un citiem arī.» – «Man jums jāpasaka tas, kas rakstīts Ministru kabineta noteikumos. Bet kā ārsts es jums piekrītu.» Nē, nē, invaliditātes grupu es neformēju! Un vispār man liekas, ka cilvēks, kurš sevi atzīst par invalīdu, kaut kur zemapziņā ieraksta, ka viņš par tādu kādreiz var kļūt. Cilvēks sev to atļauj.

Kādreiz man tagad uznāk tahikardija, sirds ritms paātrinās. Bet ar to esmu iemācījusies pati tikt galā. Es ļoti klausu saviem dakteriem. To man profesors Andrejs Ērglis teica: «Jūs nedrīkstat nodarboties tikai un vienīgi ar savu darbu, jo tas jūs novedīs pie veģetatīvās distonijas. Jums vienkārši jāpārslēdzas uz kaut ko citu. Noteikti vasarā dodieties ceļojumā, jums vajag hobiju.»

Mans hobijs ir teātris, arī grāmatas… Ērglis teica: «Jums vajag arī fiziskas aktivitātes.» Tāpēc mēs ar vīru paņēmām franču buldodziņu. Taču viss beidzās ar to, ka tagad vīrs mūsu franču buldodziņu divreiz dienā vadā pastaigās, jo man ir simts citu darīšanu. Kādas ir manas kustības? Es braucu ar sabiedrisko transportu, un tad sanāk vairāk staigāt kājām. Ātrā solī! Ja ir aizdusa, tad apstājies, atelsies un atkal ātrā solī uz priekšu. Apmēram tā.» 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs